Tavs īpašums atrodas samērā tuvu novada centram – Dobelei, sarunās esi minējis, ka ceļš līdz tā iegādei nav bijis vienkāršs.

Latvijā ir īpatna situācija – ja vēlies iegādāties dzīvokli pilsētā un tev vajag aizņemties, piemēram, 100 000 eiro – lūdzu – nav problēmu! Rēķinies ar 5% līdzmaksājumu un viss notiek. Kolīdz esi izdomājis par īpašuma iegādi laukos – divas no četrām bankām uzreiz sadarbību atteiks, jo īpašums tālāk par 5 km ārpus pilsētas tām nav “interesants”. Tā bija pirms diviem gadiem. Kas notiek? Ja esi jauns cilvēks, kam nav lielu iekrājumu, bet vēlies saņemt atbalstu vai kredītu no bankas un vēlies dzīvot tieši lauku pagastā, tev var nebūt iespējas izvēlēties.

Kāpēc tā? Vai pilsētas īpašums skaitās vērtīgāks par lauku, turklāt, situācijā, kad novados ļaužu trūkst?

Pilsētā atrodošos nekustamo īpašumu ir vieglāk pārdot. Ja ar kredītņēmēju kaut kas notiek, nenoliedzami bankai ir lielākas un labākas iespējas pārdot to īpašumu, kas pilsētā. Pastāv taču iespēja, ka vienbrīd kredītņēmējs var tapt maksātnespējīgs. Bankai šo īpašumu nevajag, tas nav jāuztur, pilsētā visu paveikt ir vienkāršāk, jo tur ir pieprasījums.

C19 gan šo situāciju mainīja, jo redzējām, ka vismaz 100 km rādiusā ap Rīgu “faktiski viss” bija nopirkts vai aizņemts. Cilvēki ieguldīja resursus, devās prom no dzīvokļiem un daudzi galvaspilsētā atgriezties vairs nevēlas.

Tas ir jūtams, ja skatāmies pilsētu, īpaši Rīgas, iedzīvotāju skaita izmaiņas pēdējos gados vai pastaigājam pa galvaspilsētas centru.

Domāju, manis pieminētie 100 km ap Rīgu būs pietiekami pareizi rēķināts, svarīgākais, lai attālums ikdienā būtu “izbraucams”. Pats pirms C19 ierobežojumiem trīs, četras dienas nedēļā devos uz galvaspilsētu, man šāda situācija un dienišķā braukāšana šķita pietiekami normāla. Nu esmu pieradis strādāt šeit uz vietas, kas ir iespējams, un nu, tā sakot, šķiroju, vērtēju – kuras sanāksmes ir stratēģiski svarīgas un mana klātbūtne ir nepieciešama un kuras ir iknedēļas jautājumu risināšana un var piedalīties attālināti.

Labi visādā ziņā – ietaupās laiks, nauda, benzīns... Tas zināmā mērā ir zaļi...

Tieši tā, jo dators man ir, un tā ir lieliska iespēja pavadīt laiku tuvāk ģimenei, savējiem un dzīvesvietai.

Vari vairāk laika ieguldīt īpašumā...

Jā, bet, ja tu domā, ka pauzēs starp darbiem varu iziet un nopļaut zāli vai uzrakt kādu dobi, vai sagrābt lapas, tas gluži tā nav. Intensīva darba periodā šādas pauzes top arvien īsākas un, gadās, tu redzi – aiz loga aug zāle un tev beidzot jāatrod laiks tās nopļaušanai, vai – lapas sārtojas un jāķeras pie grābekļa, kur tas vajadzīgs. Tu esi tuvāk saviem mājas darbiem, bet ne vienmēr pie tiem tiec.

Atgriežoties pie pirmā jautājuma – domāju – reālas, praktiskas ieinteresētības, lai cilvēki atgrieztos reģionos, vēl nav. Ieinteresētība skan, tā skan vārdos, lai darbi vēl gaidāmi.

Domāju, reģionu (novadu) vadība to gribētu...

