Kompromisa atrašanas neiespējamā misija

Māris Ķirsons, db.lv | 24.10.2019

Zemes īpašnieku un vides aktīvistu vidū joprojām ir radikālas viedokļu atšķirības un maz kopsaucēju. Tas raisa bažas un palielina neskaidrības miglu nākotnes riskiem un iespējām.

Tāds ir secinājums noslēguma diskusijā 4. starptautiskajā konferencē Mežsaimniecība – Latvijas tautsaimniecības balsts bioekonomisko nozaru attīstības kontekstā. To, ka gan lauksaimniekiem, gan mežsaimniekiem un vides aktīvistiem kā minimums ir jāuztur dialogs, saprot visi, jo šo grupu aktīvās karadarbības rezultātā cietēji var būt ne tikai kādi atsevišķi zemes īpašnieki, konkrētās apdzīvotās vietas reģionos attiecībā uz nodarbinātību un apdzīvotību un pat meža nozare kopumā, bet arī valsts – nodokļu ieņēmumu apmēros, darba vietu un iedzīvotāju skaitā. Jāņem vērā, ka Nacionālās attīstības plāna 2021.–2027. gadam projektā viena no prioritātēm ir kvalitatīva dzīves vide un teritoriju attīstība un sadaļas “Daba un vide” indikators ir lauku/meža putnu indekss.

Nacionālo attīstības plānu pieņem Ministru kabinets un apstiprina Saeima. Garām diskusijām vairs nav laika, jo bez jaunā NAP jeb faktiski Latvijas nākamo gadu attīstības dokumenta ES naudas aploksni var arī nedabūt.

Prasa ietekmi pēc 30 gadiem

Lai arī zemes apsaimniekotāju un vides aktīvistu strīdi nav nekādas pārsteigums, tomēr tajos arvien vairāk tiek ierauti arī citi. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons kā savdabīgu piemēru min vienu oficiālu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vēstuli, kas izvirzīja uzdevumu sagatavot precīzu informāciju par iecerēto pasākumu (ciršanas caurmēra samazināšanu galvenajā cirtē) ietekmi uz oglekļa piesaisti 2050. gadā. “Šī vēstule nonāca Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava, tam bija izvēles iespējas atbildēt, norādot, ka precīzi izrēķināt nevaram, vai tomēr censties šādu informāciju iegūt, kaut arī tā ir atkarīga no ļoti daudziem faktoriem,” tā J. Jansons. Viņš kā pirmo min politisko faktoru, jo līdz 2050. gadam Latvijā būs notikušas vismaz astoņu Saeimu vēlēšanas un katrai no tām būs iespēja ietekmēt valsts attieksmi pret mežu. “Šo prognozi ietekmē arī tas, cik precīzi modeļi par koku augšanu ir zinātnieku rīcībā un cik precīzi mežu apsaimniekotāji praksē ievēros zinātnieku rekomendācijas,” tā J. Jansons. Bez tam, lai šo uzdevumu izpildītu ir jāzina, cik daudz cilvēku – meža īpašnieku – vēlēsies veikt koku ciršanu ik gadu savā īpašumā galvenā cirtē pēc caurmēra. “Informāciju par to, cik daudz galvenā cirtē pēc caurmēra cērt, ieguva no Valsts meža dienesta datiem, kuri rāda, ka vidēji gada laikā valsts mežos ir nocirsti 37 ha, bet privātmežu īpašnieku īpašumos – 3996,6 ha, kā rezultātā valsts sektors no modelēšanas ir jāizslēdz,” stāsta J. Jansons. Viņš atzīst, ka vēl viens jautājums ir par to, cik daudz mežu īpašnieku izvēlas koku ciršanu pēc caurmēra. “Pēc Valsts meža dienesta informācijas, to izmanto tikai 13% no tiem mežu īpašniekiem, kuriem pieder audzes, ko viņi varētu nocirst pēc caurmēra. Otrs avots bija laikrakstā “Tukuma Ziņas” publicētā aptauja par to, vai cilvēki atbalsta galvenās cirtes caurmēra samazināšanu, kas rādīja, ka 72% neatbalsta, savukārt 17% atbalstīja. Saliekot kopā Valsts meža dienesta 13% un aptaujas 17%, vidēji var pieņemt, ka galvenā cirtē pēc caurmēra varētu cirst ap 15% mežu īpašnieku. “Tas nozīmētu, ka koku krāja tuvākajā nākotnē varētu samazināties, taču līdz šim ir notikusi augošu koku krājas uzkrāšana. Pozitīva ir ekspluatācijas fonda dinamika mežos, kur koku valdošā suga sasniegusi šobrīd noteikto galvenās cirtes vecumu, ārpus dabas aizsardzības teritorijām šī krāja pieaugusi par 40 miljoniem m3 pēdējo piecu gadu laikā,” uzsvēra J. Jansons.

