Lielo pērtiķu tiesību rītausmā. "Daži zinātnieki pat ierosina gorillas un šimpanzes ietvert cilvēku ģintī (Homo)..."

Rīgas Laiks | 27.07.2022

Vācu dzīvnieku tiesību aizstāvji pieprasa piešķirt cilvēkveidīgajiem pērtiķiem tiesībspējīgas personas statusu, kas likumā paredzēts cilvēkiem.

Argentīnas tiesa atzīst, ka orangutanam Sandrai, kas mitinās Buenosairesas zvērudārzā, piemīt tādas pašas tiesības kā cilvēkam.

Scientific American, 09.01.2015.

Prasība piešķirt cilvēkveidīgajiem pēr­­tiķiem tiesisko statusu, kāds piemīt cilvēkiem, pēdējos gados izskan arvien biežāk un arvien nopietnākos forumos. Ģenētikas atklājumi pierāda, ka mums ir daudz kopīga ar vistuvākajiem bioloģiskajiem radiniekiem cilvēkpērtiķu dzimtā (Hominidae) – lielajiem pērtiķiem orangutaniem, gorillām un šimpanzēm. To DNS sa­­krīt ar cilvēka genomu vairāk nekā par 97%. Pitsburgas Universitātes (ASV) zinātnieki, pamatojoties uz ģenētikas datiem, uzskata, ka cilvēku paši tuvākie radi ir orangutani. Agrāk uz šo lomu pretendēja šimpanzes, jo zinātnieki bija secinājuši, ka šimpanzēm un cilvēkiem sakrīt 99,4% DNS. Daži zinātnieki pat ierosina gorillas un šimpanzes ietvert cilvēku ģintī (Homo). Mums ir daudz identisku pazīmju, tāpat kā cilvēki, pērtiķi spēj pārvietoties uz divām kājām (kaut arī parasti pārvietojas uz četrām), iz­­manto rokas priekšmetu turēšanai un pārnēsāšanai, atsevišķos gadījumos pat darba rīku izmantošanai. Cilvēk­veidīgo pērtiķu grūtniecības periods ilgst apmēram 9 mēnešus. Šimpan­zes, gorillas un cilvēki ir vienīgie radījumi, kuru kopienās par maziem bērniem rūpējas to vecāsmātes Pavisam nesen gan šāda īpatnība novērota arī delfīnu dzimtas (Delphinidae) lielāko zīdītāju zobenvaļu (Orcinus orca) kopienās. Vācu zinātnieki novērojuši, ka šimpanzes nereti pieņem audzināšanā māti zaudējušus mazuļus – bāreņus. Zviedru pētnieki pēc ilgstošiem pētījumiem zvērudārzos apgalvo, ka pērtiķi, tāpat kā cilvēki, spēj iepriekš izplānot dažādas secīgas vēlāk veicamas darbības.

Debatēs par kopīgo un atšķirīgo cilvēku un pārējo primātu starpā pētnieku argumenti par mūsu radniecīgo izcelsmi un kopīgajām bioloģiskajām un arī sociālajām īpašībām skan pārliecinoši, tomēr likumdevējus tie joprojām nepārliecina. Lielākajā daļā pasaules likums cilvēkveidīgos pērtiķus nošķir no cilvēka: cilvēks ir tiesību subjekts, savukārt pērtiķi, tāpat kā pārējie dzīvnieki, ir tiesību objekts. Dalījumu pamato skaidrs izšķiršanas kritērijs: subjekts apzinās un spēj novērtēt savu rīcību un atbildēt par darbības sekām. Objekts ir lieta, ar ko vai attiecībā uz ko subjekts īsteno savu tiesisko gribu, savu tiesībspēju. Jē­­dziens “tiesībspēja” raksturo cilvēka ģints (Homo) indivīda vai juridiskas personas (piemēram, cilvēkvei­dīgo pērtiķu tiesību aizstāvības biedrības) spēju īstenot tiesības, uzņemties pienākumus un atbildēt par savu rīcību. Tiesībspēja katram cilvēkam rodas līdz ar dzimšanas mirkli un izbeidzas cilvēka nāves brīdī. Tiesīb­spēja piemīt katram cilvēkam kā dabisko tiesību izpausme, tā ietver ie­­spēju īstenot tiesības. Praktiskai tiesību īstenošanai, piemēram, līgumu slēgšanai, nepieciešama vēl arī rīcībspēja. Ne visas tiesībspējīgas personas ir arī rīcībspējīgas – piemēram, ne­­pilngadī­gie, garā slimie un personas, kas atrodas aizgādnībā izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, nav tiesīgas patstāvīgi slēgt darījumus. Ne­­­pilnga­­dīgie (līdz 7 gadu vecumam) un garā slimie arī neatbild par citai personai vai mantai nodarītu kaitējumu. Mazga­dīgie līdz 14 gadu vecumam nav saucami pie kriminālatbildības.

