Intervija ar Guntaru Šņepstu, LVMI “Silava” pētnieku 

Pērnā gada sarunā “Dienas Biznesa” studijā (2) un decembra sākumā notikušās LMSP konferences laikā (3,4) parādījās ne gluži zinātniska, bet politiski aktuāla īpatnība – vēlme noteikt skaitļos vai procentos (kas arī ir skaitļi), cik mums ko dabā (vidē) vajag aizsargāt. Vai un kā tas saskan ar zinātniskiem pierādījumiem un pētījumiem? 

Cik saprotu, jautājums ir par Eiropas “zaļo kursu”. Gribētu atzīmēt, ka sev to tulkoju šādi: Eiropas jaunā politiskā īpatnība ir tendēta uz 10% sauszemes platības izņemšanu no saimnieciskās aprites jeb darbības. Bet, manuprāt, starp jēdzieniem “dabas aizsardzība” un “apsaimniekošanas aizliegums” vienādības zīmi likt nedrīkst. Ir jāaizsargā noteiktas dabas vērtības nevis jāaizliedz apsaimniekot noteikts hektāru skaits. Nereti dabas vērtības var saglabāt tikai ar pareizu un mērķtiecīgu saimniecisko darbību, un, protams, ir vietas, kur dabas vērtību saglabāšanai saimnieciskā darbība ir jāliedz. Lai saprastu, cik un ko vajag aizsargāt, vispirms nepieciešams apzināt, kas un cik daudz mums ir. Līdzdarbojoties Nacionālajā mežu monitoringā, zinu, ka mēs, meža zinātnieki, spējam atbildēt uz virkni jautājumu, kas skar meža nozari – tikai jāvēlas un jāprot tos uzdot. Meža resursu monitoringā kopš 2004. gada tiek regulāri apsekoti un uzmērīti 16157 parauglaukumi. Nacionālā mežu monitoringa ietvaros tiek veikts pirmā un otrā līmeņa gaisa piesārņojuma monitorings, kur vērtē koku vainaga stāvokli, kā arī nosaka ūdens, nobiru, zemsedzes un gaisa ķīmiskā sastāva, un citus vides parametrus. Tāpat tiek veikts biotisko risku monitorings (meža slimību un kaitēkļu monitorings), nesen sākts briežu dzimtas dzīvnieku nodarīto jaunaudžu bojājumu monitorings, kā arī sākts bioloģiskās daudzveidības monitorings.

16157 parauglaukumi ir meža monitoringam. Bioloģiskās daudzveidības monitorings ir samērā jauns process...

Jā, 16157 parauglaukumi ir meža monitoringam, bet ne visi “iekrīt” (atrodas) mežā, apsekojam visus un visos parauglaukumos tiek novērtēta zemju kategorija. Aptuveni 12000 parauglaukumos ir mērāmi koki vai krūmi, kur tad cilvēki samēra atbilstoši metodikai visus šos kokus un krūmus. Runājot par kokiem mēs zinām katra mērītā koka likteni – tas ir atmiris, nozāģēts, ieaudzis vai turpina augt un, ja turpina augt, cik daudz tas ir paaudzies. Šobrīd mums ir uzkrāta informācija par aptuveni pusmiljonu koku, šis skaitlis arvien pieaug. Bioloģiskās daudzveidības monitorings sākts 2019. gadā, tā ietvaros vērtē gan ainavu, gan sugu, gan ģenētisko daudzveidību, tādējādi monitoringā iesaistīti speciālisti no ģenētiķiem un botāniķiem. Šīs aktivitātes ietvaros ievācam informāciju no ģenētisko resursu audzēm un veicam DNS analīzes, kolēģi visos meža resursu monitoringa laukumos vērtē potenciālās dzīvotnes – dobumus, resnus zarus nolauztus stumbrus vai zarus utt., daļu monitoringa laukumu apseko botāniķi un novērtē veģetāciju, lai pēc pieciem gadiem varētu atgriezties un vērtēt, kā dažādos meža tipos un reģionos mainās veģetācija. Šajā aktivitātē (monitoringā) darbojos, vien izpalīdzot ar tehniskām lietām organizatoriskos jautājumos, tādēļ sīkāk izstāstīt nevarēšu, tas jāprasa kolēģim Jānim Donim.

