Intervija ar Angeliku Bondari (Latvijas hidromelioratīvo būvnieku asociācija)

Pēdējo mēnešu laikā dzirdēts, ka padomju gados meliorācijas sistēma tikusi izveidota un darbojusies, bet, sākot ar neatkarības gadiem, par to nopietni neviens nerūpējas. Vai tā ir un kāpēc?

Tieši tā! Meliorācijas infrastruktūra, kas tapa padomju gados un kurā ieguldīja gana lielu naudu, apmēram 20-25 gadus (pēc padomju valsts sabrukuma) darbojās it sekmīgi, bez īpašas pieskatīšanas. Vienlaikus tā ir gan veiksme, gan neveiksme. Veiksme – sistēma funkcionē un “veic” labas lietas, kuras varbūt tā īsti nenovērtējam, jo pie tām ikdienā pierasts. Neveiksme – speciālistu sagatavošanā un pieejamībā, kā arī nozarē kā tādā, ir “pārrāvums”. Nozares lielākie pasūtījumi ir iepirkumi – Eiropas nauda. Iepirkumu konkursi pamatā balstās uz zemāko cenu, nozarē “ienāk” dažādi uzņēmumi, kas līdz tam darbojās ceļu remontos vai atkritumu apsaimniekošanā, šie uzņēmumi var konkurēt ar dempinga cenām, tie ir finansiāli un “fiziski” spēcīgāki. Latvijā meliorācijas uzņēmums, ja tam nav pastāvīgā uzraudzībā nodotas meliorācijas sistēmas, nevar būt liela apjoma uzņēmums. Ja vietējais uzņēmējs darbojas visai ekonomiskā režīmā, to vietējos konkursos ekonomiski “izspiež” finansiāli spēcīgākie. Tad uzņēmējs lemj mainīt darba profilu, nereti tā ir meža ceļu būve, arī civilā būvniecība vai nekustamo īpašumu nozare (zemju sagatavošana būvniecībai). Ir bažas, ka pieredzējušie meliorācijas uzņēmumi šo “matemātikas konkursu” neizturēs. Ja skatāmies uz meliorācijas speciālistiem, vidējais sertificētā meliorācijas būvnieka vecums ir 67 gadi, projektētājiem – 75 un vairāk, kas attiecas uz hidrobūvēm – šie speciālisti palikuši vien VSIA “Meliorprojekts”, ko labā nozīmē varam saukt par monopolu.

Hidrobūves ir arī dambji, slūžas, mazie HES.

Arī polderi! Ja runājam par Babītes ezera polderi, tas ir tik caurs, ka to atkal nepieciešam atjaunot. Bebrs ir pastrādājis un, laikus neatjaunojot, problēmas var būt lielas!

Kā radies minētais “pārrāvums”? Politika, neieinteresētība, īpašumi… Kur meklējami iemesli?

Meliorācija iet kopsolī ar politiku: ja valdība uzskata, ka tautai vajag maizi, meliorācijai naudu piešķir! Tā ir bijis visos laikos. Otrs – padomju laiku neveiksmīgais solis – viensētu likvidēšana (to gan ne vienmēr pamatoti “sajūdz” ar meliorēšanas pasākumiem). Tolaik dzīvot ciematos bija populāri, jāsaka – gadu gaitā ciemati mums ir iepatikušies, tikai – mēs vairs nebūvējam mājas kalnā, kā senāk, bet purvā – piemēram, Pierīgā zināmie - Mārupe, Plakanciems, Medemciems… Ilgu laiku skanēja saukļi: “Meliorācija ir slikta, daudz sliktuma no tās!” un tamlīdzīgi. Tai pašā laikā lauku, mežu un ceļu īpašnieki un lietotāji baudīja meliorācijas sistēmas labumus. Kā jau minēju – apmēram 25 gadus varējām neiejaukties, uzbūvētā sistēma darbojās. Ja uzceļam māju, to uzreiz remontēt nevajag (Vismaz tā jābūt!). Tā (meliorācijas sistēmas izveide) bija ilgtermiņa investīcija. Bet – cik ilgi nepieskatīts process noritēs tāpat vien? Aizpagājušā rudens lielās lietavas parādīja problēmas. Klimata pārmaiņu rezultātā lietusgāzes pie mums kļuvušas spēcīgākas, īsā laika periodā nolīst krietni vairāk. Savulaik aprēķini ir veikti tā laika (izbūves laiks) situācijai. Pavasara plūdi, pēc kā tika aprēķinātas meliorācijas sistēmas to izbūves laikā, norit pakāpeniski. Lietusgāzes dara citu: ūdens daudzums, kas nonāk uz zemes, ir lielāks un tam kaut kur jāpaliek.

