“Citu līderu vadībā no Pirmā pasaules kara būtu varējuši izvairīties. 1914. gadā Eiropai bija vajadzīgs Bismarks vai Čērčils, kuriem pietiktu dūšas pretoties spiedienam un spējas redzēt plašāku stratēģisko ainu. Taču galvenajām lielvarām bija vāji, sašķelti vai nevērīgi vadītāji. Tagad ASV prezidents sastopas ar virkni Ķīnas politiķu, kuriem, līdzīgi vāciešiem pirms simt gadiem, ļoti rūp, lai viņu valsti uztvertu nopietni. Vladimira Putina personā Obamam ir darīšana ar krievu nacionālistu, kurš ir gan blēdīgāks, gan stiprāks par nelaimīgo caru Nikolaju Otro.”
Mārgarita Makmilana, The New York Times, 2013. gada 13. decembrī
Nu, saki vēl, ka vēsturniekiem nepatīk varbūtības izteiksme. Mārgarita Makmilana ir diezgan prominenta savas profesijas pārstāve, tādēļ viņu nekādi nevar vainot profesionālās ētikas pārkāpšanā. Tiesa, vēsturnieku runas par to, “kā varēja būt”, nevis “kā bija”, bieži tiek uztvertas nenopietni. Kas būtu, ja Čārlzs I būtu izvairījies no pilsoņu kara? Kāda izskatītos britu Amerika, ja būtu novērsts ASV Neatkarības karš? Kas notiktu, ja netiktu nošauts Kenedijs? Kāda būtu mūsdienu Latvija, ja 1959. gadā netiktu sagrauti latviešu nacionālkomunisti? Šie jautājumi gan ir interesanti, taču vēsturnieki tos tomēr uzskata par nenopietniem. Tādēļ diskusija par tiem labāk iederas viesistabas klubkrēslos, pie cigāriem un konjaka – nevis augstskolu auditorijās un recenzētos žurnālos.
Taču šāda attieksme nav īsti pamatota. Nerunāsim nemaz par to, ka spēja veidot daudzmaz ticamas alternatīvās vēstures versijas tikai apliecina to autoru profesionālisma līmeni un orientēšanos konkrētās vēsturiskās situācijas sarežģītībā. Vēl vairāk: jautājums par attiecībām starp “bija” un “varēja būt” noved mūs pašas vēstures filozofijas dziļumos – tas ir jautājums par attiecībām starp brīvību, nepieciešamību un nejaušību. Vai kāda konkrēta cilvēka atšķirīga rīcība noteiktā vēsturiskā situācijā būtu varējusi ilgtermiņā izmainīt vēstures gaitu? Kā mēs tagad dzīvotu, ja pēc Čerņenko par ģenerālsekretāru būtu ievēlēts nevis Gorbačovs, bet kāds cits? Vai PSRS joprojām pastāvētu? Vai: kas notiktu, ja Nikolajs Otrais 1917. gada sākumā nebūtu atkāpies no troņa? Vai būtu izveidota neatkarīga Latvija? Vairums sliektos atbildēt: jā, jo to nosaka vēsturiska nepieciešamība. Caur Gorbiju un Nikolaju rīkojās vēstures nepielūdzamā loģika, tādēļ, ja nebūtu tieši šo cilvēku, tad viņu darbus noteikti padarītu kāds cits. Taču tas savukārt liek uzdot jautājumu par cilvēka gribas brīvību. Ja reiz ikvienā savā rīcībā mēs īstenojam kādu apslēptu vēstures plānu, tad kāda jēga runāt par brīvu izvēli? Un – kādēļ tad ir tik grūti pieņemt atbildīgus lēmumus? Ar mēģinājumiem apvienot šo vēsturiskās nepieciešamības loģiku ar brīvību katrs pa savam noņēmās Kants, Hēgelis un Markss. Savukārt naivi tiešs te bija arī latviešu daudz lasītais marksists Pļehanovs, kurš apgalvoja aptuveni tā: atsevišķais cilvēks ir tikai vēstures instruments; viņa raksturu un gribas īpatnības nosaka sociālā izcelsme un šķiriskā piederība. Tādēļ viņš nemaz nevar pieņemt citādu lēmumu, kā īstenībā pieņem – un tā tad arī ir visa viņa brīvība. Īsāk sakot, vēsture sāk izskatīties pēc grandiozas sazvērestības teorijas, kurā cilvēki neapzināti izpilda savas lomas kādā visaptverošā drāmā.
Taču nelaime tāda, ka arī pretējais variants nav daudz labāks. Ja pieņem, ka cilvēces vēsturi veido autonomi cilvēku lēmumi, tad tā kļūst par milzīgu patvaļību gūzmu, kurā velti meklēt kādu iekšēju loģiku. Vēsturnieks tad vienīgi var kraut faktus milzīgā kaudzē bez jebkāda kopsakara. Vārdu sakot, to, kas “ir bijis”, mēs varam sakrāt un aprakstīt. Taču mēs nevaram nedz pateikt, kas “būs”, nedz, kas “varēja būt” – jo visu taču nosaka cilvēka brīva griba. Skaidrs, ka šāda pozīcija ir ne mazāk absurda par pirmo. Praksē, protams, vēsturniekiem iznāk darboties starp abām šīm galējām pozīcijām. Lai cik cieši arī kāds turētos pie faktiem, nav iespējams iztikt bez pieņēmumiem un varbūtībām, kas runā pretī faktiem. No šādiem pieņēmumiem nevar izvairīties pat pie mums Latvijā, kur vēsturi lielākoties joprojām uztver kā “faktu noskaidrošanu”, nevis to interpretāciju. Teiksim, nelaiķis ekonomists Modris Šmulders, kurš jau 90. gadu sākumā vēlējās iesniegt Krievijai rēķinu par padomju okupāciju un par atskaites punktu izvēlējās Somiju, uzdeva jautājumu – cik pārtikusi šodien būtu Latvija, ja pēc Otrā pasaules kara tā būtu piedzīvojusi Somijas likteni, – un izdarīja attiecīgus aprēķinus. Īsi sakot, no varbūtības apsvērumiem var būt sava jēga un labums.
Attiecībā uz varbūtējo vēsturi aktualitāti nav zaudējis arī vecais labais Ranke. Lai izprastu kādu vēsturisku notikumu, ir nepieciešams nevis vērtēt to no šodienas pozīcijām, bet gan saprast tā dalībnieku iespēju horizontu – to, ko konkrētais vēsturiskais personāžs vispār spēja iztēloties, iedomāties un ko uzskatīja par pašsaprotamu. Ja šo principu neievēro, var ātri vien iebraukt dziļā anahronismā – teiksim, pārmest Krišjānim Valdemāram, ka viņš neiestājās par neatkarīgu Latvijas valsti, vai Imanuelam Kantam, ka viņš neaizstāvēja sieviešu balsstiesības. Šādi pagātnes vērtējumi diemžēl ir izplatīti, taču tie ir kliedzošā pretrunā ar godprātīgu vēsturnieka darbu. Tas ir apmēram tāpat, it kā pēc divsimt gadiem kāds pārmestu mūsdienu Latvijas politiķiem to, ka viņi nav risinājuši valsts enerģētikas problēmas, izgudrojot mūžīgo dzinēju.
Īsi sakot, vēsturi, kas ir pretrunā ar faktiem, arī var rakstīt godprātīgi un adekvāti. To var panākt, ja pagātnes varoņiem nepiedēvējam paši savas vērtības, zināšanas un pieredzi, bet cenšamies viņus saprast viņu pašu iespēju horizontā. Pēc Makmilanas domām, Pirmais pasaules karš izcēlās stingras līderības trūkuma dēļ un, ja Franča Jozefa, Vilhelma, un Nikolaja vietā būtu bijuši stingrāki vīri, no tā būtu varējuši izvairīties. Par to gan var pastrīdēties. Vispirms, vainīgas bija tā brīža drošības alianses; otrkārt, it visur tauta šo karu sagaidīja ar milzīgu patriotisku sajūsmību; treškārt, tobrīd visi bija pārliecināti, ka karš būs īss un nesāpīgs. Visas šīs lietas, ne tikai stingras līderības trūkums, aizsāka milzīgo katastrofu, kura met ēnu pār visu 20. gadsimtu. Taču Makmilanai ir grūti kaut ko pārmest: iespējamās vēstures jomā rakstītājs vienmēr var justies brīvāks attiecībā uz vēsturisku notikumu “būtiskajiem” un “nebūtiskajiem” aspektiem. Būsim godīgi: viņa nemaz nevēlas pētīt analoģiju starp 1914. un 2014. gadu, bet gan polemiski norādīt uz vajadzību pēc jauna Bismarka vai Čērčila pašreizējā Eiropā. Un tas jau ir politiskās gaumes jautājums.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2014. gada februāra numurā
Izmantota Bendzhamin Everett fotogrāfija