Šā gada sausuma un cilvēku neuzmanības (varbūt pat apzinātas rīcības) rezultātā izcēlušies mežu ugunsgrēki būs nodarījuši miljonos eiro vērtībā lielus zaudējumus ne tikai mežsaimniekiem, bet arī dabai, taču tagad ir lielisks pētījumu poligons visiem meža dzīvotnes atjaunotnes izzinātājiem, ja vien viņi patiešām nezina, kā tas notiek.

Pirms vairākiem gadiem Vidzemē izvērtās asa cīņa visvisādos līmeņos starp vietējiem iezemiešiem un vides draugiem saistībā ar kontrolētās meža zemsedzes dedzināšanas projektu. Protams, nekādas ietekmes no saimnieciskā skatupunkta šādai dedzināšanai nebūtu, jo to veiktu lieguma zonā. BET vai tad dabas liegums savulaik netika noteikts, lai saglabātu dabas vērtības, nevis tieši otrādi, tās ar uguns palīdzību iznīcinātu. Ja patiešām šī aksioma ir pareiza, tad dabas draugiem bija jau sen jāsniedz skaidras atbildes, jo pretējā gadījumā secinājums liek palikt mēmam – aizliedza saimniecisko darbību, lai pēc tam varētu nodedzināt! Tā tik ir dabas vērtību saglabāšanas know how. Raugoties no šādas loģikas, uguns jāpielaiž vismaz kādā no rezervātiem.

Var jau būt, ka dabas draugi paši par savu naudu pirktos un lolotos mežos varētu veikt šādu kontrolēto zemsedzes dedzināšanas «eksperimentu», bet tādu taču gribēja īstenot Gaujas nacionālajā parkā -valstij piederošajā mežā. Dīvaini – savos īpašumos nē, bet citu saimnieku mežos jā. Vai tas nevelk uz līdzību vispirms ēdīsim Tavu pēc tam katrs Savu konfekti? Protams, tā ir tikai sakritība, ka dedzināšanu gribējās veikt valsts mežā.

Ja jau dabas pētniekiem ir tik interesanti, kas un kā notiek pēc meža ugunsgrēka, tad šogad šāda veida pētījums varēs veikt vismaz vairāku tūkstošu hektāru platībā, lai tikai tie pētnieki gribētu pētīt. Un vēl ja jau savulaik tika skandināts atpalikušiem bauriem neizprotamais «par nodedzināto platību dzīvotnes atveseļošanu», tad jādomā, ka pēc 2018. gada milzu mežu ugunsgrēkiem Latvijā notiks «dzīvotņu atjaunošanās» milzīgās platībās. Ceram, ka šo procesu pētnieki jau ir sagatavojušiem nopietnam pētnieciskam darbam un ar somu plecos jau ir ceļā uz pētījumu vietām. Tik lieliska iespēja sen nav bijusi un arī, vēl jo vairāk, ja pat speciāli nekas nav bijis jādedzina. Nu ko vēl var vēlēties? Varbūt, pirmsvēlēšanu drudzī uz Saeimas krēsliem pretendējošie varētu apsolīt dabas draugiem kādus īpašus šo platību aizsardzības pasākumus, lai kādi, atkal negausīgi un izbadējušies mežu saimnieķeļi, neizdomātu nocirst ugunsgrēkā cietušos koku un tos pārdotu kā kurināmo šķeldu, tā vietā mēģinot iestādīt jaunu mežu. Šādiem «dabas postītājiem» noteikti nedrīkstētu ļaut pretendēt uz reālu ES struktūrfondu līdzfinansējumu, nemaz nerunājot piešķiršanu.

Tomēr atkal ir kādi BET, proti, ugunsgrēku kontekstā tiek atgādināts, ka bojā gājuši ne tikai augi un koki, bet arī dzīvā daba – kukaiņi, putni, zvēri. Jā, skaudra, bet taisnība. Kur pirms vairākiem gadiem, kad gāja runa par apzinātu dedzināšanu, bija tie, kuri iestājās par putnu, kukaiņu un zvēru tiesībām uz dzīvošanu savā vietā, nemaz nerunājot par tiesībām tik «sadedzinātiem»? Protams, Latvija nebūt nav tā nabadzīgākā Eiropas valsts bioloģiskās daudzveidības ziņā, jo ir taču tepat netālas valstis, kur putns dabā nevis zoodārzā ir teju reta parādība.

Ak jā, plaši un postoši mežu ugunsgrēki ir daudzās zemēs un ja nu Latvijā esošajiem «meža dzīvotnes atjaunošanas» pētniekiem tomēr ir pārāk «mazas» vai «vienveidīgas» platības, kurās veikt pētījumus, viņi varētu ar saviem domubiedriem doties uz Grieķiju, Zviedriju (kur ugunī esot cietuši vairāk nekā 0,2 milj. ha) arī Krieviju un vēl citām valstīm. Iegūtos rezultātus varēs salīdzināt nevis tikai un vienīgi Latvija mērogā dažādos mežu augšanas tipos, bet arī citās klimatiskajās zonās esošajos mežos. Vai tā nav lieliska iespēja pētniecības darbam? Atliek tikai uzrotīt piedurknes un ķerties pie iecerētā darbiņa, kuru savulaik tumšie un neizglītotie iezemieši nolika uz bremzēm.
Laimīgu ceļu un veiksmīgus pētījumus!
Ar nepacietību gaidīsim šo pētījumu rezultātus.

Jānis Bērziņš sadarbībā ar Jāni Ezīti