Autors: Zemeunvalsts.lv

Saimnieki strādā. Liedzēji? Nāk un iet, un...

Intervija ar Daini Kreicbergu, meža īpašnieku un lauksaimnieku

Zvārdes pagasts savulaik tika aprakstīts kā padomju laiku slēgtā zona, poligons, kur vietējiem ceļš slēgts. Kā ir tagad?

Mana ģimene Zvārdes pagastā saimnieko kopš 90. gadiem. Sākumā, armijai aizejot, tur bija gan krūmi, gan aizaugušas pļavas. Uzsākot saimniekošanu, vērtējām, kam attiecīgā teritorija būtu piemērotāka – lauku iekopšanai vai mežsaimniecībai. Gadu gaitā esam šo to paveikuši. Sapratuši, ka jāsaimnieko arī bioloģiski. Zvārdes pagastā ir daudz aizsargājamo dabas vērtību. Tas skar arī saimniecisko darbību, jāseko zinātnei, lai varētu gan strādāt, gan, strādājot, neapdraudēt aizsargājamās sugas. Neteikšu, ka tas ir viegli. Gadās, svešinieki vēlas lemt saimnieka vietā, ko un kā darīt, kas nav pareizi! Labāk par īpašnieku situāciju viņa mežā vai tīrumā nezinās neviens. Saimniekošana (saimnieciskā darbība) ir sākums daudzām lietām un norisēm, kas dod zināmu kontroli pār teritoriju. Ja saimnieciskās darbības nav, kontrole zūd, un neviens nezina, kas teritorijā notiek. Ap 40% mūsu ģimenes īpašumā esošo mežu tiek “aizsargāti” (liegumi). Plānotās saimnieciskās darbības tur nenotiek, nevaram cirst kokus, kad vajag vai kad tas ir izdevīgi; secīgi - tas rada zaudējumus. Nauda, ko neiegūstam no plānotās meža apsaimniekošanas, jāmēģina “atrast” citā īpašuma daļā, kur varam saimniekot, kaut kur mums jāstrādā intensīvāk. Tas rada zināmas problēmas, jo vienmērīgi, videi draudzīgi saimniekot īsti nav iespējams. Teritorijas, kuras skar liegums, lauksaimniekiem pašiem kaut kā jākompensē. Liegumu “radītāji” par to nedomā!

Kā šie 40% radušies?

Dažādi. Ir vēsturiskais stāsts – padomju gados pagasta teritorija iedzīvotājiem nebija pieejama, daudzas platības aizauga. To izmantoja putni un dzīvnieki, kas atrada neskartu, neapdzīvotu teritoriju, vide tiem Zvārdē bija tīkama. Tad nāca neatkarības gadi un Zvārdes poligonu likvidēja, īpašumus atdeva to saimniekiem. Interese par Zvārdi radās arī dabas aizsardzības cilvēkiem, kas nereti teritorijā jau padomju gados iekļuva neatļauti, filmēja un dokumentēja. Ar šo ļaužu palīdzību veidojās zināma skaidrība par pagastā atrodošamies dabas vērtībām. Latvijai iestājoties ES, bija nepieciešamas dabas aizsardzībai atvēlētas teritorijas, pagastā izveidoja dabas parku. Vēlāk tā teritoriju samērā tehnisku iemeslu dēļ paplašināja. Zemes īpašniekus formāli uzklausīja: sapulces laikā varēji “izpausties”, bet nekādi lēmumi par labu īpašniekiem vai viņu interesēs netika pieņemti. Īpašumiem ir apgrūtinājumi un nevienu neinteresē līdz tam mežā ieguldītais darbs. Piemēram, ja man pieder egļu plantācija, kas aug bijušajā lauksaimniecības zemē, tā apsaimniekojama savādāk nekā dabisks mežs. Šādā teritorijā panākt dabas aizsardzībai vēlamus rezultātus ir apšaubāmi, jo koki pāraug, iet bojā, parādās sakņu trupe. Tas nenotiku, ja nogabalā būtu iespēja strādāt, šādi koki ir jācērt! Zvārdē padomju gados darbojās Morozova kara mežniecība, kas neinteresējās par Latvijas mežsaimniecības principiem, tai bija savi! Prasība: teritorijas apmežot! Arī pļaviņās “stādīja mežu”. Šādu platību iegādājāmies arī mēs un vēlējāmies saimniekot.

