Latvijā ir 188 597 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kura netiek izmantota, ik gadu netiek iegūta produkcija vismaz 23-50 miljonu eiro, vērtībā; šiem hektāriem pieskaitot dažādu liegumu un ierobežojumu “skartas” platības, skaitlis varētu būt vēl iespaidīgāks.
“Lauku atbalsta dienests (LAD) ik gadu apkopo datus par lauksaimniecībā izmantojamās zemes platībām, kuras netiek izmantotas saimnieciskajā darbībā,” skaidro Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Normunds Šmits, uzsverot, ka lauksaimniecībā izmantojamā zeme Latvijā ir vērtīgs resurss, kas, atbildīgi apsaimniekots, dod labumu gan saimniecībai, gan videi.
Atšķirīgi dati
LAD dati rāda, ka 2024. gadā vislielākā platība, kas stāv dīkā, bija Rēzeknes novadā – 17 429 ha, Augšdaugavas novadā – 13 787 ha, Ludzas novadā – 11 872 ha, daudz neatpaliek Madonas -10 965 ha un Balvu novads ar 10 182 ha. Tas nav maz. Rēzeknes novadā neizmantotās lauksaimniecības zemes īpatsvars pērn bija 15% no kopējās lauksaimniecības zemes platības, tajā pašā laikā nekoptās lauksaimniecības zemes īpatsvars Salaspils novadā bija 41%, Mārupes novadā – 27%, Ķekavas novadā – 25%, Ropažu novadā – 24%. Savukārt Dobeles, Saldus, Varakļānu novadā lauksaimniecībā neizmantotās zemes īpatsvars bija tikai 2%, Jelgavas novadā –3%, Kuldīgas novadā – 5%.
Neapsaimnieko, jo nespēj
N. Šmits norāda, ka Latgalē un jo īpaši Vidzemes augstienē zeme netiek apsaimniekota objektīvu apstākļu dēļ – ierobežota piekļuve laukiem, zema augsnes kvalitāte, nolietotas vai neizbūvētas meliorācijas sistēmas un citi faktori. Kā katrai lietai, arī šeit ir savs pozitīvais aspekts. “Faktiski šie vairāk nekā 188 000 hektāru šobrīd ir uzskatāmi par īpašnieku brīvprātīgu ieguldījumu dabas daudzveidībā – tās ir teritorijas, kurās notiek dabiskie procesi bez cilvēka iejaukšanās,” piebilst N. Šmits.
Zemgalē izmanto, cik var
Savukārt, Zemgalē neizmantotās zemes īpatsvars ir krietni zemāks, jo tur ir cita lauksaimniecības struktūra, kuras pamatā auglīgā augsne, labi attīstītas meliorācijas sistēmas un viegla piekļuve laukiem. “Šajā reģionā gandrīz visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme tiek aktīvi izmantota lauksaimnieciskajā darbībā un dod būtisku pienesumu mūsu valsts ekonomikas stiprināšanā,” tā N. Šmits. Viņš gan atzīst, ka arī šajos reģionos ir zināms apjoms lauksaimniecības zemju, ko neizmanto ražošanai, jo ir dažādi vides ierobežojumi un noteiktas obligātas aizsargjoslas, lai aizsargātu dabu un mazinātu lauksaimniecības ietekmi uz vidi. Šīs platības ir izvietotas gar laukiem un grāvjiem, kur drīkst audzēt kultūraugus, bet nedrīkst lietot minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus.
“Pēc LAD datiem šo 1 un 2 metru aizsargjoslu kopējais garums ir 38 570 kilometri, kas, pārrēķinot hektāros, būs aptuveni 7 300 hektāri. Tas nav maz,” norāda N. Šmits. Ja to pārrēķina naudas izteiksmē par neiegūtu produkciju, tad tas ir jau ļoti nozīmīgs apjoms. “Lauksaimnieki arvien biežāk pierāda, ka ražošana un dabas aizsardzība nav pretpoli, bet viens otru papildina, tomēr teju 200 000 hektāru zemes joprojām paliek neapstrādāti – tas ir potenciāls, ko, ievērojot vides nosacījumus, vēl var pārvērst ilgtspējīgā ieguvumā.”
