Krievija atkal būvē. Atkal būvē impēriju. Un tāpat kā agrāk tajā dzīvot ir neomulīgi. No ārienes raugoties, varētu pat likties, ka bīstami, tomēr krievi ar to kaut kā nebūt jau ir apraduši un bez intereses (“visus jau neapraudāsi”) uzklausa ziņas par pašu dzīves dienišķajām zvērībām. Pārmērīgu uzmanības pievēršanu tādām Krievijas realitātes īpatnībām kā nebeidzamas bruņotas sadursmes Ziemeļkaukāzā un teju ikdienišķa izrēķināšanās ar cittautiešiem – tadžikiem, kirgīziem, armēņiem – valsts vadītāji atklāti uzskata par liekulību. Krievijas sabiedrības snaudulīgo vienaldzību laiku pa laikam spēj kliedēt varbūt vienīgi skaļi izskanējušas ievērojamu cilvēku slepkavības vai savā nežēlībā ne ar ko nesalīdzināmi terora akti. Pēdējā laikā Krievija pārdzīvo, ja tā var teikt, pasūtījuma slepkavību epidēmijas recidīvu. Kaut kas līdzīgs notika jau pērnā gadsimta 90. gadu sākumā, kad kapitālisms metās glābt bankrotējušo komunistisko sistēmu.
Tolaik daudzi cilvēki kļuva profesionālu killeru upuri cīņā par varas un īpašumu pārdali. Šogad, mēneša laikā kopš septembra vidus, Maskavā vien nogalināts Krievijas Centrālās bankas prekšsēdētāja vietnieks Andrejs Kozlovs, laikraksta Novaja gazeta žurnāliste Anna Poļitkovska, viens no Ārējās tirdzniecības bankas biroju direktoriem Aleksandrs Plohins un ITAR-TASS lietu pārvaldnieks Anatolijs Voroņins. Par šīm slepkavībām ir daudz dažādu versiju, tomēr vispopulārākās ir divas. Saskaņā ar pirmo versiju, slepkavībās ieinteresēti Vladimira Putina pretinieki, kas cenšas sakompromitēt visu viņa komandu un tādējādi izjaukt varas nodošanu prezidenta pēctecim. Otras versijas piekritēji uzkata, ka slepkavības ir daļa no specdienestu sazvērestības, kuras mērķis ir situācijas destabilizācija visā valstī, ārkārtas stāvokļa ieviešana un Putina palikšana Krievijas prezidenta amatā. Lai kā arī būtu, ar šādu fona informāciju pietiek, lai saprastu, ka varas vertikāle un stabilitāte Krievijā ir tikai plātīgas Kremļa polittehnologu iedomas, kas spēj pastāvēt vien tikmēr, kamēr valstī valda vārda brīvības ierobežojumi. Protams, iemesls jau ierastajai prezidenta klusēšanai un mūždien novēlotai, dīvainai reakcijai uz jebkuru valstī notikušu traģēdiju nav meklējams vārda brīvības ierobežojumos, personiskajā gļēvulībā un arī ne neērtības sajūtā par brūkošo varas vertikāli, bet gan Kremļa administrācijas kabinetos ar cinisku tiešumu formulētā likumā. Saskaņā ar šo likumu, “lai izskatītos veiksmīgs, prezidents nedrīkst rēgoties kopā ar līķiem”. Tas ir vecs likums. Pietiek vien atcerēties, kāda bija Vladimira Putina reakcija, kad nogrima zemūdene Kursk, kad masveidā tika indēti Nord-Ost ķīlnieki vai Beslanā tika sadedzināti bērni. Tā arī tagad, izmantojis izdevību paklusēt savā zemē, Krievijas prezidents bija spiests izteikties vizītes laikā Vācijā, un viņa reakcija uz Maskavā notikušo Annas Poļitkovskas slepkavību iesvēla neērtības sajūtu un sašutumu ne vien Annas kolēģos, bet arī ikvienā kaut cik audzinātā cilvēkā. Putina mēģinājums attaisnot savu klusēšanu ar Annas Poļitkovskas šķietamo profesionālo nenozīmību un novērst aizdomas par valsts struktūru saistību ar slepkavību bija tik daiļrunīgs, ka nevajadzēja pat pārteikties.