Kaķi nobendē 4 milj. putnu

Kā vēl vienu piemēru J. Jansons minēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierosinājumu – koku ciršanas noteikumos iekļaut, ka trīs mēnešus gadā Latvijā mežsaimniecība jāpārtrauc putnu ligzdošanas laikā. “Šāds aizliegums nozīmētu, ka jārada lieli uzkrājumi, lai trīs mēnešus nestrādātu,” skaidroja J. Jansons. Trīs mēnešu dīkstāve nozīmētu mazākus nodokļu ieņēmumus, vienlaikus būtu jautājumi par to, ko šajos trijos mēnešos dara cilvēki un vai pēc tam viņi atgriežas savā darbā. Jautājums J. Jansonam ir par faktoriem, kas ietekmē putnu skaitu Latvijā. “Pieņemu, ka šāds Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierosinājums ir saistīts ar to, ka Latvijā kritiski samazinās putnu skaits, mums jādomā, kā šo tendenci mainīt, tāpēc izvēlējos veikt pētījumu Augškurzemē esošā viensētā, izmantojot vienu ietekmes faktoru – lauku kaķi, reģistrējot viņa nobendētos un viensētas īpašniekam uzrādītos savvaļas putnus,” skaidroja J. Jansons. Viņš atzina, ka metodika neiekļauj tos putnu mazuļus, kurus lauku kaķis aprij uzreiz. “Viens lauku kaķis gadā nobendē 28 putnus, neskaitot tos, kuri netika uzrādīti viensētas saimniekiem. Izmantojot Vidzemes augstskolas datus, ka Latvijā ir 142 000 viensētu, un pieņemot, ka ikkatrā viensētā ir viens kaķis, tad ik gadu dzīvību zaudē vismaz 3,98 miljoni putnu (noapaļojot 10 gadu laikā tie būtu 40 miljoni putnu, bet 100 gados – pat 400 miljoni),” tā J. Jansons. Viņš atzīst, ka ir jau arī viensētas, kur dzīvo vairāk par vienu kaķi, kur nobendēto putnu skaits būs vēl iespaidīgāks. “Var izrēķināt, cik gadu laikā pie šādas tendences Latvijā vairs nebūs putnu, ja vien zinātu, cik tad Latvijā putnu ir, tāpēc jādomā, kā glābt putnus, piemēram, nosakot, ka lauku viensētās no 2029. gada kaķi nevar klaiņot savā vaļā, un izveidot ari attiecīgu uzraudzības dienestu, lai šī norma tiktu izpildīta,” ironizēja J. Jansons. Vienlaikus bija jautājums par to, cik daudz un kādus putnus vajag.

Vajag saprātīgu pieeju

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes ģenerālsekretāram Guntim Vilnītim bija jautājumi, vai viss patiešām tiek darīts tā, lai būtu labi – saprātīgi. Proti, ir situācija, kad izcirtumā sāk augt silpurenes un šai teritorijai nosaka saimnieciskās darbības liegumu. Neveicot saimniecisko darbību, pēc dažiem gadiem mežs sāk dabiski atjaunoties, noēno silpurenes, un biotops uzsāk savu norietu. Ja nebūtu noteikts liegums, tad, saprātīgi saimniekojot, ieguvums būtu zemes īpašniekam un silpurene turpinātu priecēt saimnieku. Otrs stāsts ir saistībā ar mazo ērgli, kurš uzsāk savu dzīvi lauksaimniecības zemei piegulošā mežā. Tādējādi tiek noteikts saimnieciskās darbības liegumus gan mežā, gan pieguļošajā lauksaimniecības zemē un tiek noteikta buferjosla. Rezultātā lauksaimniecības zeme sāk aizaugt, bet ir laba vieta mazā ērgļa pārtikai. Tādējādi tiek bremzēta racionāla dabas saglabāšana un lielas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības nākotnē tiks izņemtas no iespējas nodrošināt cilvēci ar pārtiku. G. Vilnītis pauda bažas, ka ES ar laiku arī buferjoslai var attiecināt regulējumu, kas aizliegs saimniecisko darbību.

Ignorē realitāti

“ES direktīvas ir uzrakstītas ļoti labi, bet brīžam vietējie pārcenšas ar ieviešanu, un pēc tam brīnāmies par to, ka tās īsti nestrādā,” norādīja Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane. Piemērs ir attiecībā uz mazā ērgļa projektu – sugas aizsardzības plānu, kura rezultātā tiek veidoti daudzi mikroliegumi – lielākoties privātīpašnieku mežos. “Savukārt vadošais pētnieks, balstoties pētījumos par mazā ērgļa ligzdošanai un barošanās vajadzīgiem apstākļiem, kā alternatīvu mikroliegumam bija iekļāvis priekšlikumu konkrēto ligzdas vietu aizsargāt uz terminētu laiku, jo šī putnu suga vairākus gadus ligzdo vienā vietā, bet pēc tam maina savu ligzdošanas vietu. Tā kā Latvijā ir aptuveni 4000 mazo ērgļu pāru, tad, skraidot viņiem pakaļ ar mikroliegumiem, gadu garumā varēsim noklāt lielas teritorijas. Taču tad, kad šis plāns nonāca Dabas aizsardzības pārvaldē, šis priekšlikums – konkrēto ligzdas vietu aizsargāt uz terminētu laiku – vienkārši tika izsvītrots un ar šiem labojumiem tika iesniegs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā,” skaidroja A. Grasmane.