Situāciju vajadzētu un varētu ietekmēt no valsts puses, kas šobrīd tā īsti nenotiek. Gribu piebilst, ka mums ir Altum, un arī es savulaik domāju, ka būs iespējams lauku īpašumu iegādāties ar šīs organizācijas starpniecību. Bet! Vienai no īpašumā esošajām ēkām iepriekšējie īpašnieki sienu uzmūrējuši “ne tā” – tas nozīmē jaunu inventarizāciju, kas jo krietni maksā. Laukos ne vienmēr viss ir tā, kā “jābūt pēc papīriem” un, ja tas tā nav, no Altum puses rodas sarežģījumi.

Iepriekšējie īpašnieki teju, teju būtu pabeiguši visus celtniecības darbus, bet saimnieks pēkšņi devās aizsaulē, un saimniekošana līdz ar to bija galā – ģimene pārcēlās uz citurieni un paretam atbrauca uz šejieni vien zāli nopļaut.

Cik man ticis stāstīts, šo vietu vēlējušies apskatīt un iegādāties gana daudzi, labi zināmus politiķus ieskaitot. Kas notika? “Māja nav apdzīvojama – nepērkam!” Vieta ir skaista, burvīga, bet...

Man šeit neklājas ļoti viegli un vienkārši, bet es pilnībā izbaudu apkārtni, redzu, kā gadu pēc gada viss attīstās. Tur, kur reiz kuploja kārklu puduri, jau aug bērzi, tur, kur savulaik pussabrukusī kūts tika vienkārši nošķūrēta ar buldozeru, nu gružu vietā aug kartupeļi.

Noslēdzot tēmu par manu īpašumu, es neredzu lielu un nopietnu valstiska līmeņa un mēroga atbalstu Latvijas cilvēku vēlmei dzīvot reģionos. Par to skaisti runā, bet dzīvē viss ir citādi.

Pieļaujami, jāmaina konkrēti politikas virzieni – atbalsts, “nepiekasīšanās”, prasību samērība un mērķis – ja cilvēks vēlas dzīvot konkrētā vietā, šī vēlme nav “jāaizbiedē”.

Protams, saprotu arī banku politiku sava kapitāla aizsargāšanā, bet – ne tik tālu no mums ir Somija, kur jaunām ģimenēm atbalsts dzīvesvietas iegādē ir jo krietns.

Somija ir labs piemērs, bet – ja vēlamies dzīvot kā Somijā, mums jāpaaugstina gan valsts kopējais, gan turpat vai katra sabiedrības pārstāvja turīgums, lai ko tādu varētu atļauties. Latvijā ir vēlme dzīvot kā Somijā, darot un iegūstot daudz mazāk. Meža nozare ir labs piemērs – mēs noteikti zinām dažus (ļoti svarīgi – dažus) cilvēkus, kas “laimē dietu”, ja meža nozare “apstātos”. Aizmirsts tiek pats svarīgākais – ja šie daži dancos, ko darīs pārējie.

Domāju, nepārspīlēšu, sakot – ne daži, bet gana daudzi būtu laimīgi, ja meža nozares nebūtu. Piebildīšu – viņi būtu laimīgi ne jau tāpēc, ka justos pasargājuši vai pavairojuši dabas vērtības, bet viņu zaļais bizness uzplauktu.

Man ir savs personisks skatījums un vērtējums, kā, diemžēl, darbojas dabas aizsardzība – balstoties citu organizētā un sāktā biznesā, ne dabas aizsardzības mērķos. Pēdējie būtu primārie, bet... Šobrīd dabas aizsardzība Latvijā ir vērsta uz skaļu kliegšanu un klaigāšanu. Trūkstot pašam galvenajam – sadarbībai – uz labu rezultātu var necerēt.

Latvijā daudz kas tiek darīts apzināti, lai vienu izmantotos resursus iedalītu citiem. Ko ar to domāju? Ja kādā noteiktā teritorijā mežu neapsaimniekos, bet tiks veidoti liegumi, tas nebūt nenozīmē, ka dabas vērtības tur saglabāsies pēc, piemēram, 10, 20 vai 35 gadiem. Protams, viss ir mainīgs, bet attiecīgā vieta, attiecīgais nogabals vairs netiks uzturēts tā un tādā stāvoklī, kā šobrīd. Dabas vērtības ir veidojusi un uzturējusi mūsu mežsaimniecība.

