Autors: Zemeunvalsts.lv

Redzu: lauki attīstās!

Saruna ar Daigu Zaķi, Izglītības iniciatīvu centra direktori un LAPAS padomes priekšsēdētāju

Kas ir Izglītības iniciatīvu centrs un kā tapa Latvijas platforma attīstības sadarbībai?

Gan Izglītības iniciatīvu centrs (IIC), gan Latvijas platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) ir nevalstiskas organizācijas. IIC 2019. gadā svinēja jau 18 darbības gadus, centru dibināja vairākas pašvaldības un pedagoģiskās augstskolas. Mūsu darbības mērķis – stiprināt izglītības kvalitāti Latvijā. Vienkārši sakot: sniegt profesionālu atbalstu skolotājiem, aizstāvēt bērnu vajadzības, palīdzēt ģimenēm iesaistīties savu bērnu attīstībā un mācībās. To darām dažādos veidos – apgūstam pasaules labo praksi un “nesam” to uz Latviju, organizējam dažādus pasākumus (semināri, konferences, konsultācijas u.c.), veicinām dažāda veida sadarbību. Vadu IIC jau 10. gadu, to darīt nav grūti, jo mums ir profesionāla un jauka komanda.

Savukārt, Latvijas Platformu attīstībai un sadarbībai (LAPAS) izveidoja vairākas nevalstiskās organizācijas (arī IIC), kuras tolaik darbojās ANO “Tūkstošgades mērķu” atsevišķās tematiskajās jomās. Mēs sapratām, ka nepieciešams “vienojošs organisms”, kurš spēs veikt interešu aizstāvību nacionālā un starptautiskā līmenī, kā arī spēs apvienot visus Latvijas aktīvākos darītājus. Tā izveidojās profesionāla organizācija – LAPAS, kura spēj apvienot ļoti dažādus cilvēkus un dažādas intereses, un aizstāv sabiedrības vajadzības ļoti plašā tematikā. Tikko atzīmējām LAPAS darbības 15 gadus. Bija patiess gandarījums dzirdēt gan no biedriem, gan partneriem atzinīgus vārdus par kopīgi paveikto. Tātad – mūsu tā laika redzējums par to, ka šāda organizācija ir nepieciešama, ir bijis tālredzīgs.

Kā noritējusi attīstība? Nereti gadās, ka organizācijas vienojas par “jumta organizācijas” nepieciešamību, tā top un tad… dalībnieki gaida…

Tā ir daudzu sadarbības tīklu un organizāciju problēma. Mēs mēģinām procesus organizēt abpusēji izdevīgi – organizācija nav liela, darbinieku nav daudz, tādēļ jāizmanto arī biedru resursi. Mūsu organizācijas var darboties tematiskajās darba grupās, piemēram, grupā par globālo izglītību. Dalīborganizāciju līdzdalība ir atšķirīga – vieni iesaistās aktīvi, citi līdzdarbojas, lai mācītos. Piemēram, viena no jaunākajām mūsu biedru organizācijām ir Kurzemes NVO atbalsta centrs, kas ar attīstības sadarbības jautājumiem tieši nestrādā, bet ir ieinteresēts uzsākt ko jaunu un sabiedrībai nozīmīgu. LAPAS biedrorganizācijas ar savu pamatdarbības mērķi “nosedz” visus 17 ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķus, tādēļ ir plašs gan risināmo problēmu loks, gan iespējas cilvēkiem sadarboties.

Ja atskatāmies uz LAPAS 15 gadu darbību, kas ir labi izdarīts?

LAPAS, kā mūsu ideju kopienas virsorganizācija, vairāk strādā ar interešu aizstāvību – valsts politikas, Eiropas un pasaules politikas. Savukārt, dalīborganizācijas vairāk darbojas praktiskā līmenī – īsteno dažādus projektus, organizē pasākumus, gatavo un izdod informatīvus materiālus, tiekas ar cilvēkiem reģionos utt. Domāju, galvenie organizācijas sasniegumu rādītāji ir: atpazīstamība pasaules līmenī, uzticamība kā nozīmīgam partnerim un regulāra attīstība. To apliecina, piemēram, iespēja uzstāties ar Latvijas pilsoniskās sabiedrības ziņojumu ANO augsta līmeņa politiskajā forumā, vai fakts, ka Dienvidkorejas valdība aicināja LAPAS dalīties pieredzē, kā pie mums norit interešu aizstāvība.

