Autors: Zemeunvalsts.lv

Vai pašvaldība pati valda, vai sniedz pakalpojumus, vai pakalpo?

Intervija ar Sniedzi Sproģi, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci lauku attīstības jautājumos

Kā turpat 30 gadu laikā ir mainījušies Saeimas un ministriju (vai sabiedrības?) izdomātie, sacerētie un rakstītie noteikumi pašvaldībām?

Normatīvie akti ir mainīti un mainījušies, to skaits ir pieaudzis, daudzi ir pretrunīgi. Tāpat ir liels skaits dokumentu, kuros, pašvaldībām uzliekot tādus vai citādus noteikumus, tiek pārkāptas pašvaldību unikālās tiesības. Centrālā vara, izdodot likumus instrukciju veidā (priekšraksti – kā rīkoties), iejaucas pašvaldību pamatlietās un pamatbūtībā. Dusmas nav labs padomdevējs, bet – ja klausos dažādu amatos atrodošos personu izteikumus… Pašvaldība nav valsts pakalpojumu sniegšanas punkts! Informācijas telpā – presē, radio, TV, tīmeklī – daudz runā (runā ne pašvaldību cilvēki, bet “svešie”) par kaut kādiem “pakalpojumiem”, kas pašvaldībām būtu jāsniedz, un pārmet, ka pašvaldības kaut kādus “pakalpojumus” nesniedz… Tā nav un nav bijusi pašvaldību būtība! Ir centrālā vara, kas domā par valsti, un pieņem likumus, kas attiecas uz visu valsti! Likumi ir veidoti kā korektas rekomendācijas, kas ietver sasniedzamo mērķi. Tad ir Ministru Kabineta noteikumi, kas nosaka mērauklas un pamatlietas. Kā to realizēt un panākt – tā ir katras vietvaras (pašvaldības) atbildība!!!! Tas pats attiecas uz finansēm. Ja valstiski tiek izdomāts un pēc tam lemts kaut ko veikt vai nodrošināt visā valstī, no valsts budžeta to arī finansē. Savukārt ik pašvaldība savā teritorijā pati domā, kā uzlabot vai mainīt dzīvi cilvēkiem, kas šai teritorijā dzīvo, un pieņem tādus saistošos noteikumus, kas uzlabo dzīvi tieši šīs pašvaldības teritorijā mītošajiem, un to arī finansē! Pašvaldība nosaka prioritātes saviem iedzīvotājiem, neviens cits! Ja MK noteikumi ir uzrakstīti kā instrukcija, tas palīdz varbūt dažos punktos vai teikumos, pārējais ir apgrūtinoši un neizpildāmi! Jā, kontrolieriem gan tas ļoti atvieglo dzīvi! Tā likumus neraksta un tā nedrīkst rīkoties! Pašvaldība tieši ar to ir atšķirīga, ka tā ir noteiktā teritorijā ievēlēta un atbild tieši par šīs teritorijas ļaužu labklājību un interesēm!

Pirms daudzām parlamenta vēlēšanām sabiedrībai solīts mazināt birokrātiju. Solīt sola, vai mazina… Toties pēdējā gada laikā arī pašvaldību ļaudis min īpatnu terminu “Latvijas normativizēšana”…

Birokrātija tikai pieaug! Mēs lepni soļojam policejiski birokrātiskas valsts virzienā, kur par galvenajām institūcijām pamazām top kontroles institūcijas un likumus raksta, lai kontrolieriem un kontrolētājiem būtu vieglāk! Ja visi rīkosies vienādi, būs vieglāk kontrolēt! Un vieglāk būs sacīt: “Tu nedari pareizi, jo normatīvajos dokumentos ir rakstīts šādi!” Latvijā, kā jau minēju, vērojama vēlme uzrakstīt “kā kaut kas jāizdara”. Nevis – “ka tas jāpaveic”, bet – tieši – “kā”! Un – ja ir uzrakstīts - “kā”, visi, kas izdara labāk vai savādāk, ir sodāmi! Tā ir bīstama lieta, ko dokumentu un likumu rakstītāji ir nodarījuši valstij – neļaut ievēlētajam deputātam būt atbildīgam par savu darbu. Mēs ļaujam valdīt nevis vietvarai, bet tiem, kas izdomājuši, kā vietvarā vajag strādāt! Strādātāji un izdomātāji nav viens un tas pats!

