Vērtējot pēdējo trīs gadu notikumus Latvijā, ko tieši ietekmējuši ārēji apstākļi – C19 un Krievijas iebrukums Ukrainā – diemžēl jāsecina, ka daļā sabiedrības pieradums pie noteikta domāšanas vai darbības imitēšanas veida ir ar milzu inerci. Ja uzņēmēji un ar uzņēmējdarbību tieši saistītie aktīvi darbojas un mēģina mainīt vai pielāgot situāciju, vai turpināt mainīgos apstākļos, nosacītajā “lielpilsētas centrā” joprojām valda plakātisks aktīvisms vārdos, ne nieka nesaprotot no praktiskās puses. Smalkais vārds “jēgpilni” ir zaudējis jēgu. Kā rīkoties darītājiem?

Kas šobrīd, jūlija pirmajā pusē, ir aktuālākais tevis pārstāvēto asociāciju biedru vidū – karš Ukrainā un ar to saistītās problēmas, piemēram, cenu celšanās vai MK 21. jūlija lēmums*?

Tā kā darbojos un pārstāvu divas asociācijas – Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociāciju un Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociāciju – atbildes varētu atšķirties. Piemēram, Ukrainas kontekstā, protams, pirmais un vissvarīgākais bija lielais un spējais degvielas cenu kāpums. Ja zinām, ka mežizstrādātājiem un transportētājiem ir pietiekami daudz vidēji ilga un ilga termiņa līgumu, problēma bija apstāklī, ka tie mehānismi, kas indeksēja cenas atbilstoši to maiņai, nespēja “sekot līdzi” to straujajam kāpumam. Ja zinām, ka mežizstrādē degvielas pašizmaksa sastāda ir ap 25-30%, savukārt, transportam tā ir tuvu 50%, saprotams, ka šādam cenu lēcienam bija ārkārtīgi liela ietekme, pakalpojumu sniedzējam radot ļoti lielus zaudējumus. Bija situācijas, kurās uzņēmējs nevar nesniegt pakalpojumu, jo ir attiecīgas līgumsaistības, kurās paredzēti līgumsodi, bet no otras puses – tu pakalpojumu nevari sniegt, jo tev nav apgrozāmo līdzekļu, lai nosegtu izmaksu kāpumu. Vēl sliktākā situācijā bija mežsaimniecisko pakalpojumu sniedzēji, kam pēc dažiem mēnešiem līgums beidzās, jo tiem noslēdzošo periodu nācās strādāt mīnusos, notērējot iepriekš nopelnīto. Degvielas cenu lēciens bija ļoti būtiska problēma un, diemžēl, tai jēdzīgu risinājumu neatradām. Viens no iemesliem – nozarē ne vienmēr ir 100% vienota nostāja, kas bieži vien ir ļoti svarīga. Piemēram, lai valsts mežu apsaimniekotājs atkāptos no līgumsaistībām vai tās mainītu, ir jābūt pamatotai pārliecībai, ka problēmsituācija aptver visu nozari; nevar būt tā, ka vienam pakalpojuma sniedzējam ir ārkārtas situācija, bet cits saka – “Nē, man tā nav, es darbu varu turpināt!” Šādā situācijā nevar izmantot (“iedarbināt”) nepārvaramas varas situāciju, kas iekļauta līgumos. 

Veicām daudzus un dažādus saziņas un komunikācijas lokus un ceļus, bet risinājumu neatradām ne sadarbībā ar valsts mežu apsaimniekotāju, ne ministriju (Ekonomikas, Finanšu, Zemkopības) līmenī, kam rakstījām, ka lieti noderētu, piemēram, akcīzes nodokļa samazinājums īstermiņā vai citi atbalsta mehānismi degvielas iegādei. Nekas nenotika. Nevaru sacīt, ka nozarē ir daudz bankrotu, bet ietekme uz attīstību noteikti ir jūtama. Piemēram, runājot par ilgtermiņa līgumiem, nopietns jautājums – cik uzņēmēju gribēs tādus slēgt un cik viegli šādu pakalpojumu turpmāk būs nopirkt. Tirgū cenas ir pietiekami augstas, privātais sektors ir ļoti aktīvs un privātajā sektorā ir vieglāk un vienkāršāk vienoties. 

