Virsrakstā izmantots klasisks detektīva vai mūsdienu politikas jautājums. Bet ne par to!

Dažādu nevalstisko organizāciju biedri un vadība regulāri un skaļi žēlojas, ka mežizstrāde, kas dod darbu tūkstošiem Latvijas cilvēku, nodarot “milzīgu postu” putniem, tāpēc trīs mēnešu garumā mežos strādāt nedrīkstot. Kaitējums, kas šādā veidā tiktu nodarīts cilvēkiem un valsts tautsaimniecībai, šos Eiropas projektu maizē dzīvojošos biedrus, kas sevi nereti dēvē par kungiem, protams, neinteresē. Jo biedri kungi naudu bieži vien saņem, nenopelnot un nestrādājot, vien melšot.

Zemes īpašnieki ir pret šādu aizliegumu, arī Zemkopības ministrijā uzskata, ka līdzsvaru veido mērķēta ierobežojumu sistēma mežsaimniecībā, nevis vispārējs aizliegums uz trim mēnešiem, kas paralizētu saimniecisko darbību. Protams, liegt aicinātāji neiesaka vai nepiedāvā nekādus kompensējošus vai līdzsvarojošus mehānismus, uzskatot, ka "liedzējiem jāliedz", bet strādātājiem jāstrādā, lai nopelnītu naudiņu arī liedzējiem. Līdzsvars? Lika drusku pagaidīt… Ja runā par naudu uz cita problēmu rēķina...

Latvijā jau ir spēkā papilnam ierobežojumu, kas dokumentāri aizsargā putnus - sezonālie liegumi, mikroliegumu noteikumi utt. Taču liedzēji tik un tā nav mierā – ik gadu mežizstrādes dēļ bojā aizejot vairāk nekā 50 tūkstoši putnu ligzdu. Kā šādi dati iegūti, zināms tikai šauram biedru lokam. Meža nozare par šādu aplēšu tapšanu nav informēta…

Protams, putnu aizsardzību var uzlabot. Kā jebko… Iespējams, ir vietas, kur liegumu strādāt var noteikt divu nedēļu periodam. Taču diezin vai ļoti bagātā Latvija (kā teica biedru biedrs: Naudas ir tik daudz, kā nekad!) var atļauties nozīmīgas tautsaimniecības nozares darba paralizēšanu, ko pieprasa šauri domājoši līdzpilsoņi, kuru zināšanas tautsaimniecībā aprobežojas ar īsziņu: alga kontā ieskaitīta. Latvijā jau tāpat ir daudzas obligātas prasības mežu apsaimniekošanā, kas ir stingrākas nekā citur Eiropā.

Nerēķinoties ar cilvēkiem, varam nonākt līdz absurdam. Ik gadu tūkstošiem putnu un dzīvnieku iet bojā uz autoceļiem un dzelzceļiem. Aizliegsim automašīnas un vilcienus? Vai, labprāt, sacīs biedri liedzēji! Aizliegsim lidmašīnas, kas traucē gājputniem? Dzīvnieki un putni iet bojā pļaujas un ražas novākšanas laikā. Vai tāpēc aizliegsim zemniekiem apstrādāt zemi ar traktoriem un kombainiem? Un ko darīt ar lidspārņiem, kas nereti ietriecas dzīvojamo māju stiklotajos logos? Bažas, ka varētu sekot aicinājums mist zaru būdās vai alās, būtu pat ļoti ticamas. Protams, tas attiecas uz lauku un meža darba darītājiem vien… Pilsētnieki savu būs padarījuši un turpinās baudīt zaļā asfalta vai biedrību telpu zaļi rotātā interjera vidi.  