Zinātne un politika

“Strikti ir jānošķir zinātne un politika, jo tās ir divas dažādas lietas, kur politiķi viens otru var mēģināt pārliecināt ar zinātniskiem vai mazāk zinātniskiem argumentiem, bet, ja zinātniskās iestādes sāks runāt politiski, nav skaidrs, kur tas novedīs,” uzsvēra Latvijas Dabas fonda padomes locekle Lelde Eņģele. Viņasprāt, mazāka caurmēra koku ciršanas jautājums nav pietiekami izvērtēts, un tas būtu jāvērtē kontekstā ar jaunajām Meža nozares pamatnostādnēm un dabas skaitīšanas rezultātiem. “Labāka meža apsaimniekošana jāskata kontekstā ar labāku dabas aizsardzību un tad jāmēģina šīs lietas sabalansēt,” savu pozīciju skaidroja L. Eņģele. Viņasprāt, zinātniskajiem pētījumiem jābūt ārpus politikas un objektīvi zinātniskus pētījumus var izmantot vislabākās politikas veidošanai.

Pirmais solis kompromisam

“Manuprāt, Latvija ir zaļa valsts, un kompromiss starp visām iesaistītajām pusēm ir jāatrod. Viens no dabas aizsardzības, mežsaimniecības un lauksaimniecības saskarsmes punktiem ir kompensācijas — lai zemes īpašnieks nav vienīgais, kurš maksā par to, kas vajadzīgs sabiedrībai,” uzsvēra jurists Artūrs Surmovičs. Viņaprāt, tas ir pirmais kompromiss starp dabas aizstāvjiem un zemes īpašniekiem (apsaimniekotājiem), kam varētu sekot arī nākamie. Raugoties uz dažādiem liegumiem, pēc A. Surmoviča domām, būtu jārunā par saprātīgām kompensācijām īpašniekiem, kuriem tiek kaut kas liegts.

Vienlaikus skan viedoklis, ka Latvijā nav laba situācija ar bioloģisko daudzveidību, kaut arī izpratne par to atšķiras. Tāpat nav skaidrs, cik daudz no valsts ir jāpārvērš par aizsargājamu teritoriju un jāierobežo saimnieciskā darbība. Jāņem vērā, ka 1925. gadā mežainums Latvijā bija vien 27%, bet 2019. gadā – 52% no valsts platības. Latvija šobrīd ir ceturtā piektā mežainākā valsts Eiropā, un nav skaidrs, cik lielu īpatsvaru no platības jāaizņem mežiem.

Datu ticamība

“Runājot ar Briseles ierēdņiem, ir svarīgi, ka ir dati, ko parādīt un ar ko pierādīt, un, ja nav pietiekama finansējuma zinātnei, esam vāji savā pārstāvniecībā,” secināja A. Grasmane. Savukārt, A. Surmovičs uz to reaģēja ar stāstu par pieredzēto kāda likumprojekta pieņemšanu varas gaiteņos. Proti, viena ieinteresētā puse atnesa savus datus, bet otra puse apgalvo, ka tā nav. Pirmie atnesa vēl papildu datus, bet nekas nemainījās. “Zinātniskie dati ir laba lieta, bet svarīgākais, lai šo pētījumu dati ir redzami, tos dzird un, pats svarīgākais, saprot, jo zinātniekiem arī būtu jānolaižas no saviem augstumiem un kopā ar attiecīgo nozari jāizdomā, kā iegūtos datus pasniegt lietotājiem draudzīgā formā,” norādīja A. Surmovičs. Viņš piebilda, ka bieži vien svarīgākie ir nevis iegūtie dati, bet gan tas, cik pārliecinoši tie tiek pasniegti un cik tos pieņem otra puse. “Tādu risku izslēgt nav iespējams,” uz jautājumu, vai otra puse varētu ignorēt vai nepieņemt iegūtos datus, atbild A. Surmovičs. Viņaprāt, Latvijā iegūtie dati ir tikai ceļa sākums, kam turpinājums ir pašmāju politiķu spēja sarunāties ar citu valstu politiķiem un ES ierēdņiem.

“Vienu piemēru jau dzirdējām par emisiju aprēķina piemēru uz 2050 gadu. Tas jau nenāca no Briseles. Dati tiek apšaubīti jau Latvijā. Tas arī ir tas būtiskākais, kas Briselei liek sacīt: vispirms paši tieciet skaidrībā un tad nāciet ar vienu viedokli,” stāsta zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs Jānis Eglīts. Viņš atgādina, ka, vadot sarunas par ciršanas caurmēra izmaiņām, saskāries ar vides aktīvistu pozīciju: pētījumiem neticam! “Pret šādu situāciju nav pat argumentu,” tā J. Eglīts.

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru