Jautājumā: ko uzskatīt vai kas ir pārtikusi sabiedrība, domas var dalīties. “Nu būs gana”, “pietiek” vai “vajag vēl” ir ļoti personisks jautājums, bet... ko un kā darīt (un nedarīt), lai pietiktu daudziem jo daudziem, ir plašākas sarunas vērta tēma.
Pandēmijas laikā pastiprinājušās pret lauksaimniekiem vērstās runas un aktivitātes. Kāpēc tik “izdevīgs brīdis” gan pamatotai, gan nepamatotai kritikai?
Aktivitātēm pret lauksaimniekiem noteikti neredzu saistību ar pandēmiju, tā ir tikai sakritība. Kustība par zaļāku dzīvesveidu un mazāku cilvēka pēdas nospiedumu vidē bija uzsākusi itin strauju gaitu jau pirms pandēmijas. Pieļauju, liela daļa cilvēku, kas domā vai ir norūpējušies tieši par šiem jautājumiem, strādā labi atalgotos amatos. Šiem cilvēkiem bija itin ilga mājsēde un attālinātais darbs, kad radās gan iespēja, gan laiks izteikt un aktivizēt savas sociālās vēlmes.
Uzsvēršu: mums jāpriecājas, ka Latvijā ir iespējamas un notiek diskusijas par ražošanu (ko un kā ražot), par izvēli (veģetārisms, vegānisms, svaigēdājs, gaļas ēdājs), par saimniekošanu (kur un kāpēc turēt vistas) utt. Kāpēc? Šāda diskusija liecina, ka dzīvojam pārtikušā sabiedrībā, kas mazliet, mazliet savu vēlmju priekšā jau sāk izvirst. Piemēram, valstīs, kur vērojams pārtikas trūkums vai ir citas nopietnas problēmas, šādu diskusiju nav. Nesen lasīju lekcijas studentiem no Nigērijas, stāstot par tirgus tendencēm Latvijā. Pieminēju, ka pie mums drīz ražos tunci no zirņiem (vegānisko), rādīju attiecīgā uzņēmēja sagatavotu filmiņu. Filmas vidū man pajautāja: “Ko nozīmē veģetārietis un kas ir vegāns?” Filmai noslēdzoties, viens students secināja, ka savā zemē nevienu vegānu vai veģetārieti nepazīst, un brīnījās: “Ja mums Latvijā ir pieejams gan tuncis, gan zirņi, abi ir veselīgi un garšīgi – kāpēc nevar ēst gan tunci, gan zirņus, bet vajag zirņus ar tunča garšu.” Lūk, labs piemērs atšķirībai domāšanā!
Prātīgs jautājums!
Nudien! Šai sakarā atceros ceļojumu uz Kambodžu. Naktī, braucot pa upi, redzējām izgaismotus laukus. Kāpēc? Tiekot ķerti kukaiņi, mums skaidro. Mēs, laivā, spriežam, ka tie varētu būt vietējie bioloģiskie lauksaimnieki, jo no lauka kaitēkļus izķer. Protams, tas ir secinājums mūsu – eiropiešu – izpratnē. Nākamajā dienā mums tuvāk parāda kukaiņu ķērējierīci, kas sastāv no lampas, plēves un bļodas ar ūdeni. Kukainis skrej uz gaismu, atsitas pret plēvi un iekrīt ūdenī. Sarunas noslēgumā uzzinājām, ka kukaiņus neķer, lai sargātu rīsu lauku, bet izmanto ēšanai. Būdama “paēdusi eiropiete”, pajautāju: “Vai tie ir garšīgi?” Kambodžas lauksaimnieks īsti nesaprata manu jautājumu, atbildot: “Tas ir tīrs proteīns.”
Sakaunējos! Eiropā ēšana ir viena no baudām, mēs par pārtiku domājam savādāk. Kambodžā cilvēki domā pilnīgi citādi. Ja mēs esam paēduši un pārtikuši, ir jādomā par sevi, par vidi un par pārējo sabiedrību. Domāju, ka aktuālos “zaļos” jautājumus saprot ikviens inteliģents cilvēks: lai cilvēka atstātā pēda būtu pēc iespējas mazāka. Ja Eiropa ir paziņojusi par saviem klimata neitralitātes mērķiem, jāatgādina, ka joprojām ir spēkā ANO mērķis: planētas iedzīvotājus nepieciešams paēdināt. Abi šie mērķi nav uzskatāmi par identiskiem! Tātad...
Savulaik par lielas valsts maizes klēti dēvēja Ukrainu, Latvijā tā mēdz saukt Zemgali. Vai ir nepieciešams noteikt, kur kas būtu audzējams?
