Latvijas budžets varētu būt par 2 līdz 4,2 miljardiem eiro lielāks, ja valsts ekonomiskā izaugsme būtu attīstījusies kā Lietuvā vai Igaunijā.

Par šādu iespējamību liecina Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) eksperta aplēses. Ja Latvija pēdējos 15 gados būtu attīstījusies tā, kā Lietuva, valsts kopbudžeta ieņēmumi pie nemainīga nodokļu sloga būtu aptuveni par 2 miljardiem eiro lielāki. Savukārt, ja attīstība Latvijā notiktu līdzīgi Igaunijas scenārijam,– par 4,2 miljardiem eiro lielāki un pie dažiem blakusnosacījumiem pat par 5 miljardiem eiro lielāki, nekā tie plānoti 2024. gada budžetā. Vēl vairāk – pat saglabājot budžeta deficīta līmeni, kāds paredzēts akceptētajā 2024. gada valsts budžeta likumā, tēriņi varētu būt attiecīgi par 2,27 miljardiem eiro lielāki Lietuvas attīstības scenārija situācijā un par vairāk nekā 4,7 miljardiem eiro lielāki Igaunijas attīstības scenārija situācijā. Tās ir ļoti ievērojamas summas, lai gan, protams, ne visu sabiedrībai būtisku pakalpojumu nodrošināšanai pietiek tikai un vienīgi ar naudu, jo vairākās sfērās aktuāli ir jautājumi par atbilstošas kvalifikācijas speciālistu esamību un pieejamību.

Kā būtu, ja būtu?

“Tās ir tikai provizoriskas aplēses, kas balstās pieņēmumā, kā būtu, ja Latvijas tautsaimniecības attīstība nebūtu atpalikusi no kaimiņiem,” skaidro LDDK eksperts Pēteris Leiškalns. Viņš norāda, ka pagaidām jaunākie pieejamie ir 2022. gada dati, kad Lietuvā IKP uz iedzīvotāju bija par 14%, bet Igaunijā – par 29% augstāks nekā Latvijā.

“Tas nozīmē, ka Latvijas šī gada salīdzināmajās cenās nesasniegtais IKP apjoms, rēķinot pret Lietuvu, ir vairāk nekā 6 miljardi eiro, no kuriem pie identiska nodokļu sloga aptuveni 2 miljardi eiro būtu papildu pienesums valsts budžetam, bet aptuveni 4 miljardi eiro paliktu mājsaimniecību un uzņēmumu rīcībā. Savukārt, rēķinot pret Igauniju, Latvijas nesasniegtais IKP apjoms ir vairāk nekā 13 miljardi eiro, no kuriem aptuveni 9 miljardi eiro paliktu mājsaimniecību un uzņēmumu rīcībā, bet vairāk nekā 4 miljardi būtu papildu pienesums valsts budžetam,” vērtē P. Leiškalns. Viņš atzīst, ka Latvijas atpalicība liek uzdot daudz jautājumu par Latvijas valsts (amatpersonu) līdzšinējo attieksmi pret uzņēmējdarbību, līdzšinējo nodokļu politiku un tās rezultātiem, un, iespējams,– vai un kam par nosacīti negūtajiem miljardiem būtu jāuzņemas atbildība.

“Skaidras un patiesas atbildes uz šiem jautājumiem būtu ļoti noderīgas nākotnes politikas veidošanai. No tām varētu būt atkarīga valdības pozīcija daudzos uzņēmējdarbībai būtiskos jautājumos perspektīvā un jo īpaši nodokļu politikā, kas ir noteicošais faktors ekonomiskajiem rādītājiem. Savukārt, no tiem būs atkarīgs, vai spēsim deldēt atpalicības plaisu, vai valsts beidzot spēs iegūt sabiedrības vajadzību finansēšanai nepieciešamo līdzekļu apjomu, nenodarot pāri mājsaimniecībām un uzņēmumiem,” rezumē P. Leiškalns, pievēršot uzmanību faktam, ka augstāks IKP uz iedzīvotāju nozīmē atbilstīgi augstāku mājsaimniecību un uzņēmumu pašfinansēšanās spēju, kas, savukārt, dod iespēju valstij “nesāpīgi” – par vienu līdz diviem procentpunktiem – paaugstināt nodokļu slogu.