Ja mežsaimniecību bremzējam vai aizliedzam, pēc 10 gadiem – kāds brīnums (!!!!) – tiks secināts, ka bioloģiskā daudzveidība ir mazinājusies. Ak, ko nu, ko darīt?! Mums jau ir pieredze ar bioloģiskajām pļavām, kurās savulaik neļāva saimniekot, līdz secināja, ka vajag ganāmpulkus, pļaušanu un ko vēl ne. Ja ar zemes saimnieku nesarunājas, bet vienkārši ko aizliedz, tai pašā laikā meklējot finanses, lai liedzējs pats “zaļi” saimniekotu svešā īpašumā, tas nav gudri.

Šādi manā skatījumā darbojas dabas aizsardzība Latvijā.

Publiski gan to apraksta citādi – “baisi ļaudis darbojas mežā, laukā un purvā, toties brīvprātīgos vaļasprieka cilvēkus tas satrauc”. Nereti jūtams, ka dažā prātā kā nebūt iesēdis skaistais tēls “Imants Ziedonis un dižkoku atbrīvotāji”, kas tolaik bija brīvprātīgs pasākums.

Tu labi zini stāstu, ar ko atšķiras žurka no kāmīša. Abi ir grauzēji un abus to dabiskajos areālos ne pārāk mīl. Kur atšķirība? Sabiedriskajās attiecībās – kāmītim tās ir labāk veidotas.

Cilvēki attālinās no dabas un dabiskajiem procesiem, viņi nesaprot, ka gultai vai ķeblītim nepieciešamais koks ir jānocērt, dažs labs to pat nevēlas zināt; precīzi tāda pati situācija ir ar pārtiku – cilvēks aiziet uz veikalu, nopērk pienu un gaļu, nepadomājot, no kurienes tas viss nācis.

Pilsētniekam saimniekošana nereti šķiet slikta un nepieņemama, bet tas ir darbs, tā ir iztika un tieši tā mēs reģionos varam uzturēt dzīvību. Turklāt, joprojām ir daudz nezināmā – ja vasarā jau bija virkne jautājumu, nekas nav tapis skaidrāks – kas būs ar elektrības cenām, kas un kā notiks ar granulām un to cenām, kas būs ar koksnes pieejamību utt. Man pie mājas ir kartupeļu dobe, man ir malkas apkure, bet arī man ir jābūt drošam un jāzina, kā rīkoties, ja nu kas gadās.

MK Noteikumi par koku ciršanu. Kopš Jāņiem sabiedriskie mediji un aktīvisti turpina gaudot par izcērtamajiem jaunajiem mežiem, ko piemin vietā un nevietā. Braucot pa Latviju, joprojām neredz rindas ar zāģeriem. Kur pazuduši? Viss nav izzāģēts, lai radio stāsta un brīdina arī par to.

Ir nožēlojami, ka šādā veidā jāpanāk saprātīgs lēmums par mežsaimniecību, kāda tā ir Somijā, Zviedrijā vai Igaunijā, kur meža īpašniekam iespējas un brīve ir daudz lielāka.

Man patīk saprātīgi lēmumi, toties zināmā mērā nepatīk, ka tie jāpieņem, atsaucoties uz karu. Tas ir absurdi. Šādam MK lēmumam bija jābūt sen. Par tavā jautājumā ietverto ironiju – meža īpašnieks noteikti nebūs tas, kas pirmais skries uz mežu un cirtīs, vai zāģēs. Meža īpašnieki šovasar ir bijuši aktīvāki, bet neba Noteikumu dēļ – ir pietiekami augsta koksnes cena. Meža īpašnieks vairāk skatās uz situāciju un ienākumiem, nevis – ko tagad varu vai nevaru. Tie laiki, kad kāds gaidītu, lai varētu ko izzāģēt, ir beigušies. Protams, vienas dienas biznesmeņi ir un būs – tādi ir visur pasaulē, bet tie nav izmantojami kā mēraukla nozares vērtējumam.

Ja daudziem uz mēles nemitīgi ir smalks sakāmais: “Cilvēki ir dažādi!”, tas būtu jāņem vērā arī, kritizējot kādu nozari, proti, nedz visi ir vienādi, nedz vienādi rīkojas, nedz vienādi domā.

Strādājot nozarē nu jau sešus gadus, zinu, ka meža apsaimniekošanas principi ir mainījušies. Sen aiz kalniem laiki, kad kāds fiksi pārdeva mežu, lai nopirktu sarūsējušu Mercedes. Tie ir 90. gadi un, šķiet, jāatgādina, ka kopš tā laika apritējuši vairāk nekā divi gadu desmiti. Tas posms ir noslēdzies. Mežs nu ir kapitāls.