Kā to mainīt vai bremzēt? Jeb tā ir sistēma un…

Pašvaldību savienība ar šīm lietām ir strādājusi gadu gadiem, mēs nekad neesam atbalstījuši normatīvo dokumentu kaudzes, kas top kaut kur! Mēs vienmēr esam bijuši pret, bet – to nevar nobremzēt! Soli pa solim mēs dodamies pretī augsta līmeņa centralizācijai, kur trakākais ir šīs centralizācijas idejiskais tuvums autoritāram režīmam. Vērojam cilvēku prieku, ja kāds ir kaut ko pārkāpis un šo pārkāpēju sodīs! Tiek prasītas asinis un jūtams – kāds ir sajutis asins garšu! Kas notiek?

Šādā situācijā ir grūti strādāt, jo valsts neattīstās. Desmit gados daudz kas mainījies ne uz labu – iedzīvotāji ir pārcēlušies tuvāk centriem vai Rīgai, vai – kas sliktāk – aizbraukuši! Vai tas ir kāds slepens mērķis – samazināt cilvēku skaitu valstī? Pierobežas rajoni ir tukši – un te es nerunāju par robežu ar Krieviju vai Baltkrieviju – samērā tukša ir arī Ziemeļvidzeme un Dienvidkurzeme... Attālākās valsts teritorijas ir tukšas! Attāls nav slikts, atpalicis vai…

Vai tas ir vien ar likumdošanu saistāms?

Tas saistāms ar akūtu nespēju redzēt un skatīt valsti kopumā! Mums nav reģionālās attīstības un apdzīvotības redzējuma! Analizējot budžeta veidošanu un redzot, kā nauda tiek mērķtiecīgi novirzīta konkrētām pilsētām un novadiem, redzam, kā tiek “piebeigti” reģioni. Pēdējos 20-25 gadus lauku reģioni nav bijuši prioritāro sarakstā! Mēs zināmā mērā Eiropā esam unikāli ar to, ka lielākā daļa valsts iedzīvotāju dzīvo tuvu valsts galvaspilsētai. Tas nav normāli! Tiek atbalstīti lieli projekti, lielas saimniecības, tiek strādāts lielos mērogos, bet ir jābūt arī mazajām saimniecībām, mazajiem darbiem, mazajiem uzņēmējiem. Mēs zaudējam arī apdzīvotības ziņā, jo modernā zemnieku saimniecībā nav nepieciešami daudzi darbinieki. Lielās saimniecības ir jāstiprina, bet – palīdzot tām – bija jāsaskata nepieciešamība attīstīties daudziem nelieliem vai maziem uzņēmumiem. Ja šodien audzē rapsi, kukurūzu un graudus, nav jābrīnās, ka nav ar ko pabarot Latvijas skolēnus. Skolu iepirkumos bieži uzvar lietuvieši. Mēs cītīgi “barojam” kaimiņu ekonomiku, bet nav izstrādāta mehānisma, kā vietējam skolniekam ēst vietējos produktus. Ja runājam par aprites ekonomiku (tās būtība – izmantot tuvumā esošus resursus, attīstīt tos, pievienot vērtību, izmantot un tad vērsties plašumā), mēs gadu gaitā no tās esam pagalam attālinājušies. Tā vietā, piemēram, Latvijā ieved iepakojuma materiālus, ko nevar pārstrādāt.

Reģionālā reforma. Dažas esam piedzīvojuši. Patlaban diskusijas ir par ekonomiski vāju novadu problēmām un par to, ka tālu no kaut neliela novada centra, daudzas lietas aizmirst…

Kas ir ekonomiski vājš novads?

Novadā ir pašvaldība, skola, pasts un daži veikali. Tās ir visas darbavietas. Novadam ienāk maz naudas un novadā nenotiek rosīga uzņēmējdarbība…