Iegūtie dati ir gana precīzi. Kā tos saprotami (populārzinātniski) un skaļi pasniegt sabiedrībai? Kā zināms, pēdējos gados ar aktīvu nozarē nekompetentu un nezinošu cilvēku līdzdalību daudzās smadzenēs “kaļ dzenītis”: izzūd, izcērt, vai, vai, Latvijā drīz būs tuksnesis. Monitoringa veicēju zinātniski iegūtie dati ir klajā pretrunā tam, ko daļa sabiedrības iegaumējusi...

“Mūsu mežu izciršana” tiek skandināta jau gadu desmitiem, bet kā nevar, tā nevar mežinieki tos mežus izcirst (smejas). Šobrīd aplami (nezinātniski) domāt ir populāri, ja vēl piesauc zaļumu, zaļo, eko, bio... Jāsaka – daudzi ar šādiem vārdiem iekrīt. Diemžēl, ir cilvēki (sabiedrības daļa), kas dzird tikai to, ko vēlas dzirdēt, kas atbilst kaut kādiem viņu priekšstatiem. Līdzības varam redzēt patlabanējā situācijā ar maskām un ierobežojumiem – “mūs zombē, mūs māna, mūs izmanto”. Ar meža jautājumiem ir līdzīgi – būs (diemžēl!) cilvēki, kam vari stāstīt, rādīt, vest viņus uz mežu, bet redzēto un dzirdēto tie nepieņems un nesapratīs. Jā, gan, meža platību palielinājums un krājas pieaugums šādiem ļaudīm paliks nesaprotams, jo “tā nevar būt, jo nevar”!

Mēs, “Silavā”, esam gatavi rādīt un stāstīt. Nacionālā mežu monitoringa dati ir publiski pieejami – izmantojiet! 40 tabulās Latvijas meži ir aplūkoti dažnedažādos skatījumos. Jautājums: vai datus un informāciju vēlas izmantot? Jeb: populārāk ir “izlikties zaļam” un gausties.

Vai minētās tabulas var saprast ikviens?

Var un nevar. Manuprāt, ir tabulas, ko vajadzētu saprast ikvienam izglītotam cilvēkam, piemēram, mežaudžu platības sadalījumu pa valdošajām koku sugām un vecuma desmitgadēm. Bet, protams, ir tabulas, ko ar mežu nesaistīts cilvēks pareizi uztvert nespēs. Bet, ja nesaprot, var apjautāties sapratējam! Kolēģi ”Silavā” par šiem jautājumiem runā gana daudz: semināros, konferencēs, stāsta studentiem (cerībā, ka Meža fakultātes studenti dalās informācijā ar draugiem un mājiniekiem), organizē Meža dienas. Pieļauju, ka nopietnāk nepieciešams darbs ar bērniem un pusaudžiem, kas pēc tam dzirdēto un uzzināto pastāstīs mājās vecākiem un vecvecākiem. Mums augs gudrāka jaunā paaudze, un, iespējams, vecāki labāk sadzirdēs informāciju no bērniem, ne zinātniekiem.

Viens gan: zinātniekiem par savu darbu ir jāstāsta, bet... pamatu pamatā viņiem ir savs darbs – pētīt. Stāstīšana un skaidrošana ir nepieciešama, bet, diemžēl, šis uzdevums nav viņu saraksta augšgalā. Vēl aktuāls ir jautājums par zinātnisko pētījumu popularizēšanu, nez vai būs daudz kolēģu zinātnieku, kas būtu gatavi daudz un regulāri sagatavot populārzinātniskus rakstus, tam vienkārši nebūs laika.

Vai pieredzējušam zinātniekam, ieraugot TV ekrānā vīru šlipsē vai brillēs runājam muļķības, uzreiz jāķer pie sirds?

Es sevi vēl nepieskaitītu pie pieredzējušiem zinātniekiem (smejas). Bet atbildot uz jautājumu – ja runātājs apzinās, ka manipulē ar faktiem vai “puspatiesībām”, vai daļu noklusē... lai viņam laba veselība un lai izdodas sadzīvot ar sirdsapziņu! Manuprāt, vairāk jāsatraucas par tiem runātājiem, kas nezina, neapzinās, nesaprot, bet runā un pārliecinoši, jo prot skaisti runāt un tāda ir viņa pārliecība. Šeit mēs īsti nevaram neko darīt, jo pret pārliecību jeb ticību argumenti nedarbojas. Varbūt jāmudina žurnālistus neaicināt šādus cilvēkus publiski izteikties, lai gan mūsdienās, interneta laikmetā, ikviens bez īpašas piepūles var atrast vietu, kur izteikties. Vienīgais, ko varam darīt,– censties izglītot sabiedrību.