Turpinot par kara ietekmi, neskaidrības radās arī kokapstrādātājiem. Nu zinām, ka no Krievijas un Baltkrievijas koksne vairs neienāks, tirgū būs izejmateriāla iztrūkums. Ritēja nopietnas diskusijas – kā tagad iegādāties koksni – slēgt līgumus uz īsāku termiņu, vai tomēr ilgāku – arī šeit domas dalījās: vieni domāja, ka labāk pirkt ilgākā laika posmā, lai par dārgāku cenu, toties pārliecībā, ka materiāli būs,– tātad vari domāt un plānot, lai piedāvātu produktu saviem klientiem; otri uzskatīja, ka konkurence par koksni būs milzīga un cenas nebūs ilgtspējīgas. Teikšu, taisnība bija abiem atkarībā no situācijas un sortimenta. 

21. jūnijs un MK lēmums. Sacīt, ka tas kaut kādā ziņā bija ļoti, ļoti nozīmīgs manu asociāciju biedriem, es nevaru. Mēs rēķinājām un skaitījām, ka darbu kopapjoma pieaugums šī lēmuma rezultātā varētu būt 5-8%. Ja skatāmies uz pakalpojuma sniedzējiem, ir paredzamas problēmas tehnikas un cilvēku pieejamībā, būs nopietni jādomā, kā nodrošināt mežizstrādes apjomu palielinājumu. Nedomāju, ka kopējais mežizstrādes apjoms būtiski mainīsies tieši caurmēra maiņas dēļ. Būs lielāks pieprasījums enerģētiskās koksnes sagatavošanai, saīsināsies cikls, cik ilgi kaudze atrodas mežā, bet – jāatgādina, ka kopā ar MK lēmumu tapa informatīvais ziņojums** par situāciju lauksaimniecībā. Tajā bija ietverta doma pārskatīt valstij piederošo mežu piecgades tāmi, tajos palielinot kopējo izstrādes apjomu. Caurmēra izmaiņas vairāk attiecināmas uz plānošanu, ko nu varēs veikt labāk. 

Runājot par papildus koksnes apjomu, ir cerība, ka tas normalizēs cenas, 100% garantijas gan nav, jo esam vienotajā tirgū – kas maksā vairāk, tas dabū. Bet, kā jau minēju, ir zināma cerība, ka papildus resursi bremzēs strauji kāpjošās cenas. Kāpēc tas ir svarīgi? Piemēram, kamīnmalka – sortiments, ar kuru mazvērtīgajai koksnei var dot vismaz kādu pievienoto vērtību, sagatavojot, saskaldot, izžāvējot, iepakojot un eksportējot to kā pietiekami ekskluzīvu produktu. Šai segmentā lielu spiedienu sajūtam no Skandināvijas, kur pietiekami aktīva ir celulozes industrija, kur koksnes cena produkcijas pašizmaksā nesastāda pārlieku lielu daļu, līdz ar to celulozes ražotāji par koksni var maksāt vairāk, piemēram, cenu dubultojot. Jāpiebilst, skandināvi pietiekami veiksmīgi kontrolē savu tirgu un viņiem koksnes cenu pieaugums nav tāds, kā pie mums. Kopsavelkot, situācija tirgū radīja nepieciešamību rīkoties, lai, krīzei beidzoties, mums vēl pastāvētu kamīnmalkas ražošanas sektors. 

Pakalpojumu sniedzējiem svārstības tirgū gan ne visai patīk, jo, palielinoties kopējam darba apjomam, parādās jauni pakalpojumu sniedzēji, jauna, ievesta tehnika, kas, nereti, ir kaut kur sagrabināta, salabota un iedarbināta vecā tehnika, kad darbu papildapjoms beidzas, tirgū spēji pieaug konkurence un legāli strādājošiem uzņēmumiem rodas problēmas saistību izpildē. Tā kā papildus darba apjoms ir skatāms un vērtējams divējādi.

MK lēmums par caurmēru ir pilnīgi pareizs – kā jau minēju – runa vairāk ir par plānošanu un lēmumiem, piemēram,  neproduktīvas audzes gadījumā to iespējams ātrāk nomainīt. Šai gadījumā ir divi varianti – ja audze nav kvalitatīva no saimnieciskā viedokļa – vai nu nedari neko un ļauj tai augt, vai novāc neperspektīvo, nomainot ar kvalitātes ziņā vērtīgāku. Bet atkal jāsaka, ka izmaiņas diametros ir minimālas, un neatrisina lielu daļu situāciju, kurās būtu jāuzticas meža īpašniekam bez liekiem normatīviem.

Sabiedriskās attiecības tāpat kā austrumi ir smalka lieta. Kā tu skaties uz samērā biežo aurošanu – “visu izcirtīs” – ko turklāt praktizē tie paši, kas intervijās skaidro, ka visu izcirst nav iespējams?