Savu artavu varētu dot arī paši biedri aktīvisti. Lai samazinātu antropogēno slodzi putniem, pavasaros noteikti nevajadzētu izbraukt no Rīgas – tā dažās aizsargājamās vietās apmeklētāju skaits samazinātos teju divreiz. Kas ir lielākie medņu traucētāji riesta laikā? Riesta vērotāji! Vai melnajam stārķim patīk, ka "pētnieks" to bāž maisā, lai nosvērtu? Vai novērojumu kameras nav pie vainas dažu mazo ērgļu vājajām ligzdošanas sekmēm? Vai šāda "putnu sargāšana" patiesībā nav labi apmaksāts dažu indivīdu hobijs? Un, piedodiet, kuram biedram patīk viņa paša svēršana vai riesta rituāla novērošana? 

Biedri dabas kungi vienmēr ir gatavi eksperimentēt un aizsargāt, ja vien var apgūt līdzekļus, ierobežot un rīkoties uz citu rēķina. 

Kurš un no kādiem finanšu avotiem apmaksās Latvijai un strādājošajiem radītos zaudējumus? Pieļaujami, ka dažādu fondu biedri un biedrenes, kā arī kungi un kundzenes ir ietaupījuši no dažiem apjomīgiem peļņas darbiem iepriekš, bet ar tiem tik un tā būs krietni par maz, lai atlīdzinātu zaudējumus patiesajiem darba darītājiem, zemes īpašniekiem un valstij. Vēl jau būtu nepieciešams biedriem iemācīt latviešu vārdu "dalīties". Zināms, skan sveši! 

Latvijā nav efektīvi izmantojamu naftas, gāzes, dzelzs vai niķeļa rūdas resursu. Mūsu valsts galvenais resurss ir zeme, ko vajag un ko varam produktīvi izmantot lauksaimniecībai un mežsaimniecībai. Pavasaris mežizstrādē nav intensīvākais darbu laiks, jo rūgst ceļi, lapu kokiem ir sulu laiks un tirgos cenu kritums. Jaunus aizliegumus Latvijā nevajag! No 1990. gada dziesmotās revolūcijas zemes esam tapuši par aizliegumu un ierobežojumu valsti. Zemes īpašnieks pats spēj izlemt, ko darīt savā zemē. Liedzējiem laba vieta dzīvei būtu kādā no Latvijas rezervātiem, kur viņi cits citam varētu liegt jebko pēc sirds patikas. Bet! Īsts mežsaimnieks nevienai Latvijas rezervāta dzīvajai radībai nenovēlēs liedzēju ordu...

Paradoksāli, bet iepriekšminētie "biedri un kungi", lielākoties, dzīvo Rīgā. Lauki viņiem ir vieta, kur aizbraukt un atpūsties. Taču laukos vēl joprojām dzīvo arī citi cilvēki, kas tur strādā un kuriem pieder zeme (privātīpašums). Ja nu kāds, piemēram, valsts vai valsts deleģēts biedrs vēlas ierobežot viņu tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu, valstij ir jāatrod un jāmaksā adekvātas kompensācijas. Pie tam, būtu tikai godīgi un loģiski, ja kompensāciju avotu pirms lieguma sacerēšanas rastu liegtgribētāji. Ja "biedriem liedzējiem" to izdotos panākt, “mežu īpašnieki tik ļoti neprotestētu, bet pēc viņu norādēm audzētu putnus, ķērpīšus un gliemezīšus, bet kokmateriālus mēs varētu iepirkt Skandināvijas valstīs vai Krievijā”. Tādai leiputrijai valstij naudas nav, kas, diemžēl, netraucē par budžeta un skandināvu finansētu fondu naudu veidot plānus jaunām dabas aizsardzības teritorijām visā Latvijā. Bet! Varbūt tomēr liedzējiem nauda ir???

Interesanti gan, kāpēc, piemēram, norvēģus tik ļoti interesē dabas aizsardzība mūsu valstī? Nav daudz piemēru, ka Rietumos tā vienkārši svaidītos ar naudu. Kam tieši būtu izdevīga būtiska saimnieciskās darbības ierobežošana, faktiski neļaujot nodarboties ar mežizstrādi, tirdzniecību un pārvadāšanu trīs mēnešu garumā? Ko, biedri? Kam?