Zebiekste ir viens no trim pie mums sastopamajiem zīdītājiem, kura kažoks ziemā kļūst balts. 
    
Augumā maza, var sasniegt 20 cm garumu un 100 g svaru, bet lokana un veikla medniece ar asiem zobiem, tā īsumā var raksturot Latvijā bieži sastopamo, bet maz zināmo zebieksti (Mustela nivalis). Arī zebiekstu pētniecībā joprojām ir brīvas vietas.

Zebiekstes ir aktīvas visu gadu. Specializējušās sīko grauzēju un kukaiņēdāju medībās, var sekot savam medījumam to pazemes alās. Medī, slēpjoties augājā, ziemā – zem sniega. Spēj nomedīt par sevi trīs līdz četras reizes lielāku dzīvnieku. Savu medījumu parasti nonāvē ar kodienu pakausī. Ja nomedī vairāk kā var apēst, veido barības krājumus. 

Visbiežāk sastopamas mežos, lauksaimniecības zemēs, upju piekrastēs, kā arī cilvēku apdzīvotās vietās. Atpūtai neizmanto pastāvīgu midzeni, bet gadījuma rakstura slēptuves: peļu alas, zaru kaudzes, tukšumus starp koku saknēm u. tml. Zebiekstes dzīves un medību teritorija ir 3–4 ha. 
Edgara Smislova foto