Sākoties karam Ukrainā, kolēģi ieskatam atsūtīja pāris kaimiņvalsts TV kanālu ierakstus. Pietika ar dažiem ziņu sižetiem. Ja šo saliek kopā ar dažu labu Krievijā tapušu filmu, kur it kā nejauši (ārpus sižeta, “tāpat vien”) parādās vai izskan kas negatīvs par Latviju vai latvieti, vai lietuvieti, vai Eiropu, secini, ka “pilienu pa pilienam” (vārdu pa vārdam, soli pa solim utt.) princips strādā. Kad šie “pilieni” savu padarījuši, var ķerties pie lielākiem tilpumiem.

Pēdējā laikā, klausoties un lasot nozarei veltīto informāciju sabiedriskajos medijos (LR, LTV, lsm.lv), jautāju, kas notiek šais raidorganizācijās pret meža, lauku un kūdras nozarēm. Pamatu pamatos tur redzams tas pats.

Tā ir, to jūt nozare, to redzu, protams, arī es! Pret mums ļoti izteikti ir noskaņoti LR1 cilvēki, kam ne reizi vien esam norādījuši, ka neatkarīgā žurnālistikā vārdu pa vārdam cilvēkus pret kaut ko noskaņot negatīvi nebūtu saprātīgs darbs.

Kolīdz tika pieņemti MK Noteikumi, mēs dzirdam tikai vienas puses viedokli – proti – Latvijas Ornitoloģijas biedrības vai Pasaules Dabas fonda Latvijā un šo abu organizāciju pausto nekritiski pieņemošus aktīvistus, kurus šie Noteikumi nekādi neskar, bet kuru iebildumus nekritiski, nedomājot un neanalizējot bliež tālāk sabiedriskais medijs un sociālo tīklu lietotāji. Apzināti klausījos LR1, lai dzirdētu tur notiekošo. Ko varam secināt? Pieļauju, LR strādā kāds cilvēks vai cilvēki, kam ir ļoti ciešas saites ar t.s. vides organizācijām un kam cits viedoklis nav nepieciešams. Tā tas diemžēl notiek. Mēs arī labi redzam, kuri cilvēki tie ir, bet...

Tā ir zināma propaganda, ko pilienu pa pilienam stāsta dienām, mēnešiem un gadiem. Nebūs brīnums, ja cilvēki, kas to visu dzird un nekādi nav saistīti ar mežu vai cilvēkiem, kas tajā strādā, jautāti – vai Latvijā izcērt jaunus mežus, atbildēs – jā. Jo viņi neko citu nav dzirdējuši. Protams, ja šim pašam cilvēkam pajautāsi, kas ir jauns un kas ir vecs mežs – viņš nez' vai atbildēs. Bet vienmēr būs gatavs iebilst!

Kā sarunāties, ja tevī neklausās?

Tas ir propagandas rezultāts, ar nepārtrauktu regularitāti tiek kultivēts viedoklis, ka meža apsaimniekošana ir slikta, lauksaimniecība ir slikta, jebkurš, kas pelna naudu, ir sliktais, ik ražotājs ir peļams, jebkāds naudas pelnīšanas veids ar darbu ir slikts. Tas nekas, ka kritizētāji un pēlēji labprāt patērē pašu nopelto cilvēku darba augļus. Kritizētājs savā šaurajā pasaulītē neko citu neredz. Man nav skaidrs, kā šo varētu mainīt un kas būtu darāms.

Meža nozares pārstāvji visu laiku runā ar sabiedrību, izglīto, skaidro utt. turklāt, ja tā var sacīt, es esmu “rezultāts” vienai no šīm programmām, jo manas darba gaitas sākās tieši izstādē “Iepazīsties – koks!”

(Izstādes pirmsākumi saistāmi ar Mežaparku, vēlāk tā turpinājās Tērvetē. Būdami studenti, šai izstādē strādājām abi ar dzīvesbiedri. Kā studentu mani nereti apstulbināja fakts, ka cilvēki uz šo izstādi var nākt ar “viss ir slikti” uzskatiem ceļasomā... Kad aprunājies, parādi un izstāsti, top atklāsme – jā, manām it glītajām mēbelēm koksne gribi, negribi ir nepieciešama.)