Kopš Darvins apšaubīja cilvēka kā ra­­­­dības kroņa dominējošo lomu 1859. ga­­­­dā publicētajā grāmatā “Sugu izcelšanās”, cilvēks ne tikai sugu kla­­sifikācijas, bet arī tiesiskā statusa ziņā ir būtiski tuvinājies sev radniecīgajiem dzīvniekiem. 150 gadu laikā dzīvnieks no lietas, no civiltiesiskās apgrozības objekta, ir pakāpeniski ie­­guvis aizvien respektējamāku lomu. 1990. gadā Vācijas likumdevējs izdarīja būtisku labojumu 1900. gada Civillikuma (Bürgerliches Gesetzbuch) ie­­vadā. Likuma vispārējās daļas otrā no­da­­ļa “Lietas” tika papildināta ar 90.a pan­tu “Dzīvnieki”: “Dzīvnieki nav lietas. Tos aizsargā ar īpašu likumu palīdzību. Tiem piemēro noteikumus, kas attiecas uz lietām, ciktāl likumā nav noteikts citādi.” Otrā nodaļa kopš tā laika saucas “Lietas un dzīvnieki”. Vācijas Civillikums ir nozīmīgs paraugs civiltiesību kodifikācijām kontinentālās Eiropas tiesību lokā. Arī Latvijas 1937. gada Civil­likums ir veidots Vācijas tiesību doktrīnas un Vācijas Civillikuma normu ietekmē. Tomēr mū­­su likums joprojām dzīvniekus pie­­skaita pie lietām, bez atrunas par to īpašo statusu. Civillikuma 841. pants sadala pasauli, ar ko cilvēks saskaras, vai nu ķermenisku, vai bezķermenisku lietu grupās. Uz dzīvniekiem, kas tātad ie­­kļaujas ķermenisko lietu kategorijā, attiecināmas vēl vairākas li­­kum­­devē­ja norādes. Civiltiesiskā skatījumā dzīvniekus iedalām divās grupās: tie, kas jau pieder cilvēkam, un tie, kas vēl pagaidām atzīstami par bezīpašnieka mantu. Par to skaidri liecina Civillikuma 932. panta teksts: “Dzīv­nieki, kas vēl atrodas dabiskā savvaļas stāvoklī, kļūst par tā īpašu­mu, kas viņus noķer vai nogalina.” Īpašumā iegūtam savvaļas dzīvnie­kam gan vēl saglabājas nelielas ie­­spējas atkal kļūt par “bezīpašnieka dzīvnieku”. No­­ķerts savvaļas dzīvnieks, ja tas no jauna izsprūk brīvībā, atkal atzīstams par bezīpašnieka dzīvnieku, “bet ti­­kai tādā gadījumā, kad tas pavisam izzūd no sava vajātāja īpašnieka re­­dzes aploka vai, kaut arī vēl būtu īpašniekam saredzams, bet tik lielā tālumā, ka nav vairs iespējams to vajāt”. Tomēr šāda iespēja ir iluzora: “Savvaļas dzīvnieki, kas pēc to noķeršanas pieradināti un pierod pie zināmas vietas, paliek, kaut arī tie staigātu brīvībā, par to noķērēja īpašumu tik ilgi, kamēr neatmet paradumu atgriezties mājās.” (CL, 933. p.) Šīs normas lielā mērā esam mantojuši no senās vietējo normu tradīcijas, kas apkopotas 1865. gada Baltijas Civillikumā, Baltijas vietējo likumu kopojuma trešajā daļā (Свод мест­ных узаконений губерний Ос­тзей­­ских).

Šie piemēri precīzi apliecina, ka tiesību sistēma ir antropocentriska – tā ir cilvēka radīta kārtība, kurā pārējiem planētas iemītniekiem ir pakārtota loma un to tiesiskā aizsardzība izriet no cilvēka vajadzībām.

