Rīt 29. oktobris, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 11. Starptautiskās konferences* “Vide un ilgtspējīga meža un zemes pārvaldība – aktuālākie risinājumi” norises diena. Intervija ar Sigitu Alksni, vienu no konferences lektorēm – par izglītību, zināšanām un cīņu par “dvēselēm”.

Vai ir iespējams nosaukt tās sfēras, kurās jauniem cilvēkiem, kas sāk studijas augstskolā, varētu būt labākas zināšanas?

Darbā ar skolēniem un studentiem esmu pamanījusi citu svarīgu lietu, par ko mēs skaļāk nerunājam, proti, profesijas izvēles motivatoru. Viens no motivatoriem, ko, domājot par nākotni, izvēlas jaunie cilvēki no 5. līdz 12. klasei, ir nauda, proti, cik attiecīgajā profesijā iespējams nopelnīt. Kad stāstu par iespējām meža nozarē un kādas zināšanas tām būtu nepieciešamas, bieži vien sastopu neviltotu izbrīnu: “Vai tiešām?”

Zināms stereotips par mūsu – meža – nozari nereti nostiprinājies tieši reģionos. Kāpēc? Jaunajam cilvēkam nozarē vai saistībā ar to strādā kāds no vecākiem vai tuviem radiniekiem, vai cits labi pazīstams cilvēks. Redzot dzīves apstākļus un darba smagumu ikdienā, gribot, negribot, rodas secinājums, ka pārlieku rožaini tas nav. Kad pastāstu, ka ražošanā (kokrūpniecībā) ir cita situācija, kam, protams, nepieciešamas attiecīgas zināšanas, atkal sastopos ar izbrīnu.

Dodoties uz skolām Rīgā, nereti nākas secināt, ka daļa jauniešu jau zina, ko vēlas turpmākajā dzīvē, un, diemžēl, esmu novērojusi tendenci, ka viens no izvēles variantiem ir doties ārpus Latvijas, redzot, ka tur izglītības kvalitāte ir augstāka.

Kāpēc?

Ļoti rūpīgi un uzmanīgi tiek vērtēti augstskolu reitingi, kaut kas ir dzirdēts no citiem, kaut kas lasīts utt. Piemēram, zinu vidusskolēnus vairākās Rīgas skolās, kuri gaida centralizēto eksāmenu vērtējumu, lai iesniegtu tos kādā ārzemju augstskolā, vēl tikai nepieciešama biļete ceļam.

Šobrīt t.s. top valstis, kurp dodas studēt mūsu jaunieši, ir Nīderlande un Dānija. Jautāti – kāpēc nevēlas mācīties vietējā augstskolā, jaunieši atbild, ka aiz robežām iegūtā izglītība neesot salīdzināma ar vietējo. Tas, protams, neattiecas uz visiem jauniešiem, bieži vien studiju sakarā netiek ņemta vērā arī dzīves dārdzība attiecīgajās valstīs...

Pieļauju neesmu vienīgais, kuram, kopš 1990. gada 4. maija mūsu izglītības nozare saistās ar vienu vienīgu vārdu – reformas, ne izglītotība vai zināšanas. Droši vien reformu nav tik daudz, cik ļoti par tām runā un spriež.

Braucot uz skolām, komunicējot ar skolotājiem, dzirdot pietiekami pretrunīgu, nereti asu, Skola 2030 vērtējumu, nudien jāsāk domāt, kas tieši ar šo stratēgisko iniciatīvu ir domāts, kā tā tiek īstenota dzīvē, kā vērtēta, mērīta utt. Skolotāji stāsta, ka teju nemitīgi kaut kas ir jāmaina, viena reforma seko otrai un tā tālāk. Galu galā skolotājs secina, ka nevienam nav skaidrs, kura reforma darbojas, kura uzskatāma par lietderīgu, ko labāk aizmirst; pārmaiņu virpulī tā arī nav saprotams, kas funkcionē, kas ne.

Te noteikti jāuzsver, cik būtiska (bieži – izšķiroša) nozīme šais procesos ir cilvēka dabai. Ir tie, kas pārmaiņas pieņem viegli un, kaut nedaudz iedziļinoties, saprot, gan to, ko tās nozīmē, gan to, ka pārlieku kardināli nekas nav jāmaina. Tai pašā laikā ir sabiedrības daļa, kas teju jebkuru refomu uztver asi: “Ak, vai, jau atkal!” Komunikācija nav atbilstoša, rīcība nav skaidra, iestājas pretestība un, kas svarīgi, nav daudz labo piemēru, kas pārmaiņas raksturotu, vai arī tie līdz skolotājam nonāk ne vienmēr skaidri un saprotami. Ne vienmēr reforma nozīmē kardinālu sistēmas maiņu, tas var būt arī kas neliels vai pat sīkums.

Man reformas netraucē, jo mana līdzšinējā darba pieredze un specifika augstskolā skaidri pamatojusi pārmaiņu nepieciešamību – es nevaru katru gadu lietot vienus un tos pašus mācību materiālus, man tie allaž bijuši jāmaina, jo stāstu par tirgus ekonomiku, kur dati allaž mainās. Manuprāt, daudzu reformu mērķi ir labi, bet noteikti uzlabojams būtu tas, kā (cik precīzi un skaidri) par tiem tiek informēti skolotāji.