Kā jau minēju – man nav idejas, kā situāciju mainīt, pieļauju, šī zināmā mērā ir uzskatāma arī par valsts politiku, jo, piemēram, daļa sabiedrības pamatu pamatos nesaprot, kā funkcionē valsts. Par to, no kurienes valstī rodas vai kā tiek pelnīta nauda, manuprāt, ļoti daudziem nav izpratnes.

Eļļu ugunij šogad pielēja premjers, bilstot, ka pie mums kāda mistiska valsts uztur nabaga uzņēmējus, vai skaidrojot, ka ministra sekmīga sadarbība ar nozari Latvijā nav vēlama.

Pieļauju, premjers apzinājās vēlēšanu relatīvo tuvumu un secināja, ka viņam līdzās nav nepieciešami spēcīgi konkurenti...

Manuprāt, fakts, ka ministri ar pārraugāmajām nozarēm labi sastrādājas, ir vienīgais un pareizais ceļš, kā ko panākt. 13. Saeimas laikā dzirdējām ne vienu vien ministra demisijas pieprasījumu tikai tālab, ka ar nozari sadarbība bijusi pagalam slikta. Saprotams, ir gadījumi, kad labi strādājoši cilvēki tiek uzskatīti par konkurentiem.

“Mums ir tik daudz naudas, kā nekad!” bija cits populārs premjera teiciens. No kurienes tā nāk?

Premjers ir bijis uzņēmējs, 90. gados ir nācies ar viņu sadarboties. Vai, mītot Briselē, saņemot par to lielu naudu, apgrozoties smalkā politiskā sabiedrībā, līdz ar smalkuma ienākšanu dzīvē, aizslaukās viss iepriekš pieredzētais?

Man Artura Krišjāņa Kariņa valdības ilgajam mūžam ir cits stāsts un skaidrojums: premjers ir dzimis un audzis Amerikā, iepazinis kapitālismu, viņam ir cita uzskatu sistēma vai stils. Kas K. Kariņam pārmests visvairāk? Neizlēmība, vilcināšanās, gumijas stiepšana utt., rīcība “pēc pēdējā brīža”. Piemēram, mūsu aplūkotais koka caurmēru jautājums nolikts atvilktnē utt. Premjers allaž gājis drošo ceļu, kāds raksturīgs bagāto valstu lielkapitālu īpašniekiem – proti – aiz tevis ir komanda, kas jautājumu izskata, vēl cita komanda to pārskata, un tu – lēmējs – esi ķēdītes galā, pie tevis jautājums ir nonācis sagatavots un tu par to vari runāt pietiekami droši. Latvijas gadījumā tik lēni un pamatīgi rīkoties nevar, mūsu pieredze ir cita, un mums nepieciešami labi sagatavoti, bet ātri lēmumi. Jā, mums jābalstās zinātnē, pieredzē utt., bet mēs nevaram nepārtraukti vilcināties. K. Kariņa valdības “veiksmes stāsts” ir lēmumu ātra nepieņemšana, par ko viņu varētu it bargi kritizēt. Viņš pieņem tikai “drošos” lēmumus.

Krišjānis Kariņš vairāk strādā procesam, mazāk rezultātam.

Noteikti svarīgs ir arī rezultāts, bet process jo vairāk svarīgs, vēl svarīgāki ir droši lēmumi. Piedevām, svarīga ir politika... “Jaunā Vienotība” 13. Saeimā iekļuva kā pēdējā. Partijas uzdevums bija strādāt tā, lai 14. Saeimā tai būtu krietni vairāk procentu, kas nozīmē nopietnu darbu ar sabiedrību.

Tev ir trīs meitas, zemes īpašums un plāni vismaz tuvākajiem 30 gadiem. Valstiskā mērogā šādu tālejošu plānu trūkst.

Atceramies iepriekšrunāto. Domāju, tā ir zināma demokrātijas problēma – proti – cilvēkiem, kurus ievēlam parlamentā, noteikti ir kāds plāns, mēs par viņiem balsojam it kā ilgtermiņā, bet viņi darbojas īstermiņā. Kāpēc? Pēc dažiem gadiem atkal ir vēlēšanas. Ja visi darbi valstī nobruktu, nez vai mēs šos brucinātājus vēlētu atkal, bet... Ievēlētajam cilvēkam ir jādomā, ka pēc kāda laika atkal būs balsošana.

