Intervija ar Jāni Grasbergu, Zemkopības ministrijas parlamentāro sekretāru

Pirms intervijas kolēģi minēja faktu: Jānis (mūsu parlamentārais sekretārs) savulaik piedalījies zemnieku nemieros, braucis uz Rīgu…

Kad studēju, zemnieku nemieri organizējās Valmieras pusē. Pazīstamākie lauksaimnieki saprata, ka valsts sistēmā un darbībā kaut kas jāmaina. Pats tolaik darbojos jauno zemnieku klubā un mēs – jaunākā paaudze – organizējāmies no Jelgavas puses. Arī manas saimniecības “Zilūži” tehnika atradās Rīgā. Tas bija laiks, kad lauksaimniekiem nebija nekādas teikšanas valdības gaiteņos, mūsu protesti bija nozīmīgs pagrieziena punkts, kas šādu attieksmi mainīja. Domāju, no protestiem ieguva arī meža nozare. Notikumi parādīja, ka latvietis māk solidarizēties ar citiem un citām nozarēm. Lielākās problēmas tolaik bija piensaimniecībā, bet protesta braucienā uz Rīgu piedalījās arī graudkopji un viens, otrs mežinieks.

Mūsu saimniecībai arī pieder meži un, iegādājoties zemi, nereti klāt “nāk” meža nogabals. Lauksaimnieks gan pamatā savus darbus un uzmanību koncentrē lauksaimniecības platībām.

Kas notiek “Zilūžu” mežos?

Mežu apsaimnieko tēvs. Esmu tais lietās piedalījies pavisam nedaudz – eglīšu stādīšanā. Mums tagad ir 30 ha meža. Gribētu teikt, ka mežsaimniecība mums ir “nejaušības pēc”.

Kāds ceļš no veiksmīga zemnieka aizvedis līdz Zemkopības ministrijai?

Stāsts ir par vēlmi valsts un sabiedrības labā izmantot savas zināšanas un vīziju par nākotni. Man tas ir jauns attīstības posms, kur uzkrāto pieredzi varu likt lietā. Lauksaimniecības nozarē faktiski esmu pavadījis visu dzīvi, izejot cauri dažādiem darbu posmiem, pilnveidojot zināšanas un rodot pieredzi ASV un Eiropā, esmu mācījies no citām saimniecībām un valstīm. Turklāt jau studiju gados darbojos Zemnieku Saeimā, vēlāk Kocēnu novadā kā domes deputāts. Secīgi tam nāca sajūta par darbošanos valstiskā mērogā, kur varu būt vairāk noderīgs.

Kā nozarē pieredzējušam lauksaimniekam izskatās situācija ar piena produkciju Latvijā tagad? Ir mums par daudz citvalstu produkcijas, vai runas par to pārspīlētas, vai…

Tirgu vislabāk var aizstāvēt sabiedrība – mēs paši! Mums jāveicina tautības apziņa. Ar likumu vai ministriju palīdzību nevar sakārtot jautājumu, lai “cilvēks, ieejot veikalā, paņem un nopērk tieši Latvijas preci, Latvijā ražotu produktu.” Protams, mēs nevaram iegādāties Latvijas olīvu ziepes, bet ir daudzas citas Latvijā ražotas lietas un produkti. Piemēram, pasniedzot kafiju, nereti klāt ir trauciņš ar kafijas krējumu. Diemžēl vai par laimi, Latvijā šādus piena produktus, kas pasterizēti augstā temperatūrā, vairs neražo (kādreiz bija “Lāse”). Nevar pārmest, ka mums uz galda ir igauņu vai poļu ražojums. Produktus, ko lietojam ikdienā un ko ražo Latvijā… Kā rāda Eiropas dati, Latvija ir no tām valstīm, kur liels imports ir tai tirgus segmentā vai segmentos, ko paši ražojam!

Tā ir tautības apziņa! Man bija pieredze Skandināvijā. Iekļūt turienes tirgū nav viegli – skandināvi apskatās piedāvājumu un saka: “Nē! Paldies! Mums šāda lieta jau ir! Ja jūs varat piedāvāt ko jaunu, kā mums nav…” Mūsdienās pamattirgus procesus un tendences nosaka patērētājs! Ko tas vēlas, mēs, ražotāji, piedāvājam!

