Saruna ar Induli Kibaru, pensionētu inženieri-ķīmiķi

Tu esi ķīmiķis ar interesantu praktiskā darba pieredzi, par ko runāsim maķenīt vēlāk! Kā Tev izskatās tie jautājumi, kas pēdējos gados izskan kā aktuāli, piemēram, par klimata mainību vai tā pārmaiņām?

Ja palasa vēstures grāmatas, paskatās, kas savulaik noticis uz Zemes, iedziļinās šai informācijā, ir bijis “daudz, daudz trakāk”, ja tā var izteikties! Ledus laikmeti, mazie ledus laikmeti un līdzīgi. Patlaban atkal ir iestājies “savādāks” periods, kas atkarīgs ne tik daudz no cilvēka un cilvēka darbības, bet no ģeofizikāliem procesiem. Minimāla cilvēka ietekme ir, bet to varam kā nelielu plusu vai mīnusu pievienot “lielajiem notikumiem”. Sak, lai mūs, cilvēkus, tai visā neaizmirstu!

Ciktāl cilvēks ir atkarīgs no pārtikas? Vai mēs varam “ticēt” tam, ko nopērkam, vai jātic tiem, kas saka: “...mūs indē, mūs vilina nepareizā virzienā, mūs māca nepareizi…”

Runājot par modificēto pārtiku vai modificētām izejvielām, kas droši vien ir “aktuālākais”, domāju, ļaudis tracina paši sevi. Tur nekas nevar būt kaitīgs! Ja skatāmies vienkāršoti, zināma modifikācija veidojas arī dabiskā ceļā. Piemēram, veidojas jaunas sugas. Nereti mēs ar savu rīcību noārdām dabisko modifikāciju, kas kādai sugai jau izveidojusies. Piemēram, selekcijas rezultātā izvēlamies “nepareizo” materiālu. Agrāk bija augi, kas sev nepieciešamās vielas varēja "dabūt" pat no akmens. Tagad tas laika gaitā mainījies, augs to nespēj un iet bojā.

"Lielās" augu kultūras…

Lielās kultūras... Jau kādu laiku tās dēvējam par monokultūrām un tās noteikti nav bīstamas, bet šo kultūru audzēšanas rezultāts ir augsnes noplicināšana, tas gan! Arī ainavas, arī vides noplicināšana. Augsni labi attīra zālāji, arī graudaugi. Patlaban, kā dzirdu, ir ieteiktas divas kultūras, ko mainīt,– labība – rapsis, labība – rapsis. Vajadzētu vēl kādu. Vajadzētu... Sacīsim – trešo! Bet – tā ir ekonomika, daudz neko nepadarīsi!

Ja saistām pārtiku un klimatu, Latvijā senāk un ne tik sen audzē “dienvidniekus”… Vīnogas, tomāti, gurķi, kabači, pipari…

Arbūzi! Arbūziem patīk Latvijas pēdējo gadu siltās vasaras! Tos pie mums audzē arvien vairāk un arī uz lauka, ne siltumnīcās vien!

Kas attiecas uz dārzkopību, iesaku ar to nodarboties, ja iespējams! Ļoti labs palīgs dārzkopjiem (īpaši nelielajiem) būtu mazo veikaliņu atgriešanās mūsu sadzīvē, kas nešaubīgi stimulētu arī mazo audzētāju dārzkopju rosību. Iztēlojos apmēram tā – ik veikalam ir sava audzētāju (dārzkopju) grupa. Protams, arī sava klientūra.

Lielie tirdzniecības centri, protams, ir nepieciešami, bet nelielie, savukārt, noteikti palīdzētu vietējiem, nelielām pilsētām, kā tas ir Latvijā. Piemēram, Losandželosā, kur mīt mana meita, ir daudz lielo tirdzniecības centru. Bet!!!! Tirdzniecības centrs ir pilsēta pilsētā ar ieliņām, kur atrodas un darbojas daudzas mazas bodītes. Ja šie mazie veikaliņi pastāv un darbojas, tiem noteikti ir savi pircēji, sava klientūra! Mazie veikaliņi ir tuvāk cilvēkam, kas mūslaikos ir ļoti nepieciešama lieta! Personiska attieksme, personiskais kontakts!

Tavas ķīmiķa attiecības ar mežu sākušās agri un attīstījušās ļoti interesanti.

Sēņošana, ogošana un skolas laikā atsveķošana, ar ko pelnīju naudu. Tā tas sākās! Bērnībā un jaunībā dzīvoju Smiltenes pusē. Darbojoties ar atsveķošanu, nopelnīju divriteni! Pats iegriešanas darbs patika, bet tie smagie spaiņi... Vēl šodien atceros! Priežu sveķiem, salīdzinot ar ūdeni, blīvums ir ap 1,7. Desmitlitrīgais spainis svēra ap 17 kg! Mana brālēna audžutēvs bija atsveķošanas meistars, mums abiem “tika” neliela cirsma, kur darboties. Gadu vēlāk, kad pirmā pieredze jau gūta, mēs "paņēmām" lielāku platību, kur darboties. Darbarīkus gatavojām paši! Mēs, “mazie”, sezonā piesmēlām piecas 200 litru mucas. Smiltenes meži ir lieliskie, klasiskie priežu meži! Starp citu, tolaik nereti darba laikā “patīrījām” mežu no nevēlamiem lapu kokiem un krūmiem, kas mēdza (un tā ir joprojām) augt starp “skaistajām priedēm”. Mežs pēc mums bija tīrs un skaists! Kad vēlāk pārvācos uz dzīvi Dundagā, mežos redzēju daudz veco, atsveķoto koku, bet tai pusē nekādi tīrīšanas darbi nebija veikti. Atsveķošana bija notikusi, bet viss vēlāk aizaudzis.

Tev ir pieredze darbā Salaspils reaktorā…

Ne gluži, bet saistība ar to ir gan! Koksnes ķīmijas institūtam piederēja Radiācijas ķīmijas laboratorija, kurā strādāju. Viens no eksperimentiem, kurā piedalījos, bija – piesūcināt koksni ar pirolu, noteiktā devā apstarot un skatīties rezultātu. Protams, tagad šādas lietas veic citādāk. Kas un kā notiek apstarošanas rezultātā pēcāk tika testēts ar ultraskaņas palīdzību – mērīja materiāla izturību, deformāciju, strukturālās izmaiņas. Naudas pelnīšanai laboratorijai bija paredzēti līgumdarbi!

"Tie laiki" (padomju) un naudas pelnīšana... Jā, gan! Naudu visiem vajadzēja arī tā sauktajos padomju laikos! Netālu no Maskavas atradās vairāki institūti (zinātnieku pilsētiņas), bija arī Kaļiņingrada (ne tā kas pie Baltijas jūras), kurp no Maskavas kursēja trolejbuss. Tā bija slēgtā zona! Aparatūru un paraugus es līdz “noteiktiem vārtiņiem” aizvedu – tālāk mani nelaida! Nodošana un saņemšana arī notika turpat pie vārtiem! Šāda naudas pelnīšana “bija laba”! Mēs visu izpildījām! Jāsaka, darbs vairāk bija eksperimentāls, par iegūto rezultātu izmantošanu mūs, protams, neinformēja, un mēs arī nezinājām un nejautājām. Vēl daudz strādājām, pētot radiācijas ietekmi uz hermetizāciju, eksperimenti bija daudzi un dažādi. Apstarojām, piemēram, dažādas mikroshēmas. Teikšu, daudzi mūsu darbi (eksperimenti) bija saistīti ar kosmosa lietām un raķešu būvi, kālab arī lielā slepenība.

Strādājot, pašiem radās ideja papētīt radiācijas iespējamu pielietojumu lauksaimniecībā. Izmēģinājām ar zirņiem, gan nedaudz. Bija nelieli izmēģinājumu lauciņi, kur stādīja ar gamma starojumu (elektronu paātrinātāju) apstaroto stādmateriālu, pavasaros varēja redzēt, kā dīgst vieni un otri – apstarotie un “parastie”.

Ir sēklas, kas jāstratificē, piemēram, gadu. Apstarošanu tolaik uzskatījām par šī gada “izņemšanu no aprites”. Mūsu iegūtie rezultāti gan netika plaši izmantoti, viss palika eksperimentālā līmenī. Kad pārvācos dzīvot jau pieminētajā Dundagā, tur tolaik bija platības ziņā lielākais kolhozs Latvijā. Vedām uz Ļeņingradu starot skaidas, kas pēc apstarošanas izmantojamas daudzviet: kā celulozes izejviela, var ēst dzīvnieki, jo starojums ir noārdījis polimēros savienojumus. Var izmatot arī raudzēšanai, varbūt tagad tas piemirsies, bet kādreiz tika ražots koka spirts! Protams, pētījumi bija eksperimentāli, neko fundamentālu paveikt nepaguvām.

Ir apstarojums ar paliekošo radiāciju un apstarojums bez paliekošās radiācijas. Starojumam, tā intensitātei ir dažādas noārdīšanās pakāpes. Gamma starojums praktiski nenoārda neko, bet izmaina gan! Ir vielas, kuras apstarojot, rodas inde. Piemēram, teflons. Teflonu pat izmantoja slepenā Manhetenas projekta vajadzībām, kad radīja pirmās atombumbas. Zemākā temperatūra, kādā konstatēta teflona sastāvdaļu nokļūšana gaisā, ir 230 °C. Šādu temperatūru panna var sasniegt jau pēc 5 minūtēm, it īpaši uz gāzes plītīm, kur karstums koncentrējas. Ja teflona pannas sakarsētu līdz baltkvēlei, tās izdalītu pirēna savienojumus, no kuriem ražo kaujas indes. Joprojām uzskatu, ka no daudzām lietām nevajag bīties, bet tās jāprot izmantot! Šobrīd ir informācija, ka teflona ražošanā tiks radīts process, kas nepieļaus perftorokaprilskābes  nonākšanu apkārtējā vidē ne ražotnēs, ne mājsaimniecībās.

Kas man nepatīk: cilvēki strādā un kaut ko iegūst, atklāj vai izgudro un tad kāds “gudrītis” saka: “Tu to iegūsti, izmantojot radiāciju, tas noteikti ir bīstami!” Un “gudrītis” to saka, neiedziļinoties!

Piemēram, uz mēbeļu fabriku Dundagā darbā atsūtīja atvaļinātu padomju armijas pulkvedi, kā tais gados bija ierasts. Ceha priekšnieka amatā viņš nederēja, maiņas priekšnieks – arī nekāds, tad viņu “ielika” par drošības tehnikas inženieri, jo vietu atrast vajadzēja! Cehā līmēja dekoratīvās mēbeļu plāksnes. Pulkvedis skatās, skatās uz līmes podu, skatās... “Kāpēc līmes pods stāv atklātā vietā un pie tam vēl vaļā (atvērts)? Var aizdegties!” Atbildam: “Nē, ar šo līmi var uguni nodzēst!” “Tas nevar būt, ja tā ir līme, tā ir ugunsnedroša!” Viss! Patlaban šādu atvaļināto padomju pulkvežu daudzviet ir papilnam! Ja “tas ir tā vai šitā”, tas ir kaitīgi, jo tā ir kaut kur rakstīts vai izlasīts. Ir viegli pieejami dažādi informatīvie materiāli, viena alga, cik kvalitatīvi vai zinātniski; šais materiālos minēts, ka “tas ir slikti un tas ir kaitīgi”. Ašs secinājums, bez dziļāka, saprotama izskaidrojuma. Pavirši.

Savulaik ir "noraktas" ļoti daudzas lieliskas idejas. Zinātnē daudz lietu ir atkarīgas no to sākumiem. Un, ja process savulaik ticis “norakts” un tas noticis sen, pastāv iespēja, ka “sākumu”, no kā saprotami atkarīgs rezultāts, vairs neatradīsi vai neatradīsi tik ātri! Diemžēl, visos laikos ir bijusi iespēja ko aizliegt vai neatļaut!