Ilgtermiņa domāšana noteikti ir tautsaimniecības nozarēs. Piemēram, konkurss “Sakoptākais mežs”, kur braucam un iepazīstam privātos meža īpašniekus. Protams, tie ir labākie un košākie piemēri, kā domāt ilgtermiņā.

Valsts uzņēmumiem, piemēram, “Latvijas valsts mežiem” ir ilgtermiņa un īstermiņa stratēģijas un modeļi gadu desmitiem un simtiem. Vai nozares, kam ir plašs un ilgtermiņa redzējums, spēj to visu pārnest uz valsts līmeņa domāšanu?

Domāju, nē! Somijā to var, pie mums pagaidām, nē. Somijā valstiski domā arī ierēdnis, ne tikai uzņēmējs vai kapitālsabiedrības vadītājs.

Vasarā klausījos interviju ar latvieti, kas ievēlēta Vācijas parlamentā. Mūsu deputāti tā par savu valsti nerunā! Konstruktīvi, pārdomāti, nevienam nepārmetot, bet ar “mēs zinām, kur ejam, mēs zinām, ko darām” sajūtu. Teikšu – klausoties pārņēma baltum balta skaudība. Pie mums šādas pārliecinošas vīzijas nav vai to nedzirdam.

Kas notiek? Valdība runā par vēja parkiem un saules paneļiem, bet aizmirst tepat līdzās esošo atjaunojamo resursu – koksni. Saules paneļus mēs Latvijā neražojam, tos iegādājoties, mēs spēcinām kādu citu ekonomiku un topam par patērētājiem, turklāt, saules enerģija “nepienāk” 365/24/7 režīmā, līdzīgi ir ar vēja enerģiju. Kāpēc ar joni netiek būvētas jaunas katlu mājas mūsu resursa izmantošanai?

Vēl “vecā” Saeima pieņēma Interešu pārstāvības likumu. Likuma veidotāji ļoti uzsvēra, ka no likuma ticis izņemts vārds lobijs, jo Latvijas iedzīvotājiem ir negatīvs iespaids par šo terminu. Piemēram, meža nozares skaļākie oponenti citu vārdu lieto ļoti reti, meža nozares NVO dēvējot tikai par “lobijiem”.

Mūsu sabiedrībā lobijs ir kā lamuvārds. Diemžēl. Ja runā par lobisma likumu, domāju, plašākai sabiedrībai būtu jāredz, kurš pie kura dodas vismaz formālā ceļā. Es uzsveru – formālā, jo par neformāliem vai neoficiāliem ceļiem mēs nez vai uzzināsim, ne kāds tos kontrolēs. Ko deputāti vai ierēdņi dara darba laikā, mums būtu jāzina.

Ja tu domā meža nozares pārstāvju dēvēšanu par lobistiem, piemēram, Twitter, domāju, tas ir ceļš, kā nobremzēt vai nonicināt konkrētu stāstu vai informāciju. Kāda nosaukšana par lobistu, diemžēl, pie mums nozīmē – “Šo nevajag ņemt vērā!” “Tas ir nopirkts” un tamlīdzīgi.

Tai pašā laikā manas sajūtas ir divējādas – no vienas puses tevi lamā par lobistu, no otras – problēmsituācijās pie tevis vēršas, lai rastu risinājumu.

Vēl runājot par likumu, teikšu, ka pie mums nav skaidri noteikts, ka, piemēram, Latvijas Meža īpašnieku biedrība būtu lobija organizācija. Pamatā interešu pārstāvju grupas Latvijā ir biedrības. Starp citu, pie mums joprojām ir daudz cilvēku, kam vārdi “biedrs, biedrība, biedrošanās” īsti pieņemami nav. Domāju, arī tas ir viens no iemesliem, kālab šāda attieksme pret lobismu.

