Pēdējo 14 mēnešu laikā pasaules ekonomikā ir noticis līdz šim nepiedzīvotais – tirdzniecības, finansiālo un personisko saikņu pārtraukšana ar valsti, kas aptver 11 laika joslas un atrodas globalizācijas centrā. Vai tas patiešām var izdoties?
(...)
Ļoti labi, ka pārliecība par sankciju efektivitāti neliedza ASV un sabiedrotajiem sūtīt Ukrainai ieročus un citu palīdzību. Sākotnēji tika gaidīts, ka Krievijas ārvalstīs turēto ārvalstu valūtas rezervju konfiscēšana, stingri ierobežojumi Krievijas bankām un privātpersonām, kā arī tehnoloģiju un izejvielu tirdzniecības pārtraukšana izraisīs Krievijas ekonomikas sabrukumu, kas, iespējams, piespiedīs V. Putinu atteikties no savas “īpašās militārās operācijas”. Nepilnus divus mēnešus pēc iebrukuma Starptautiskais Valūtas fonds prognozēja, ka 2022. gadā Krievijas ekonomika saruks par 8,5%, bet šogad – par 2,3%.
(...)
Tagad mēs zinām, kāpēc optimistiskās prognozes par ekonomisko sankciju ietekmi nebija pamatotas. Ķīna, Indija, Malaizija un Singapūra ir palielinājušas Krievijas naftas iepirkumus, uzņēmumi Rietumu demokrātijās ir palielinājuši naftas produktu importu, ko šīs jaunās tirgus ekonomikas valstis iegūst no Urālu naftas.
Ķīna, kas kļuva par jaunu Krievijas galveno tirdzniecības partneri, piegādā krieviem pusvadītājus, bezpilota lidaparātus un citas divējāda lietojuma tehnoloģijas. Turcija, Apvienotie Arābu Emirāti, Kazahstāna, Armēnija un citas t.s. “bijušās padomju republikas” ir uzplaukušas kā starpnieki starp Rietumu eksportētājiem un Krieviju, piegādājot visu, sākot ar viedtālruņiem un beidzot ar darbgaldiem (pēc 43% krituma pirmajos kara mēnešos Krievijas imports 2022. gada novembrī lielā mērā atgriezās pirmskara līmenī).
Tāpat dažu valstu valdību savtīgās intereses ir kavējušas Eiropas Savienību aizliegt Krievijai svarīgu produktu, piemēram, dimantu un tērauda importu. Dažas ES valstis pagājušajā gadā divkāršoja Krievijas tērauda pusfabrikātu importu, aizstājot piegādes no Mariupoles rūpnīcām Ukrainā, kuras iznīcināja Putina armija.
Turklāt daži no Krievijas galvenajiem finanšu kanāliem ar Rietumiem kara laikā ir palikuši atvērti. Piemēram, ES vēl nav atslēgusi Gazprombank, lai gan gāzes imports no Gazprom, kas ir bankas kontrolakciju sabiedrība, ir gandrīz pārtraukts. Kiprā Gazprombank, Krievijas trešais lielākais aizdevējs, turpina darboties – Eiropas Centrālās bankas uzraudzībā.
(...)
Krievijas elite – gan augstākās amatpersonas, gan vadošie uzņēmēji – ir ļoti pragmatiska un neideoloģiska. Daudzi Krievijas miljardieri savu bagātību uzkrāja 90. gados un, protams, joprojām uzskata, ka viņu saikne ar Kremli ir ļoti svarīga vērtība. Sankcijas ir radījušas viņiem līdz šim nepieredzētu nedrošību, viņi turpina demonstrēt negatīvu lojalitāti V. Putinam: ir neapmierināti ar situāciju, bet turpina strādāt Krievijā, piegādā resursus kara mašīnai un pelna naudu. Dažiem krievu miljardieriem vajadzēja mazāk nekā astoņus mēnešus, lai atjaunotu starptautisko sadarbību un pat atrastu jaunus klientus.
Pašreizējais “atalgojums” viņiem ir lielas naudas plūsmas no Āzijas un pasaules dienvidu reģionu valstīm. Kopā ar oficiālo represiju draudiem un izredzēm uz nenoteiktu laiku palikt Rietumu sankciju sarakstos, viņu dzīves līmeņa nepasliktināšanās nozīmē, ka viņiem nav iemesla nostāties vai runāt pretī režīmam.
Uzskatāms piemērs šai ziņā ir Aleksejs Mordašovs. Pēc kara sākuma un sankciju piemērošanas viņš veltīja ievērojamas pūles, lai Rietumos “nomazgātu” savu reputāciju. Lielākie ASV plašsaziņas līdzekļi pat publicēja viņam simpātizējošus rakstus, kuros A. Mordašovu attēloja kā reformām labvēlīgu oligarhu, kas cenšas ieturēt distanci no V. Putina.
https://www.project-syndicate.org/onpoint/imperfect-russia-sanctions-nonetheless-effective-by-federico-fubini-and-alexandra-prokopenko-2023-05