Tas ir vājš novads… Kāpēc tur nav darbavietu? Tas ir jautājums! Ja novads būs lielāks kvadrātkilometros vai hektāros – vai darbavietu būs vairāk? Ja pārvaldība attālināsies no cilvēkiem, būs 35 km tālāk – vai šai teritorijā radīsies darbavietas? Tā nav pašvaldību vaina, ka teritorijā nav uzņēmēju un darbavietu! Ja mēs, piemēram, valstī izveidojam vienu lielu pašvaldību – vai Igaunijas un Lietuvas pierobežā strauji uzplauks uzņēmējdarbība? Vai tur sāks dzīvot cilvēki un dosies prom no Pierīgas? Ekonomiskā attīstība nenotiek atkarībā no pašvaldības lieluma. Ja ir atbalsts uzņēmējiem, ja nelielajiem palīdz attīstīties, un kad tie izauguši, atkal palīdz jaunajiem – procesi notiek! Mūsu valstī nav vērojama šāda ekonomisko sviru darbība – tā nekad nav bijis! Ir lielais – dodam lielajiem, par mazajiem vai attālākajiem aizmirstam! Modernākie paliek arvien modernāki, lielie top lielāki un tie, kas ķepurojas paši, daļa ar laiku pazūd! Ja novadā vai pagastā ir viens zemnieks, un visa zeme ir viņa apstrādāta, nez vai tur radīsies darbavietas! Ekonomiskais vājums nav arguments pašvaldību reformai! Katrā ziņā – pašvaldību apvienošana vai “izmēru maiņa” jaunas darbavietas un ekonomisko attīstību neveicinās!

Mēs to varam apskatīt uz vietas. Ja aizbrauc uz lielāku novadu vai mazāku – kas jauns noticis – cik uzņēmumu vai veikalu sākuši strādāt tikai tāpēc, ka novads ir lielāks! Es nevaru nosaukt nevienu novadu, kas sācis attīstīties tikai tālab, ka kļuvis lielāks! Bet varu nosaukt virkni mazo novadu, kas pēc savas iniciatīvas sniedz valsts pakalpojumus vai dotē, lai tie būtu pieejami (VID, LAD, pasta, medicīnas u.c.), lai teritorijas iedzīvotājiem nebūs jābrauc uz centru, kur daudzviet var aizbraukt ar sabiedrisko transportu tikai vienreiz nedēļā!

Pašvaldību skaitam sarūkot, ietaupīsies nauda!

Aprēķinu nav, bet stāsta gan, ka tā ir! Četrpadsmit deputātu algas kopā novadā ir vienas vai divu skolotāju algu lielumā. Vai radīsies liela līdzekļu ekonomija, ja deputāts no brauks uz 60-70 km attālo centru? Ja Labklājības ministrijas ļaudis teic: “Izveidojot lielu novadu sociālās lietas kļūs lētākas”, es jautāju – kā – braucot uz darbu tālāk – izmaksas taps lētākas? Par pasta nodaļām runājot – valstī nav programmas, kā attīstīt vai palīdzēt attālo vietu attīstībā. Pasta nodaļas nereti slēdz, jo tās nepilda maksas pakalpojumu plānu. Maksas pakalpojumi ir dažādu lietu tirgošana. Tās ir lietas, ko var nopirkt veikalos (ziepes, čības, sveces un pat žurnālus un avīzes!). Kāpēc pasta rādītājos svarīgs nav paku, vēstuļu, pensiju skaits, bet tirgošanās? Tirgošanās var notikt, bet tas nevar būt kritērijs, kādai teritorijai atņemt valsts pakalpojumu! Pasts ir valsts pakalpojums! Pastā paku var dabūt vienu vai vairākas stundas dienā, tikai – kad pasts strādā. Tālab aug pieprasījums pēc pakomātiem un privātajiem pakalpojumiem.

Par pašvaldību budžeta naudu… Nauda attīstībai nav arī tām -padsmit pašvaldībām, kuras maksā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā! Valsts atļaujas nepiešķirt apmēram 14-17 miljonus pašvaldībām kopā, kas likumā paredzēts, nosaka neizdevīgus aizņemšanās noteikumus! Kālab mums ir jālabo valsts ceļi un jāveic citi valsts uzdevumi? Mums tāpat daļu pienākošās naudas atņem un vēl liek darīt lietas, kas ir valsts pārziņā. Nodokļus maksā visi, un neviens nav noteicis, ka novadā, kur publiskās naudas atbalsts nav pieejams, ir atvieglota nodokļu politika! Publisko naudu dod tikai iedomātos centros vai iedomātās vietās… Protams, ir draugi, biedri un sabiedrotie, bet attīstība nenotiks, ja dzīvosim tikai un vienīgi sistēmā, kas balstās uz draudzību un biedriskumu.