Cik noprotams, laikos, kad Zvārdē atradās padomju karaspēka daļas, saimniekošana notika, kā notika, par dabas aizsardzību neviens īpaši nerūpējās, bet mēs saņēmām daudz piesaukto “dabas daudzveidību”!

Tā varētu teikt! Putniem te klājās samērā labi! Piebildīšu, ja “padomju kara mežsaimniecība” būtu turpinājusies, laikam ritot, situācija krasi mainītos. Pļavas un pļaviņas aizauga, faktiski šobrīd pagastā saglabājušās dažas pļavas vien, kas putniem ir nozīmīga vieta, kur baroties. Bijušo pļavu vietā aug krūmi, baltalkšņi, drīz putniem teritorija nebūs piemērota. Cilvēka darbība ir nepieciešama – meži ir jākopj un jācērt, un pļavas ir jāpļauj! Patlaban, kā jau teicu, palikušas tās pļavas, ko izmanto lauksaimnieki. Zvārdes pagasta mežainums ir ap 90%.

Viena dabas aizsardzības forma ir dabas liegumi un dabas parki, kas uzskatāmi par “prognozējamiem”. Tie top salīdzinoši ilgā procesā, cilvēki var plānot, tiek informēti. Tas nenotiek pēkšņi!

Mums notiek citādi! Pērnā gada februārī saņēmām vēstuli par mikrolieguma izveides uzsākšanu. Pārsteigums! (Pirms tam saņēmām ciršanas apliecinājuma atteikumu.) Vēstulē bija norāde, ka atrasts sekmīgi ligzdojošs mazais ērglis, ko eksperts novērojis jau divus gadus. Tas būtu viens stāsts. Pēc trim mēnešiem saņēmām vēl vienu vēstuli jau par citu nogabalu. Viena gada laikā saimniecībai tas ir jūtams satricinājums! Ko varam iebilst ekspertiem? Manā skatījumā tā ir barbariska rīcība! Normāli būtu: ja liegumu vajag, ja tas ir nepieciešams, jābūt taisnīgai kompensācijai! Domāju, jebkurš īpašnieks savā teritorijā labprāt redzētu dabas vērtības, kas nāk par labu ekosistēmai, meža labturībai, kur ieguvēji būsim visi. Nav saprātīga rīcība atbildību un problēmas uzgrūst tikai dažiem īpašniekiem! Ja Latvijas, Eiropas vai pasaules sabiedrība uzskata, ka dabas vērtība ir sargājama, atbildība un materiālais slogs ir attiecīgi sadalāms! Sabiedrība vēlas, sabiedrība maksā! Nevis – sabiedrība vēlas, viens īpašnieks maksā! Mēs sargājam mazo ērgli, kas iznīkst ne jau Latvijā, bet Vācijā un citviet, kur tā vairs nav! Mums tas jāaizsargā, un mums šis process rada izmaksas.

Putns un tā dzīvesvieta tikuši apsekoti divus gadus. Cik noprotams, par apsekošanu īpašnieki netika informēti! Kaut kas notika, bet…

Jā! Tā gadījies, ka divus gadus esam novēroti! Redzam situāciju – tas, ko īpašnieks domā, īpašnieka tiesības saimniekot patiesībā ir tikai īpašnieka iztēle un izpratne vien. Kāds var mierīgi tavu mežu novērot, pētīt, noteikt: “mēs lemsim tavā vietā – jūs tagad te nesaimniekosiet!” Vai mēs tavu, nieka īpašniek, viedokli uzklausīsim, atkarīgs no mums!

