Arvien vairāk uzzinot un saprotot, ko īsti Eiropas Savienības kabinetos, gaiteņos un citviet... tālu, tālu no normāla pilsoņa dzīves saprot ar Zaļo kursu, šķiet, tas no sākotnēji slavētās un visādi lielītās “lielās iespējas” var kļūt par lielāko bremzi lauksaimniecībai, mežsaimniecībai, arī kūdras ieguvei un ar šīm nozarēm saistītajiem ražotājiem. Proti – runa ir par nozarēm, kas apsaimnieko zemi.

Eiropas kabinetos lemj zemes apsaimniekotāju (īpašnieku), tostarp, arī Latvijas, likteni. Svarīgākais jautājums patlaban ir par mūsu un citu valstu priekšstāvju un pārstāvju pozīciju un attiecīgu - nekļūdīgu un saprātīgu, rīcību svarīgos balsojumos. Var uzskatīt, ka pašreiz situācija ir revolucionāra, jo, diemžēl, no Briselē un Strasbūrā lemtā nākamajās desmitgadēs būs atkarīga zemes apsaimniekošana Latvijā. Nevar uzskatīt: pārdzīvojām padomju laikus, pārdzīvosim arī šos, un... atmest ar roku. Zemes apsaimniekotājiem un viņus vienojošām asociācijām, apvienībām un citām organizācijām ir jābūt klāt un jāpiedalās it visur, kā arī jākontrolē un jāuzrauga visu līmeņu lēmumu pieņēmēji un pozīciju (viedokļu) radītāji, un paudēji. Jāzina, ko un kā tie dara. Tikpat svarīgi: ko lems un kādu nostāju ieņems Latvija – tātad Latvijas valdība. Kādus lēmumus atbalsta Latvijas vēlētāju pārstāvji – Eiroparlamenta deputāti. Viens par, otrs pret, trešais atturas?! Tā neko nesasniegsim!

Sākotnējā jūsma par Zaļo kursu, kā jauno iespēju tautsaimniecībai, zemes apsaimniekošanai, reģionu “atbrīvošanu” no cilvēkiem apturētāju un cilvēku glābēju, lēnām dziest, jo informācija no Eiropas kabinetiem Latviju tuvina rezervāta, ne plaukstošas valsts nākotnei. Vai rezervātā iespējams uzplaukums?

Jo mazāk, jo labāk!

Nenoliedzami, jau tā pietiekami zaļās mežsaimniecības “papildzaļināšana”, izvirzot augstākas un nepamatotas prasības mežsaimniekiem, samazinās mazo mežu īpašnieku iespējas saimniekot mežā, pat aizmirstot Latvijā populāros saimnieciskās darbības liegumus, ko VARAM un DAP darbinieki uzstājīgi dēvē par “sadarbību ar īpašnieku”. Acīmredzama ir vēlme palielināt to zemes un mežu platību apmērus, kur liegta jebkāda saimnieciskā darbība. Tiek runāts, ka “neskaramo platību apjomam jābūt lielākam”, to nepamatojot. Un vēl...

Latvijā mīt daudz “īpaši zaļo”, kas uzskata: jo mazāk dara, jo labāk. Tiesa, šādu uzskatu paudēji nebūt nedzīvo mežā izraktā zemnīcā vai atjaunotā pēckara bunkurā, vai skuju teltī, un, izmantojot pašaudzētus kartupeļus, kāļus un bietes, medī ar akmens lingām vai cilpām. Nē, Latvijas zaļie dzīvo pilsētā vai ciematā, dzīvoklī ar centrālapkuri, lieto elektrību un, iespējams, ēdienu gatavošanai izmanto gāzes, ne malkas, plīti!