“Valstis, kurām ir nepieciešama strauja izaugsme, ar to nedrīkst pārsteigties, jo tas var kavēt attīstību,” uzsver Pēteris Leiškalns.

Budžeta deķītis ir par mazu

Pamatpretruna: no vienas puses – cilvēku vajadzības un vēlmes ir neierobežotas, no otras – pieejamo resursu daudzums ir ierobežots.

“Tas nozīmē, ka budžets nekad nebūs gana liels, lai apmierinātu visas vēlmes,” norāda P. Leiškalns. Tomēr, viņaprāt, Latvijas situācijā nav runa par augsta līmeņa vēlmēm, bet par valsts spēju kaut minimāli pietiekamā apmērā finansēt sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus, piemēram, izglītību, veselības aprūpi, sociālo drošību, ārējo un iekšējo drošību, kultūru, zinātni, kā arī infrastruktūras uzturēšanu un attīstību u.c.

“Līdz šim, skatot jebkuru sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu finansējuma pietiekamības līmeņa paaugstināšanas ieceri, amatpersonu atziņas teju vienmēr ir vienveidīgas un nolemtības pilnas: saprotam, ka vajag, bet naudas ir tik, cik ir. Vienīgie izņēmumi ir šīs klauzulas nepieminēšana pirms balsojumiem par amatpersonu atalgojuma paaugstināšanu, kā arī kādas ļoti augstas amatpersonas atziņa, ka naudas ir tik daudz kā nekad,” secina P. Leiškalns. Sabiedrības kopīgi risināmo vajadzību finansēšanai līdzekļu nepietiek.

“Deķītis ir krietni par mazu, katra budžeta pieņemšana zināmā mērā ir šī mazā deķīša raustīšana, kur jebkura pārbīde par labu kādai pozīcijai notiek uz citas rēķina,” secina P. Leiškalns. Viņaprāt, par iepriekšminēto liecina gan tas, ka pēdējos gados ministriju papildu finansējuma pieprasījumi ik gadu pārsniedz 2 miljardus eiro, bet Finanšu ministrijas piedāvājums parasti ir desmit reizes mazāks, gan “iebraukšana dziļākos parādos” pēdējo gadu laikā.

“Valsts parāds procentuālā izteiksmē pret IKP Latvijai nav liels, tomēr par to ir jāmaksā procenti, kas, pieaugot parāda apjomam un naudas cenai, izmaksā arvien dārgāk. Šogad šiem mērķiem ir paredzēti 338 milj. eiro, savukārt nākamgad – jau gandrīz pusmiljards,” skaitļo P. Leiškalns. Viņaprāt, vispieticīgākās aplēses liecina, ka valsts budžetam papildus būtu nepieciešami vismaz 2 miljardi eiro, attiecīgi 4 miljardu eiro pieaugums ļautu valdībai ne tikai nodrošināt ar finansēm visus ministriju pieprasījumus, bet vairāk ieguldīt izaugsmē un, iespējams, mazināt valsts parāda nastu. Šo miljardu mums nav.

Vairāk ražo – vairāk naudas

Valsts makā nauda nerodas no zila gaisa, un valstīm, kurām nav naftas vai līdzīgu resursu, vienīgais reālais ienākumu avots ir iekšzemes kopprodukts (IKP). Lai korekti salīdzinātu šos lielumus starp valstīm ar atšķirīgu iedzīvotāju skaitu, parasti salīdzina IKP uz iedzīvotāju.

“Šādi vērtējot, uz Rietumvalstu fona izskatāmies bēdīgi, bet... par to nevajadzētu pārlieku skumt. Ir saprotams, ka atpaliekam no valstīm, kurās normāla tirgus ekonomika pastāv gadsimtiem. Ja vien... nebūtu kaimiņvalstu ar teju identisku vēsturi, vienkārši sakot, “visi gali ūdenī”. Mums šādi kaimiņi ir un par nepatikšanu mūsu nodokļu politikas un uzņēmējdarbības vides veidotājiem viņiem IKP uz iedzīvotāju ir ievērojami augstāks nekā Latvijā,” skaidro P. Leiškalns. Izlietu ūdeni gan nesasmelsi, taču šāda analīze var kalpot par atskaites punktu diskusijai: ko un kā darīt, lai nākotnē atšķirības ar kaimiņvalstīm nepieaugtu, bet tieši pretēji – saruktu, turklāt uz Latvijas attīstības, nevis kaimiņu stagnācijas vai recesijas rēķina.

