“Nu, mēs jau nekādu lielo siltumu neesam pieredzējuši,” saka profesors Rihards Kondratovičs, Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas Babīte zinātniskais vadītājs. “Drīzāk jārunā par nobīdēm – rudens ilgst līdz janvārim, bet tad, kad jau vajadzētu iet uz pavasara pusi, sākas lielie aukstumi.” Tas, ka Babītē kuplo neskaitāmi, vasarā lekni rododendru krūmi, nekādā ziņā nav pasiltināšanās pazīme. Brīvā dabā rododendri aug arī Sibīrijā. Kā savulaik pierādījis selekcionārs Vārna, Latvijā var ieaudzēt pat aprikozes – no sēklām; viņš izaudzējis sešas paaudzes, no kurām katra nākamā bijusi izturīgāka, līdz beidzot izdevusies tāda, kura vairs nereaģējusi uz temperatūras svārstībām, kādas raksturīgas Latvijas ziemai un kādām pielāgojusies vietējā flora. Līdzīgi, tikai vairojoties ar pašsēju, Latvijā pamazām ieaugusi arī baltā akācija. Augu adaptācijas spējas un ierobežotais laiks, kādā tos iespējams novērot, neļauj tos izmantot par lieciniekiem klimata pārmaiņām.
Līdzīgi spriež arī paleobotāniķe Laimdota Kalniņa, kura daudz laika pavada Latvijas purvos, pētot augu putekšņus, kas, tāpat kā mūžīgā apledojuma serdeņi, labi parāda klimata fluktuācijas. Lielākais urbums, kāds Latvijā izdarīts, esot ap 5 m. Tā kā gada laikā kūdras slānis pieaug par 1 mm, tad šāda urbuma apakšējie slāņi ļauj spriest par 5000 gadu tālu pagātni. Pieradusi domāt gadu tūkstošos, Kalniņa visai skeptiski vērtē apgalvojumus, ka pēdējo 200 gadu industrializācija atstājusi postošas sekas uz klimatu. “Jā, holocēnā ir temperatūras svārstības, taču iepriekš arī tās ir bijušas,” Kalniņa saka. “Protams, cilvēka ietekme ir – nāk introducētie augi, pazūd meži, bet Zemes sistēma ir tik varena, ka cilvēki ir tikai tādi mazi graudiņi, kas lielā mērogā neko nevar ietekmēt. Arī globālā sasilšana vismaz daļēji, manuprāt, ir dabīgs process. Nu, ja skatāmies, kā flora to atspoguļo – pēdējā starpledus laikmeta beigu posmā pirms simttūkstoš gadiem arī samazinājās mežu izplatība, palielinājās atklātās teritorijas. Tas bija paleolīta laikmets – nu, cik mums te varēja būt cilvēku? Nekāda īpašā ietekme nevarēja būt, tomēr mežu platības samazinājās.”
Viņa pieder pie tiem zinātniekiem – pasaules mērogā, pēc visa spriežot, minoritātes – kuri uzskata, ka klimata pasiltināšanās ir tikai neliela svārstība, bet patiesībā – balstoties gan uz iepriekšējo gadu tūkstošu pieredzi, gan astronomiskajiem aprēķiniem, kas saistīti ar Zemes rotācijas īpatnībām – ir gaidāms jauns ledus laikmets.
“Jā, teorijas, ka atrodamies uz jauna ledus laikmeta sliekšņa, ilgu laiku tika uztvertas ļoti nopietni,” atzīst hidroloģijas un meteoroloģijas profesors Ansis Zīverts. “Taču man jau jaunībā pārliecinošāki likās padomju zinātnieka Mihaila Budiko pētījumi par Zemes virsmas bilanci. Viņš bija viens no pirmajiem, kas apgalvoja, ka notiks pasiltināšanās, turklāt cilvēka darbības rezultātā.” Zīverts uzskata: “Ja tik kapitāli kā līdz šim turpinās izmantot fosilo kurināmo, tad astronomiski ieprogrammētā ass rotācijas izmaiņa var neko nedot,” – proti, tā nekompensēs globālo pasiltināšanos. Taču, domājot konkrēti par Latvijas un Baltijas reģiona nākotni, Zīverts pauž optimismu. Viņš saka, ka mūsu platuma grādos bez gaisa temperatūras celšanās jāņem vērā arī okeāna straumju – un konkrēti Golfa straumes – izmaiņas, cits globālās sasilšanas rezultāts. “Golfa straume vairāk pavirzīsies uz Kanādas pusi,” saka Zīverts. “Pie mums kļūs vēsāks, bet viskrasāk tas izpaudīsies Norvēģijā, kur iestāsies Sibīrijas klimats.” Šādu prognozi pirms vairāk nekā desmit gadiem izteikuši Potsdamas meteorologi, un Zīverts pieļauj, ka šī ziema varētu būt viens no pirmajiem tās apstiprinājumiem: “Tā kā vasarā Atlantijas okeāns bija nenormāli uzsilis – izraisot Katrīnu un citas viesuļvētras (jo vairāk tvaika no okeāna, jo vairāk vēja) – es gaidīju, ka būs intensīva ciklonu darbība, taču tās nebija. Mums pāri gāja fronte, kas atdalīja anticiklonu virs Krievijas un Ukrainas no anticiklona virs Atlantijas – nevis kā parasti, ciklonu no anticiklona.” Lūk, tāpēc tik maz nokrišņu rudenī un lielais aukstums janvārī – gan pie mums, gan Rietumeiropā.
Gan Ansis Zīverts, gan viņa kolēģis ģeologs un hidrologs Guntis Eberhards, kurš daudzus gadus pēta klimata ietekmi uz Latvijas krasta līniju, ir vienisprātis, ka sava veida nākotnes priekšvēstnesis bijusi 2005. gada 9. janvāra vētra. Vētras, protams, Latvijai pāri brāzušās arī agrāk, taču pēdējā laikā pieaug gan to biežums, gan spēks. Aizvien palielinās ūdens daudzumi, kas tiek sadzīti krasta zonā. Eberhards piekrīt tiem, kuri apgalvo, ka tad, ja izmešu daudzums atmosfērā nesamazināsies, krass klimatisks pagrieziens sāksies pēc 20 gadiem. Viņš prognozē, ka nākotnē krasi saruks dienu skaits ar sniega segu, kas pēdējos 40-50 gados jau samazinājies par pusmēnesi; samazināsies arī sniega segas biezums. Vasarai un rudenim pārvietojoties uz ziemas pusi, pagarināsies veģetācijas periods. Gaisa temperatūra Baltijas reģionā, viņaprāt, varētu pieaugt par 3-4 grādiem nākamo simt gadu laikā, bet jau pēc 50-70 gadiem Baltijas jūra vispār vairs neaizsals. Nesasalstot krasta joslai, izzudīs dabiskais šķērslis viļņiem, kuri būs lielāki un spēcīgāki sasilušās jūras dēļ, līdz ar to pastiprināsies postošu plūdu draudi. “Nujā, māju piekrastē – Kaltenē, Rojā, Saulkrastos – es neiesaku. Ir diezgan skaidrs, ka pircēja mazbērni tajā mājā nedzīvos, jo globālā sasilšana notiek. Mani tik daudz neinteresē tās cēloņi,” atzīst Eberhards, “bet tas, ka tā notiek, ir fakts.”
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla "Rīgas Laiks" 2006. gada marta numurā