Draugu būšana pastāv jau gadus 30… Bet – runājot par sacīto – ar valsts samērīgu, līdzsvarotu attīstību un valsts pārredzēšanu ir visai bēdīgi.

Ir bēdīgi! Mums trūkst reģionālās, lauku un apdzīvotības politikas. Ja apskatāmies patlabanējo novadu karti – 119 pašvaldības. Uzskatu, ka viens, otrs novads ir pat pārāk liels. Daudzviet vara ir tik tālu, ka – centrs ir sakopts un skaists, bet – kas norit mazliet nostāk – nav svarīgi. Nereti – vietējie noteikumi budžeta naudu liedz izmantot novada attālāko vietu sakārtošanai vai attīstībai. Sabiedrisko (publisko) lietu sakarā daudzviet cilvēkiem dzīves apstākļi ir pasliktinājušies – ceļus neremontē, ar satiksmi ir dažādi. No Rīgas tiekam līdz novadu centriem, tālāk – ir kā ir… Starp citu – virkni problēmu ceļiem rada nesakārtotā meliorācijas sistēma, kur pastāv problēmas ar īpašumiem un Valsts kontroli. Novadam pietiktu naudas sakārtot ceļa posmu un savest kārtībā meliorācijas sistēmu, bet – šī sistēma ir privātā zemē, kur ieguldīt nedrīkst! Ir problēmas ar lielo lietu saprašanu un saskatīšanu. Pat liels novads nevar nodarboties ar lietām, kas ietekmē vai saista vairākas pašvaldības. Te, manuprāt, vajag lielāku- reģionālo pašvaldību līmeni, bet vietējai varai jābūt tik tuvu cilvēkiem, cik iespējams. Vietējiem jānodarbojas ar vietējo cilvēku ikdienas problēmām un punkts! Reģionos jānodarbojas ar plūdu novēršanu, lielām būvēm, arodskolas, satiksmes organizēšanu – varu saukt un saukt! Reģioniem būtu noteiktas plašākas funkcijas. Tā nevar būt valsts pārvaldes sistēma, jo tā ir pārāk tālu. No valsts arī jānodod daļa funkciju uz reģioniem! Ja būtu 8-10-14 vai… vēlētas reģionālās pašvaldības, kas raudzītos plašāk, rūpētos par reģionu un izmantotu Eiropas naudu... Padomju laiku rajoni šim nolūkam ir par maziem.

Jūs atbalstāt divu līmeņu pašvaldības… Vai varat skaidrot problēmas cēloni – centrēšana, centralizācija, notikumi ap centru un centrā?

Grūti teikt, kāpēc Rīgā (domāju, ministrijās!) vai citur “neredz laukumu” un lielos notikumus. Diskusijas par šīm tēmām nebeidzas ar rezultātu. Ievēlētiem deputātiem ir jāredz valsts problēmas, problēmas valsts reģionos vai novados. Tas būtu jāsaskata arī priekšvēlēšanu programmās. Diemžēl, arī priekšvēlēšanu laikā kandidāti traucas tur un domā par tām vietām, kur dzīvo daudz cilvēku, nelielākos ciemus vai attālākas vietas aizmirstot. Kad runāju ar šodien pozīcijā esošajiem jaunajiem politiķiem, es neredzu jaunas vēsmas. Vieni runā par reģionālo reformu, citi par administratīvi teritoriālo. Ja pajautā – ko ar to saprot, kā mainīsies cilvēku dzīve, atbildes nereti ir tukšas.

Stāsts “iz dzīves.” Kundze, kas mīt Bebrenē, domā, ka būtu vērts pārcelties tuvāk Rīgai. Vienīgais noteikums: jāpārceļ viņas dzimtas māja. Kāpēc kundze vēlas pārcelties? Ja Ilūkstes novadu apvienos ar Daugavpili – viņa būs tālu no centra un par viņu neviens neliksies zinis. Ko kundzei var dot politiķis, kas saka: “Jā, es arī domāju, ka jums laiks pārcelties… Kāpēc lai jūs tur – tik tālu - dzīvotu?” Jo centrs no kādas apdzīvotas vietas novadā būs tālāk, jo sāks rēķināt – mums nevajag pastu, ģimenes ārstu, skolu. Pašvaldībai nav jāuzņemas bez finansējuma veikt valsts funkcijas! Ja paskatāmies pašvaldību līmenī valsts pakalpojumu pieejamību – Valsts Zemes dienesta pieejamība ir nepietiekama, medicīnas pakalpojumi attālinājušies, atstājot privātprakses un privāto medicīnu (privātā biznesa princips – nopelnīt; ja cilvēku ir maz un nauda neienāk – kālab man – ārstam – strādāt mazapdzīvotā teritorijā?), pastu jau pieminējām, finanšu institūcijas un bankomāti ir prom, pašvaldībā ir pieejams internets, cilvēki var sakārtot atskaites VID un Lauku atbalsta dienestam. Bibliotēkas ir! Bet lielākos novados, diemžēl, arī nereti dzird: “Kāpēc tur, novada stūrī vajag bibliotēku, lai brauc uz centru!”