Kā jūs raugāties tieši uz nacionālo interešu aizstāvību un noturēšanu starptautiski?

Starptautiskā līmenī mēs, nepārspīlējot, redzam milzīgu interesi par to, ko dara nevalstiskās organizācijas mūsu valstī! LAPAS biedri (un arī citas nevalstiskās organizācijas) ir iesaistījušies daudzos starptautiskos sadarbības tīklojumos un aktīvi piedalās dažādos globālos pasākumos un iniciatīvās. Ja pasaules kartē atzīmētu visas vietas, kur mūsu biedriem ir sadarbības partnerības, būtu grūti atrast kādu “tukšu” teritoriju. Mēs esam atvērti sadarbībai, jo saredzam tās jēgu un nozīmi sabiedrības attīstībā.

Svarīgi ir nenokļūt spīlēs starp globālo un nacionālo… Gadās uz “modes lietām” noraksta to, kas, varbūt, attiecināms uz citu jautājumu, citu problēmu utt.

Mēs vadāmies pēc saukļa “Domā globāli, rīkojies lokāli!” Runājot par globalizāciju gan ar lēmumu pieņēmējiem, gan ar citiem cilvēkiem, esam secinājuši, ka izpratne par ilgtspējīgu attīstību, par to kā globālie procesi ietekmē mūsu dzīvi un kā mūsu rīcība un lēmumi atsaucas uz globālām norisēm, vēl ir samērā zemā līmenī. Piemēram, runājot par ilgtspējīgu un atbildīgu rīcību, situācija Latvijā vērtējama kā atšķirīga – dažās pašvaldībās noris mērķtiecīga darbība, dažās – vēl jāpierāda, kādēļ tas ir svarīgi. Manā dzimtajā pilsētā Jēkabpilī esam daudz diskutējuši par to, kā ilgtspēja saistāma ar darba plānošanu pašvaldībā, kā to izmantot stratēģiju izstrādē, kā iesaistīt iedzīvotājus, lai arī viņi justos līdzatbildīgi par tiem lēmumiem, kuri tiek pieņemti.

Esam sprieduši par to, kāpēc Latvijas iedzīvotājiem pasaule vēl aizvien izskatās Latvijas kontūrā? Daudzi nudien nesaredz savas dzīves saistību ar norisēm plašajā pasaulē. Tas nav pārmetums, tas nozīmē vien to, ka mums trūkst globālā skatījuma.

Daudzi ilgtspēju saprot gana šauri – vai tikai rūpniecību, vai tikai sabiedriskas aktivitātes, vai tikai zinātni.

Viens no svarīgākajiem nevalstisko organizāciju uzdevumiem ir svarīgu, bet sarežģītu informāciju dažādām sabiedrības grupām izskaidrot tā, lai cilvēki gan saprot, gan iedziļinās lietas būtībā, gan ir motivēti iesaistīties. Diemžēl, liela daļa mūsu cilvēku ir vērsti vairāk uz savu personīgo vajadzību nostiprināšanu un interešu aizstāvēšanu. Tas, protams, nav nekas nosodāms, bet nereti viņu “vēlmes” negatīvi ietekmē citus. Piemēram, kādā sarunā ar lielajiem zemniekiem, viņi paši izsaka domu: neskatoties uz to, ka nosacījumi par konkrētu mēslošanas līdzekļus lietošanas aizliegumu ir labi zināmi, tomēr ekonomisku apsvērumu dēļ tos pārkāpj. Tātad: zemnieki izprot ilgtspējas aspektus, bet biznesa intereses tiek vērtētas augstāk.

Domāju, ikviens vēlas dzīvot labāk, bet tai pašā laikā nevēlas uzņemties atbildību par to, kā šī labklājība veidojas. Vērojot, kas notiek lauku teritorijās, redzu: lauki attīstās! Varbūt ne gluži klasiskā izpratnē, bet cilvēki vēlas dzīvot tuvāk dabai – pilsētnieki arvien vairāk pērk īpašumus laukos, paši dzīvo, paši strādā vai zemi iznomā. Bet ieguvums tiek visiem – lauku teritorijas tiek sakoptas un “dzīvība” tur atgriežas! Kāds “Swedbank” eksperts reiz sprieda, ka Latvijas laukiem esot tikai viena iespēja atdzīvoties – ja uz laukiem pārcelsies dzīvot ģimenes, kuras ir ekonomiski patstāvīgas un vēlas saviem bērniem dabīgāku dzīves vidi. Tikai šādas ģimenes spēs pārvarēt “lauku dzīves” barjeras – strādāt attālināti, izvadāt bērnus uz skolu, izveidot un uzturēt piebraucamos ceļus utt. Protams, vietvarām būs jāiegulda līdzekļi šo ģimeņu “noturēšanai”, piemēram, brīvā laika organizēšanai, ekovides sakopšanai u.c.