Laika gaitā daudziem veidojas pieredze un sapratne par to, ka ik runātājs vairāk vai mazāk runā no sava vai savu interešu un zināšanu skatupunkta. Jā, katram sāp vai rūp, kas cits, un tas jāņem vērā! Ja kādam fakti vai informācija par ērgli vai stārķi rada bažas vai raizes, viņš meklēs iemeslus un varbūt pat apzināti meklēs vainu mežsaimniecībā.

2020. un 2021. gads ar vīrusu un dzīvesstila maiņu rāda, ka gana daudz cilvēku var ļoti viegli apmuļķot.

Šķiet, nav runa tik daudz par apmuļķošanu, kā par to, kam cilvēks grib vai negrib ticēt. Daļa sabiedrības “pavelkas” uz “cīņu” pret kaut ko, kas meža nozarē ir “pseidozaļais aicinājums cīnīties pret mežu izciršanu”.

Vai ir zinātnieka, vai cita cilvēka spēkos to mainīt? Visticamāk jau nav, kādēļ jārunā ar tiem, kas saprot, un ar tiem, kas ieklausās un grib saprast. Cilvēki, kam ir pretēja pārliecība vai kādas slēptas biznesa intereses, vienmēr meklēs argumentus, lai pierādītu savu pārliecību, kas reizēm var būt objektīvi, bet reizēm neobjektīvi, vai pat melīgi. Galu galā, lai pastiprinātu savu viedokli, tiek apgalvots, ka meža zinātnieki ir nopirkti (Smaids). Acīmredzot, cilvēks ir ar šādu ticību vai pārliecību, ko mainīt...

Meža platību palielināšanās Latvijā. Tas neesot labi... Runā par 50%, 52% arī 57%.

57% būs platības, kur ietilptu visas meža zemes, ne tikai mežaudzes vien, bet arī purvi, meža stigas, ceļi, grāvji. Ja atsevišķi ņemam mežaudžu platības, tās palielinājušās par aptuveni 60 tūkst. ha. Atbilde uz jautājumu – tas ir labi vai slikti – būs atkarīga no tiem, kas atbild un kas vērtē: lauksaimnieki teiks – nav labi, ja meža zemju platība palielinās uz lauksaimniecības zemes rēķina, kā tas ir noticis. Neapmierinātajam lauksaimniekam uzreiz jājautā pretī – kāpēc ļaujat, lai tā notiek?

Ne gluži zinātniski, bet intuitīvi, pēc pieredzes vērtējot, lielāko aizaugušo platību kāpumu piedzīvojām 90. gadu beigās, kad ritēja privatizācija, un darbu aktivitāte laukos ar laiku samazinājās. Cilvēki pēc zemes atgūšanas sākotnēji vēl to apstrādāja, bet, laikam ritot, vai nu devās prom no laukiem uz pilsētu (labākas dzīves vai darba meklējumos), vai saprata, ka lētāk ir pienu nopirkt veikalā nevis uzturēt govi, līdz ar to zeme tika pamesta novārtā. Pēdējā laika meža platības palielinājums uz lauksaimniecības zemju rēķina uzskatāms par Lauku atbalsta dienesta akcijas rezultātu. Šai akcijā aicināja apmežot pamestās lauksaimniecības zemes. Apzināta apmežošana nav plaša vai bieža parādība, vairāk redzam zemes atstāšanu atmatā vai novārtā, tai pakāpeniski aizaugot. Protams, notiek arī pretējais – ir zemnieki, kas atbrīvojas no kokiem, no apauguma un mēģina “atgriezt” zemi lauksaimniecībai, bet... tas ir dārgs pasākums, un ne visur iespējams, dažviet koki jau ir tik lieli, ka neko īsti vairs mainīt nevar.

Monitoringā redzam, ka samazinās pļavu un ganību platības, tās pamatā tiek pārvērstas aramzemēs. Piena lopkopību, kas bija populāra padomju gados, zināmā mērā ir nomainījusi gaļas lopkopība un graudkopība, kālab ganībām vairs nav nepieciešamas tik lielas platības. Tā kā: nacionālajā mežu monitoringā mēs varam redzēt izmaiņas, kas saistās ne tikai ar mežu, bet arī ar citām zemju kategorijām.

Vai monitoringa parauglaukumu vieta un skaits nemainās?