Lobisms, starp citu, nav tikai Latvijas jautājums vien, līdzīga situācija ir arī Briselē. Latvijā vides aktīvisti lobisma laukā ir spēcīgāki, mēs varbūt neesam izrādījuši pietiekami daudz uzmanības, iesaistot cilvēkus šai politikas apritē. Ilgtermiņā varam nonākt zaudētājos. Piedevām – cik daudz mums ir meža nozari pārstāvošo organizāciju? Piemēram, jūnijā sākās medību noteikumu apspriešana. Kas piedalās? Divas mednieku organizācijas, meža īpašniekus un lauksaimniekus pārstāvošas organizācijas un vairāk nekā 10 vides organizācijas. Vai visām par tām kāds ir ko dzirdējis?

LTRK un LDDK. Kāpēc viņus neuzklausa vai nedara to pietiekami uzmanīgi?

Labi redzējām, kas notika, kad Jānis Vitenbergs ieklausījās uzņēmējos. Domāju abas minētās organizācijas strādā pietiekami veiksmīgi. Turklāt, ja jautā – ko Latvijas Meža īpašnieku biedrība, Latvijas Kokrūpniecības federācija vai Latvijas Mežu sertifikācijas padome ir izdarījušas, jāatbild: “Ļoti daudz!” Ja šo organizāciju nebūtu, Latvijā nebūtu mežsaimniecības! Mēs zinām par zaļo kursu un taksāciju, ja būs 10% – 30% ... Jāsargā tas, kas jāsargā, jāsaimnieko tur, kur vari saimniekot.

Kādam taču ir ienācis prātā aizsargāt procentus.

Par to tiek visai aktīvi diskutēts, piemēram, vai Latvijai būs jāaizsargā 5% teritorijas un ar to pietiks, vai, piemēram, Nīderlandei būs 0% un Latvija apņemsies paņemt Nīderlandes daļu. Ja runājam par visu Eiropas Savienību, kādam nudien var ienākt prātā Latviju, Somiju un Zviedriju pārvērst rezervātā, lai pārējās savienības valstis turpinātu dzīvot ierastā garā. Cita lieta ir mūsu ierēdņu iztaptvēlme.

Dzirdam stāstus, ka vecos laikos vietējie (protams, ne visi) mēdza klanīties Maskavai, rada muļķīgu iespaidu... Atceroties 1905. un 1917. gadu, iztapība tomēr nav latvieša raksturīgākā īpašība.

Ja skatāmies vēsturiski, 50 gadi zem sarkanā papēža atstājuši daudz sliktā. Ja izsūtīja lielāko daļu inteliģences, labus un prasmīgus saimniekotājus, atstājot vienkāršākus cilvēkus, kas ilgus gadus “tikuši presēti”, mainījusies arī sabiedrība. Ja 50 gadus sabiedrība ir izdzīvojusi, mēģinot pielāgoties un varbūt iztapt, cilvēka daba ir mainījusies un arī pēc 30 gadiem, kopš tas viss zudis nebūtībā, domāju, vēl mana – trīsdesmitgadnieku paaudze turpinās mainīties. Vidējās paaudzes cilvēkiem ļoti trūkst stingras stājas un mugurkaula. To labi redzam dažādos līmeņos topošos dokumentos. Redzam, cik strikti un uzstājīgi par savām tiesībām iestājas poļi, kam ir nospļauties, vai viņus sūdzēs tiesā, vai kā citādi ietekmēs. Vai mēs tā rīkojamies? Ja skatāmies uz Eiropas Savienību – vecajām valstīm ir savas, mums atkal savas intereses.

Latvijas ierēdnis pakalpīgi precizēs – “Vai tiešām sargājam tikai 10%, mēs, dārgā Eiropa, varam arī 20!” Daļa sabiedrības īsti nesaprot, ko tas nozīmē. Līdzībās runājot, analogs ir stāsts par mazā ērgļa projektu un liegumiem. Kā sanāksmēs skaidro DAP pārstāvji, ap 30-40% cilvēku uz brīdinājuma vēstulēm (par mikrolieguma noteikšanu īpašumā) nereaģē. Pajautāju – kāpēc? “Jo esot apmierināti un pretenziju neesot.”

Nē, gluži pretēji, cilvēks nesaprot, ko šāda vēstule viņam nozīmē! Pietiekami daudz cilvēku vēstules (par mikrolieguma noteikšanu) būtību saprot brīdī, kad VMD atsaka ciršanas atļauju. Tad ir par vēlu. Tieši interešu pārstāvības organizācijas ir tās, kas iedziļinās un skaidro, jo parasts cilvēks visā dokumentu gūzmā īsti iedziļināties nevar.