Ar Sanitu un Induli sarunājas viņu kursabiedri* (lūdzu, skatīt paskaidrojumu) Māris Liopa un Pauls Rēvelis.

Braucot no Ķemeriem uz Lapmežciemu, cauri mežam gar Kaņieri vispirms nonākam Antiņciemā. Tas bija skaists pavasaris pirms trim gadiem, kad tikām uzaicināti tur paviesoties. Dažādi notikumi un škēršļi, bet – aicinājums netika aizmirsts un gaiļbikšu ziedēšanas laiks bija īstais, lai aicinājumam atsauktos un solījumu pildītu. Turklāt tā nav tikai kursabiedru tikšanās, bet saruna par idejām, to realizēšanu un sadarbību. Ja zini, ko vēlies, esi īstajā vietā, tev palīdzēs gan pļava, gan bebrs, gan...

Tas bija – jāsaka – pirms krietna laika – turklāt vēl pirms C19, kad nejauši tikāmies “Latvijas valsts mežu” biroja ēkas foajē, jau tad abi aicinājāt ciemos – sakot – jāiekārtojas, jāsāk darboties un tad brauciet!

Sanita: Mums sācies ceturtais gads Antiņciemā.

Tu strādāji “Rīgas Mežos”, Indulis turpina darbu “Latvijas valsts mežos”. Kam ienāca prātā doma, ka nepieciešams dzīvot mierīgā, klusā ciemā, kur apkārt mežs, līdzās Kaņieris?

Sanita: Vispirms mums radās doma par dzīvesvietas maiņu. Pirmkārt, tolaik Babītes novadā dzīvojām ne savā, bet īrētā īpašumā. Meitas palaidām dzīvē un sapratām – vēlamies ko savu. Piedevām mūsu toreizējai dzīvesvietai Dzilnuciemam strauji sāka “tuvoties” Rīga – miera un klusuma vairs nebija, pļavas apbūvēja... Jauno vietu lūkojām aptuveni gadu – bijām gatavi pārcelties arī uz Latgali un Sēliju, vai Inčukalnu. Meklējumi prasīja laiku.

Indulis: Sēlijā, Subatē bija kolosāla vieta – vecā mežniecības ēka ezera krastā, bet... mums paprasīja neizpildāmus noteikumus – 60 tk eiro skaidrā naudā.

Šais laikos dīvaina prasība...

Sanita: Vēl svarīgi – ēka Subatē bija skaista, bet liela, muižai līdzīga, ar 16 istabiņām. Īpašnieks jau iepriekš nedaudz bija nodarbojies ar tūrismu. Šis variants neizdevās, toties atradās “Vidnieki”, ļoti iepatikās māja, ko bez tai pieguļošās zemes iegādāties nevarēja.

Indulis: Šoreiz Latvijas likumdošana “nostrādāja” par labu vietējam cilvēkam. Uz mājas iegādi rindā bijām otrie. Pirmie bija ārzemnieki, šķiet, no Āzijas, bet, kā jau Sanita minēja, pie mājas piederīga ir lauksaimniecības zeme, un ārzemnieks kā privātpersona to nopirkt nevarēja. Tā kā SIA zemes apsaimniekošanai neviens veidot nevēlējās, ārzemnieki atteicās un pienāca mūsu kārta. Piebildīšu, nepilnu 8 ha dēļ veidot SIA... Kāda jēga? Starp citu, šis fakts – īpašumam piederīgā lauksaimniecības zeme – “pirmpircējiem” atklājies vien pie notāra, kur darījums jau bija nonācis. Mums paveicās!

Vai zināt “Vidnieku”vēsturi?

Sanita: Visu zinām! Esam izpētījuši un aizrakušies līdz 19. gadsimtam.

Indulis: 2020. gadā mājas pamatiem apritēja 100 gadi. Ir liecības, ka savulaik šeit apkārtnē audzēti un kaltēti cigoriņi. Čaukciemā (kaimiņciems) dzīvojis vīrs uzvārdā Dumpis un mūsu mājas Antiņciemā arī piederējušas Dumpim – viņi bijuši radinieki. Čaukciema Dumpis audzējis cigoriņus, jo Antiņciema Dumpim nav bijusi tik laba zeme.

Sanita: Mēs satikāmies ar mūsmāju Dumpja mazmeitu. Ciemata centrā ir neliela kapsēta, kur guļ visi apkārtējo māju kādreizējie saimnieki. Mazmeita kopj vectēva kapu, tā iepazināmies. Redz, viņa atcerējās to, ka pļavas jau bijušas aizaugušas viņas bērnībā, faktiski ir čūkslājs. Kad izvadāju pa mūsu takām, bija liels pārsteigums. Viņa zinājusi vien to, ka vectēvs kur nebūt brīvā vietā ganījis govis...

Vai nosaukums “Vidnieki” dots, jo mājas atrodas ciema vidū?

Indulis: To precīzi vēl nezinām. Kā mums sacīts, pēc abiem kariem mājas ciemā allaž atjaunotas, jo bijušas pilnībā nodedzinātas. Mūsu māja savulaik bijusi guļbūve, tagad redzama cita ēka. Pēc kara tā atjaunota, to var gan saprast mājas darbos, gan izlasīt dokumentos.

Pārlieku tālu no Babītes jau neesat...

Indulis: Tā bija veiksme! Ap 50 km no vecās dzīvesvietas un, kas svarīgi, arī darbs nebija jāmaina, lai arī mēs bijām gatavi to darīt. Nevajadzēja.

Sanita: Kad sākām še dzīvot, tikai tad sapratām, cik daudz pievienotās vērtības ir mūsu īpašumā un īpašumam. 4 km attālu ir Ķemeru stacija – ja meitas kādu vakaru vēlas pie mums – lai lec vilcienā un brauc! Jūra ir 5 km – smejoties dēvējam sevi par jūras 5. līniju. Kaņieris pavisam tuvu.

Pirmajā gadā, staigājot pa pļavām, skatījos – tik daudz gaiļbikšu, tik daudz citu ārstniecības augu, sapratu – tie jāliek lietā.

Kad vedāt mūs pa taku, redzējām – ir ziedošas pļavas un ir pļavas, kas būtu jātīra no aizauguma.

Indulis: No 5,6 ha Lauku atbalsta dienests par pļavām ir atzinis 1,2 ha un tā arī ir. Lēnām tīrām un kopjam.

Sanita: Pirmais gads pagāja, saprotot, kas kurā vietā atrodams – kur saule aust, kur riet, kur zeme, kur mežs. Kad dzīvo uz vietas, visu saproti daudz labāk.

Pievienotā vērtība... Jūs gan pievienojat, gan dabūjat.

Indulis: Lūkojot teritorijas robežplānu, sapratu, ka šai vietai ir perspektīva. Te ir ceļu krustojums, īpašumam no trim punktiem ir izeja uz ceļu, neesi iespiests starp kaimiņiem.

Sanita: Šeit ir arī tūristu iecienīta vieta. Pirmajā vasarā sēdējām pie mājas – garām iet grupas – runā vāciski, japāniski, hindu, angliski... Netālu no mums ir Ķemeru Nacionālā parka (turpmāk tekstā ĶNP vai parks) tūrisma objekti, tepat ir lielā Mežtaka. Sestdienās, svētdienās pie mums nereti ir kā Rīgā, Brīvības ielā.

Indulis: Parkā noteiktie ierobežojumi nāk par labu arī mums, piemēram, ugunskurus mežā kurt nedrīkst, bet savā īpašumā to drīkstam, mums ir visas atļaujas. Parka administrācija ir priecīga, ka zemes platības nonāk tādu cilvēku rokās, kā mēs, kas tās apsaimnieko. Kādam šāda situācija ir defekts, mums – efekts!

Sanita: Cilvēki nāk no Ķemeriem, pa ceļam atpūšas, iekur ugunskuru, uzcep desu, izvāra zupu un var doties atpakaļ uz Ķemeru staciju.

Kā notiek saziņa ar cilvēkiem? Nez' vai paļaujaties uz nejaušības principu – ejam, ieraugām, ienākam.

Sanita: Esam iekļauti ĶNP plānā kā tūristu un kempinga vieta, piedalījāmies Lauku ceļotāja organizētajās “Mājas kafejnīcu dienās”, informācija par mums ir Tukuma tūrisma centrā, Facebook, arī pagastā. Piebildīšu, ka mūsu, Lapmežciema pagastā veidojas t.s. viedie ciemi – Lapmežciems, Antiņciems un Čaukciems. Pēdējais (ar viskrāšņāko nosaukumu) ir ļoti dziļi mežā. Patlaban labi strādā variants “no mutes mutē”, draugi par mums pastāsta saviem draugiem, paziņas saviem paziņām, viesi, kas pabijuši, savējiem un tā tālāk.

Indulis: Vēl ir iespēja pie īpašuma izlikt informatīvu plakātu, bet pagaidām to nevēlamies. Gribam kontrolēt ļaužu plūsmu, paši būt gidi – stāstīt un rādīt.

Sanita: Apmeklējums pie mums parasti aizņem 2-3 stundas. Pērn guvām labu pieredzi no Meža konsultāciju centra, no Latgales Lauku konsultāciju centra, drīz pie mums brauks “Jauni rakursi” (tūrisma aģentūra). Piedāvājumā ir 3 stundu programma: ekskursija, ēšana, mana produkcija.

Indulis: “Jauni rakursi” uz “Vidniekiem” brauc, jo mēs iekļaujamies viņu tematikā. Sanita jau minēja – kāds kādam par mums ir pastāstījis.

“Mājas kafejnīcu dienas” pērn. Ejot pa taku, tu pieminēji 250 cilvēkus, kas tajās piedalījušies...

Sanita: Pasākumu organizē “Lauku ceļotājs”, tas notiek vienreiz gadā, pērn pieteicāmies paši.

Indulis: Ir pietiekami daudz cilvēku, kas reizi gadā izdomā atvērt savas sētas vārtiņus vai namdurvis un noorganizēt ko šādu. Vienu dienu gadā ienākumus nav jāreģistrē, “Mājas kafejnīcu dienās” VID mūs neuzrauga. Šāda pasākuma ideja nāk no skandināviem, pirms mums to jau pamēģināja igauņi.

Sanita: Šogad līdzīgs pasākums būs novados. Protams, kas ļoti svarīgi, es nevaru iegādāties cepumus kādā veikalā un sadomāt tos “notirgot” dārgāk – visam jābūt saražotam un sagatavotam šepat, “Vidniekos”. Lauku ceļotājs šai sakarā organizē arī mācības, nesen bija seminārs ar Pārtikas veterināro dienestu (PVD), stāstīja, kādi var būr riski, ko vajag, ko labāk nevajag, kādus produktus labāk neizmantot utt.

Indulis: Tas viss ir ieteikums, piemēram, vasarā, karstā laikā labāk olas un piena produktus neizmantot.

Sanita: PVD esmu reģistrējusies kā mājražotāja, ilgi domāju, pat baidījos – senā pieredze darīja savu, bet dienesta darba stils ir ļoti mainījies, attieksme ir solīda.

Indulis: Jāuzsver, Tukuma novada PVD attieksme ir ļoti saprotoša un pretimnākoša.

Ar ko var pacienāt 250 cilvēkus?

Sanita: “Mājas kafejnīcu dienās” notiek rudens pusē, bet ēdienkarte jāiesniedz jau vasarā, jānorāda arī cenas. Šogad tas būs 17.-18. septembrī, Kandavā mazliet ātrāk, piejūrā attiecīgi nedaudz vēlāk.

4. jūnijā gaidāma akcija “Atvērtās dienas laukos”, faktiski līdzīgs pasākums, kurā vairāk reklamēsim savu vietu, meita Lauma novadīs latvju dančus un sadziedāšanos.

“Rīgas Meži” un darbs uzņēmumā tātad palicis pagātnē.

Sanita: Tieši pirms gada bija mana pēdējā darba diena “Rīgas Mežos” (RM). Piebildīšu, ka veselu gadu, pirms beidzu strādāt RM, man bieži jautāja, vai varot atbraukt uz “Vidniekiem”, vai varot pastaigāt, vai varot aprunāties par zāļu tējām utt. Nevar! “Rīgas Mežos” biju mežsardze, tātad arī ugunsdrošība, dežūras... Augu lietas un manis gatavotie produkti ir un top ļoti darbietilpīgi, un – ja darbs sāk traucēt hobijam...