Parauglaukumu skaits un atrašanās vieta ir nemainīgi no I cikla (2004-2008. gads), esam pabeiguši trīs pilnus monitoringa ciklus, rit ceturtā cikla otrais gads. Parauglaukumu izvēle notika ar datora starpniecību, ArcGis programmā ģenerējot 4x4 km traktu tīklu, kur katrā traktā izvietoti četri parauglaukumi. Parauglaukumu meklēšanā izmantojam GPS sistēmu. Parauglaukumu centrā ir armatūras stienītis, pēc kā mēs tos atrodam – tā ir vienīgā pazīšanās zīme. Lauksaimniecības zemē stieņi netiek dzīti, lai zemniekam netīši nebojātu lauksaimniecības tehniku, bet arī šos parauglaukumus katrā ciklā apsekojam un novērtējam izmaiņas. Parauglaukumā mērām vienus un tos pašus kokus, protams, ja tie cikla laikā ir saglabājušies, klāt nākot ieaugušajiem kokiem. Ik gadu jāapseko ap 3200 parauglaukumu, lai piecos gados aptvertu visus; tad sākam apli atkal no jauna.

“Silavas” mājaslapā ir sīks monitoringa rezultātu un metodikas apskats (1). 2004. gadā, kad monitoringu sāka, bija nepieciešamība zināt – kādi mums ir resursi. Nākamajā ciklā – skatījāmies pieaugumu. Tagad, balstoties monitoringa datos un no tiem iegūtajās zināšanās par meža augšanas gaitu, modelējam, kā mežs varētu izskatīties nākotnē. Līdz ar to mēs varam atbildēt uz jautājumu, kas notiks ar meža resursiem nākotnē, ja tos apsaimniekosim vienā vai otrā veidā. Esam modelējuši, kā varētu mainīties meža resursi, ja tiktu mainīti koku ciršanas (galvenās cirtes caurmērs) un atjaunošanas noteikumi. Manuprāt, esam atspēkojuši aplamos apgalvojumus, ka minēto noteikumu grozījumu rezultātā meži tiks vairāk cirsti, pazudīs vecās audzes, pazudīs “resnās” audzes. Mežu platība nemainīsies, jo noteikumi neparedz atmežošanu. Jaunāki un tievāki, salīdzinot ar ikdienišķu apsaimniekošanu, tie arī nekļūs. Tā kā meža atjaunošanas noteikumi paredz vairāk atjaunošanu ar selekcionētu egli un priedi, ar laiku palielināsies to mežu platība, kas būs vecāki par simts gadiem, jo atšķirībā no baltalkšņa audzēm skuju koku audzes šādu vecumu spēj sasniegt, atšķirībā no apses audzēm šāds vecums skuju kokiem ir salīdzinoši neliels (attiecībā pret sugas bioloģisko vecumu).

Tāpat modelējam situāciju nākotnē, monitoringa rezultātus izmantojam, lai Eiropas Savienībā skaidrotu jautājumus par oglekļa uzkrāšanu un piesaisti, un SEG emisijām. Zinātniski “dodamies dziļumā”.

Kāda ir situācija ar pāraugušiem un jau brūkošiem mežiem?

Grūti atbildēt, kas ir brūkošs mežs. Tas katram var būt kas cits. Vieglāk un korektāk runāt par pieaugušiem un pāraugušiem mežiem, kas, protams, ne vienmēr ir brūkoši meži. Tie ir! Lielākoties atrodami aizsargājamās dabas teritorijās, bet arī mežos bez saimnieciskās darbības aizlieguma uzkrājas pieaugušas un pāraugušas audzes. Kopš monitoringa pirmā cikla pieaugušu un pāraugušu platības ir palielinājušās aptuveni par 50 tūkst. ha. Tātad vēl viens pretarguments tiem, kas saka ka “meži tiek cirsti pārāk daudz”. Vai mums pieaugušos un pāraugušos mežus vajag “uzkrāt”? Aizsargājamos mežos, jā! Bet saimnieciskajos mežos? Iespējams, nelielā apjomā kā rezervi jeb drošības spilvenu, jā, bet, vai 1/5 platību, kā tas ir šobrīd? Jāatceras, ka Latvijā zemes ir tik maz vai daudz, cik ir, un saimniekot nepieciešams, cik iespējams efektīvi. Citādi...
1.http://www.silava.lv/petijumi/nacionlais-mea-monitorings.aspx
2.https://www.zemeunvalsts.lv/mezos-sapude-miljardiem-eiro-
3.https://www.zemeunvalsts.lv/jurgis-jansons-lvmi-silava-direktors-vadosais-petnieks
4.https://www.youtube.com/watch?v=W_EOFbDkseg&feature=emb_logo