Pirms vairākiem gadiem runājot par lauku skolām un iesakot izmantot kaut vai 19. gadsimta pieredzi laukos (nevis metodes, bet pieredzi), saņēmu bargu nosodījumu par tumsonību… Vai netipiski risinājumi pašvaldībās ir valstiski ierobežoti, vai tās ir citas problēmas? Vai mērauklas ir Latvijai piemērotas un pamatotas?

Problēmas valstī ir līdzīgas, vai tā būtu Pierīga, vai attālāks novads. Pierīgā jāceļ jaunas skolas, jo cilvēku skaits pieaug, Finanšu ministrija naudu aizņemties liedz,- ļoti liels līdzfinansējums nepieciešams! Tā ir valstiska problēma, ja izglītība uzskatāma par prioritāru! Ir iespēja būvēt, ir iespēja ēkas pielāgot, bet tam vajag naudu! Tāda pati situācija ar bērnudārziem.

Novados ir transporta un attāluma problēma. Piemēram, ne tik sen slēdza skolu Lietuvas pierobežā. Ļoti jauks, rosīgs pagasts Zemgalē. Pēc skolas slēgšanas pagasts ir patukšs, tur ir laba līmeņa lauksaimniecība, lauki apstrādāti. Pagastā ir zemnieks, lielsaimnieks, darba vietas bija skolā, bija pastā, kā skolu slēdza, cilvēki sāka doties prom. Mazliet emocionāli – bet “viss ir slēgts”! Tā ir bagātā Zemgale! Kolīdz ir problēmas infrastruktūrā, cilvēki dodas dzīvot citur! Ne tik sen kāds ministrs tā “spārnoti” izteicās, ka nevajag laukos remontēt un būvēt ceļus, jo tad izbrauks pat pēdējie cilvēki. Es domāju pretēji! Pa labiem ceļiem cilvēki brauks šurpu turpu, bet pa dubļiem vienreiz izbridīs un atpakaļ negribēs vairs brist…

Fakts, ka daudzi mēro ceļu pat 100-150 kilometrus, lai strādātu Rīgā, jo daži ceļi ir labā stāvoklī, nav kritērijs, jo tas tomēr ir dārgi! Ja laba alga, varbūt, bet vai mums daudziem ir labas algas? Vidusslāņa daļa mums Latvijā joprojām nav attīstījusies pietiekami!

Lietderība. Kā vērtēt?

Lietderīga naudas tērēšana ir ļoti aktuāla un tāda bijusi vienmēr! Lietderība ir jāskaitļo, jārēķina un jāraugās nākotnē! Mūsu – Pašvaldību savienības – uzskats, ka lietderība jāvērtē un jāskatās valsti vai reģionu kopumā, jāredz atdeve rītdienā! Katram, kas atbildīgs par savu teritoriju, sava teritorija jāpārzina, jāattīsta, jābūt iespējām to darīt. Nebūs iespēju to darīt un radīt, ja kontrolieri no aptuveni 42 kontrolējošām institūcijām pa laikam iebrauks un katrs no sava skatpunkta izteiksies par lietderību... Vietējai pašvaldībai tās organizēto pasākumu vai ieguldījumu lietderību var vērtēt tikai vietējie iedzīvotāji, nevis kāds ierēdnis vai kontrolieris! Ja kādā novadā iedzīvotāji uzskata, ka nepieciešamas trīs bibliotēkas un četras skolas un spēj to pamatot, nodrošināt kvalitāti, Rīgas ierēdņi un kontrolieri nevar pateikt, ka tas nav lietderīgi!

05.04.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri

GP
Sīko - rīko , Lielo - mielo . ...............