Pēdējās dienās, pavērojot to, kas ziņots televīzijā un lasīts sociālajos tīklos, tiešām paliek skumji. Tāda sajūta, it kā…

Tik tikko cilvēki piketēja pie valstsvīru kabinetiem, skaļi pieprasot naudu ārstiem, mediķiem, visai veselības nozarei. Kas ir pareizi! Kā viena kundze ministriem teica – piedodiet, neatminos vārdu, bet skanēja kaut kā tā – ja cilvēkam nav veselības, viņu vairs neinteresē nekas. Absolūti nekas. Ne bedraini ceļi, ne izglītības kvalitāte, nekas. Tajā brīdī iedomājos par savām migrēnām, kad galva plīst pušu, liekas, ka acis izsprāgs no pieres – un ja nav šīs palīdzības, ko tad? Ja pat zālēm nevarētu aiziet pakaļ, neviens nepalīdzētu. Godīgi? Man būtu vairāk nekā vienalga. Nemaz nerunājot par to, ka migrēna uz cilvēku nopietno veselības problēmu “klāsta” principā ir pārejošs “nekas”. Labi, bet ne par to ir runa.

Tātad – budžetā naudas nav. Vajagot vēl. Bet, kur ņemt? Kāds kliegs, lai beidz zagt, ķeriet zagli, samazināt deputātu skaitu utt., bet tajā pašā laikā aprobežosies ar saukļiem vien un nepaies ne pāris dienas, kad aktualitāte noplaks un dzīve atgriezīsies ikdienas ritmā. Koks, žogs, logs, darbs, kaps. Bet, ja nopietni – kādi ir risinājumi, reāli, īstenojami varianti? Man ir skumji noskatīties uz manām vecmāmiņām, kurām pensija ir ap 150 eiro… 150 eiro! Protams, ka es – māsas, brāļi, vecāki, viņām palīdzam ar transportu, pārtiku, zālēm, komunālajiem maksājumiem utt. Bet, vai tad viņām nebūtu jābūt godīgām pensijām par visa mūža darbu? Kas viņām atdos to, ko vēsturiskie notikumi viņām atņēma? Neviens. Un arī šodien neko nedos. Tā, lūk, skarbā realitāte. Valsts budžetā tam naudas nav. Sorry!

Ziniet, kad pirmo reizi dzirdēju par valsts ideju vairāk cirst kokus, es nodomāju: Nu nopietni?? Tā jau vide “sačakarēta”, kur pasaule ripo… Par šo valsts grandiozo ideju es pirmo reizi es dzirdēju vien pirms pāris dienām no kāda pasena drauga (ja tā to var nosaukt – savulaik mācījāmies kopā, nebija satikts kādus 5 gadus, bet visu zinu, jo ir taču Facebook nemanāmais stalkings), nejauši satiekoties pasta mūžīgajā rindā. Virspusējā saruna aizpeldēja līdz aktualitātēm, un tad tēma nonāca līdz tam, ka valsts grib bezmaz vai izcirst Latvijas mežus, visus kokus izvest un pārdot, lai tikai gūtu peļņu – esot jācīnās, lai tas nenotiktu, nevarot to pieļaut. Uf, es vienā brīdī pat uzvilkos aiz dusmām – nu kā tā var? Valsts, pati savus mežus tā! Aizgāju mājās nikna. Reāli nikna! Bet nu –  gender equality var nobučot manu vaigu, jo neesmu ar pirkstu taisīta. Man ir viedoklis, un es gribēju, lai citiem…  gribēju uztaisīt dusmīgu rakstu par mūsu dabas sargāšanu. 

Jo vairāk es rakstīju, jo vairāk dusmojos, jo vairāk sāku meklēt dažādus rakstus un pierādījumus tam, cik cūciski valsts var izrīkoties pati ar savu dabu. Jo vairāk es meklēju, jo vairāk es lasīju, jo vairāk man tas viss sāka nelīmēties kopā… Nonācu līdz publicētiem datiem par mežu Latvijā, kā arī līdz tēmturim “#nekoptsmežs” un tad “#koptsmežs”. Pēc tam, kad biju ierēkusi kādas 30 min. tos tvītus lasot, nodomāju, ka tas būtu ideāls sauklis skaistumkopšanas salonam. Vīriešu muguras apmatojuma likvidēšana par pusi cenas, tikai tagad, tikai janvārī, #nekoptsmežs! Tie, kas lika bildes ar dāmām “ārpus bikini” – dienas hohma, like! 

Bet, ja paskrollē tālāk, tad pat diezgan tā neko - sakarīgi teksti atrodami no visādiem meža cilvēkiem un aizstāvjiem. Kāds skumjš ieraksts twitter (ar precīzi nevienu like un/vai share) sacīja, ka meža cilvēki dzīvo laukos, nevis twitterī. Uz visa šī fona tas tāds skumjš #truestory izskatās. Forši, tevi apsaukā online, bet tu nemaz to nezini, jo twitterī meža nav. Mežā daudz kur pat telefonam zonas nav. Kāds twitteris, ha! Otrs, par ko sanāca ieņirgt ūsās – kādā postā bija ieraksts ar tekstu: “Kāpēc vispār mežā ir jācērt koki?” … Nē, nu! A, kur tad, parkā?? Vai savu dzīvokļa Yuccas palmiņu var nocirst?

Lai nebūtu pārāk gari, tiem, kurus šī tēma ir uzrunājusi vai saniknojusi, piedāvāju iepazīties ar maniem personīgajiem secinājumiem. Jānorāda, ka neesmu ne vides aizstāvis, ne mežinieks, kā arī mans mīļākais priekšmets nekad nav bijusi bioloģija (bet tā noteikti nav arī trigonometrija). 

- Sargāt dabu ir svarīgi pat tad, ja tev kukaiņi, zirnekļi, čūskas savās mājās nepatīk;

- Pārspīlēt ar dabas aizsardzību reāli nevietā ir overrated ("pār-pārspīlēts");

- Ja nodokļos var nopelnīt, vienkārši nocērtot 1 un iestādot vietā 2 kokus, kāpēc gan ne – veselībai, pensijām, skolotājiem, oi, kā noderēs!

- Nepavelcies uz lētu hype’u (intensīva, spēcīga, ne vienmēr korekta publicitāte), pārbaudi faktus (twitter faktus – dubultčeko!)! Vēlams – pats!

- Ja ar noteikumiem tiešām ciršana būtiski nepalielināsies, bet nāks klāt arvien jauni koki, kur reāli ir problēma? Nu neizmirs vienas vai otras vaboles vai sliekas suga pilnībā no tā, ka izcirtīs par pāris % vairāk koku, lai ieliktu vietā jaunus.

Beidzam fake news, runājam savā starpā, sargājam dabu un rūpējamies par mūsu pensionāriem un bērniem! Lai miers twittersirdīs un mutēs, par sakoptu vidi, āmen!

P.S. Izskatās, ka visaktīvākajiem dabas draugiem principā šajā stāstā ir vien pierādīt savu taisnību un zaļo kustību kā tādu. Galvenais viņiem laikam ir cienīga dzīve kukaiņiem – a' tie pensionāri un ārsti, lai paši tiekot galā. Mja…

zemeunvalsts.lv piebilde

Raksts kā svaiga gaisa malks uz pilsētas asfalta vai svaigs ūdens saujās karstā dienā pavīdēja twitter džungļos un daudzveidībā februāra pirmajā dienā. Paldies! 
Tekstā pilnībā saglabāts stils, salikti daži komati un iztrūkstoši burti. Paskaidroti daži vārdi (iekavās), oriģināla iekavas – saglabātas.