Tad jāizvēlas... Kāpēc gaidīt vēl gadu?

Sanita: “Rīgas Mežos” nostrādāju 10 gadus. Kolektīvs bija labs. Atlūgumu uzrakstīju, strādāju pēdējo mēnesi, kad man jau zvanīja no televīzijas, interesējoties par “Vidniekiem”. Kādu laiku biju bezdarbniece – pamācījos biznesa un angļu valodas kursos – tas bija labs pārejas laiks, skaidrs, ko darīsi, līdzekļus varējām ieguldīt attīstībā. Kursi bija ļoti noderīgi, tā kā jau bijām ievietojuši informāciju Facebook, pasniedzējs vēra vaļā lapu, skatījās, analizēja un ieteica.

Pirmais gads ne mežsarga amatā nesa citādas pavasara sajūtas – braucu auto, redzu – sausa zāle – un... nesatraucos, ka kaut kas kaut kur varētu aizdegties. Jau pieminējām, ka darbos mums ļoti palīdz abas meitas. Metamies iekšā visur, kur iespējams un kur šķiet interesanti.

Herbalistika un apmācības. Vai tas nāca kā papildinājums Meža fakultātē un darbā gūtajām zināšanām?

Sanita: Man ir herbalistikas skolas apliecība, mācījos gadu. Kā zinu, herbalistu gatavojas iekļaut profesiju katalogā – ir pirtnieki, ir keramiķi – arī herbalists būs amatnieks.

Latviski un vienkārši skanētu zāļu sieviņa...

Sanita: Jā, bet šis apzīmējums man nepatīk, proti, senos laikos šo amatu pārņēma no mammām, no omītēm – tie tika nodoti no paaudzes paaudzei. Es šādi zināšanas saņēmusi neesmu. Protams, var domāt dažādi, bet ir virkne grāmatu par augiem, kuru autores ir profesionālas zinātnieces. Tātad! Es darbojos kā laborants: ņemu receptūru un to realizēju. Piedevām, kā jau jautāji, izmantojot visas augstskolā – Meža fakultātē – gūtās zināšanas. Reģistrējot savu darbu PVD, kad darbiniece ieraudzīja manu izglītības dokumentu, viss ritēja īsi un ātri: der, jo esmu attiecīgi mācījusies. Man patīk vārds herbaliste (ne zāļu sieva), jo esmu zināšanas ieguvusi, mācoties.

Kurā brīdi radās interese par herbalistiku?

Sanita: Strādājot “Rīgas Mežos”, vakaros un brīvdienās apguvu aromterapijas zinības. “Vidniekos”, kā jau minēju, “pretī nāca pļavas”. Ar ĶNP inspektoru apsekojām platības, lūkojām, kas mūsu īpašumā aug, priecājos par gaiļbikšiem un visu pārējo. Gadījās, ķēru augu noteicējus, skatījos, lasīju, zvanīju draudzenei, kas herbalistikas kursus jau bija pabeigusi. Galu galā sapratu – jāmācās pašai. Produkcijā izmantoju vai “lieku kopā” aromterapijas materiālus (kā konservantus), protams, zināšanas un bišu vasku.

Platības tavam darbam pietiek.

Sanita: Pagaidām ir tikai hektārs, noteikti būs vairāk. Pērn uz Jāņiem pie manis atbrauca dāmu kompānija – atpūtīsies, baudīs un... pīs vainagus. Neļāvu! Piedodiet, viens hektārs ar augiem ir mans darbs, mani izejmateriāli un sēklas materiāls nākotnei. Dāmas atbrauca ar savām margrietiņām. Par sēklām runājot, šo jautājumu vairāk pētīja Indulis, bet augu sēklas varam vākt un ar tām dalīties.