Kas pārmaiņu sakarā ir slikti? Jāsaprot, ka ne visi 9. klašu jaunieši ir “paredzēti” augstskolām (gan zināšanu, gan vēlmes darboties, gan citu iemeslu dēļ). Ministrijas uzstādījums ir 50:50.

Jāatceras, ka katra skola cīnās par pastāvēšanu, kas atkarīga no skolēnu skaita; tā rezultātā veidojas situācijas, kad, nevērtējot, kas viņam labākais un piemērotākais, jaunais cilvēks tiek novirzīts uz klasisko vidusskolu, ne profesionālo skolu. Manuprāt, neviens par to skaļi nerunā, bet cīņa par vidusskolēnu ir gana skarba realitāte gan Rīgā, gan reģionos. Žēl, ka visā šai procesā aizmirstam par konkrēto jaunieti un to, kas viņam būtu labākais. Iespējams, šajā cīņā mēs pazaudējam ne vienu vien nākotnes darbinieku, kas strādātu šeit, Latvijā, nevis aizbrauktu.

Bieži dzird runājam par Rīgas skolu un reģionu skolu jauniešu kardināli atšķirīgajām zināšanām par mežu, laukiem, pļavām...

Skolēnam reģionos daba un koks kā materiāls neapšaubāmi ir tuvāki un pazīstamāki, izpratne par šīm lietām ir lielāka, nekā Rīgas skolās. Kā jau minēju, galvaspilsētas skolās tikt un stāstīt par meža nozares jautājumiem nav ne viegli, ne vienkārši, eksistē filtri...

Vai elitārā skolā mazāk svarīgs ir zināšanu plašums, vairāk zināšanu dozējums ar filtru?

“Filtrs” eksistē attiecīgās skolas politikā. Līdzīgi kā Izglītības un zinātnes ministrijā ir konkrēta politika un prioritātes, arī skolā ir direktors, kas lemj, ko, viņaprāt, skolēniem vajag vai nevajag. Šāda izvēle top arvien izteiktāka. Piemēram, skolas izvērtē aktivitātes, izvēloties tās, kas, viņuprāt, jauniešus virza uz mērķi – iestāties augstskolā, pat, ja tās nav Latvijas augstskolas. Stāsts par tradicionālām apstrādes nozarēm Latvijā jauniešiem var iet secen. Motivācija? Kāpēc jaunietim atņemt laiku, stāstot pa meža lietām, ja...?

Vai šādu skolu vadītāji mīt Latvijā, vai skolu vada attālināti?

Protams, viņi dzīvo Latvijā. Jāpiebilst, ka no mūsu nozares puses šai ziņā arī nav ieguldīts pārlieks darbs. Ja palūkojam, ko dara “Latvijas valsts meži”, kas ilgus gadus mērķtiecīgi strādā ar skolotājiem, kur veidojas ļoti lieliska saikne un tā lieliski darbojas,– tas būtu labais piemērs.

Par koksnes dziļo pārstrādi, zaļo ķīmiju vai zaļajām tehnoloģijām nozarei īsti nav informācijas, ko pārliecinoši stāstīt un varbūt kādu ieinteresēt. Pēdējos trīs gados asociācija “Latvijas koks” to ir sākusi darīt mērķtiecīgāk. Ir citas organizācijas, kas cenšas stāstīt, bet, manuprāt, tas ir fragmentāri, epizodiski, no projekta līdz projektam, bez skaidra un vienota ilgtermiņa redzējuma par jauniešu un sabiedrības informēšanu par meža un koksnes produktu pievienotās vērtības ķēdes procesiem un rezultātiem. Šeit mums vēl daudz  jādara, ja gribam to darīt. Cīņa par katru nozarei piesaistītu cilvēku būs arvien sīvāka.

Par tālāko koksnes pievienotās vērtības ķēdi šobrīt cītīgi stāsta asociācija “Latvijas koks”. Divu gadu laikā esam novadījuši ~500 mācību stundu 11 tūkstošiem skolēnu. Piebildīšu, ka šogad sadarbībā ar Rīgas Domi izglītojošā ekskursijā aizvedām 20 skolotājus no Rīgas skolām. Atkārtošos, bet viņi bija pārsteigti par pieredzēto un uzzināto.

Secinājums ir īss – joprojām gan skolotāju, gan skolu vadības vidū valda aplams priekšstats, ka meža nozarē ir daudz lētā darbaspēka, joprojām dzirdam “audzinošas” norādes – “slikti mācīsies, būsi tikai galdnieks”. Tas viss sabiedrībā pamazām ir it spēcīgi iesakņojies. Arī skolotāji ne reizi vien atzinuši zināšanu trūkumu. Protams, ir labi, ka to atzīst, bet jādara krietni vairāk, lai situāciju mainītu. Svarīgi atcerēties, ka skolotāji ir viena no grupām, kas spēj ietekmēt vai pārliecināt jauniešus. Skolotājam ir jāredz “lielā bilde”.

* https://www.zemeunvalsts.lv/lmsp-11-starptautiska-konference-vide-un-ilgtspejiga-meza-un-zemes-1