Zinu tikai vienu valsti – kaimiņos esošo Putina Krieviju, kur saimnieks var iesēt labību, lauku kopt un pieskatīt, bet, ražai ienākoties, laukmalē parādās melnas automašīnas, no kurām izkāpj ļaudis, kas uzteic saimnieku par lielisko ražu un saimniekošanu, bet piekodina, ka ražu paņems viņi! Protams, ir kaimiņzemes likumu nianses, bet situācija pie mums ir līdzīga. Tu saimnieko, un ierodas “kāds”. Vai neierodas, bet atsūta vēstuli.

Neapšaubu eksperta kvalifikāciju, viņš noteikti zina, kas un kā viņam darāms, bet, kad intereses ir skatāmas kopainā, sākas cits stāsts. Cik noprotams – mazā ērgļa gadījumā saimnieciskā darbība un putna ligzdošana nav savienojamas, vai šāda iespēja vispār netiek skatīta. Te uzreiz jābūt un jāpiedāvā precīzs, taisnīgs kompensācijas mehānisms, kas pilnā apmērā segtu mežā uzkrātās koksnes vērtību!!!! Domāju, šādam mehānismam reāli darbojoties, mežu īpašniekiem nebūtu pretenziju pret mazā ērgļa (vai cita reta putna) dzīvi viņu teritorijā. Otra iespēja, ko varētu skatīt, ir maiņa. Valstij pieder gana daudz mežu, kurus varētu samainīt, ja aizsardzība (liegumi) nepieciešama ilgtermiņā, lēmumam jābūt izsvērtam un pamatotam. Patlaban izskatās, ka liegumus nosaka, neiedziļinoties situācijā. Kaut vai: nav skaidrības vai atrastajā ligzdā dzīvo mazais ērglis, vai peļu klijāns. Grūti pateikt, cik kvalitatīvi vērtēšana notiek.

Tu daudz interesējies par pieredzi citur Eiropā…

Kļūstot par mežsaimnieku, sāku interesēties par ornitoloģiju un secināju, ka ne vienmēr un visur pastāv daudzinātā tolerance un draudzīgums pret spārnainiem kaimiņiem. Dusmās, ka īpašums faktiski tiek atņemts, cilvēks var izpostīt ligzdu. Eiropas valstīs attieksme pret plēsīgajiem putniem ir dažāda. Joprojām ir zemju īpašnieki, kas indē putnus, lietojot pesticīdus vai saindējot ēsmu. Piemēram, Austrijā ir sens ar pasta baložiem saistīts sporta veids un tradīcijas. Baložu īpašnieku intereses netiek uzklausītas, plēsīgo putnu skaits pieaug, balodis tiem ir garda maltīte …un sākas indēšana... Protams, dažādos Eiropas reģionos attieksme ir atšķirīga, bet – iepazīstot situāciju kopumā – ja vide putnam ir labvēlīga, aizsardzības pasākumiem jābūt saprātīgiem un līdzsvarotiem. Valstij jāļauj ik sabiedrības pārstāvim saimniekot tā, kā viņš uzskata par pareizu! Ja kāds vēlas vai ir apņēmies lemt īpašnieka un saimnieka vietā, lēmumam jābūt stingri pamatotam, izsvērtam, noteiktam un naudiski vai citādi kompensētam.

