Tā dēvētā "dabas skaitīšana" lēnām tuvojas finišam (8. aprīlī tapa ziņots par 4. sezonas atklāšanu). Tās iespējamās sekas nav nedz apjaušamas, nedz prognozējamas. Šī pasākuma iespējamā ietekme uz cilvēku dzīvi Latvijas laukos un iespējām arī turpmāk saimniekot savā zemē patlaban nav nosakāma. To apzināti izvairās prognozēt un komentēt arī projekta autori, organizētāji un dalībnieki.

Pirms vairākiem gadiem, kad Latvijā vēl tikai runāja par dabas vērtību inventarizācijas nepieciešamību, viens no būtiskākajiem izskanējušajiem argumentiem bija: “neviens nezina, kas mums mūsu zemē ir!” Tāda Nezinīšu zeme un valsts, jo daudzi kaut ko nezina...

Lai nezināšanai darītu galu, “cienījamas”, apaļas summas tika atvēlētas dabas inventarizācijai. Turklāt, šo procesu sākot, neviens, diemžēl, neatbildēja vai nevēlējās atbildēt: ko darīsim vai kas tiks darīts, kad dabas vērtības būs inventarizētas. Jā, dažas ne pārlieku skaļas balsis pieprasīja skaidru atbildi! Tās vietā skanēja: “Vispirms saskaitīsim, tad lemsim…” Dažu minēto balsu īpašnieki (atbilžu gribētāji) gan kurnēja un prognozēja, ka sākotnēji nekaitīgais un miermīlīgais "dabas skaitīšanas" pasākums pārvērtīsies kārtējā liegumu iniciēšanas pasākumā pret mežu un lauksaimniecībā izmantojamo zemju īpašniekiem. Savukārt, "dabas skaitītāji" un “dabas draugi” šos “nejēgas” un “nesaprašas” bargi kaunināja vietā un nevietā. Laikam ritot, lēnām tuvojas X stunda – brīdis, kad "dabas skaitītāji" savus darbus “uzliks uz paplātes”! Jau parādījušies pirmie interesantie signāli, ko līdz šim padarītais varētu nozīmēt. Tā nesen kāda neliela zemes pleķa un mājas īpašnieks saņēma vēstuli no "dabas skaitītājus" komandējošās iestādes. Vēstulē bija ziņa, ka mājas pagalmā, kurš pirms vairākiem gadiem remontdarbu dēļ ticis izrakņāts, dabas skaitītājs atradis Eiropas mēroga retumu. Vēstulē tika jautāts, vai remontdarbu “rakumi” joprojām ir “sveiki un veseli, un neskarti”. Saimnieks apstulbis vērās rakumos mājas pagalmā un nevarēja saprast – priecāties vai raudāt. Šāds brīnums – dabas vērtība izrakņātā pagalma bedrēs – jau vien ir sensācijas vērts, tikai, vai tas nozīmē, ka tagad izrakņātajam pagalmam saimnieks ar ģimeni pāri iet nevarēs, nemaz nerunājot par šo rakumu nolīdzināšanu vai zāliena sēšanu un pļaušanu? Savās pārdomās vēstules saņēmējs dalījās ar vietējās apkaimes korifeju, kas, atceroties pasaules kara gadus, ieteica: “Nolīdzini pagalmu, citādāk savā īpašumā tapsi iebūvietis, nevarēsi ne šo, ne to un arī pārdot nevienam neizdosies, jo kam gan vajadzīga būda laukos ar izrakņātu pagalmu, kurā mīt kaut kāds Eiropas retums, kura mieru neviens nedrīkstēs traucēt!” Savukārt, jaunā paaudze ieteica pilnīgi pretējo, jo tādējādi uz attālo nostūri, viņuprāt, plūdīšot tūristu pūļi no Eiropas un par ieeju un iebraukšanu īpašumā atliks vien iekasēt naudu. Tiesa gan, šādā scenārijā būtu nepieciešams, lai saimnieks pats šo dabas retumu izrakņātajās pagalma bedrēs spētu atrast, savām acīm saredzēt un glaunu žestu parādīt visiem interesentiem! Bet, tavu neražu! "Dabas skaitītājs" nekādi nebija pierunājams (pat izmēģinot dažādus stimulatorus – motivatorus) atbraukt un saimniekam parādīt, kas tas Eiropas mēroga dabas brīnums ir! Atteikuma pamatojumā rakstīts: “Man nekas nav jārāda, viss ir attiecīgi fiksēts un – sveiki!” "Dabas skaitītāja" atteikums sarūgtināja jau domās it krāšņi uzzīmētās tūrisma sapņu pils autoru, un viņš nolēma visus rakumus un peļķes fotografēt un uzņemt video. Par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību cilvēkam ar biologa diplomu tika lūgts paraudzīties, kurš tas svarīgais augs vai veidojums ir. Biologa atbilde bija nepielūdzama: “Šitās mantas visā apkaimē ir vai cik, bet vai kāds no te augošajiem ir retums visā Eiropā, viņam neesot ne jausmas!” Mūsu valsts – Latvija – ir kā acīmredzamu, kaut pirmajā acu uzmetienā neticamu brīnumu vieta, jo citviet, it īpaši attīstītajās valstīs, šādi dabas brīnumi (kas Latvijā ir ik uz soļa) ir kļuvuši par retumu, bet jautājums: vai par to jācieš tiem, kuri dzīvo līdzās tiem, vai tiem, kuriem to vairs nav?