Nē! Ne visur klimatiskie apstākļi ļauj audzēt pārtikai noderīgus kultūraugus. Protams, kādā ietekmīgā valstī vai starptautiskā organizācijā, kabinetā sēžot, var politiski kļūdaini lemt: tur audzēsim to, citur – citu kultūru utt. Ja šādi lēmumi parādīsies, tie nešaubīgi atgādinās to iekārtu, no kuras ļoti vēlējāmies tikt vaļā 80.-90. gadu mijā.
Arī 21. gadsimtā ne vien vien lēmums izskatās kā no pagātnes pieredzes paķerts...
Nedaudz izskatās gan! Runājot par Latviju, domāju, nopietna problēma ir apstāklī: valsti vada cilvēki, kam nav izpratnes par padomju laiku. Prezidents un premjers faktiski ir ārzemnieki. Viņi nesaprot regulētās ekonomikas vājumu. Jā, premjers nesaprot to, ko zina liela daļa Latvijas iedzīvotāju! “Mēs taču gribam to labāko!” Es pat 100% ticu, ka premjera domas par regulējamu ekonomiku ir labas domas, bet... Kad mēs skaļi lepojamies, ka valdībā ienāk cilvēki, kas neko nezina par aizgājušajiem laikiem, es to vērtētu kā trūkumu. Kāpēc? Jebkura pieredze ir lieliska priekšrocība, ja to māk izmantot! Uzsvēršu: ja to māk izmantot!
Svarīgi atcerēties, ka daudzu lietu kārtību nosaka cilvēks, ne viņa matu krāsa, dzimums, reliģiskā vai politiskā piederība utt. Premjeram nav nedz pieredzes, nedz saprašanas, pie kā noved regulētā ekonomika. Jā, patlaban ir mēģinājums ko tādu izveidot, mēs labi to redzam: pasaulē šai ziņā valda pietiekami daudz un dažādu nesaskaņu – par ko strīdas, piemēram, ASV, Austrālija un Francija. Par mēģinājumu dalīt un noteikt, ko, kurš un kā darīs vai ražos. Lai ar lieliem trūkumiem, bet demokrātija un tirgus ekonomika ir un paliek labākās sabiedriskās sistēmas, jo nekā labāka (vismaz pagaidām) nav! Salīdzinājumam, vakcīna pret Covid nav nekas izcili veselīgs, bet... nekā labāka pašreiz nav! Ņemam labāko, kas ir.
Salīdzinot ar ekonomiku: ja mums Latvijā tiks paziņots, ka jādara tas un tas, un nekas vairāk, cita ES vai pasaules valsts darīs ko citu utt., kas notiks gadījumā, ja mēs ar kādu vai kādiem sastrīdēsimies vai nespēsim sadzīvot? Ja gadās situācija, ko nesen piedzīvojām: kravu plūsma apstājas un mums nevar atvest vajadzīgo... Kas notiek šādā gadījumā? ... Domāju, vispareizāk ir katram nodarboties ar to, kas vislabāk padodas, kur ir vislabākās zināšanas un piemēroti klimatiskie apstākļi. Runājot par lauksaimniecību, labu piemēru redzēju Argentīnā: laukos aug sojas pupas un kvieši, zem tilta, nereti līdz vēderam ūdenī, ganās liellopi. Pie mums kāds noteikti satrauktos par dzīvnieku labsajūtu...
... droši vien ganāmpulks upē iebrida pats...
Piekrītu, bet domāju citu – Argentīnā augsnēs, kur labi aug kvieši, nenodarbojas ar lopkopību. Tam ir arī cits iemesls – Argentīnā nav valsts atbalsta lauksaimniecībai; pēc finanšu krīzes lauksaimnieki nosacīti bija vienīgie bagātie valstī, jo viņiem klētīs bija graudi, pagrabos – gaļa utt. Tolaik šai valstī pārtikas nozarei nedeva subsīdijas, bet ieviesa eksporta nodokli – ja vēlies eksportēt kviešus, maksā par šādu iespēju. Lauksaimniekam Argentīnā prātā neienāktu nodarboties ar lopkopību auglīgākajās augsnēs.
Mēs Latvijā varam būt pateicīgi, ka mums ir doti apstākļi, lai varētu nodarboties ar lauksaimniecību, paēdinot sevi un citus.
Vai Eiropā ir valstis, kur lauksaimniekus neatbalsta (nesubsidē)?
Eiropas Savienībā nav. Problēma ir apstāklī, ka mēs nevaram darboties tikai pēc tirgus likumiem vien, jo pastāv un ir noteikti dažādi ierobežojumi un aizliegumi. Subsīdijas ir loģiska valsts rīcība, jo, ja kaut ko aizliedz, tas jākompensē. Domāju, bieži vien vērojamo vai dzirdamo nepatiku pret subsīdijām rada ne vienmēr pārdomātā un pamatotā subsīdiju vai kompensāciju piešķiršanas sistēma.
Nesen tika runāts par lielo atkritumos izmesto pārtikas apjomu**: Latvijā tas esot ap 30-40%
Jā, diemžēl atkritumos nonāk daudz pārtikas! Tas ir skaidrs! Vēl ir skaidrs, ka šobrīd izmestās pārtikas apjoms ir mazāks, nekā kādreiz.
“Daudz...” Cik ir “daudz”?
Jā, kā mērīt “daudz”... Runājot ne visai zinātniski: jau ilgāku laiku esmu gribējusi noskaidrot, kur paliek pārpalikumi no ļoti bagātajiem “zviedru galdiem” vai banketu galdiem dažādos pasākumos.
Laukos pāri palikušo iespējams atdot skolai, bērnudārzam, deju kolektīvam...
Labs piemērs, bet nedomāju, ka smalkos restorānos, viesnīcās vai kruīza kuģos kāds meklēs lauku skolu!
Piekrītu! Savukārt, spainītī galdus vairs neviens nenokops un cūciņu nepabaros, lai arī cūciņa to novērtētu
Cūkas tagad baro moderni, jo patērētāji pieprasa lētu cūkgaļu. Ja mēs vēlētos cūkas nobarot ar pārtikas atkritumiem, gaļa maksātu krietni dārgāk! Pārtikas atkritumi prasa arī vairāk darba.
Sabiedriskā ēdināšana joprojām Latvijā “ir uz bremzēm”. Liela ir tā mūsu sabiedrības daļa, kas ar ēšanu knapinās, ēdot to, ko var atļauties, ne to, ko patiesi gribētu vai ko vajadzētu. Par šo sabiedrības daļu runā maz. Turklāt, es domāju normālus cilvēkus ar augstāko izglītību, ģimeni, darbu, kas nav tik atalgots, kā vajadzētu... Runājot par pārtikas izmešanu, būtu jāņem vērā tas, par kādu sabiedrības daļu runājam. Turklāt, ja mēs zaļajiem jautājumiem pieiesim pārlieku “zaļi”, mums būs liela daļa sabiedrības, kas nevarēs atļauties iegādāties pārtiku (kādu vajadzētu iegādāties).
Pārtikas pieejamības jautājums iekļauj informāciju par nopietnu cenu celšanos zaļā kursa ietvaros. Kāpēc, jūsuprāt, par to nerunā? Pieļauju, statistika ir zināma, bet Latvijā ir pietiekami liela tā sabiedrības daļa, kas cerēto labklājību 30 neatkarības gados tā arī nav sasniegusi. Protams, iemesli ir dažādi, bet ne viss bijis atkarīgs tikai un vienīgi no konkrēta cilvēka vien
Jā! Lieta nav vienkārša. Manuprāt, cilvēks savā būtībā ir zaļi domājošs. Protams, ir atsevišķi indivīdi, kam noteikti ar auto jāiebrauc kāpās, noteikti jāizmet mežā atkritumi vai noteikti jānolauž parkā kāds zars, bet – tas ir sabiedrības mazākums. Ja cilvēks kādā vietā mīt “uz ilgāku palikšanu” (vai vispār palikšanu), viņš sev apkārt vēlēsies piemērotu un sakoptu vidi. Pandēmija sabiedrībā ir radījusi vēl lielāku nevienlīdzību. Tie, kas bija bagāti, tapuši bagātāki, nabadzīgie – kādi bija, tādi ir, vai vēl nabadzīgāki. Piedevām nāca jaunā nodokļu reforma... Ja cilvēks ikdienā grozās vai strādā Rīgā, Doma laukuma tuvumā, viņš var kļūdaini spriest par mēnešalgu, kas rakstāma četriem vai pieciem cipariem. Nē, visā Latvijā tādas nav! Ik cilvēks, kas strādā (pilna, nepilna laika darbu – nav svarīgi) un spēj sevi uzturēt, ir ieguvums valstij. Normāls cilvēks nevēlas pārtikt no pabalsta. Daļai cilvēku jaunā nodokļu sistēma iespējas sevi uzturēt liedz...
“Burbulis”, ļaužu loks vai aprindas (varam saukt dažādi), kur mīt vai apgrozās lēmumu pieņēmēji, domās un darbos ir ļoti tālu no tās dzīves, ko dzīvo citi valsts iedzīvotāji. Savulaik, man šķita, ka teicienam “Tu mani nesaproti” ir neliela humora pieskaņa, bet... Ir pilnīgi skaidrs, ka lēmēji nesaprot situāciju valstī. Politikā iesaistīto “augstais vai elitārais gals”, domāju, nezina, ka Latvijā (arī Rīgā) ir sausās tualetes, ar malku apkurināmas mājas, no akas vai pagalmā esoša krāna nesams ūdens. Ko es šai ziņā nesaprotu – vai deputātam, vai ministram patiesi visi draugi un radi ir tikai turīgajā burbulī mītošie, vai pilsētnieki no centra?
13. Saeimas deputātiem nereti pārmet “gadījuma rakstura” nokļūšanu parlamentā un tieši neelitārismu...
Domāju, šeit būtiska vieta bijusi un ir sabiedrības informēšanai. Piemēram, savulaik tika veidots (radīts) uzskats, ka “oligarhi ir ļoti, ļoti slikti” (Nesaku, ka viņi visi ir labi!). Kas notika? Tie, kas nomainīja “sliktos oligarhus”, nešaubīgi tika pasludināti kā “labi”! Vienkāršots skatījums, bet izrādījās: arī oligarhus nomainījušie neko “labi” vis' nav, tie gan kļūdās, gan rīkojas aplam, bet... “Ja mēs atzīsim, ka mūsu slavētie gaišie spēki nav labāki vai ir pat sliktāki, nebūs labi...” Pie varas ir Saeimā nonākuši populisti: viņi nenāk no sabiedrības smalkā gala, bet parlamenta un lēmēju kopējais inteliģences un saprašanas līmenis nav salīdzināms ar laikposmu pirms gadiem 15-18. Smadzenes vairs nav tik krunkainas, kā bija gadsimta sākumā. Tā ir problēma!
Kāda, jūsuprāt, būs nākamā Saeima? Gads vēl priekšā...
Es ceru, ka šai laikā nenotiks nekas “šausmīgs”. Valsts “pieskārieni” (lēmumi) atstāj iespaidu ne tikai uz “pieskāriena” objektu, bet virzās arī dziļumā un tālumā. Piemēram, doma par partiju finansējumu no valsts budžeta. Kāds ir rezultāts? Tiem, kas darbojas partijās, ir nauda, un vairs nevajag nedz uzņēmēju, nedz skolotāju, nedz mediķu atbalstu, nedz uzņēmēju naudu. Nu nauda politiķiem ir, un šī pati nauda attiecīgi ir spēji samazinājusi vēlmi vērsties pie uzņēmēja un apjautāties: “Kā jums labāk? Ko jums vajadzētu? Kas jums traucē?”
Ja ir nauda, jāpērk balsis. Cik Latvijā ir uzņēmēju? Pietiekami, bet ne pārlieku daudz. Vislētākās ir populistu un muļķu balsis, kālab redzama aktīva, tostarp arī inteliģento partiju, cīņa par vakcinēšanās pretinieku balsīm. Ja partijas vadībā darbojas ārsti un reanimatologi, šāda partijas virzība man nav saprotama un pieņemama. Protams, tas ir partijas biznesa plāns. Bet, piemēram, es vakcīnu esmu saņēmusi un par mani, apzinīgu Latvijas pilsoni, partijas ir pilnībā aizmirsušas! Pragmatiskais lauciņš ir tukšs. Vismaz patlaban!
Atgriežoties pie lauksaimniecības: “(dārgie) augu aizsardzības līdzekļi, kurus laista un smidzina bez jēgas”. Vismaz tā stāsta radio, raksta Twitter un spriež pilsētas ļaudis.
Domāju, bez augu aizsardzības līdzekļiem pie mums neiztikt un nez' vai vajag. Kāpēc? Mēs, cilvēki, mēdzam doties uz aptieku pēc ārsta parakstītām zālēm, mēs izmantojam modernās medicīnas iespējas, ja nepieciešams, mūs operē profesionāls ķirurgs. Tieši tāpat notiek ar mūsu mājdzīvniekiem, ja viņi saslimst. Runājot par kultūraugiem – mēs nevaram pabarot pasauli tikai ar bioloģiski audzētu pārtiku. Uzskats, ka zemnieki “laista un šķaida” ir aplams, kā jau jautājumā minējāt – augu aizsardzības līdzekļi (AAL) ir dārgi! Otra lieta – braucot pa lielceļu un redzot no miglotāja paceļamies mākoni, jāatceras, ka 95% vai 99% tas ir ūdens ar tīro aizsargvielu mazā koncentrācijā. AAL nelaista, bet smidzina! Nedomāju, ka zemnieks noteikti darīs to, ko var nedarīt. Nez vai zemnieks, kas mīt netālu no sava lauka, ir gatavs arī sevi “mazliet paindēt”, un zemniekam, kā mums visiem, arī ir nepieciešami kukaiņi, apputeksnētāji.
Kritiķu vai oponentu koncentrēšanās ir tieši uz negatīvo pieredzi vai atsevišķiem gadījumiem
Negatīva pieredze ir visur! Nedomāju, ka sliktie piemēri ir attaisnojami, uz tiem jāskatās caur pirkstiem un slepu jāslavē. Tā nenotiek! Pārkāpēji ir jāsoda!
Nereti Latvijā tiek pieņemti populistiski lēmumi, kas skaisti skan, jo kaut ko aizliedz, bet lēmumu būtība ir kaitīgāka par sasniegto. Latvijā daudzi ar vidi saistīti jautājumi tiek pamatoti ar emocijām, pārliecību un ticību, nevis zināšanām un zinātni, tāpēc daudzi lēmumi nav profesionāli. Līdzīgi ir tagad ar Covid, jo lēmēji baidās no sabiedrības reakcijas. Arī zaļie jautājumi un lēmumi veido politiķu popularitāti, iekļaujas lielajā, pelēkajā straumē un... neko labu nedod.
Piemēram, Latvijā ir strauji samazinājušās lopbarības pupu platības. Pupas ir tauriņzieži, kas ielabo augsni, kas lieti noder augu maiņā utt. Bet! Ja vēlas audzēt pupas un saņemt subsībijas no zaļināšanai paredzētajiem līdzekļiem, tās ir jāaudzē bez augu aizsardzības līdzekļiem... bez kuriem Latvijas klimatiskajos apstākļos, diemžēl, pupas izaudzēt praktiski nevar. Arī mēs nevēlamies nopirkt un lietot tārpainas pupas vai zirņus. Vai tomēr vēlamies? Vai vēlamies slimības skartus kartupeļus? Cik noderīgs cilvēka organismam ir pelējums? Pirms sākt ko nikni noniecināt, jāatbild uz vienkāršiem jautājumiem.
Cits piemērs: ir pieņemts, ka rozēm nevar lietot vairākus AAL, kālab rožu audzēšana Latvijā ir gājusi mazumā. Pag, bet mēs importējam rozes no valstīm, kur pie mums aizliegto aizsarglīdzekli izmanto! Kā tā? Konsekventi būtu liegt rozes arī ievest un punkts. Vēl viens stāsts: patlaban aktuālā tēma – kažokzvēri. Ja liedzam tos audzēt tepat – jābūt pilnīgam liegumam kažokādas ievest. Viss. Kāpēc? Ražošana un labums it kā pareizu lēmumu rezultātā tiek citiem, “sliktumu” dabūjam mēs. Vai tāds ir lēmuma mērķis?
“Neaudzēs pie mums, audzēs citur...”“Latvijā likvidēs...”“Atdosim citiem labi strādājošu nozari...” Tā nav tālredzīga domāšana
Mērķis ir zaļa dzīve. Kā jau minēju, “zaļie” lēmumi nereti nav balstīti pierādījumos.
Kāpēc mēs vēlamies sevi padarīt par nabadzīgu valsti? Neko nedarot, nekā arī nebūs. Mums ir apstākļi un labs klimats darbam un lauksaimniecības attīstībai. Kāpēc to visu atdot kādam citam?
Vēl piemērs no Kambodžā pieredzētā. Braucot laivā, pamanījām sojas laukus un miglotāju. Izkāpām, apskatījāmies. Metāla caurulē izurbti caurumi, līdzās vairāki maisi ar augu aizsardzības līdzekļiem... Uzraksti uz maisiem liecina, ka Eiropā tādi nav atļauti. Zemnieks stāsta: “...šo bioloģisko soju eksportēsim uz ASV vai Eiropu.” ... Kā šo “bioloģisko produktu” nogādā Eiropā? Kā ar pārbaudēm? No tā laika, kā redzu sojas piena paciņu, atceros pieredzēto... Nē, to labāk, nē!
*AREI – Agroresursu un ekonomikas institūts
**https://www.fao.org/3/ca6030en/ca6030en.pdf