zemeunvalsts.lv komentārs

Par dabas aizsardzību atbildīgie reti noliedz, ka viņu mērķis ir tikai un vienīgi aizsargāt, par īpašnieka un valsts interesēm norādot citus domātājus un atbildīgos. Piemēram, “es atradīšu ligzdu, ko nosaukšu kā mazā ērgļa ligzdu, lai tur dzīvo cits plēsējs, bet kompensācijas oficiāli piemānītajam īpašniekam nav mana darīšana”. Problēma ir apstāklī, ka, diemžēl, Latvijas sabiedrību aktīvi baro ar noteiktu, šauru un mērķtiecīgu informāciju, kas daudziem liek domāt, ka zemes īpašniekam ir viens mērķis, vai nu pārmēslot, nopļaut un nozust, vai nozāģēt, saņemt un atstāt.

Saprotams, tās ir pilnīgas blēņas, bet, kā izskatās, Peldu un Baznīcas ielu kabinetos joprojām cieņā ir 90. gadi un šo gadu domāšana stils. Protams, nevar aizmirst arī 1917. gadu, kad aktīvisms bez izglītības arī bija lielā cieņā.

“Es nesaprotu, kāpēc egli vispār vajadzētu audzēt līdz 80 gadiem,” vaicāts par jaunajiem meža cirtmetiem, skaidro Guntars Klūga. “Ja tā nav kukaiņu saēsta, tad noteikti ir sakņu trupes sabojāta. Sapuvusi. Koki tiek vējā nogāzti.

Meža dzīvnieku apgrauztām eglēm pirmais, citādi vērtīgākais nogrieznis labākajā gadījumā ir tikai taras koksne… Zāģbaļķis tur neiznāk. Egle jau 50 gados ir sasniegusi savu pilnbriedu, un ilgāka audzēšana ieguvumus nedos. Zāģbaļķus no šādas egles var pārdot daudz dārgāk nekā no daudz vecākas, bet bojātas egles.”

Mežsaimnieks pauž, ka grozījumus pilnībā atbalsta, jo tie dod lielākas izvēles iespējas. Meža saimnieki iemācījušies saimniekot un nemaz tā nesteidz zāģēt. “Man, piemēram, ir daudz audžu, kuras jau varēja zāģēt atbilstoši iepriekš spēkā esošajām normām un, protams, arī tagad. Taču, ja koki ir veselīgi un vēl spēs dot pieaugumu, kāpēc tos zāģēt?” Viņaprāt, daudz vairāk par jaunajiem cirtmetiem mežus apdraud pieaugošā vēlme radīt jaunas un jaunas aizsargājamās teritorijas, noteikt mikroliegumus, kur saimnieciskā darbība ir ierobežota vai pat aizliegta.

“Tu tikai saņem vēstuli, un viss… Audze paliek sapūšanai… Ja vēl šo liegumu apsaimniekošana būtu saprātīga un vismaz ziemā varētu kaut ko zāģēt, bet tā nav. Tā ir sava veida slēpta meža nacionalizācija, izņemšana no saimnieciskās aprites.

Vai esam tik bagāti, lai to atļautos?” neizpratni pauž Guntars Klūga. “Tieši aizdomas, ka īpašumam var noteikt ierobežojumus, saimniekus spiež ķerties pie zāģa. Pretējā gadījumā viņi riskē zaudēt ieguldīto laiku un līdzekļus, jo aprobežojumi netiek atbilstoši kompensēti. Lūk, šī ir lielākā problēma, nevis ciršanas caurmēra samazinājums, par ko vajadzētu uztraukties sabiedriskajām organizācijām un vides aktīvistiem!”