Jautājums: “Ko Latvija darīs ar "dabas skaitītāju" iegūtajiem datiem?”, paliek atklāts. Nebūsim naivi,– iztērējot miljonus un ieraugot Eiropas mēroga “unikālas” dabas vērtības, tās noteikti neatstās zemes īpašnieku pārziņā – dariet ko gribiet. Tā noteikti nebūs! Kā būs? To rādīs tuvākie divi gadi! Šai jautājumā jāņem vērā Eiropas pasludinātais “grean deal”, komplektā ar visa veida “zaļināšanu” – gan nodokļos, gan transportā, gan lauksaimniecībā, gan cilvēku paradumos. Šādā kontekstā diez vai Latvijas valdība, lai kāda tā būtu un kādi politiskie spēki to veidotu, spēs pateikt: “Liels Paldies par atklātajām Eiropas vērtībām, bet nekādu papildus aizsargājamu teritoriju, nekādu īpašu nosacījumu izrakņātā pagalma saimniekam neuzliksim!” “Dabas draugi” tepat uz vietas un, vēl jo vairāk, Eiropā un pasaulē šādu Latvijas pozīciju nesapratīs; un tas jau nozīmē, ka vismaz daļa (ja ne teju visas) jaunatklāto dabas vērtību būs jāaizsargā no “visādu saimnieķeļu” iespējamām darbībām. Ticamākais scenārijs: “dabas draugi” vienā ritmā ar valdību rībinās bungas un ziņos par “sasniegtajiem” rezultātiem, kuru “nostiprināšanai” būs vajadzīgi attiecīgi “lēmumi”. Tā kā pagājušā gadsimta nogalē un šā gadsimta sākumā Latvijas daba atguva to, ko tai bija atņēmis cilvēks pirms vairākiem simtiem gadu, nebūsim pārsteigti, ja visa Latvija tiktu pasludināta par Eiropas mēroga “ūnikumu”, kur Eiropas dabas vērtību saglabāšanas nolūkos liegumi un ierobežojumi nosakāmi teju vai visā teritorijā. Risks, ka laukos vēl joprojām dzīvojošie cilvēki varētu apdraudēt dabas vērtības, liks Rīgas iestādēs sēdošajiem meklēt risinājumus – noteikt drakoniskus sodus, tā sakot, lai nevienam rokas neniez, varbūt arī piedāvāt nelielu, bet taisnīgu kompensāciju par “nekā nedarīšanu”, vai varbūt tomēr “palīdzēt” šiem cilvēkiem doties uz Latvijas lielpilsētām, vai vēl labāk uz tām Eiropas valstīm, kur dabas vērtību ir mazāk, bet joprojām ir darbs un maksā lielākas algas. Tikai… Kas šādā gadījumā uzturēs valsti, ko par Latviju saucam? Ja "dabas skaitīšanas" rezultāts būs līdzīgs iepriekšaprakstītajam, tas būs nožēlojami! Vai tiešām piepildīsies slikto “pareģu” prognozes, ka zemes saimniekiem par dabas inventarizētāju darbiņu varētu nākties vismaz “iesvīst”, ja ne būtiski “ciest”? Par to jau pirms dabas skaitīšanas sākuma “bļaustījās” daļa cilvēku, kas, kā jau ievadā tapa minēts, tika pasludināti par nejēgām un no reālās dzīves atpalikušiem ļautiņiem.

* Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšana