Atjaunojamie energoresursi

Atjaunojamo energoresursu 42,5% īpatsvars kopējā enerģijas patēriņā ir Eiropas Savienības kopīgs mērķis, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam. Tas nozīmē, ka visām 27 dalībvalstīm jāsniedz pietiekami nozīmīgs ieguldījums mērķa sasniegšanā. Ik valdībai jāiesniedz atjaunināti enerģētikas un klimata plāni (NECP), kuros precīzi jāizklāsta, kā valsts sasniegs visus 2030. gada mērķus, tostarp atjaunojamo energoresursu īpatsvaru. Plāni bija jāiesniedz Eiropas Komisijai līdz 2024. gada 30. jūnijam. Eiropas Savienības izpildinstitūcija jau ir aicinājusi atsevišķas valstis paaugstināt mērķus, kas ir visai neizpildāms uzdevums, ņemot vērā esošo ģeopolitisko situāciju un politiskās izmaiņas kopumā.

Enerģētika Eiropā

Eiropas Savienības 2030. gada mērķis atjaunojamās enerģijas jomā paredz, ka atjaunojamajiem energoresursiem jāsastāda 42,5% no galapatēriņa enerģijas.

Enerģētikas nozare rada aptuveni 25% no Eiropas Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijām, tā ir visvairāk piesārņojošā ES ekonomikas nozare. Jāatzīst, kopš 1990. gada nozares emisijas ir samazinājušās par >40%. 2023. gadā atjaunojamie energoresursi sasniedza rekordaugstus 44% ES elektroenerģijas bilancē. Kopējā elektroenerģijas ražošanā pirmā vieta joprojām pieder kodolenerģijai, kas dod 22,9%, vēja enerģija pirmo reizi apsteidza gāzi, sasniedzot 17,6%. 2022. gadā vēja un saules enerģija kopā pirmo reizi apsteidza fosilo dabasgāzi, kā līdz tam galveno elektroenerģijas avotu Eiropas Savienībā.

Sākotnējais mērķis, kas tika noteikts 2018. gadā, bija 32%, 2021. gadā plānoja to palielināt līdz 40%. 2022. gadā, īstenojot nozares stratēģiju, lai samazinātu ES atkarību no Krievijas enerģijas importa, ierosināja 45% mērķis. Valdības un Eiropas Parlamenta deputāti 2023. gada martā vienojās par kompromisu — 42,5%. 2023. gadā atjaunojamie enerģijas avoti veidoja 24,5% no Eiropas Savienības galapatēriņa, kas ir par 1% vairāk nekā 2022. gadā.

Neatjaunojamo enerģijas avotu īpatsvars saruka par 3%, galvenokārt saistībā ar ogļu izmantošanas samazināšanos enerģijas piegādē, tā palielinājās atjaunojamo enerģijas avotu relatīvā daļa Eiropas Savienības patēriņā.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā ES enerģētikas politika ir mainījusies, galveno uzmanību pievēršot atkarības mazināšanai no Krievijas resursiem. Tas nozīmē esošās politikas precizēšanu REPowerEU stratēģijas ietvaros un citu pasākumu ieviešanu, piemēram, kopīgi gāzes iepirkumi un obligātie gāzes uzglabāšanas mērķi. Rezultātā 2023. gada sākumā enerģijas imports no valstīm ārpus ES ir samazinājies par gandrīz 10%, salīdzinot ar 2021. gadu.

Eiropas Savienības dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģētikas bilancē. Līderes ir Zviedrija un Somija, ļoti atpaliek Beļģija, Malta un Īrija. Progress šajā nozarē, jo īpaši elektroenerģijas ražošanā, būs atkarīgs no elektroenerģijas tīkla modernizācijas un izbūves.

Modernas infrastruktūras trūkums jau tagad ierobežo tīrās enerģijas daudzumu, ko varētu sadalīt. Atjaunojamo energoresursu asociācijas aicināja valdības un ES risināt jautājumu par ierobežojumu risku, kad tīras enerģijas ražošana tiek pārtraukta saistībā ar tīkla jaudas trūkumu, uzlabojot tīkla noturību, izstrādājot scenārijus, kā panākt 100% atjaunojamo energoresursu izmantošanu un paātrinot atļauju izsniegšanu un būvniecību. Eiropas Komisija 2023. gada novembrī publicēja rīcības plānu situācijas uzlabošanai.

Kāda ir situācija rūpniecības nozarēs?

Rūpniecība rada ~20% kopējā emisiju daudzuma Eiropas Savienībā, šis īpatsvars pakāpeniski samazinās. Ražotāji ievieš piesārņojuma samazināšanas pasākumus: elektrifikāciju un pāreju uz jaunām izejvielām, piemēram, ūdeņraža ražošanu, izmantojot tīru enerģiju.

Eiropas Savienības emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (EKTS) ir atjaunināta, lai iekļautu vairāk rūpniecības nozaru un saglabātu augstu oglekļa cenu. Taču, lai gan 2023. gadā piesārņojuma atļaujas tika tirgotas par aptuveni 100 eiro, un paredzams, ka reformas šo cenu pakāpeniski paaugstinās, 2024. gada februārī tā sasniedza zemāko punktu – ~50 eiro, patlaban tā ir ~70 eiro. Bezmaksas atļaujas, kas iepriekš tika piešķirtas oglekļa cenas ietekmei pakļautajām rūpniecības nozarēm, pakāpeniski atcels laikposmā no 2026. gada līdz 2034. gadam.

Lai palīdzētu rūpniecības nozarēm un novērstu oglekļa emisiju pārvietošanos (kad uzņēmumi pārceļas ārpus regulējuma zonas, lai izvairītos no izmaksām), Eiropas Savienība piemēros oglekļa robežnodokli, kas pazīstams kā oglekļa robežizlīdzināšanas mehānisms (CBAM), produktiem, kas tiek ievesti Eiropā. Sākot ar pārejas posmu 2023. gada oktobrī, CBAM nosaka nodokļus noteiktiem importētiem produktiem, kas neatbilst ilgtspējīgas attīstības kritērijiem. Sākotnējā sarakstā iekļauti alumīnijs, cements, mēslošanas līdzekļi, ūdeņradis, dzelzs, tērauds un elektroenerģija. 2025. gada februārī Eiropas Komisija samazināja uzņēmumu skaitu, uz kuriem attieksies nodoklis.

2023. gadā tika publicēts Neto nulles emisiju rūpniecības likums, kas ir atbilde ASV Inflācijas samazināšanas likumam (ASV Federālais likums, kas paredz nodokļu atvieglojumus un citus finansiālus atvieglojumus tīras enerģijas ražošanai visās nozarēs). Neto nulles emisiju rūpniecības likuma mērķis ir atbalstīt Eiropas rūpniecības pāreju uz videi draudzīgāku ekonomiku. Tajā iekļauts mērķis: Eiropas Savienībai līdz 2030. gadam 40% no enerģijas vajadzībām jānodrošina ar atjaunojamiem resursiem. EK turpināja šo darbu, pieņemot Tīras rūpniecības nolīgumu, kurā izklāstīti konkurētspējas un dekarbonizācijas pamatprincipi.

Oglekļa uztveršana, izmantošana un uzglabāšana (CCUS) tiek uzskatīta par risinājumu grūti dekarbonizējamām rūpniecības nozarēm, piemēram, cementa ražošanai. Eiropas Komisija 2024. gada februārī iesniedza rūpniecības oglekļa pārvaldības plānu, kurā izskatīts, kā attīstīt šo nozari.

Saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem dalībvalstīm ik gadu par 1,6% jāpalielina atjaunojamo energoresursu īpatsvars un vismaz 42% no rūpnieciskajos procesos, piemēram, tērauda kausēšanā, izmantotā ūdeņraža jāiegūst no tīras enerģijas avotiem. Līdz 2035. gadam šis īpatsvars jāpalielina līdz 60%.

Jaunais Eiropas Klimata politikas ietvars

Eiropas Komisija 2025. gada februārī ieviesa jaunu ES klimata politikas ietvaru, pieņemot Tīras rūpniecības nolīgumu. Tas paredzēts, lai veicinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju, vienlaikus turpinot dekarbonizēt nozares. Svarīgākais, vai tas atcels daļu Zaļā darījuma tiesību aktu, kas pieņemti fon der Leijenas pirmajā pilnvaru termiņā. Eiropas rūpniecības konkurētspēja pēdējā laikā ir aktuāls temats, kas aktualitāti saglabās, jo Eiropa konkurē ar lielajiem tirgiem, piemēram, ASV un Ķīnu, tīru tehnoloģiju izmantošanā. Eiropas Komisija saistībā ar rūpniecības dekarbonizācijas paātrināšanu 2025. gada beigās plāno iesniegt plānu, kurā izskatīs tiesību aktus, kas palīdzēs stiprināt rūpniecības nozares.

Mājokļu sektora emisijas

Eiropas Savienības vadība ir plānojusi risināt ēku emisiju jautājumu, izveidojot mājokļu komisijas jautājumu sektoru, apvienojot to ar enerģētiku un iekļaujot komisāra Dana Jorgensena darba pienākumos. 40% no Eiropas Savienības enerģijas pieprasījuma “rodas” ēku sektorā, kas rada ~13% emisiju, galvenokārt, apkure, dzesēšana un apgaismojums.

Slikti izolētas ēkas ir galvenais iemesls šī sektora milzu ietekmei uz enerģētiku un klimatu. Jāuzsver, ka ikgadējā renovācijas intensitāte Eiropas Savienībā nepārsniedz 1%. ES galvenā stratēģija “Renovācijas vilnis” paredz līdz 2030. gadam šos rādītājus vismaz divkāršot. Ēku sektoru Eiropas Savienībā reglamentē divi galvenie tiesību akti – Ēku energoefektivitātes direktīva (EPBD) un Energoefektivitātes direktīva (EED), kas savulaik ir pārskatītas saistībā ar Zaļo darījumu.

Saskaņā ar jauno EED līdz 2030. gadam kopējiem enerģijas ietaupījumiem jāsasniedz 11,7%, turklāt, atšķirībā no iepriekšējām versijām šis mērķis ir obligāts, nevis brīvprātīgs. ES dalībvalstīm ik gadu jāsasniedz vismaz 1,5% ietaupījumu.

REPowerEU nosaka, ka līdz 2027. gadam jāuzstāda vēl 10 miljoni siltumsūkņu, lai samazinātu ēku apkures un dzesēšanas enerģijas patēriņu. Eiropas Komisija atzīst, ka, līdz 2029. gadam pamazām izņemot no aprites “atsevišķos” katlus, kuros nav nekādu hibrīda elementu, šis skaits varētu sasniegt 30 miljonus. Eiropas siltumsūkņu ražošanas nozare gan pašlaik piedzīvo grūtības.

Ēkas pirmo reizi tiks iekļautas emisiju tirdzniecībā kā daļa no atsevišķa oglekļa tirgus – ETS II. Lai palīdzētu mājsaimniecībām segt papildu finanšu slogu, ko ietekmē oglekļa cenu noteikšana, ir izveidots Sociālais klimata fonds. No 2026. gada līdz 2032. gadam fondam būtu jāpiešķir vairāk nekā 60 miljardi eiro.

Transports un iedzīvotāju mobilitāte

Prognozēts, ka iekšzemes transporta emisijas līdz 2029. gadam samazināsies zem 1990. gada līmeņa tad, ja pilnībā tiks īstenota pašreizējā politika. Emisiju pieaugumu, galvenokārt, veicina pasažieru un iekšzemes kravu pārvadājumu apjoma pieaugums.

Transporta nozare (izņemot starptautisko aviāciju un kuģniecību) rada 23% no Eiropas Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijām. Būtiski, ka, atšķirībā no citām nozarēm, šeit emisijas nesamazinās.

Eiropas Savienības tiesību akti, kas reglamentē dzinēju standartus, CO₂ ierobežošanas mērķus, uzlādes infrastruktūras izvēršanu un CO₂ emisijas nenesošu degvielu izmantošanu, ir vērsti uz to, lai krasi samazinātu nozares oglekļa dioksīda emisijas. Lielākais transporta emisiju daudzums (77%) ir saistīts ar autotransportu, šajā segmentā visvairāk emisiju rada vieglie automobiļi un motocikli (64%). Kopš 1990. gada vislielākais pieaugums ir vērojams vieglo kravas automobiļu segmentā.

Atjaunojamās enerģijas daļa transportā ir palielinājusies no <2% 2005. gadā līdz >10% 2021. gadā. ES dalībvalstis varēs izvēlēties: vai nu sasniegt 29% mērķi līdz 2030. gadam, vai samazināt siltumnīcefekta gāzu intensitāti nozarē par vismaz 14,5%. 2027. gadā izveidos atsevišķu oglekļa tirgu autotransportam un ēkām, lai noteiktu piesārņojuma cenu šajās nozarēs.

Pirmo reizi Eiropas Savienības emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā (EKTS) tiks iekļauta kuģniecība, atsevišķs tiesību akts par zema oglekļa satura degvielas izmantošanas veicināšanu attieksies tikai uz jūras transporta nozari.

