Nr. 1
Viens no daudzajiem šāda tipa faktiem ir spriedums, kuru pasludinājis Florences podests Gvido Fortebragi da Monmone 1346. gada 30. decembrī lietā ar vairākiem zemniekiem no Pancano un Sandonato in Podžo – “klaidoņiem, ļaundariem un zemas kārtas cilvēkiem”, kuri, bruņojušies ar zobeniem un dzelzs nūjām, uzbruka saimniecībām un izlaupīja kūtis, izcirta vīnogulājus, olīvkokus, augļu kokus, iznesa graudus no klētīm, kas piederēja to privātīpašniekiem, draudēja tiem, kuri turpināja apstrādāt zemi, jo gribēja to aizlaist atmatā. Zemnieku rīcībā izpaudās ne tikai izmisums un izbadējušos cilvēku nolemtība, bet arī naids pret patroniem. Katram apsūdzētajam tika piespriests 5,5 tūkstošu liru naudassods, bet tā nesamaksāšanas gadījumā (ņemot vērā milzīgo soda apmēru, tas bija ticamākais) – labās rokas amputācija.
Мильская, Л. Т. Из истории социальных конфликтов и народных движений в средневековой Европе. М.: Изд-во Института всеобщей истории РАН, 2001
Nr. 2
Pirms dažām dienām mamma lika man sakārtot rakstāmgaldu. Es tajā mirklī sarakstījos ar draugiem un atbildēju, ka to nedarīšu, bet viņa turpināja pieprasīt, lai es ieviešu kārtību. Tad es iekliedzos: “Nekārtošu!” Tad viņa paķēra pirmo, kas pagadījās pa rokai, un svieda man. Un teica: “Ja tu nesakārtosi galdu, es aizdzīšu tevi gulēt un aizliegšu skatīties futbolu!” Vispirms es teicu viņai, ka vienalga neko nekārtošu, bet tad sapratu, ka viņa patiešām aizsūtīs mani gulēt, un galdu tomēr sakārtoju.
Новара, Д. Не кричите на детей! Как разрешать конфликты с детьми и делать так, чтобы они вас слушали. М.: Альпина Паблишер, 2014
Nr. 3
Naidā mēs, nenoliedzami, domājam par savu ienaidnieku negatīvi, neloģiski un nosodoši. Mēs patiešām cenšamies aizsargāties un jūtamies slikti, kā arī izvirzām prasības, kuru dēļ mūsu oponents attālinās vēl vairāk. Bet ja nu izkropļota domāšana un traucēta uzvedība ir tikai konflikta simptomi, nevis cēlonis? Galu galā, pneimonijas slimnieki smagi klepo, bet klepus nav slimības rašanās cēlonis. Nevar ārstēt pneimoniju, aizliedzot slimniekam klepot, ir jāiznīcina baktērijas, kuras iekļuvušas plaušās.
Бернс, Д. Ругаться нельзя мириться. Как прекращать и предотвращать. М.: Бомбора, 2017
Nr. 4
Divkauja ir pārbaudījums, kur stiprākais noteikti pazemo vājāko, kur vainīgais attaisnojas ar zaudētāja asinīm, kur aukstasinīgs bezdvēseliskums uzvar nepieredzējušu degsmi, ko kaisle padarījusi aklu, kam uztraukums laupījis ieročus jau priekšlaikus. Divkauja ir slepkavība gaišā dienas laikā, kas izdarīta pēc noteikumiem!... Un uz kādiem, mans dievs, tā balstās, negantā divkauja!... Cik dīvaina, cik briesmīga izsmalcinātība padarījusi likumīgu nelikumīgu lietu, aprēķinājusi slepkavības iespēju, noteikusi gadījumus, kas ļauj nekļūdīgi tēmēt uz atbruņoto upuri, ja cilvēkam tiks laimests šajā amorālajā loterijā!...
Востриков, А. В. Книга о русской дуэли. СПб.: изд-во Ивана Лимбаха, 1998
Nr. 5
Kad manam dēlam Andrū bija četri gadi, sieva kopā ar viņu iestrēga liftā. Viņa nospieda avārijas pogu, un viņi ar dēlu tumšā kabīnē piecas minūtes gaidīja, kad varēs tikt laukā. Nākamajā dienā mēs ar Andrū iznācām no dzīvokļa un viņš nobijies sacīja: “Tēti, es nebraukšu ar liftu. Tas atkal iestrēgs.” Kā es palīdzēju viņam pārvietot “Es” fokusu? Piedāvājot paņemt viņu aiz rokas, es maigi teicu: “Andrū, braucam ar liftu.” – “Tas iestrēgs.” Es turpināju: “Nē, Andrū. Lifts ir mūsu draugs. Tici man, tas neiestrēgs.”
Izmainījis savu stāvokli, dēls pārliecināti paņēma mani aiz rokas, un mēs iegājām kabīnē. Andrū sāka runāt ar liftu: “Draugs, vai tu negribi cepumus?” Uzņemoties lifta lomu, es atbildēju: “Nē, paldies. Tagad esmu ļoti aizņemts, es rūpējos par tavu drošību. Kad iziesi ārā, piedāvā cepumus Helēnai.” Mēs izkāpām, Andrū atskatījās un, plati smaidot, sacīja: “Atā, draugs!” Kopš tās dienas viņš reizēm draudzīgi sveicina liftu.
Колризер, Д. Спасти заложника. Как управлять эмоциями, оказывать влияние на людей и разрешать конфликты. Практические советы от опытного переговорщика. М.: МИФ, 2014
Nr. 6
Par ko nedrīkst domāt pirms cīņas
1) Nedomājiet par sava pretinieka gliemežnīcas izmēru, jo tas var jūs nobiedēt. Piemēram, Kazuši Sakuraba valkā vislielāko gliemežnīcu, kāda iespējama. Un es, šķiet, neesmu vienīgais, kas to pamanījis. Tas ir viņa psiholoģiskais paņēmiens. Aptuveni to pašu darīja amerikāņu militāristi, kuri atstāja Vjetnamā milzīga izmēra prezervatīvus, lai aziātu puišus sabiedētu ar mūsu locekļa izmēriem. Un tas patiešām kaut kādā mērā arī iedarbojas. Paskatieties uz Sakurabas gliemežnīcu ilgāk, un jums kļūs baisi.
2) Neanalizējiet sava pretinieka pirmscīņas rituālus. Piemēram, Rašads Evanss ir slavens ar to, ka pirms cīņas metodiski virpināja savus krūšu galus. Tas man šķiet noslēpumaini. Un padara mani nervozu.
Гриффин, Ф. По морде? 50 дзенских принципов настоящей драки. M.: Эксмо, 2011
"Rīgas Laiks". Rvīns Varde