Tukša zeme – liela greznība
“Jo augstāks dzīves līmenis, jo augstākas resursu cenas, jo liekāki zaudējumi no esošo aktīvu neizmantošanas,” kopējo situāciju zemes izmantošanā vērtē Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņš atzīst, ka ir arī dažādi objektīvi iemesli, kāpēc zemi neizmantojam, – infrastruktūras vai meliorācijas trūkums, darbaspēka nepietiekamība, nepietiekama zemes auglība. “Tad jājautā ražojošajam lauksaimniekam – kas ir vajadzīgs, lai zemi iesaistītu ražošanas apritē un ilgtermiņa ieguldījumi atmaksātos. Piemēram, arī piepilsētās esošā lauksaimnieka neskartā zeme gaida, kad to pārdos apbūvei. Kad pārdos – vēl nav zināms, bet dārzkopības iespējas līdzās pilsētai tiek zaudētas gadu, divus vai piecus un varbūt vairāk. Vietējos kāpostus, burkānus ražot jau var – lauksaimnieks prot, bet īpašnieka nodoklis ir tik zems, ka lauksaimnieks – darba darītājs – nav vajadzīgs,” tā R. Feldmanis. Viņaprāt, tā ir izšķērdība, jo ikviens zemes hektārs var radīt produktu – izejvielu, kuru pārstrādājot iegūstam pievienoto vērtību. “Latvijai konstants ir tikai zemes resurss, jo iedzīvotāju skaits (darbaspēks) sarūk, ietekmējot kopējo tautsaimniecības izaugsmes tempu, kapitāls ir mobils, jo tam ir brīva kustība, tāpēc tik vērtīga aktīva kā zemes – mūsu nacionālā kapitāla, kas ir tepat zem kājām, – neizmantošana ir tuvredzība.” Līdztekus tam, pēc R. Feldmaņa sacītā, jārēķinās, ka ir vēl papildu liegumi un citi ierobežojumi (it īpaši tas attiecas uz meža zemi), kurus mēs paši nosakām.
Neizmantots potenciāls
“Ikviens hektārs meža rada pienesumu Latvijai vidēji 3-6% un pat vairāk, ja to efektīvi izmanto, audzējot, kopjot mežu, ne pūdējot vai ļaujot augt dabiski. Tie ir vismaz 10 kubikmetri, par kuriem meža īpašnieks var nopelnīt ap 500 eiro. To radīšanai tiek algots darbaspēks, izmantota tehnika – tātad multiplikatora spēks ir vēl lielāks,” uzsver R. Feldmanis. Viņaprāt, būtu interesanti ieraudzīt patieso ainu, jautājot ikvienam iedzīvotājam, vai viņš vēlas dzīvot vēl zaļākā vidē, vai palielināt savus ienākumus. “Par to, ka ir vajadzīgs līdzsvars, šaubu nav, jautājums – vai Latvijā esam gatavi dzīvot trūcīgi, toties zaļi,” turpina R. Feldmanis. Viņu nepārsteigtu, ja zaļā dienaskārtība nemaz nebūtu visas sabiedrības interesēs, ja tai par to ir jāmaksā. “Vairums sabiedrības nezina cenu, kādu tā maksā par zaļo ekosistēmu pakalpojumiem, vienlaikus vides ekspertam zaļā vide ir darbs – naudas pelnīšanas vieta: jo tās ir vairāk, jo labāk – vairāk var pelnīt, daudz darba,” secina R. Feldmanis. Viņaprāt, jāmaina klišejiskā pieeja – neko nedarot, vide būs lielāka ieguvēja, nekā kaut ko darot.
“Atsakoties no iespējas nopelnīt kaut miljonu eiro gadā vairāk, Latvija faktiski atsakās no iespējas veidot un uzkrāt nacionālo kapitālu. Sekas? Latviju kā dabas parku ar visu apkalpojošo personālu – iedzimtajiem – nopirks ārvalstu investori, kas vēlēsies būt CO₂ neitrāli, ražojot produktus ar augstu pievienoto vērtību, kas ļaus viņiem pārticīgi dzīvot, būt izglītotiem, moderniem un spēcīgiem, kā jau šobrīd tas notiek, ārvalstu uzņēmumiem pārpērkot mūsu CO₂ kvotas,” secina R. Feldmanis.
Viņaprāt, Latvijai vajadzīgs nevis sapņu vīzijām pārpilns, bet reāls attīstības plāns, kurā skaidri definēts, cik daudz un kādi ierobežojumi kurās vietās ir. “Pie tā jāpieturas!” Nevajag ļaut ik brīdi svaidīties ar liegumiem vai tos izmantot savtīgi – ikvienam ir tiesības to pieteikt. “Ja zaudēsim pamatresursus, valsts kļūs vēl tukšāka un, diemžēl, nabadzīgāka, jo zaudējam konkurētspēju tāpēc vien, ka tādu ierobežojumu nav ne Ķīnā, ne Indijā, un Volvo, Jaguar un Land Rover pieder nevis eiropiešiem, bet Ķīnas un Indijas uzņēmējiem,” tā R. Feldmanis.
