zemeunvalsts.lv komentārs 

Fakts, ka, remontējot un atjaunojot Latvijas lielceļus, pazūd ne viena vien aleja vai gatve, ir gana dīvains, jo saglabāšana būtu iekļaujam projektā un – saprotami – aleja šosejas abās pusēs nav biežņā vai meža dziļumos paslēpusies ligzda, kas jāmeklē, nezinot – ir vai nav. Tātad vai nu šādas alejas skaļākos Latvijas aktīvistus neinteresē, vai tiem labi zināms (saprotams), ka alejas saglabāšanai var nākties vērt projektu maku... Turklāt, kā jau ne reizi redzams, runāts netiek par situāciju dabā un konkrētu vērtīgu objektu, bet tiesību aktos iekļautu tekstu, kurā netiek uzskatītas visas mums vērtīgās lietas. Jūtami, ka dažā labā aktīvistā dziļi iesakņojusies iztapības un savtības politika, saprotot, par ko ir vērts satraukties unn kliegt, un par ko – lai tikpat vai vairāk svarīgu – vērts izteiksmīgi paklusēt. Ne vienam vien talantīgam aktierim bijusi laba, spilgta bezvārdu loma...

Saglabāt vismaz daļu no pirms vairāk nekā simts gadiem senču stādītājām liepām Galēnu pagastā – ar šādu aicinājumu vietējie iedzīvotāji nupat vērsās dažādās dabas aizsardzības organizācijās. Viņus satrauc, ka pašvaldība devusi atļauju, ceļa būvdarbus veicot, visus kokus izcirst, taču pirms tam nav saņemts Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums, tāpat arī nav veikta publiskā apspriešana. Līdzšinējā pieredze gan norāda, ka ceļu remontam sākoties, iespēja projektā viest izmaiņas ir maza.

Iveta Seimanova mūs ved gar savu vairākās paaudzēs mantoto īpašumu Galēnu pagasta “Briškās”. Šeit pirms vairāk nekā simts gadiem viņas vecvecvecāki iestādīja liepu aleju. Tās paredzēts izcirst, jo ir uzsākti valsts vietējā autoceļa Viļāni-Maltas Trūpi-Lomi remontdarbi. “Iestādes visbiežāk atsaucas uz likuma pantu, uz saistošajiem noteikumiem. Bet, mīļie, vēl ir tādi jēdzieni kā ētika un sirdsapziņa. Rēzeknes nodaļa atbildēja, ka griezieties Rīgā. To mēs arī darām.” (...)