P. Leiškalna ieskatā, viens no Latvijas zemā izaugsmes līmeņa iemesliem ir attīstības ekonomikai neatbilstīga, pseidokreisi- populistiska nodokļu sistēma. Tās izšķirīgā ietekme uz tautsaimniecību, viņaprāt, ļoti labi ir noformulēta ziņojuma Tax Foundation, International Tax Competitiveness Index 2022 ievadā: “Valsts nodokļu kodeksa struktūra ir noteicošais faktors tās ekonomiskajiem rādītājiem. Labi strukturēts nodokļu kodekss ir viegli izpildāms nodokļu maksātājiem, tas var veicināt ekonomikas attīstību, vienlaikus palielinot pietiekamus ieņēmumus valdības prioritātēm. Turpretim slikti strukturētas nodokļu sistēmas var būt dārgas, izkropļot ekonomisko lēmumu pieņemšanu un kaitēt iekšējai ekonomikai.”

Jāsaprot, kur rodas nauda

“Latvijai jāspēj izrauties no apburtā loka: budžeta nepietiekamība liek noteikt salīdzinoši lielas efektīvās nodokļu likmes vidējām un augstākām algām, tas neveicina investīcijas augstākas pievienotās vērtības segmentos, kā rezultātā algas ir relatīvi zemas, savukārt no zemām algām ar samērīgām likmēm nav iespējams pienācīgā apmērā finansēt sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus, kas liek vēl vairāk paaugstināt efektīvās nodokļu likmes vidējām un par tām augstākām algām, kas atkal noved pie nākamā atalgojuma līmeņa izstumšanas no Latvijas uz kaimiņvalstīm,” tā P. Leiškalns.

Viņš atgādina, ka ekonomiskās izaugsmes temps ir vitāli svarīgs, un, konkurējot vienotajā Eiropas Savienības tirgū, ir jautājumi par konkurētspējīgu nodokļu politiku, finanšu, energoresursu, cilvēkresursu politiku, kā arī birokrātisko slogu salīdzinājumā ar konkurentvalstīm. P. Leiškalns uzsver, ka darbaspēka nodokļu virsmaksājums virs neto algas līmeņa Latvijā ir visaugstākais un tā Latvijā esošais diferencētais neapliekamais minimums veicina ne tikai zemo algu ekonomiku, bet arī aplokšņu algu ekonomiku.

“Lai uzskatāmāk redzētu nodokļu slodzes izmaiņas, 1000 eiro neto algu var sadalīt 500 eiro lielās daļās.

Secinājums: par pirmajiem 500 eiro neto darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 199 eiro, bet par otrajiem pie esošā modeļa jāmaksā 467 eiro. Tātad – vairāk nekā divreiz kā par pirmajiem 500 eiro. Tas ir ļoti nopietns spiediens uz zema atalgojuma un ēnu ekonomiku,” skaidro P. Leiškalns. Viņaprāt, Latvijai ir jāvirzās uz Igaunijas sistēmu, kur no 2025. gada paredzēts izbeigt eksperimentu ar diferencēti neapliekamo minimumu. Valsts pārvaldei Latvijā jāsaprot un jāpieņem, ka uzņēmējs ir tas valsts klients, no kura rīcības konkrētajā ierēdņu un politiķu radītajā vidē būs atkarīgs, ko sabiedrība, tostarp arī politiķi un ierēdņi, varēs sadalīt. Jo vairāk uzņēmēji investēs šajā valstī, jo augstāka būs potenciālo darbinieku kvalifikācija, jo vairāk cilvēku nodarbinās un jo augstāku pievienoto vērtību radīs katrā darbavietā, jo augstāka būs uzņēmēju spēja maksāt lielākas algas un lielākus nodokļus, no kuriem tiek uzturēta gan valsts pārvalde, tostarp arī politiķi, gan arī finansēti sabiedrībai nepieciešami pakalpojumi. Notiks pretējais, ja kaut kādu iemeslu dēļ uzņēmēji šajā valstī investēs nelabprāt vai investēs pārsvarā zemākas pievienotās vērtības segmentos.

Ieņēmumi un izdevumi 2024. gadam (miljardi eiro, LDDK aprēķins)