Indulis: Šai ziņā ir noteiktas biznesa iespējas, bet tām nepieciešama lielāka platība. Mūsu hektārs ir mūsu! Stāsts, ko no pļavām var iegūt, ir visai plašs. Domāju, ļoti svarīga ir zināšanu un pieredzes apmaiņa, jo ik reizi jauns divritenis nav jāizgudro! Ja cilvēkam ir pieredze un zināšanas, ko tās slēpt. ĶNP biologi mūs iepazīstināja ar kaimiņu igauņu pieredzes stāstiem – ir daudz roku darba, varbūt kur nebūt kāds pamazām sāk to mehanizēt.

Sanita: Pie mums ir viesojušies vairāki botāniķi – Inga Straupe, Agnese Priede, kas pētī sēklas un sēšanu pļavās, savukārt, mēs bijām talkā tepat Dunduru pļavās – eksperimentāli sējām savvaļas augus.

Indulis: Domāju, tas varētu būt labs darbības veids – piemēram – turīgam cilvēkam ir zeme, ar ko noņemties nav daudz laika, bet šis cilvēks zina, ka perfekti nopļauts mauriņš viņu neinteresē. Ja vari viņam piedāvāt sēklas un vēl palīdzēt iekopt, tā ir niša, uz kuru, kā izskatās, virzāmies. Biju ar šo ideju pieteicies biznesa inkubatorā, kur mani pagaidām nesaprata. Kur esot eksporta iespējas? Nekur, sēklas no Latvijas izvest nevaram. Kas būs inovatīvs? Process. Tas nederēja. Domāju – pagaidām.

Vai viss, ko redzējām, kas aug jūsu pļavās, vēl ir vietējais, paši neko sējuši neesat?

Sanita: Ideju un plānu vēlos saglabāt – izejvielas ņemu un gūstu no tā, kas aug šeit. Šo to, kas nepieciešams, dārzā iesēju – kumelītes, kliņģerītes, ir dažas eksperimentālās dobes kolekcijām.

Man daudzi prasa ugunspuķes tēju; nav, jo tā te neaug. Turklāt tā ir invazīva suga, ko mums nez' vai vajag. Ar to lai nodarbojas citas dāmas.

Kā sadzīvojat ar bebru? Stāstīji, ka zeme robežojas ar bebraini, redzējām arī prāvu bebra mītni.

Indulis: Ķemeru Nacionālā parka noteikumos bebru ķert postījumu vietās ir atļauts. Tā kā esmu mednieks, to daru un palīdzu arī kaimiņiem. Ciemam cauri ved pagasta ceļš, par ko esmu uzņēmies šefību, lai bebrs, darbojoties, to nesaposta. No pērnā rudens lamatās esmu noķēris 16 bebrus. Daudz un, izskatās, viņu skaits neruks, jo vietās, kur ķēru un noķēru (it kā izķēru) pirms tam, dzīvnieki ir atgriezušies. Jāsaka, lamatu likšana ir kā vēl viens darbs – ja esi izlicis, tās regulāri jāpārbauda.

Sanita: Labi, ka apgaita lamatu pārbaudei ir tepat – pie mājas. Vakara pastaiga tiek apvienota ar medībām.

Indulis: Par to mani nereti apskauž kolēģi, jo citiem jābrauc un jāmeklē, man viss ir pie mājām. Laika gaitā būs jālūko suns.

Cigoriņi, kādreizējais saimnieks Dumpis un vecās kaltes drupas ir vēl viens interesants stāsts un plāns.

Sanita: Jā, gan, plānojam popularizēt cigoriņu kafiju kā seno dzērienu! Pamēģināju cigoriņus sēt un audzēt pati – darba daudz, audzēšu tos ārstniecībai un maisījumiem. Tūristus cienāsim ar cigoriņu kafiju un stāstīsim par to audzēšanas un kafijas gatavošanas tradīcijām. 18. jūnijā organizēsim pasākumu kultūras mantojuma un tradīciju saglabāšanai – Tukuma novadā savulaik ir bijusi it spēcīga cigoriņu audzēšanas tradīcija, pētījām periodiku, lasījām rakstos par 1880. gadu, kad cigoriņi jau še audzēti, kaltēti un vesti līdz Ķemeriem, kur tālāk pa dzelzceļu piegādāti V. Ķuzes saldumu ražošanas fabrikām. Lasīju, ka tos audzējuši arī padomju gados.

Indulis: Audzēšana būs tikai pašu vajadzībām, jo šai zemē cigoriņu bizness nesanāks – tas aug kā burkāns, dažādas formas saknēm un pietiekami dziļi. Vai nu jāmeklē speciāla tehnika, vai ļoti labas selekcijas sēklas. Gatavu cigoriņu kafiju var nopirkt par labu cenu, to ražo Tukuma kafija. Mums pietiek ar idejas uzturēšanu – mēs varam atbalstīt vietējos ražotājus vai arī ukraiņus, kas arī audzē cigoriņus un kas patlaban ir aktuāli. Gatavs produkts maksā ap 4-5 eiro kilogramā, šādu pašizmaksu mums nesasniegt.

Sanita: Šis ir pirmais solis.

Indulis: Tieši tā – skatījos, lasīju, pētīju, kas būtu uzskatāms par kultūras mantojumu. Lūk, Latgalē kultūras mantojumā reģistrēta mēslu talka, suiti reģistrējuši savas tradīcijas! Man ir doma reģistrēt cigoriņu kafiju un tās tapšanu no lauka līdz tasītei. Varbūt varētu atjaunot veco kalti, bet tas jau tālākā nākotnē. Kultūras mantojuma plāns mums ir izdevīgāks, jo nav biznesa saistību, tikai jārealizē projekts.

Sanita: Vēl jau divus gadus nodarbojamies ar siena talkām, kas arī ir noteikts tradīciju mantojums. Pērngad “Mājas kafejnīcu dienās” informējām par siena talkām. Projektu ir daudz, tos skatāmies nepārtraukti – kur un kā varētu startēt un piedalīties.

Noprotams, patlaban ir viena pļava, kas nolūkota talkai.

Sanita: Tieši tā! Pie mājas ir pļava, ko dēvējam par tradīciju pļavu. Pirmajā gadā talkā aicinājām radus. Pieteicām visiem būt baltās drēbēs, ēst devām pie siena zārda – noklājām galdautus, cienājām tā, kā darīja mana tante manā bērnībā. Šogad talka būs vēl plašāka.

No bērnības atceros gana daudz darbu: nopļāva, apžāvēja, grozīja, lika zārdos, veda mājās, piemīdīja utt.

Indulis: Tā notiek ir arī pie mums – žāvēsim un savāksim paši. Talkas dienā pļaujam.

Sanita: Mūsu talkas dienā lija... divas dienas... nopļauto lietū gāju un grozīju.

Kad siens izžuvis, salikts pantā, vēlāk nonāk maisos, bērniem vairāk neko nevajag... Sienu izmantojam paši, pagājušogad pie tā tika vietējā vistu audzētāja.

Indulis: Siena izmantošana ir mūsu pašu problēma. Runājot par vides projektiem, pieskaršos sāpīgai tēmai. Ko šie projekti atbalsta? Vides NVO un līdzīgos. Īpašniekam, kura teritorijā vai īpašumā projekti tiek realizēti, piedalīties projektos nav iespējams. Tas ir dīvaini. Ja es vēlos vides projektos piedalīties kā fiziska persona, neiesaistoties kādā vides NVO, projektu man nav (nedod). Tas būtu maināms, es to rakstu visās anketās, to ieteicām arī Ķemeru NP attīstības plānā. Jautājums ir ļoti aktualizējies.

NVO ir nevalstiskas un neatkarīgas, tām ir idejas, bet... nav teritorijas. Ja idejas realizē valstij piederošā parkā, skaidrs, bet privātīpašumā. Zinu, ka daudzi bioloģisko pļavu uzturēšanu organizē dažādos veidos caur projektiem, kas nav saistīti ar VARAM. Vajadzētu būt otrādi. Piemēram, sēklu vākšana, par ko runājām iepriekš: es krāju zināšanas par sēklām, lai brīdī, kad vajadzēs, varētu pielietot. Tad varēšu sniegt pakalpojumu citam. Starts ir tikai par saviem līdzekļiem. Domāju, es spētu aizstāvēt ne vienu vien vides projektu, ja man tajā ļautu piedalīties. Šobrīd tas nav iespējams. Tāda, diemžēl, patlaban ir valsts politika.