Eiropā pastāv kustība, kuras dalībnieku ieskatā aizsargājamo teritoriju platību vajag būtiski palielināt, no saimnieciskās aprites Eiropā “izņemot” desmitiem miljonu hektāru zemes. Mežsaimniecības kontekstā Vācijā bāzēta zinātniska iestāde aprēķinājusi, ka apaļkoksnes ieguve saruks par apmēram 30%. Vai Eiropa kļūs klimatneitrāla, ja par 30% saruks iegūtās koksnes apjomi? Vai koksni importēs no citām valstīm un reģioniem, kur “tik gudras idejas” nebūs populāras? Cik “zaļi” un ilgstpējīgi tas būs? Jeb koka izmantošana būvniecībā Eiropā saruks? Visticamāk, nē! Visdrīzāk ik ES dalībvalstij būs savs unikālais Zaļais kurss.

Nez, kādu “vakcinācijas stila muļķību” gatavo mūsu priekšstāvji? Ja, arvien skaļākām bazūnēm skanot, “īpaši zaļie” dabas aizstāvji aizgūtnēm stāsta, kā Latvijā ekonomika bendē bioloģisko daudzveidību un pavisam drīz šeit būšot bioloģiskās daudzveidības “tuksnesis”... Ja kaut ko darīs, putni Latviju “pametīs”, mazais ērglis joprojām jāglābj utt. Tā kā vairums Latvijas iedzīvotāju dzīvo lielākās vai mazākās pilsētās vai tuvu tām, kur koki un krūmi ir parkā vai pastaigu vietā, kur putni ir kā savdabīga “dekorācija”, ko pabarot, nav ko brīnīties par noteiktas sabiedrības daļas “pavilkšanos” uz “zaļinātāju sludināto” (lai atceramies ceļojošos misionārus). Zinātnieku atziņas tiek ignorētas, tā vietā skanot propagandistu sauklim – visu Latviju grib izcirst. Vēl jo paradoksālāk, ja Latvijā koksne krājas “zaļajā noliktavā”, un liela tās daļa sapūst bez jebkāda ieguvuma. Bet, varbūt, pūdējot kokus, Latvija spēs tapt klimatneitrāla?! Starp citu, nav manīts, ka mūsu “zaļinātāji” aktīvi dotos uz valstīm vai reģioniem, kur atmežošana ir ļoti nopietna problēma gan videi, gan vietējiem iedzīvotājiem. Kur vajag, tur zaļo nav!

Zaļa paradīze vai tuksnesis?

2021. gadā dienasgaismu vajadzētu ieraudzīt dabas skaitīšanas rezultātiem. Ja patiesībai atbildīs iepriekš izskanējušās bažas, proti, ar mežiem saistīto biotopu iespējamajai platībai jāpieaug par aptuveni 350 000 ha un, ja šais platībās ļaus vākt augus tējai vai neļaus darīt vispār neko, tas būs ļoti nopietns trieciens visai meža nozarei un jo īpaši darba vietām laukos. Un, saprotams, Latvijas tautsaimniecībai! Atbildīgie, protams, “sadarbosies”. “Biedri” savas vēlmes neslēpj, ko apliecina paziņojumi: “biotopu kvalitāte ir pasliktinājusies.” Bet!!! Nav vēlmes vai nav izdevīgi atbildēt un paskaidrot, kāpēc tā ir noticis – cilvēka darbības vai tomēr dabas procesu dēļ. Pie tam, “biedri” paskaidrojumos nereti mīl citēt sevi: “Kā esmu teicis, kā esmu rakstījis, kā iepriekš sacīts”, aizmirstot, ka “aktīvists” un zinātnieks nav gluži viens un tas pats.

Latvijā esot atrastas apmēram 630 sūnu sugas (ap 30% no Eiropā zināmajām). Interesanti, ko tas varētu nozīmēt: Latvija ir izcili zaļa vai bioloģiskās daudzveidības ziņā tuksnešaina vieta. Ja pirmais, “zaļie”, kas nenogurstoši kliedz par genocīdu pret dzīvo dabu Latvijā, ir ne tikai jāpasludina par dezinformācijas paudējiem (meļiem), bet “jānoliek pie ratiem”. Bet, varbūt, mēs nezinām: rit  tā saucamais Eiropas čempionāts, kurā piedalās šāda stila propagandisti, kam godalgota vieta nozīmē prāvu naudas balvu, no kuras kādu eiro jutīs arī savā jau itin biezajā kabatā. Kas notiks ar darba vietām un cilvēkiem reģionos? Par to, lai domā citi!