No Putina teiktā, ka “…viņas ietekme bija minimāla. Viņas noslepkavošana Krievijai un Krievijas pastāvošajai varai nesusi daudz vairāk ļaunuma, nekā viņas raksti” izriet, ka prezidenta komanda ir rūpīgi uzraudzījusi Poļitkovskas spēju ietekmēt (kaut gan vērtējums bijis kļūdains); ka Krievijas prezidents neuzskata par vajadzīgu pievērst uzmanību politiskām slepkavībām savā zemē; ka Krievijas prezidents noliedz valsts struktūru līdzdalību noziegumā, un šāda nolieguma pamatojums ir vien tas, ka slepkavība valstij nesusi vairāk ļaunuma, nekā viņas raksti. Vārdu sakot, Vladimirs Putins publiski atzinās, ka uzskatījis Annas Poļitkovskas darbu par valstij kaitīgu, taču ne tik kaitīgu, lai tā dēļ būtu vērts nogalināt. Taču, kā tagad redzams, Krievijas prezidenta līdzstrādnieki nebija pienācīgi novērtējuši žurnālistikas ietekmi. Annas Poļitkovskas noslepkavošanu daudzi Maskavā uztver kā lūzuma brīdi, pēc kura valsts un sabiedrības šķiršanās procesu var uzskatīt par pabeigtu. Tikai personiski ļoti ieinteresēts cilvēks vēl var saglabāt jelkādas ilūzijas par prezidentu Putinu un viņa Kremļa komandu. Vara ir pārliecināta, ka uzvarējusi sabiedrību. Iedibinājusi visu galveno masu informācijas līdzekļu kontroli. Sabiedriskajām un politiskajām organizācijām atņēmusi neatkarīgus finansējuma avotus – tagad prezidenta administrācija nosaka, kuras partijas pastāvēšanai un cik daudz naudas būtu jāpiešķir. Tas pats ir ar vēlēšanām. Prezidenta administrācijā izveido sarakstus, cik balsu kurai partijai un kādās vēlēšanās būtu jāsaņem. Vēlētāji valstij vairs nav vajadzīgi. Un vēlētāji, jo īpaši reģionos, valstij atdara ar to pašu – vai nu vispār neiet uz vēlēšanām, vai balso pret visiem. Pareizāk sakot, balsoja. Saskaņā ar nesenajiem vēlēšanu likuma labojumiem, kurus ierosināja partija “Vienotā Krievija”, vēlēšanu biļetenos vairs nav ailes “pret visiem”. Tiesa, kā pavēstīja Centrālās vēlēšanu komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Vešņakovs, oktobrī notikušajās reģionālajās vēlēšanās novērots, ka pēc ailes “pret visiem” likvidēšanas divkāršojies sabojāto biļetenu skaits. Patiesībā valsts ir sašķēlusies Kremļa vēlēšanu apgabalā un pārējā Krievijā. Abas Krievijas dzīvo diezgan autonomi, bez mīlestības un īpašas vajadzības vienai pēc otras. Prezidentam trūkst vārdu, lai nogalinātas žirnālistes radiniekiem un lasītājiem paustu nožēlu un līdzjūtību, un tie, kas Puškina laukumā sanākuši izteikt savu attieksmi pret slepkavām, prezidentu vairs neuzskata par savējo un viņam netic.
Jurija Levadas analītisko pētījumu centrs ir veicis interesantu socioloģisko aptauju, un pēc tās rezultātiem var noprast aptuvenās abu Krieviju attiecības. Tā ir aptauja par to, kā Krievijas iedzīvotāji vērtē tā dēvētos “prioritāros nacionālos projektus” – Veselība, Zinātne, Pieejams mājoklis un Agrārās politikas attīstība –, kurus, gluži tāpat kā padomju laikos, vara solās īstenot, paaugstinot tautas labklājību. Un tāpat kā padomju laikos tieši SOLĪJUMUS īstenot nacionālās nozīmes projektus par galvenajiem panākumiem uzskata gan prezidents ar saviem pēctečiem, gan pie varas esošā partija. Atšķirībā no viņiem 77% no Levadas centra aptaujas dalībniekiem ir pārliecināti, ka nacionālās nozīmes projektiem paredzētie līdzekļi tiks vai nu izlaupīti vai izmantoti nelietderīgi. Šķiet, ka šis skaitlis tad arī apzīmē patieso attiecību starp Kremli un pārējo Krieviju. 13 procentus veido činavnieki, politiķi, specdienesti un viņu ģimenes, bet 77% tie, kurus Krievijas “elite” savās sarunās radusi dēvēt par быдло [1. Jūga lops, vergs, tumsoņa (krievu val.)]un margināļiem. Cenšoties izsargāties no pilsoņu neapmierinātības, vara meklē sabiedrotos pie revanšistiem, kas ilgojas pēc zaudētās impērijas, ielaižas ar nacionālistiem un rīko rasistiskas kampaņas, mudinot no Krievijas padzīt gruzīnus. Tas viss saskaņā ar Kremļa koncepciju par impēriskās apziņas un lielkrievu lepnuma atdzimšanu. Neprasme un nevēlēšanās risināt konkrētas valsts problēmas piespiedusi pašreizējos Krievijas vadītājus ņemt piemēru no boļševikiem un meklēt gan ārējus, gan iekšējus ienaidniekus. Uzturēt sabiedrībā “aplenkta cietokšņa” gaisotni, provocēt starpvalstu un starpnacionālus konfliktus. Krievijas prezidenta uzstāšanās arvien biežāk atgādina skandalozus nacionālistisku organizāciju līderu paziņojumus. Taču vara, uzrunājot pašus tumšākos ļaužu instinktus, šķiet, pati sākusi baidīties no saviem darbiem.
Masveidīgums, kādā tālredzīgais Kremļa vēlēšanu apgabala elektorāts meties dzīvesvietas meklējumos uz Rietumiem, atgādina žurku bēgšanu no grimstoša kuģa. Par turīgo krievu vispievilcīgāko mērķi kļuvusi Londona. Par jauno izceļotāju nodomu nopietnību un ilglaicīgumu liecina gan pēc vēriena, gan tēriņiem vēl nebijusi nekustamo īpašumu iepirkšana Lielbritānijas galvaspilsētas dārgākajos rajonos. Runa jau sen vairs nav tikai par oligarhiem, kas bēguši no Vladimira Putina, bet arī par tiem, kurus vēl arvien var satikt Kremļa gaiteņos vai pamanīt dārgo Maskavas un Sanktpēterburgas ballīšu viesu pulkā. Pirms kāda laika BBC, atsaucoties uz laikrakstu The Times, ziņoja, ka krievu magnāti iegādājas pašus dārgākos namus tajos Londonas un Anglijas dienvidaustrumu rajonos, kur līdz šim mūždien dzīvojusi angļu aristokrātija. Pēc līdzības ar naftas šeihiem angļi krievu jaunbagātniekus dēvē par “jaunajiem arābiem”, bet krievi Lielbritānijas galvaspilsētu iesaukuši par Maskavu pie Temzas. Viņi turpina no Krievijas un tālāk no grēka izvest kapitālu, sievas, bērnus un mīļākās, tādējādi nodrošinoties pret iespējamām nepatikšanām, kas valsti varētu piemeklēt viņu pašu “nesavtīgās” valdīšanas dēļ.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla "Rīgas Laiks" 2006. gada novembra numurā