Ir iespēja salīdzināt pieredzi Latvijā un ārvalstīs. Esmu piedalījies dažādās vides aizsardzības aktivitātēs un apmācībās citviet. Ārvalstīs darba stils ir savādāks – pie īpašnieka ierodas cilvēks, kas interesējas par attiecīgo teritoriju. Notiek sarunas, tajās iesaistās valsts iestādes, spriež par vēlamo rezultātu. Galu galā tiek slēgta vienošanās (līgums) par mērķiem, kas attiecīgajā īpašumā tiks realizēti. Vienošanās ir brīvprātīga, īpašnieks saņem noteiktu maksu vai kompensāciju. Austrijā – ja īpašumā tiek konstatētas sargājamas dabas vērtības – pie īpašnieka ierodas pārstāvis ar līgumu, ko slēdz uz 20 gadiem. Īpašniekam nekas nav jāzaudē, ja viņa īpašums iepaticies ligzdas vīšanai putnu pārim. Pēc 20 gadiem šo līgumu pārskata atkarībā no situācijas. Viesojos dabas parkā Lielbritānijā, runāju ar zemes īpašnieku. Viņam bija nepieciešamas finanses bērna studijām augstskolā. Risinājums tika rasts, īpašnieks izstrādāja mežu. Minētie piemēri liecina, ka citviet dabas sargi saprot, ka aizsargājamās teritorijās mītošie cilvēki ir tikpat liela vērtība kā putns, augs vai pļava.

Citās valstīs sarunu gaitā ne tikai runā, bet uzklausa, meklē risinājumu un tad rīkojas. Pie mums uzklausa – piedalījos uzraudzības grupas darbā – tapa dabas lieguma “Zvārde” aizsardzības plāns un individuālie aizsardzības noteikumi. Tikko nonācām pie svarīgām saimnieciskām lietām – par saimnieciskās darbības maiņu, par liegumiem… Uzklausīšana bija galā! Pieļauju, ka Zvārdē ierobežojumu noteikšana nav būtiska (maznozīmīga), varētu atļaut kontrolētu darbību - proti – “uz teritoriju vērsts saimnieka skats”. Patlaban ir teritorija, ir ierobežojumi, ir liegumi, bet – vai tas sasniedzis mērķi – apšaubāmi! Ja meža īpašnieks nedrīkst cirst vai kopt mežu, blakus esošais  lauksaimnieks var turpināt saimniekot bez speciāliem noteikumiem un regulējumiem. Ligzdas vieta putnam ir, barošanās areāls… Ir, nav? Runājot uzņēmēja valodā: “ja ir resursi, būtu tikai pareizi, tos efektīvi izmantojot, mēģināt ražot vairāk.” Ja mums ir dabas liegumi, tajos un ar tiem dabas vērtības būtu “jāražo” vairāk. Vai liegumi stimulē dabas daudzveidību?

Ja skatāmies, ka mazo ērgļu skaits Latvijā ir ap 4000 pāru, ik ligzdu aizsargāt būtu vienlaikus apgrūtināt dzīvi un darbu cilvēkiem lauku teritorijās. Laukos liela daļa īpašnieku pelna ar zemi – vai uz tās aug bērzi, egles, griķi vai rudzi! Ja saglabāsies līdzšinējie aizsardzības apstākļi, mums būs daudz, daudz teritoriju, kas nedos tautsaimniecībai vēlamos ienākumus. Katra mikrolieguma izveide būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē: vai šāda teritorija nepieciešama vispār, kur tā nepieciešama utt. Ja nelielā teritorijā mazajam ērglim ir trīs ligzdas, jādomā, vai aizsargāt visas trīs. Ja līdzās ir valsts mežs, varbūt ir vērts “uzlabot situāciju” tā, lai ērglis pārceltos uz valsts mežu. Manuprāt, tas būtu saprātīgāks risinājums nekā tracināt nelielos mežu īpašniekus. Liegumus nevar veidot tik vieglprātīgi. Pagastā jau tik daudz zemju ir aizsargājamas, veidot vēl papildu sargājamas teritorijas pagastam ir kaitīgi. Zvārdē pēc aprēķiniem mīt 2 cilvēki uz kvadrātkilometru, kas jau ir maz, bet šis skaitlis vismaz saglabājas nemainīgs. Līdzās - Jaunauces pagastā, skatoties uz liegumiem, iedzīvotāju skaits krītas: “Ko darīt, ja darāmais tiek atņemts?” Kad 1991. gadā poligonu likvidēja, bija sajūta – cilvēki atgriezīsies, dzīvos, kops zemi un viss notiks. Tā nebūt nav, ir parādījušās citas intereses…

Pagastā ir ļaudis, kas izšķiras savu zemi pārdot, jo notiekošais viņos neraisa labas sajūtas. Vienu brīdi tu esi saimniekojis pareizi, kopis zemi, stādījis mežu, tagad – putns ir atlidojis un tavu mežu izvēlējies ligzdai, un tev par tavu darbu seko sods. Sods par pareizu rīcību. Ne katrs spēj līdzsvarot tik nozīmīgus apgrūtinājumus un zaudējumus! Labi, ja tie ir vietējie uzņēmēji vai ļaudis, kas zemi nopērk, bet par to interesējas arī ārzemnieki. Vai tas ir lieguma mērķis? Ko mēs vēlamies panākt? Ja klausāmies mazā ērgļa pētnieku Bergmaņa kungu: viens no sugas pastāvēšanas riskiem ir īpašumu konsolidācija – lielu platību nonākšana viena vai dažu īpašnieku rokās. Faktiski tieši liegumi veicina īpašumu konsolidāciju. Lielos īpašumos saimniekošana ir atšķirīga – vai to saprot liegumu radītāji, nav skaidrs.

06.05.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri

Andris Andersons
Interesanti ko teiktu kundzīte, ja dzīvoklī ienāktu Ķerus, abām guļamistabām ieliktu stila durvis un pierīkotu atslēgu un nelaistu iekšā. Droši vien arī nāktos kādu citu telpu intensīvāk lietot, piemēram, gulēt virtuvē. Varbūt tad kundzītei būtu brīvs brītiņš palasīt to ANO ziņojumu un statistiku par Latvijas mežiem un apjaust, ka ir dažas būtiskas atšķirības.
Ilmai Čepānei
Kundzīt - nu nabagiem visur redzas merkantilisms Šeit redzams, ka jaunais cilvēks visu dara pareizi- stāda, kopj, cērt, pelna.... Un tur nav nekas merkantils - viņs rūpējas gan par sevi, gan turpmāko paaudzi pareizi saimniekojot... Bet pēkšņi viņa darbu nozog, jo valsts nespēj samaksāt par to, ko paši vēlas saglabāt.... Un kāpēc Saimniekam būtu jācieš ? Šādi arī veidojas mākslīgi mirušie koki, iznīdētās ligzdas un citas nejaucības, jo Saimniekam par viņa ieguldīto LAIKU un darbu netiek noteikta atbilstoša samaksa
Juris Kampa
...biedē `` ilmas čepānes`` attieksme pret saimniekiem... jūtu, ka tādi ļauži, kuri saņem algu pie kases lodziņa par atsēdētajām stundām kantorī nekad nesapratīs Daini Kreicbergu un pārējos mežiniekus, kuri savu darbu un finanses plāno gadu desmitiem uz priekšu, nevis no algas līdz algai...
Aivars Bērziņš
Muļķu zemē muļķis pērienu arī baznīcā dabū, par ko arī mēs te tagad varam lepoties.Pusceļu pa tuksnesi būsim kaut kā noklamzājuši, vai ar otru pusceļu pietiks.... nezinu.
Ilma Čepāne
" ...nevaram cirst kokus, kad vajag vai kad tas ir izdevīgi; secīgi - tas rada zaudējumus. Nauda, ko neiegūstam no plānotās meža apsaimniekošanas, jāmēģina “atrast” citā īpašuma daļā, kur varam saimniekot, kaut kur mums jāstrādā intensīvāk...." +++++++++++++++++++++ Merkantils jauns cilvēks, kurš dzīvo tikai šodienai, nedomājot par savu, savu bērnu un mazbērnu nākotni. Nupat tika publicēts ANO ziņojums, ka apdraudētas ir vairāk kā miljons sugas, tostarp aizsargājamie putni. Līdz ar to pastāv arī draudi cilvēka bojā ejai. Iespējams, ka Latvijā kompensācijas saistībā ar ciršanas ierobežojumiem pagaidām ir nesamērīgas, taču biedē tāda attieksme pret vides aizsardzību.