Latviešu nācijai regulārs izaicinājums ir vingrinājums, ko – atkarībā no dzēlīguma – var apzīmēt kā "mēģinājumu sēdēt uz diviem krēsliem", "izvēlēties mazāko ļaunumu" vai spēju saredzēt ilgtermiņa intereses, kuru vārdā pieļaujami kompromisi. Pazīstami, vai ne? Paskatīsimies uz XIX gadsimtu. No vienas puses, taisnība ir šī perioda pētniekiem, kuri norāda: vācbaltieši, protams, nav jāidealizē, tomēr alternatīvas arī nebija iepriecinošas. Toms Ķikuts saka: "Raugoties uz Latvijas vēsturi ilgākā laika posmā, var konstatēt, ka Baltijas muižniecība, aizstāvot savas kārtas privilēģijas, spēja iestāties par provinču autonomiju un veicināja reģiona īpatnību saglabāšanu. Zviedrijas, Polijas-Lietuvas vai Krievijas sastāvā Baltijā nenotika ne etniska asimilācija, ne pat reģiona kultūras nivelēšanās, un tas ir būtisks priekšnoteikums Latvijas valstiskuma tapšanas ceļā – tādā, kādu mēs to pazīstam tagad." (...)