Mežsaimnieki un arīdzan lauksaimnieki nereti aizdomājas: kāda viņu nozare būs pēc 10, 30 vai 50 gadiem. Teiksit: kurš normāls cilvēks bez jelkādām paranormālām spējām var prognozēt tik tālu nākotni, ja nevaram precīzi pateikt, kas būs ar “koronavīrusu” un cik spēcīgs būs tā “cirtiens” pasaules tautsaimniecībai. Jautājums vietā!
Bet, ja Eiropas augstākā priekšniecība “zīmē” nākotni līdz 2050. gadam, mēs Latvijā nevaram un nedrīkstam atpalikt! Noteikti nevaram! Mums jābūt līderiem vismaz kādā jomā, citādi daudz kūļājamies aizmugurē – gan ekonomiskās izaugsmes ziņā, gan, skatoties naudas daudzumu makos.
Mūsdienu virziens: viss, kas vien zaļš. Un tas ir pareizi! Tieši pārējai Eiropai būs jāspēj līdzināties Latvijai, ne otrādi! Proti, Latvija “zaļo vilni” ir “apsedlojusi” jau 1990. gadā, jo no dažnedažādām to laiku “nezaļām” (lasi – piesārņojošām) rūpnīcām nav palicis ne smakas. Bez tam, “zaļināšanas pasākumus” sekmīgi īstenojuši jaunie zemes īpašnieki: sākot ar 1990. gadu, esot aizauguši vairāk nekā 200 000 ha bijušās lauksaimniecības zemes. Jā, pēdējos gados šo platību apmērs atkal ir sarucis! Bet!!! Ne gluži visi ir mantrauši, kas vēlas, lai zeme nestāv dīkā, bet ražo! Pie tam, lai dabiskajiem “zaļināšanas” procesiem netraucētu dabas (radības) kronis – cilvēks – laukos ir pazudušas (lasi – likvidētas) daudzas darbavietas, kā rezultātā divkājaino skaits būtiski sarucis ne laukos vien, bet visā valstī. Kāds klasiķis reiz bildis: “mežs esot agresīva vide, kura ar laiku pārņemot visu, ko var.” Protams, mainoties paaudzēm un zemes īpašniekiem, zeme arvien vairāk nonākusi saimnieku (šī vārda vistiešākajā nozīmē) rokās, un viņi (zemes saimnieki) vēlas to izmantot kā ražošanas līdzekli. Bet!!!! Daudzu interesēs šāda rīcība nav pieņemama.
Piemēri?! Kādu vēlaties? Mežu īpašnieki vēlas lielāku brīvību, bet dzird: “Jums tādu dot nedrīkst!” Tas nekas, ka Skandināvijā Latvijas mežu īpašnieku konkurentiem rokas ir pilnīgi brīvas! Kas kādam par to? Nieks! Toties Latvijā pat mēģinājumus nedaudz pietuvināties konkurentiem pielīdzina dažādiem “noziegumiem” pret visu (visu!!!!!) dzīvo. Lai arī “agresīvais mežs” ir “aprijis” ne vienu vien agrāko laiku biešu un kartupeļu, un rudzu tīrumu, tomēr pēc gudru un zinošu “institūtu” datiem, ik gadu meža platības Latvijā sarukušas. Esot vairs tikai 38%, kamēr vietējie “nejēgas” operē ar kaut kādiem 52% (pat 53% un 54%).
Fakts, ka “kaut kāda cita” organizācija ir gatava mežu platības vērtēt nepilnos 54%, neko nenozīmē. Pilsētniekiem gan Latvijā, gan citās valstīs šādi skaitļi ļauj domāt vai “zaļi sapņot”: “Latvijā nocirtuši visu un nekā, ko cirst, vairs nav!” Ak, šis skaistais, zaļais sapnis! (Sapnis par tuksnesi!)
Pēdējo gadu jezgā maz kam interesē zinātniski argumenti, jo pašsacerētā aksioma: “alkatīgie vēlas nocirst vairāk” pārspēj zinātnieku argumentu: ik gadu Latvijā iegūst ap 12 milj. m3 koksnes, kamēr dabiskais pieaugums ir 26 milj. m3. Argumenti ir “zaļajam kaķim pie astes”!