Ko cilvēki domā par administratīvi teritoriālo reformu? Vai nedomā neko…

Domā, domā! Un uztraucas. Gadās, satiekoties, sākam runāt par citu, bet – gribi, negribi – nonāc pie reformas jautājumiem. Mans viedoklis ir personiskā apvienojums ar sarunās ar kolēģiem saprasto: reforma ir ne tikai atbalstāma, bet nepieciešama! Nereti šķiet, ka mazo vietvaru “turētāji” domā ne par savu iedzīvotāju, bet samērā šaura cilvēku loka personiskajām interesēm. Ne es vienīgā, kam šķiet, ka saimniekošana daudzviet ir nemākulīga, nepārdomāta, vietējo cilvēku zināšanas netiek izmantotas kopīgam labumam. Es atbalstītu tādu, kā tagad moderni teikt, vietvaldi, kas spētu plānot dzīvi vismaz 20 gadu periodā. Domāju, teritoriālā reforma ieviesīs pārmaiņas, un cilvēki gan vairāk uzticēsies cits citam, gan paši vairāk iesaistīsies savas dzīves kvalitātes uzlabošanā. To veicinās arī citas paralēlās norises sabiedrībā.

Ko, kā izglītības speciāliste, domājat par skolu reformu?

Runājot par izglītības kvalitāti, gan vietējie, gan starptautiskie “mērījumi” rāda, ka lielajās skolās izglītības kvalitāte ir augstāka. Šis fakts “apgāž” skolotāju pausto, ka mazāks bērnu skaits klasē dod iespēju strādāt individuāli, kas, savukārt, it kā nodrošina augstākus mācību rezultātus. Bet, augstāki rezultāti, jeb labākas atzīmes, manuprāt, nav galvenais, kāpēc jāveic pārmaiņas. Mūsdienās svarīgs ir mācību process (kā bērns mācās) un bērnu labizjūta mācību laikā (kā bērns jūtas skolā). Lai mainītu uzsvarus, ir jāiegulda daudz pūļu. Domāju, ka “padomju skolas rāmis” daudziem skolotājiem ir grūti pārvarams šķērslis. Arī bieži sacītais – mēs mācījāmies padomju skolā – vai tad esam slikti cilvēki izauguši – ir tikai provokācija. Mūsu bērni ir dzimuši citam laikam! Pedagogu samulsums ir saprotams: “ko mēs darām nepareizi”? Kas ir “tas jaunais un atšķirīgais”? Tāpēc nepieciešams mērķtiecīgi veidot atbalsta sistēmu skolotājiem, lai viņi justos droši un profesionāli pārliecināti! Arī mēs šajā procesā iesaistāmies, piemēram, kopā ar Valsts izglītības attīstības centru mācām pirmsskolu ekspertus, kas palīdzēs bērnudārzu darbiniekiem veikt pārmaiņas. Kā mana kolēģe teica: “pedagoģijā nekā jauna vairs nevar izgudrot”, un nekā nezināma un sarežģīta “jaunajās lietās” nav. Katrs cilvēks saprot, ka mācīties par mežu labāk ir ne, lasot grāmatā, bet vērojot dabu – kokus, krūmus, putnus, meža dzīvniekus. Vai tas ir kas nesaprotams, jauns un sarežģīts? Arī vecāki, ģimenes un vietējās kopienas ir līdz šim neizmantots, pedagoģiski noderīgs resurss.

Ne tik sen, Ziemassvētkos, mūs apsveica Latvijas Valsts prezidents un novēlēja radošas iedvesmas bagātu gadu. Jūtamies pamanīti un novērtēti! Tas dod spēku neatslābt, nepagurt un meklēt jaunus iedvesmas avotus labiem darbiem. Tā arī būs!

20.02.2020
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru