Pasaules bagātāko demokrātisko valstu līderi svētdien pulcējās Bavārijas Alpos, kur no 26. līdz 28. jūnijam notika 48. G7 samits, kas ar virkni divpusēju sanāksmju sākās svētdien, pirms aktuālāko globālo jautājumus apspriešanas pirmdien. Tie ietver Krievijas iebrukumu Ukrainā, strauji augošās pārtikas un enerģijas cenas, C19, pasaules ekonomiku, kā arī klimata krīzi laikā, kad globālo problēmu netrūkst.

Lai gan septiņu valstu grupa, kā oficiāli sauc G7, joprojām pretendē uz vadošo lomu pasaulē, eksperti apšauba bloka nozīmi strauji mainīgās pasaules ekonomikas apstākļos. Džims O'Nīls (Jim O'Neill) un Alesio Terci (Alessio Terzi) jau 2018. gadā rakstīja, ka G7 "pašreizējā formulējumā vairs nav pamata pastāvēt, un tā būtu jāaizstāj ar reprezentatīvāku valstu grupu". Viņi aicināja izveidot tādu G7 grupu, kurā Vācija, Francija un Itālija tiktu aizstātas ar kopīgu eirozonas pārstāvi, Kanāda tiktu nomainīta pret Brazīliju un, kas vissvarīgākais, tiktu pievienotas Ķīna un Indija, tādējādi padarot grupu reprezentatīvāku gan ekonomiskā, gan iedzīvotāju skaita ziņā, tai pašā laikā nepalielinot vietu skaitu.

Kā redzams grafikā, G7 valstis pašlaik pārstāv 43% pasaules ekonomikas, tātad par gandrīz 70% mazāk nekā pirms trim desmitgadēm.
Iedzīvotāju skaita ziņā G7 bloks ir vēl mazāk reprezentatīvs – saskaņā ar ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) jaunākajām aplēsēm tā dalībvalstīs dzīvo mazāk nekā 10% pasaules iedzīvotāju. Neraugoties uz šiem skaitļiem, G7 atbalstītāji uzskata, ka grupai joprojām ir vērtība. "Tā ir sava veida Rietumu vadības grupa," saka Stjuarts M. Patriks (Stewart M. Patrick), Ārlietu padomes (CFR) vecākais pētnieks. "Tā ir kopīgu vērtību krātuve, kas iemieso gan kopīgas vērtības, gan līdzīgu uz noteikumiem balstītu pieeju pasaules kārtībai."