Vai tas bija iemesls, kālab daudz vairāk redzējām izskalotus ceļus, aiznestus tiltus un tamlīdzīgi?

Tieši tā! Jo meliorācijas sistēma atrodas un “strādā” arī zem ceļiem – ja hidroloģiskais režīms nav nodrošināts, ceļš sabrūk. Mēs varam klāt izcilas kvalitātes asfaltu vai lieliskāko pieejamo materiālu, bet – ja tas viss balstās uz slapjas “švammes”, pamats pamazām izskalojas, sarūk un sabrūk. To pašu var teikt par mežu. Piemērs - braucot uz Tukumu, ceļa malā (Rīgas-Ventspils šoseja) bija mežs, kas pirms dažiem gadiem applūda. Tagad tur ir slīkšņa un koku stumbeņi. Skaitās mežs, bet tā faktiski nav. Mežs ir iznīcis.

Meliorācijas grāvji un to “labākais draugs un saimnieks” - bebrs. Kā sadzīvojat?

Ļoti gudrs dzīvnieks un labs inženieris. Būvē māju ar daudzām istabām, mēdz pievilkt elektrību, nereti sastopam arī trīsstāvu mājas. Tā būtu pozitīvā puse. Protams, ar smaidu!

Stāsts ir par līdzsvaru dabā. Runājot par bebru, domājam par meliorāciju. Meliorācijas sistēma ir uzbūvēta, pie tās pierodam, ir noteikts mitruma režīms, kam pielāgojoties, sāk augt koki, lakstaugi, sūnas… Atbilstoši vairojas arī dzīvnieki, kukaiņi. Brīdī, kad sistēma vairs nedarbojas (aizsērē), jo tā tomēr ir cilvēka veidota, viss mainās. Mainās dzīvotne, jo mainās dzīves apstākļi. Tas pats ir ar bebru – viņš maina visu apkārt.

Ja meliorācijas sistēmu nekopsim un iedomāsimies, ka, tai vairs nefunkcionējot, vides apstākļi saglabāsies, mēs maldāmies! Bebram dabā ir sava vieta, bet ne meliorācijas sistēmās! Lieliska un liela bebru kolonija ir Kalnciemā pie bijušās ķieģeļu rūpnīcas.

Kāda šai ziņā ir sadarbošanās ar medniekiem?

Būtu jāsāk ar to, ka meliorācijas sistēma noteikti kādam pieder. Pieļauju, ka mednieku sadarbība notiek ar privātīpašnieku. Mēs – melioratori - dodamies talkā, ja kaut kas jātīra vai jārok. Ar uzturēšanu faktiski nenodarbojamies. Īpašniekam ir jānodrošina galvenā meliorācijas sistēmas funkcija – tece! Ja īpašnieks paslinkojis, un sistēmā mīt bebrs, teces nav, tad kāds, kuru šī meliorācijas sistēma ietekmē, slīkst vai saskaras ar citām likstām. Īpašniekam ir jārīkojas!

Latvijā, kā noprotams, meliorācijas sistēmas vairāk domātas ūdens novadīšanai. Nav sausu, tuksnešainu apvidu, kur būtu nepieciešama apūdeņošana?

Pamatā – jā – ūdens tiek novadīts! Bet – ja ņemam vērā 2018. gada vasaru – no viena, otra zemnieka dzirdējām domas par divpusējas sistēmas ierīkošanu – kas ūdeni var novadīt un pievadīt. Pieļauju, ja lietavas kļūs spēcīgākas, bet retākas, apūdeņošanu pamazām vajadzēs arī pie mums.

Vai ir informācija vai aprēķini – ja “sistēmu aizlaiž postā pavisam” – cik teritorijām draud pārplūšana, pārlieks mitrums?

Šo jautājumu vajadzētu uzdot LLU speciālistiem. Vienkārši runājot, vajadzētu Latvijas teritorijas maketu 3D formā (kā fiziskās ģeogrāfijas karti, bet telpisku) un “paspēlēties ar lejkannu”. Mums ir četri lielo upju baseini – Venta, Gauja, Daugava un Lielupe. Teikšu – būtu labi šādu pētījumu veikt, tas būtu izcili noderīgs. Starp citu, tas būtu vietā arī, runājot par aizsargājamām teritorijām, jo būtu galīgi aplam, ja tecē ir aizsargājams biotops, bet tu neko nevari darīt aizsargājamo teritoriju regulējošo noteikumu dēļ. Galvenais meliorācijas uzdevums – nodrošināt teci! To nevar un nedrīkst aizmirst! Ja mums būtu plānošana – secīga un skaidra, izsverot upes tecējumu, gultni, lauksaimniecības un meža zemes… No mana skatpunkta raugoties, Igaunijas un Krievijas pierobežas mežos var veidot daudz aizsargājamo teritoriju, Zemgale un Kurzeme ir iekoptiem laukiem un mežiem, tur vajag saimniekot!

Gada beigās biju ekspedīcijā Marokā un pamanīju, ko turienieši dara tuksnesī. Līdzko kādai teritorijai “tiek pievilkta elektrība”, marokāņi veido dziļurbumus, līdzina kalnainos tuksneša apvidus, izveido sūkņu staciju un sāk iekopt zemi kultūraugiem. Mums Latvijā tas viss ir dabiski, Dieva dots! Jādara, jāaudzē! Kā mēs izmantojam visu, kas mums ir!?

Ja lieguma zonās grāvjus tīrīt aizliegts, ūdens krājas, mainās taču apstākļi pašā lieguma objektā? Kas īsti tiek sargāts?

Tas ir jautājums tehnisko noteikumu rakstītājiem un akceptētājiem. Ja noteikumos ir aizsargājama teritorija, mēs – būvnieki – tur neejam un neko nedarām! Varbūt ir kādi noteikti vides projekti, bet es neesmu dzirdējusi par darbībām lieguma zonās, lai nodrošinātu teci!

Vai melioratori ir skeptiski pret kārklu audzētājiem?

Ir gan! Arī pret ušņu audzētājiem... Ja platībā, kas ir aizaugusi, skatāmies drenas, no tām varam izvilkt sakņu korķi vairāku metru garumā... Jāsaprot, par kādu zemi ir runa, kāds ir kārkls, ciktāl tas aizaudzē sistēmu, cik ilgi šos kārklus audzē. Neesmu rēķinājusi laika posmu, cik ilgā drena pieaug pilna. Ja drenas ir pilnas ar saknēm – viena alga kādām, teces nebūs. Kultūraugi ik gadus tiek novākti, ogu krūmi tik dziļi saknes nedzen. Mēs esam kritiski pret jebkuriem augiem, kuru sakņu sistēma “pieaudzē” drenas, kas vairs nefunkcionē!

Jaunas drenu sistēmas var būvēt tikai privātīpašnieki; tie, kas vēlas Eiropas Savienības atbalstu, var tikai remontēt esošās sistēmas. Sistēmas pamatā strādā labi, var atrast vecās no koka kastītēm un fašīnām (zaru kūlīšiem) purvainās augsnēs, nedarbojas aizaugušās vai iebrukušās. Ja lauku kopj, drenu sistēma parasti darbojas.

Ar ko izskaidrojams minētais speciālistu trūkums?

Nozares “pārrāvums” ir liela, liela sāpe! Patlaban esam ļoti atkarīgi no valsts un Eiropas līdzekļiem. Esam izstrādājuši profesionālās izglītības standartu hidrobūvju būvtehniķiem, modulārās izglītības programmu un tagad strādājam pie eksāmenu satura. Saldus un Smiltenes arodskolas jau ir sākušas apmācīt tehniķus, ja būvniecības nozarē lineārajām būvēm panāks, ka tehniķi varēs būt arī būvdarbu vadītāji, pēc mācību gadiem un prakses viņi varēs vadīt būvdarbus. Vislabākais būtu, ja jaunieši pabeigtu arodskolu, tad dotos praksē, darbu vadīšanā un tad – jau pieredzējuši - pievērstos studijām augstskolā. Trakākais, kas notiek tagad – no augstskolas sola jaunieši metas projektēšanā, kur apgrozās Eiropas nauda, projektētāji saņem nepieredzējušu jaunieti un viņu darbā vērojam daudz kļūdu un aplamību. Saldū (tehnikumā) aizpērn un pērn uzņēma pa 7 audzēkņiem, Smiltenē šajā mācību gadā mācības pēc devītās klases sāka 28 jaunieši, vēl 13 audzēkņi tur mācās pēc 12. klases. Pati interesējos kā viņiem veicas, tie jaunieši ir bijuši dabā uz lauka un – redzu – viņiem patīk tas, ko dara. Ir jāsaprot, ko viņi darīs pēc tam. Diemžēl, laika gaitā ir zuduši lieliski mācību materiāli, patlaban pasniedzēji paši tulko no krievu valodas un izmanto apmācībā.

Par pašas darbā pieredzēto…

Pierīga. Nārsta vietu atjaunošana taimiņam. Titurga un Bērzene – divas upes. Bērzene tek caur Baldones novadu un ietek Daugavā (“betona silē” pie Rīgas HES). Upē nāk nārstot taimiņi un nēģi, un bija nepieciešama nārsta vietu atjaunošana. Diskusijas Vides konsultatīvajā padomē bija ilgas, mans uzņēmums konkursā uzvarēja. Projektu sadarbībā ar Andri Urtānu realizējām lielisku, pēc viņa skicēm. Paralēli strādājām ar Titurgu, krastus stiprinot ar šķembām gabionu matračos. Domāju, kā pēc gadiem (un ne tik daudziem) to nāksies pārtīrīt, jo no Baložiem Titurgā ieplūst notekūdeņi. Aprīlī izbūvējām stiprinājumus, septembrī zāle upē bija jau līdz krūtīm. Slāpekļa un fosfora daudzums arī attīrītajos ūdeņos nav adekvāts. Kā varēs veikt pārtīrīšanu pie šiem  tehniskajiem risinājumiem? Bērzenē krastos atstājām celmus, lai krastus neskalo, tikai tīrījām gultni, akmeņus atstājām… Tas ir lētāk un upei, videi draudzīgāk. Bērzenē taimiņš bija, paši redzējām. No vides speciālistiem palīdzību nesagaidījām. Paldies, ka hidrobiologs un eksperts Andris Urtāns mums palīdzēja, jo Rīga Baldones novadam ir tuvu, makšķernieki neliedza pieredzi un padomu! Bet – mums trūkst gan melioratoru, gan arī “normāli funkcionējošu” dabas speciālistu. Varētu sadarboties lētāku un dabai draudzīgāku projektu veidošanā, bet – nav ar ko sadarboties! Viņu vienkārši nav!