Sazvērestību teorijas piekritējiem allaž gatava atbilde: konkurenti ir pacentušies “pastrādāt” ar attiecīgajiem personāžiem, jo, kā lai izskaidro paradoksu: jo mazāk cilvēku, jo sliktāka situācija dabai… Esot pasliktinājies bioloģiskās daudzveidības stāvoklis, savukārt “valstīs, kur mežs “agresīvi nav inkorporējis bijušās lauksaimniecības zemes” un smirdošas rūpnīcas darbojas, bioloģiskās daudzveidības stāvoklis pasliktinājies neesot”. Zili brīnumi, ar veselu prātu ko tādu neapjēgt!
Šādā situācijā arī 20-30 gadus tālas nākotnes prognozēšana pielīdzināma zīlēšanai, jo īpaši moderna, bet joprojām neizprotama vārdu salikuma – klimatneitralitāte – sasniegšanas kontekstā. Kāpēc?! Neviens nezina, kā šo klimatneitralitāti sasniegt. Tiek gudri stāstīts par dažādiem procentiem, kas jāsamazina, tā radot jaunus jautājumus. Piemēram, ja Latvijā kopš 1990. gada izmešu daudzums ir samazinājies par vairāk nekā 50%, kāpēc vajadzētu skriet pārējai Eiropai pa priekšu? Daudzās valstīs var tikai sapņot par tādiem samazinājuma apjomiem, kādi ir sasniegti Latvijā?!!!? Bet…
Vai pastāv iespēja, ka citas valstis nebūt nesteigsies sekot mūsu piemēram un idejiski apcirpt savu tautsaimniecību? Laiks rādīs, jo vismaz pagaidām nav dzirdēts par ražotņu slēgšanas plāniem, izņemot ogļu ieguves nozari. Eiropā runā par visu nozaru vērtēšanu un “tikai tad tikšot atrastas “slēdzamās” (likvidējamās) ražotnes”. Savukārt, Latvijā, kā jau uzcītīgiem pionieriem pienākas, runā, kā divās (citu vienkārši vairs nav) kaitnieku nozarēs – lauksaimniecībā un transportā –samazināt atlikušos CO2 izmešus. Tā kā mūsu valstī dzīvojošo ļaužu skaits samazinās, tas šķiet loģiski: kam “saujiņai” tik liels transporta parks un attīstīta lauksaimniecība? Abās CO2 ziņā grēkojošās nozarēs varētu organizēt radikālas izmaiņas, par kuru iespējamām sekām skaļi runāt negrib neviens, jo tas varot “tracināt cilvēkus”, kas smadzenes izmanto domāšanai, ne akli pakļaujas vienīgajam un vienīgi pareizajam viedoklim. Varbūt turīgie ārzemnieki varēs turpināt visu kā līdz šim, bet par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību iegādāsies zaļo indulgenci. Slikta ideja? Nē, ļoti laba - varēs nopelnīt un rokas pasildīt tie, kas atradušies pareizajā “frontes” pusē!
Ja patiešām vieni no galvenajiem klimata pārmaiņu vaininiekiem būs liellopi, var gadīties, ka 2045.-2049. gadā atkātosies 100 gadus sena pagātne, tikai ar citu pieskaņu. Proti, pēc kara, tā ap 1945.-1949. gadu, padomju piespiedu kolektivizācijas buma laikā, laukos kūtī varēja turēt tikai 10 vistas un vienu brūnaļu. Citus mājlopus (virs atļautās kvotas) vajadzēja kontrolieru acīm slēpt, citādi draudēja it pamatīgas “problēmas”. To laiku aculiecinieki teic, ka “virskvotas” gotiņas un vistas slēpuši (turējuši) tuvīnā mežā. Vai šāds scenārijs piepildīsies un reti sastopamajiem lauciniekiem pēc papīriem brūnaļu nebūs, bet “de facto” gosniņa tiks slēpta zemnīcā vai citā slēpnī? To rādīs laiks! Bet varbūt Latvijā jau būs pavisam cita lauksaimniecība un mežsaimniecība, kurā augs viss, kas var augt, bet cirvis ar zāģi būs ierindoti ienaidnieku sarakstā. Tā būs zaļākā valsts pasaulē, kuras piemēram varēs sekot visa progresīvā cilvēce.