Sanita: Cits piemērs, parādās aicinājums pieteikties dabisko pļavu uzturēšanai (ne atbalsta maksājumiem). Skatāmies – platībām, sākot no 50 ha. Domāju, tas nav pareizi, jo ir ļoti daudz mazo zemes īpašnieku.

Indulis: Lielajiem ir un tiek, un tas atkal nav pareizi! Lai ko dabūtu, mums mazajiem būtu jāapvienojas, jāreģistrē juridisks statuss utt. Esmu gatavs ieguldīt un darīt, iedodiet man kaut mazumiņu, nevis neko.

Sanita: Par šo jautājumu aizrakstīju virkni jautājumu, man atbildēja, ka mazajos neesot izdevīgi un vērtīgi ieguldīt. Solīja, ka pēc diviem gadiem atbalstīšot arī mazos.

Indulis: Process ir garš.

Sanita: Ja pļavas nepļauj, jāmaksā soda nauda, kas ir daudz mazāka par mūsu ieguldīto darbu. Zinu, ka daudzi šo sodu samaksā un dzīvo tālāk. Pļaut nav finansiāli izdevīgi. Mūsu apkārtnē to nedara.

Kādas ir jūsu attiecības ar Ķemeru Nacionālo parku?

Indulis: Gaidot jūs, šo savlaicīgi pārdomāju. Mēs šai vietā esam atnācēji, kas ir svarīgi, jo, ja es bērnībā šeit būtu ganījis govis vai pļāvis zāli vecvecāku trušiem, es noteikti domātu un daudzas lietas uztvertu savādāk. Mēs atnācām, zinot noteikumus, kālab mums nav sajūtu, ka kaut kas tiek vai ticis ierobežots. Mums bija savas idejas, piemēram, jābūt kontaktiem ar Ķemeru NP, vietējo pašvaldību, kaimiņiem un vietējiem uzņēmējiem. Mēs to esam paveikuši. Turklāt – mums saka – ĶNP nevarēsi neko nocirst. Cilvēkiem nav zināšanu – viņi pat nemēģina interesēties. Uzrakstīju parka vadībai, ka nepieciešams atbrīvot pļavas no krūmiem – mērķi sakrita, atļauja ir. Bija darbi, ko paveicu ar datoru. Man ir labi sakari ar pašvaldību (Lapmežciema pagasts), esmu pagasta iedzīvotāju padomē – notiekošo zinu, viss ir skaidrs. Kad šādi te dzīvo, lietas notiek un tu nevis cīnies, bet radi sev labvēlīgus apstākļus, lai realizētu iecerēto. Mēs vēlmes pieskaņojam reālajai situācijai. Es nedrīkstu šeit art un audzēt rapsi, ko arī nevēlos. Kas citiem ir defekts, mums bija un ir efekts. Ķemeru parka vadība ir priecīga, ka mūs interesē tas, kas rakstīts viņu plānos un ka mēs paši to darām.

Sanita: Katrā vietā jāskatās pieejamais, jāizmanto šīs vietas dotās iespējas. Parkā priecājas, ka mums ir pļavas un mēs tās izmantojam, un arī kaut ko ražojam.

* Pirms 30 gadiem – 1992. gada aprīlī LLU Meža fakultāti absolvēja 34 mežsaimniecības inženieri. Jāpiebilst, ka studijas visi sāka Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē, absolvējot LLU Meža fakultāti. Kurss bija samērā liels, jo tajā apvienojās gan 1987. gada rudenī LLA iestājušies vidusskolnieki (ne tikai, protams), gan tā paša gada rudenī no dienesta atgriezušies studenti, kas studijas sāka 1985. gadā. Vārds kursabiedri lietots, jo Sanita, Māris un Pauls “diplomēti” pieder 1992. gada absolventu kursam, savukārt, pirms dienesta armijā un vienu kursu pēc tā, kursabiedri bija Indulis un Māris. 
https://www.mf.llu.lv/sites/mf/files/2017-04/Absolventu%20Saraksts.pdf