Lauksaimniecības zaļināšanas sekas – dzīve bez piena produktiem?

Iespējamā lauksaimniecības zaļināšana draud ar citām sekām ik pilsoņa vēderam. Jo pārtiku vajag arī “zaļajiem”! Runā par CO2 izmešu samazināšanu lauksaimniecībā, nepaskaidrojot, ko tas nozīmēs gan zemniekiem, gan pircējiem veikalos. Ja liellopi ir lieli CO2 radītāji un tiks ieviests princips “piesārņotājs maksā”, izmaksas ietvers piena un gaļas realizācijas cenās, ko pircēji ieraudzīs veikalu plauktos. Vai piens, biezpiens, krējums, sviests un liellopu gaļa kļūs par ekskluzīvu preci, ko varēs atļauties tikai ļoti turīgi eiropieši? Vai piena un gaļas lopkopību no ES pārcelsim uz kādu valsti ārpus ES? Var ar “ukazu” palīdzību palielināt bioloģisko saimniecību kopējos hektārus, bet, kas notiks ar pārtikas cenām, kuru līmeni patlaban nodrošina parastā (par kaitīgo dēvētā) pārtikas ražošana? Cik daudzu Latvijas cilvēku maciņi var atļauties iegādāties, piemēram, desmit olas, kas maksās 3-5 reizes dārgāk, salīdzinot ar pašreizējo cenu (piemēram, 5-6 eiro)? To pašu var attiecināt uz kartupeļiem, burkāniem, tomātiem, gurķiem un pārējo. Bez saprātīgas lauksaimniecības ar pesticīdiem un mēslojumu, ir jārunā par badu un ar to saistītajām problēmām, turklāt, lemjot par mākslīgi radītiem papildus apgrūtinājumiem lauksaimniecībai, nevajadzētu ignorēt ierobežojumu iespējamās sekas. “Zaļie propagandisti” pirms kāda laika organizēja pasākumus, vērstus pret dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu uzturā. Daudzi cilvēki to uzskatīja par pareizu, kaut diez vai padomāja un saprata, ka dzīvnieku izcelsmes produkti ir ne tikai gaļa un tās izstrādājumi, bet arī piens, krējums, sviests, siers, biezpiens, olas. Jāšaubās, vai bija un ir izpratne, kādi izskatās pārtikas veikalu plaukti bez dzīvnieku izcelsmes produktiem. Varbūt var vienoties ar veikalniekiem, ka, “brūvējot” nākamo šāda veida akciju, konkrētajā dienā nevienā veikalā NAV dzīvnieku izcelsmes produktu. Šāds risinājums būtu vislabākā saprotamā aģitācija. Varbūt tad ļaudīm atvērtos acis un pieslēgtos saprāts, ko nozīmē saulainās nākotnes idejas skaudrajā dzīves realitātes izpildījumā.

Lēmumu pieņēmēji, marš, mācīties!

Latvija ir tuvu klimata neitrālai valstij. Latvijas izmešu samazinājums pret 1990. gadu ir 57%, kas ir vairāk nekā jebkurā valstī Eiropā. Pārējai Eiropai Latvija šajā rādītājā būtu jāpanāk, nevis mums jācenšas uz jauniem rekordiem, kuriem citas valstis nesekos, tikai vārdiski slavēs. Lēmumu pieņēmējiem Eiropas parlamentā, Latvijas valdībā, ministrijās pirms jebkādas lēmumu pieņemšanas obligāti šai lēmumu pieņemšanā jāiesaista zemes apsaimniekotāji. Savukārt, zemes apsaimniekotājiem ir nepieciešams organizēt zināšanu un izpratnes paaugstināšanas kursus Eiropas parlamenta un Saeimas deputātiem, ministriem un ierēdņiem. Ja šādu aktivitāšu nebūs, Zaļā kursa raža – ogas – būs rūgtas un nelietojamas.