Zaudē miljardiem vērtu attīstības kapitālu
Neražojošai zemei – ar liegumiem un apgrūtinājumiem – ir zemāka vērtība. “Vietējie īpašnieki to labprātāk pārdos, arī cena būs zemāka nekā “ražojošiem” hektāriem. Tā veidojas labvēlīga situācija, lai zemi uzpirktu citi un nevis lai ražotu, bet iegūtu ierobežotu resursu,” secina R. Feldmanis. Viņš atgādina, ka zemes vairāk nekļūst. “Uzpērkot neražojošas lauksaimniecības vai meža zemes, iespējams, tiks iegūts cits kapitāls – bāze, piemēram, ekosistēmas pakalpojumiem, par kuriem nākotnē tiks saņemta nauda. “Patlaban mēs nezinām un nevaram zemei pierēķināt šo nākotnes pieaugošo vērtību, bet, iespējams, skandināvu fondi to spēj un var,” uzsver R. Feldmanis. Lauksaimniecībā pašlaik netiek izmantoti vismaz 200 000 ha un, pieņemot ierobežojumus, vismaz 10% meža zemes (līdz 2030. gadiem saimniecisko darbību plānots ierobežot 30% teritorijas) – kopā būs aptuveni pusmiljons hektāru zemes, no kuras negūstam ienākumus.
“Skatoties no tautsaimniecības viedokļa, tiek zaudēts attīstības kapitāls – aptuveni divu miljardu eiro vērtībā, pieņemot, ka zemes hektāra cena vidēji ir 4000-5000 eiro, kas atbilst zemei, kur tikko veikta koksnes ieguve, bet nav veikta meža atjaunošana, vai ne pašai auglīgākajai lauksaimniecībā izmantojamajai zemei,” tā R. Feldmanis, norādot – investējot biržas indeksos, vidēji piecdesmit gadu garumā var gūt 6-8% ienesīgumu, ko varētu likt kā augšējo robežu investīciju atdevei, bet zemākā – valsts kases resursu izmantošanas – likme ir ap 4%.
“Līdz ar to 5-6% gadā būtu racionāla prasība ienesīgumam. Tādējādi zaudētais kapitāls ir 100-120 miljoni ik gadu,” aprēķinus rāda R. Feldmanis. Viņš atgādina, ka liegumus neveido ne ministrijas ierēdņi, ne Eiropas direktīvas, bet tieši sabiedrība un tās aktīvākie viedokļu paudēji. “Vai tie pauž visas sabiedrības viedokli vai tikai nelielas daļas – to statistiski pateikt nevar, bet, vienpusēji pieņemot vai nodēvējot sevi par sabiedrības un dabas aizstāvjiem, tai pašai sabiedrībai tiek atņemts milzīgs ienākumu potenciāls,” uzsver R. Feldmanis. Viņš vērš uzmanību, ka liegumu ieviešana kā tāda ir procedūra, par ko mēs paši maksājam – tie var būt simti tūkstoši eiro.
“Ja gadā zaudējam ap 100-120 miljoniem eiro, skatoties perspektīvā, strādā arī multiplikators: zaudētais kapitāls netiek ieguldīts, netiek pavairots – patiesie zaudējumi ir vēl lielāki, proti, vairāki simti miljonu gadā.
“Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir 21 300 eiro, Igaunijā – jau 27 000 eiro. Starpība ir viena ceturtā daļa. Vai ar tādu attieksmi pret savu zemi mēs panāksim Igauniju? Šaubos!” vērtē R. Feldmanis. Viņš atgādina, ka lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība veido tikai 5% no IKP. “Var skatīties vēl plašāk – par kapitālieguldījumiem rūpniecībā, pakalpojumu sniegšanā, par pilsētu zemi cena ir vēl lielāka, vērtīgāka, jo tajā ir attīstīta infrastruktūra, apdzīvotība,” tā R. Feldmanis. Viņaprāt, ir vajadzīga mērķtiecīga attīstība, nevis cīņa ar pašu radītiem viedokļiem.
Jāveicina maksimāli efektīva izmantošana
R. Feldmaņa ieskatā, mērķis ir panākt maksimālu zemes resursa izmantošanu, un to var darīt ar nodokli par neproduktīvi pārvaldītu zemi. “Ja netiek sasniegts noteikts ienākums, kad zemi neapstrādā atbilstoši tās auglībai, tad lai zemes īpašnieks maksā papildu nodokli. Tieši tas pats, ja zemi neizmanto un neļauj to lietot lauksaimniekam, jo zeme ir kļuvusi par investīciju veidu, tad jau īpašnieks ir pietiekami bagāts, lai samaksātu sabiedrībai nodokļu veidā par to, ka tiek atņemta ekonomikas izaugsmes iespēja. Un, lai nenotiktu lauksaimniecības zemes pārvēršana meža zemē, jo mežu īpatsvars Latvijā jau pašreiz ir vairāk nekā 50%, tad jāpaceļ latiņa lauksaimniecībā izmantojamās zemes konvertēšanai par meža zemi,” ierosina R. Feldmanis.