Protams, arī Latvijas likumdevējs nav ignorējis mūsdienu tendences dzīvnieku tiesību jomā. 21. gadsimta pirmajā dienā spēkā stājās Dzīvnieku aizsardzības likums. Tā ievadā deklarēts, ka cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo “katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība”. Uz­ma­nīgu dara ievada noslēguma tēze: “Ne­­­vie­nam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.” (Autora izcēlums.) Tātad likumdevējs tomēr pieļauj iespēju, ka dzīvnieku nogalināšanai un ciešanām var būt arī iemesls, ko kāds varētu atzīt par pamatotu. Likuma 3.1. pants aizliedz iegādāties, turēt nebrīvē, atsavināt vai turēt pārdošanai vai apmaiņai un piedāvāt tirdzniecībā vairāku sugu dzīvniekus, tajā skaitā arī primātus un jūras zīdītājus. Tomēr šis aizliegums neattiecas uz zooloģiskajiem dārziem un reģistrētām savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietām.

Būtiskas izmaiņas šajā pieejā varētu ieviest Argentīnas galvaspilsētas tiesas pirms diviem mēnešiem pieņemtais spriedums orangutana Sandras lietā. 29 gadus vecā Sandra līdz pagājušā gada beigām bija Buenosai­resas zvērudārza iemītniece. Dzīves­priecīgā pērtiķu mātīte vadīja dienas metāla krātiņā, priecējot apmeklētā­jus ar savu tik ļoti cilvēcisko ne-cilvēka ikdienas rosmi. Pagājušā gada novembrī Lielo pērtiķu projekta un dzīvnieku tiesību aktīvisti vērsās Bu­­eno­sairesas tiesā, pamatojot pieteikumu ar normu, kas paredz cilvēkam tiesības apstrīdēt prettiesisku aiz­­turēšanu un ieslodzījumu (Habeas Corpus). Šī konstitucionālā norma ir viena no vispāratzītajām cilvēka tiesībām. Buenosairesas tiesai bija jāvērtē, vai orangutanu turēšana zvērudārzā neaizskar to pamattiesības. Pirms izskatīt lietu, pirmās instances tiesa prasīja skaidrojumu Augstākajai tiesai, kā būtu vērtējams Sandras tiesiskais statuss. Augstākā tiesa atzina Sandru par “ne-cilvēkveidīgu personu”, kam piemīt tās pašas tiesības, kas cilvēkam. Likumsakarīgi, tiesa Buenosairesas zvērudārzam uzlika par pienākumu atbrīvot Sandru. Tā kā viņa bija dzimusi un visu līdzšinējo mūžu dzīvojusi zvērudārzā, tika paredzēts, ka turpmāk Sandra dzīvos dabas parkā, kas piemērots savvaļas dzīvnieku turēšanai.

Šīs lietas pirmais rezultāts varētu būt saistīts ar nebrīvē mītošo lielo pērtiķu statusa pārskatīšanu. Pieļaujams, ka dzīvnieku tiesību aktīvisti daudzviet pasaulē jau gatavo līdzīgas prasības cilvēkveidīgo pērtiķu atbrīvo­šanai. Protams, ka ne visi juristi piekrīt Buenosairesas tiesas apsvērumiem. ASV Ņujorkas tiesa janvārī līdzīgā prasījumā atteica atbrīvošanu Ņujorkā krātiņā iemitinātai šimpanzei Tomijam, norādot, ka šimpanzes atšķirībā no cilvēka nevar uzņemties tiesiskus pienākumus un pakļauties sabiedrības izvirzītām atbildības prasībām.

Piešķirot visiem primātiem tādu pašu tiesībspēju kā cilvēkiem, mums būtu jāpārskata daudzi līdzšinējie standarti. Piemēram, ja lielie pērtiķi iegūtu cilvēkam identisku tiesisko sta­­tusu, kosmosa pioniera statuss pienāktos šimpanzei Hamam, kurš 4 gadu vecumā 1961. gada 31. janvārī kosmosa kuģī Freedom 7 startēja no Kanaverala raga stacijas Floridā, pavadīja lidojumā 16 minūtes un 39 sekundes un veiksmīgi atgriezās uz zemes. Hams par diviem mēnešiem apsteidza Juriju Gagarinu.

Tomēr jautājums, vai pērtiķiem pienākas statuss, kas identisks cilvēkiem, nav atkarīgs tikai no likumdevēja vai tiesas. Ķelnes Universitātes romiešu tiesību profesors Andreass Vake trāpīgi norāda, ka cilvēkveidīgo pērtiķu pielīdzinājums cilvēkam tiesiskā statusa ziņā ir iluzors, kamēr tiem nav izpratnes par cilvēktiesībām. Citiem vārdiem, pērtiķi vēl nav aptvēruši, ko viņiem tagad prasīt no cilvēkiem.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2015. gada marta numurā
Ilustrācijai izmantota Zemgus Zaharāna karikatūra

Pievienot komentāru