Ja augstās enerģijas cenas būs izšķirošs faktors gada laikā no lēmuma pieņemšanas datuma, Eiropas Savienības dalībvalstis varēs izpildi atlikt līdz 2028. gadam. Bezmaksas emisiju uzraudzība sāksies jau šogad. Tā ir paredzēta visiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, bet turpmākajos gados būs nepieciešams precizēt vairākus izņēmumus.

Automobiļu rūpniecība un tās rīcības plāns

2025. gada 30. janvārī Eiropas Savienības vadība sāka stratēģisko dialogu par automobiļu rūpniecības nākotni; tas veidots pēc lauksaimniecības nozares iniciatīvas parauga, un tā mērķis ir risināt automobiļu rūpniecības problēmas, jo īpaši saistībā ar pieaugošo konkurenci ar Ķīnas elektromobiļu ražotājiem un iespējamo tirdzniecības konfliktu ar ASV. Turpinās darbu arī pie transportlīdzekļu emisiju ierobežojumu samazināšanas.

2025. gada marta sākumā EK publicēja Automobiļu rūpniecības rīcības plānu, izklāstot pasākumus, kā stiprināt Eiropas automobiļu rūpniecības konkurētspēju un kā paātrināt elektromobiļu ieviešanu. Tas sekoja februāra “stratēģiskajam dialogam” starp Eiropas Savienības amatpersonām un automobiļu ražotājiem. Tomēr ierosinātā pārskatīšana ir saņēmusi pretestību no Eiropas Parlamenta deputātiem, jo tā dotu automobiļu ražotājiem īpašu laiku, ļaujot ilgākā laikā izpildīt CO₂ ierobežojumus.

Zemes izmantošanas sektors

Lauksaimniecība arī ir iekļauta Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) regulā, kas nosaka, kā zemes izmantošana Eiropas Savienībā ietekmē klimata mērķu sasniegšanu. Līdz 2030. gadam oglekļa dioksīda neto piesaistei zemes ekosistēmās jāsasniedz 310 miljoni tonnu – par 15% vairāk nekā pašlaik. Tātad valdībām jāparedz lauksaimniecības būtiskā nozīme arī klimata mērķu ziņā kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) plānošanā.

Lauksaimniecības emisijas veido ~11% no kopējā siltumnīcefekta gāzu daudzuma Eiropā...

...galvenokārt tās veido metāns un slāpeklis, savukārt CO₂ un citu piesārņojošo gāzu daļa kopējā daudzumā ir salīdzinoši neliela. Saskaņā ar pašreizējo politiku lauksaimniecības nozares emisijas pēdējos gados saglabājas salīdzinoši stabilas un līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni tiek prognozēts tikai 2% samazinājums. Ja visā Eiropas Savienībā tiks īstenoti valdību plāni, šo rādītāju varētu palielināt līdz 6%.

Lauksaimniecības emisijas reglamentē Pūļu sadales regula (ESR), kuras mērķis ir līdz 2030. gadam par 30% samazināt emisijas nozarēs, uz kurām attiecas regula, salīdzinājumā ar 2005. gadu. Tā kā lauksaimniecībā nav gaidāms liels progress, lielāki samazinājumi būs jāveic citās nozarēs, piemēram, atkritumu apsaimniekošanā, ēku energoefektivitātē un autotransportā.

Pēdējā ETS pārskatīšanā politikas veidotāji nolēma šo nozari neiekļaut oglekļa tirgū, kas nozīmē, ka CO₂ emisijas no lauksaimniecības tehnikas – galvenokārt dīzeļdegvielas – netiks apliktas ar piesārņojuma nodokli.

Lauksaimniecības un pārtikas politika

Eiropas Lauksaimniecības komisārs Kristofs Hansens 19. februārī iepazīstināja ar EK redzējumu par lauksaimniecību un pārtiku, ko var uzskatīt par plānu, kas noteiks Eiropas lauksaimniecības un pārtikas politikas virzienu nākamajiem pieciem gadiem un turpmāk. Vīzijai būs būtiska nozīme, nosakot, kā Kopējā lauksaimniecības politika, Eiropas Savienības lauksaimniecības subsīdiju programma turpināsies pēc 2027. gada, kad beigsies tās pašreizējais cikls. KLP, kas veido trešdaļu Eiropas Savienības budžeta, tiek pārskatīta ik pēc septiņiem gadiem. Sarunas sākas vairākus gadus pirms cikla beigām. Eiropas Komisija saistībā ar KLP nākotni vēl šovasar plāno iesniegt priekšlikumus.