Cik piemēru jānosauc, lai saprastu – Latvijā visu laiku cenšamies kaut ko demontēt, padzīt un nemitīgi meklējam dažādus instrumentus un risinājumus, kā kaut ko iznīcināt. Savukārt, kaimiņvalstīs uzmanības fokusā ir pretējais – kā uzbūvēt, kā piesaistīt potenciālos investorus, kā palielināt kravu apjomu, kā radīt jaunas darbavietas. Nav, ko brīnīties, ka arvien vairāk sarunās ieskanas stāsti, kas reiz bijis, bet diemžēl pašlaik vairs nav. Latvijā nav mikroautobusu rūpnīcas, kāda savulaik bija RAF, kura Jelgavā ražoja mikroautobusus Latvija, nav VEF, nav Radiotehnikas, nav Rēzeknes Piena konservu kombināta, nav arī RVR un vēl ļoti daudzu citu ražošanas uzņēmumu, kuri varēja būt. Vēl vairāk – ir skaudri piemēri, kur bija mēģinājumi atjaunot to pašu autobusu montāžu Jelgavā. Pašlaik būtībā varam novērot nākamo sfēru, par kuru jau var sacīt “reiz bija” – tranzīta kravas no Krievijas un Baltkrievijas. Un tā kā vēl atsevišķi politiķi Lietuvā un Latvijā cenšas pamācīt Ķīnu, kā tai būtu jāuzvedas, arī par šajā valstī un tās tuvākajā ražošanās bāzē Lielais akmens (Baltkrievijā) saražoto preču tranzītu var pārtraukt sapņot.