Labs piemērs būtu t.s. emigrantu grupu veikali dažādās pasaules lielpilsētās.

Jā! Patērētājs nosaka daudz. Bieži vien valdībai pārmet – ko jūs ielaidāt tirgū to vai citu dalībnieku. Valdība? To darījusi pati sabiedrība (tauta)! Laika gaitā mazajiem specializētajiem veikaliem kļūst arvien grūtāk! Slinkums bieži vien uzvar. Apņemšanās: “Iešu, iepirkšos mazajā veikaliņā”, pazūd otrajā trešajā mēnesī, jo lielveikalā visu var dabūt ātrāk, viss ir gandrīz vienviet.

Iebildīšu! Jaunpils piena veikaliņš Jelgavā! Nereti tur ir lielas rindas un veikalā pagrūti iekļūt! Straupes veikaliņos līdzīgi!

Labais piemērs! Tā vajadzētu būt! Pie mums sabiedrības procesi šai virzienā neattīstās, kā vajadzētu. Rietumeiropā vietējo ražotāju un veikaliņu kultūra ir sena. Svētdienas rītā, ļaudīm ejot pa pilsētu, vietējo beķereju izpērk tukšu, mazajos piena veikalos ir rindas. Šādu situāciju es gribētu redzēt Latvijā! Tā ir sajūta par tautības apziņu. Ir laika posmi, kad tā “paklīst”, ir laika posmi, kad darbojas – kā runājot par “zemnieku nemieriem”: mēs varam sanākt kopā un risināt kopīgas lietas – piensaimnieki, graudkopji, mežinieki. Tas dod rezultātu, jo viens nav cīnītājs!

No zemes jāprot un jāmāk paņemt saprotami, efektīvi un tai draudzīgi…

Jā, ir svarīgi – ko un kā mēs audzējam. Esmu manījis un pieredzējis, ka bieži vien Latvijā pārprot ārzemju lektorus, kas ieradušies un vēstī kādu domu vai ideju. Gadās, sacītais izskanējis pavisam citā sakarā, bet – doma “nokopēta un ieviesta”, nedomājot par saturu, vēsturi un apstākļiem. Nupat – izbraukumā Rendas mežos redzējām piemēru – priedes augšana un attīstība – ciktāl šī saulmīļu suga var augt zem esoša vainaga, un kā tā aug atsevišķā audzē. Un, redzot šādu piemēru, sākam domāt – ko un cik esam zaudējuši. Tas pats sakāms par lauksaimniecību – cits noteiktā platībā var novākt četras ražas, mēs – trīs. Tas atstāj iespaidu uz kopējo situāciju. Jāņem vērā, ka mežsaimniecība nav vienas paaudzes saimniekošana vien. Lauksaimnieki saka: “Mēs šo zemi esam aizņēmušies no nākamajām paaudzēm, tā mums nepieder.” Mežsaimniecībā var sacīt, ka zeme patapināta no aiznākamās paaudzes. Jāskatās, ko audzēt, kāda ir augsne. Skaisti būtu: “man patīk ozoli, skan vareni, stādīsim ozolu silā…” Nebūs labi! Šo piemēru varam attiecināt uz savulaik popularizēto “mūsdienu bēdu” – latvāni. Mūsu apstākļos tā ir invazīvā suga, ar kuru tagad jācīnās, ne jāaudzē. Bet savulaik kāds paskatījies, atbraucis un izdomājis… Citur varbūt tas strādā, pie mums – noteikti, nē!

Ja ikvienā nozarē lēmējs būs nozares profesionālis, nevis kāds, kas pa ausu galam kaut ko sadzirdējis, neiedziļinājies un mēģina ieviest, būs labi! Es personiski bieži aicinu sabiedrības pārstāvjus ieklausīties profesionāļu ieteikumos (vai ministrijas, vai zinātnes) nevis kaut kādu ļaužu teiktajā, kas paķēruši skaļas frāzes no jebkurienes… Zinātnieki darbojas daudzās nozarēs un savu darbu veic ar domu, lai rezultātus kāds jelkad izmantotu. Neieklausoties zinātnieku pārbaudītos un apstiprinātos rezultātos, bet ticot “viena tante teica” principam, sekmes negaidīt … Tikpat kritiski būtu jāattiecas pret atbraucējiem no augsti attīstītām valstīm, kas saka: “Lūk, tā jārīkojas!” Bet – gadās – nepaskatāmies, ka dzīvojam citos platuma grādos un mūsu klimatā labi domāts ieteikums nedarbosies!

Neiedziļināšanās jautājumos jau ir plašāka problēma…

Darbojoties piena un graudkopības kooperatīvos, esmu novērojis, ka bieži vien cilvēkiem gribas uzklausīt nevis vietējos, bet ārzemju speciālistus. Sacīsim: ja ārzemju speciālists ko saka, tā noteikti ir!

Vai tas nav mantojums no Atmodas laika, kad klaida tautieši bija autoritātes un lielā cieņā?

Iespējams. Tie, kas dzīvoja t.s. rietumu pasaulē, 90. gados tika uzskatīti par zinošākiem. Ar laiku nāca sapratne, ka latvieši ir latvieši, bet kontinents cits, platuma grādi citi, pieredze cita… Nenoliedzami pieredze un padoms bija vajadzīgi valsts pārvaldes izveides gaitā, pie tam, ņemot vērā, ka informācija nāca no dažādām pasaules valstīm un vietām. Katram piemīt zināma profesionalitāte kādā noteiktā jomā, ja ir. Piemēram, es nepretendēju būt profesionālis mežsaimniecībā, jo esmu lauksaimnieks, jo lauksaimniecību pārzinu vislabāk. Runājot par darbu ministrijā, tālab mums ir Mežsaimniecības departaments, kurā strādā profesionāļi. Padomu varu jautāt ikvienam, arī nozares cilvēkiem ārpus ministrijas. Nebūtu pareizi, ja – es – lauksaimnieks - no sava skatpunkta tagad “profesionāli” (bet lauksaimnieciski) jauktos mežsaimniecībā. Protams, Zemkopības ministrijas pārziņā ir gan mežsaimniecība, gan lauksaimniecība, gan zivjsaimniecība – jāaptver viss.

Kā ar zivjsaimniecību Latvijā?

Mums ir jūras zveja, mazliet pairusi – piekrastes zveja un ļoti, ļoti izirusi iekšējo ūdeņu zveja. Potenciāls attīstībai ir, un es to redzu iekšējo ūdeņu zvejā, akvakultūrās. Mūsu dabiskie ezeri ir vairāk domāti makšķerniekiem, nopietnu, rūpniecisku zveju tur organizēt nebūtu lāga. Vaļaspriekam gan – cilvēks nedēļu nostrādājis, pelnījis naudu sev un valstij un brīvdienās dodas atpūsties ar makšķeri. Zivjsaimniecībā mēs ļoti daudz importējam to, ko varam dabūt uz vietas. Ir gana daudz labu piemēru – zivis audzē bijušajos karjeros, kas tagad ūdens pilni, nereti tur ir jau izveidota slūžu sistēma. Zivju audzēšana iekšzemē notiek, bet, manā skatījumā, nepietiekami. Domāju, trūkst zināšanu un kaut kas liek šai nozarei neattīstīties tik strauji, kā gribētos. Latvijas zivis var iegādāties, tās ir, bet nedaudz. Var vairāk!

Mums jāņem vērā arī mūsu četri gadalaiki, kas ietekmē jebkuru saimniekošanu. Ja viens klimatā pārmaiņās redz problēmas, citi – jaunas iespējas.

Vai nav grūti bez ikdienas saimniekošanas “Zilūžos”? Kā saprotams, tas ir dzimtas stāsts.

Saimniekošanu sāka tēvs 90. gados – 7 hektāros atgūtās zemes, tostarp pāris ha meža. Mēs vienmēr sevi esam saukuši par ģimenes saimniecību. Lēnām tēvs to visu veidoja, dēlus iesaistīja. Es saimniecību vadīju 10 gadus (2009.-2019.), patlaban groži ir vidējā brāļa rokās. Saimniecībai augot, sapratām, ka jārada pievienotā vērtība. Mums ir pārstrādes cehs, kur ražo dabīgus piena produktus. Vidējais brālis līdz šim bija atbildīgs par piena pārstrādi un tirdzniecību. Pēc Saeimas vēlēšanām un valdības apstiprināšanas saņēmu piedāvājumu būt par parlamentāro sekretāru. Pārdomāju, padomāju, apspriedos! Sapratu, ka saimniecībā manis “nebūs tik daudz”, kā līdz šim! Notika ģimenes apspriede ar vecākiem, brāļiem, brāļu sievām. Lēmums – man jāmēģina! Kur es vēl varu būt vērtīgāks un noderīgāks Latvijai, sabiedrībai, tautai, valstij kopumā? Kur mana izpratne un pieredze noder un ir izmantojama? Vidējais brālis saimniecībā tagad vada visu, jaunākais ir vetārsts, kas pieskata fermu un darbojas privātpraksē. Jāteic, lieliski, ka valdību apstiprināja janvārī, kad bija vieglāk veikt pārstrukturēšanu saimniecībā. Vasarā tas būtu daudz grūtāk. Vienu reizi ir bijis brāļa zvans: “Brauc mājās, man pietiek!” Saimniecība tiek optimizēta, jo, kā tas noticis daudzviet, zemes platības tika papildinātas pa gabaliņam vien, pa gabaliņam.

Kā vietējam saimniekam, zemniekam redzēt, ka mūsu laukos saimnieko dāņi, zviedri…

Viss atkarīgs no cilvēka. Ir, ar kuriem labi sadzīvojam, ir, kur nosāp sirds un galvenais - par saimniekošanas metodēm. Ir ārzemju lauksaimnieki, kas Latvijā ieprecējušies, ar tiem “vienkāršāk”. Kaimiņos mums mīt angļu izcelsmes vīrs, kam vecvectēvs latvietis. Līdz 40. gadiem saimniekojis Latvijā, tad aizceļojis. Nu mazmazdēls, kam vārds, uzvārds skan kā tīram anglim, atgriezies un strādā. Strādā ar domu par nākamajām paaudzēm. Sirds sāp par t.s “investoru tipa” saimniecībām, kur, nepieminot pesticīdu un minerālmēslu lietošanu, viss norit pēc plāna – vajag vai nevajag! Piemēram, ja paredzēts lauku miglot pret kukaiņiem, miglo! …arī, ja kukaiņu nav… Te redzi, ka cilvēki nākuši tikai nopelnīt, izsmeļot mūsu resursus. Jebkura saimniekošanas prasme ir plānojama ilgtermiņā, ilglaicīgi, ilgtspējīgi, ja kokam, to nocērtot, paliek lapas un zari, lauksaimniecībā jādomā – kā zemei atdot izmantoto kalciju un fosforu, jāsaprot, vai lietosim zaļmasu un mēslojumu, vai… Augsnes auglību “atdabūt”, ja tā ir “pārintensīvi” nogalināta, ir ļoti grūti!

Jākopj meliorācijas sistēmas. Jārēķinās, ka to paredzamais darbības laiks ir galā (sistēmām ir vismaz 30-40 gadu). Protams, tās, kas ir labi pieskatītas un uzturētas, var kalpot vēl 30 gadus, bet daudzas ir sliktā stāvoklī. Piemēram, grāvji, kuros nereti “strādā” bebrs. Grāvji, kas iet caur daudziem vai vairākiem īpašumiem, kur īpašniekiem nepieciešams vienoties. Grāvji, kas skar dabas liegumus, kur tos nevari uzturēt… Grāvji, kas liek meklēt risinājumus.

Vidzeme ar Valmieru, Smilteni, Ranku, Kocēniem ir nosacīts piensaimniecības centrs.

Katrā reģionā daudz atkarīgs no cilvēkiem! To redzu, to zinu! Vidzemē bija divi piensaimniecībai svarīgi cilvēki – Egils Juhnovičs un Andris Zālīte, kas izveidoja Vidzemes veterināro servisu un parādīja citas dzīvnieku audzēšanas tehnoloģijas, kas atšķīrās no padomju gados mācītā. Dzīvniekam vispirms vajag gaisu, tad – ūdeni un visbeidzot – barību! Pieļauju, tālab Vidzemē piensaimniecība ir attīstītāka. Jo tur sāka…  
Jāsaka, Latvijā mēs “pārražojam” (saražojam par daudz) to, ko patērējam. Pie visa tā, ka saražots ir gana, mēs piedevām daudz importējam. Atgriezīšos pie nepieciešamības radīt apziņu: lietot savējo! Tas būtu lielisks atspaids mazajiem pārstrādātājiem! Kādēļ lopkopība un piensaimniecība neattīstās tik labi, kā vēlētos? Gribam vainot citus… Nē! Pirms 15 gadiem graudkopji sakārtoja jautājumu – sanākot kopā un izveidojot kooperatīvus, ar kā palīdzību spēja pārdot graudus par cenu, par kādu tos tirgo francūzis, dānis, vācietis. Graudkopība nu attīstās straujāk!

Piensaimniecībai “graudkopju stāsts” vēl priekšā. Bija nesekmīgs mēģinājums (“Latvijas piens”), lieliski strādā Jaunpils. Jādomā un jāstrādā eksportam! “Latvijas piena” gadījumā sanāca četri kooperatīvi un “neizgāja sadarbības skolu”. Kamēr kopā nestrādā, viens otru nav iepazinuši, šķiet, viss kārtībā! Visi tik jauki cilvēki! Sāk strādāt, parādās radziņi… Sarežģījumi sadarbībā, starptautiskā piena tirgus likstas, Krievijas tirgus slēgšana un – skola galā… Patlaban piena tirgus ir nostabilizējies un pārorientējies.

Līdzīgu likstu redzu ogu lauku (ogu audzētāju) nākotnē. Kad ogulāji sāks ražot, un tas gaidāms drīz, problēmas būs, jo – nav padomāts – kur izaugušo likt. Vai “pretī” ražai ir tirgus? Kā es skatos uz procesu? No otra gala! Produkts – kur to likt, kas pirks… Nestrādā – “ir produkts, pārdošu!” Jādomā līdz galam! Tas pats ar baļķi – nevar to sagatavot un nolikt ceļmalā, gan jau kāds paņems!

Kā nākotnē izskatās Latvijas lauksaimniecības nozare, situācija tajā, iespējas?

Vispirms ir jāapzinās vērtība - mūsu zeme! Tad jāapzinās savs potenciāls un jāatceras, ka daudzas šodienas lielās lietas un uzņēmumi ir aizsākušies “mazās un šaurās garāžās vai citās telpās”. Nākotnē noteikti vajadzēs gudru un efektīvu saimniekošanu. Mums daudz jādomā par to, kā šī brīža pasaules ekonomiskajā tirgus situācijā izmantot un apstrādāt savu zemi, lai mūsu zemes hektāram būtu pēc iespējas augstāks lietderības koeficients, un mēs būtu vērā ņemams un noderīgs sabiedrotais Eiropai un pasaulei. Jāmācās no citām blakus nozarēm, piemēram, mežsaimniecības, kura ir patstāvīga un spēj pastāvēt pati par sevi. Jāmācās daudz! Arī lauksaimniecībai jākļūst pašpietiekamai un papildus finansējumam jābūt attīstību veicinošam instrumentam, ne izdzīvošanas līdzeklim. Tirgus nepārtraukti ir mainīgs; mums jāseko tam un jāmainās tam līdzi. Mazai valstij to ir daudz vieglāk izdarīt, nekā lielajiem milžiem. Te nāk prātā teiciens “Domā globāli, dari lokāli!”