Mūsu pretinieku vidū arī ir profesionāļi ar saviem mērķiem un noteikumiem, viņu izmantotā retorika (runasstils) ir tāda, par ko ir pārliecība – daļa sabiedrības to uzklausīs un “pavilksies”. Man īsti nav ko oponentiem pārmest, ja es darbotos viņu rindās, pieļauju, es arī lietotu skaļas bļaušanas taktiku, jo tā strādā. 

Mūsu nozares vienīgais ceļš ir skaitļi, pamatojums, argumentācija, skaidrojums. Jā, ne vienmēr mums izdodas! Jā, daudziem tas nav interesanti un pietiekami daudzi šai informācijā nespēj un pat nevēlas iedziļināties, diemžēl, tas arī ir fakts – labāk taču paķert vienkāršāko tēzi: “Viss ir slikti!” Šī tēze lieti noder, piemēram, radu un draugu – savējo – pulkā, skaidrojot un parādot savas “zināšanas” politikā vai mežsaimniecībā, vai lauksaimniecībā. Tā ir tikai viena situācijas daļa. 

Mēs skaidrojam un darām, bet mums ir pietiekami lielas problēmas tikt uzklausītiem un, kas ir visnepatīkamākais, tieši sabiedriskajos medijos. Lai nu kam un kuram, bet sabiedriskajiem medijiem es nevaru piedot piekrišanu un slīgšanu “viss ir slikti” retorikā. Sabiedriskajam medijam būtu gana skaidri un sausi jāanalizē, jāskatās un jāinformē. Tieši Latvijas Radio, Latvijas Televīzija un portāls lsm.lv bija (un ir) tie, kas visvairāk akcentēja nevis to, ka ir samazināts ciršanas caurmērs, bet tieši virsrakstos runāja, ka “izcirtīs jaunākus mežus”. Tas ir nepiedodami!

Par šo ir runāts daudz. Protams, kā kuram, bet lielākai daļai nozares kolēģu, pieminot sabiedriskos medijus, ir skaidrs, ka neko labu un neko precīzu, un skaidrojošu tie nepateiks. 

Tas ir sabiedriskais medijs, kam ir sava redakcijas politika, kā un ko pasniegt, redakcijas politiku veido un realizē konkrēti cilvēki. Acīmredzot, šais medijos valda noteikta pārliecība un ideoloģija. Mūsu iespējas to mainīt ir ļoti ierobežotas. Atliek savu pragmatisko redzējumu virzīt caur nozares portāliem, vietnēm, žurnāliem, runāt ar cilvēkiem un ieguldīt komercmedijos. Piebildīšu, mēs tik ļoti neoperējam ar publisko naudu, kā to dara vides organizācijas. Ja runājam par Latvijas Kokrūpniecības federāciju un asociācijām, tās pārtiek no biedru naudām, ne no “piešpricēm” vai sakārtotām naudas plūsmām no ministrijām vai fondiem. 

Nesen sarunā ar Latvijas Meža nozares arodbiedrības vadību secinājām, ka politiķi – valsts vai pašvaldību līmenī – daudz plāno tēriņus, bet maz domā par nopelnīšanu, atbalstu uzņēmējiem, darbavietām. 

Kā uz daudzām situācijām, arī uz šo var lūkoties dažādi. Ja runājam par pašvaldībām – kādas ir to intereses. Teorētiski pašvaldību interesēs būtu piesaistīt savam novadam vai pilsētai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju, ar iedzīvotāju ieņēmumu nodokļa starpniecību palielinot ieņēmumus. Tas būtu viens, bet tieši un ļoti nopietni ieinteresētas attīstīt uzņēmējdarbību savā teritorijā, kas, piemēram, noslogo infrastruktūru, kas liek plānot sabiedrisko transportu, uzturēt ceļus utt., pašvaldības nav. 

Domāju, Latvijā visērtāk jūtas tās Pierīgas pašvaldības, kuras mēdz dēvēt par Rīgas guļamrajoniem – tajās apmetušies iedzīvotāji šai pašvaldībā ir deklarējušies, bet uz darbu dodas Rīgā, izmanto sabiedrisko transportu, Pierīgas pašvaldībās nav jālauza galva un jānoslogo sevi ar “lieku darbu un pūlēm” uzņēmēju labā. Protams, pirms vēlēšanām skan lieli plāni, bet... jāatceras, ka arī paši iedzīvotāji nav diez ko lieli uzņēmējdarbības atbalstītāji vai saprotoši jautājumā, ka “nauda nenāk no bankomāta”. Piemēram, vai ir saskaitīts, cik zaļā vēja enerģijas iniciatīvu, kas tiek skaļi uzteikta visos veidos, tikušas apturētas publiskās apspriešanas gaitā? Ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji tuvu savai dzīvesvietai nevēlas redzēt neko ražojošu. 

Kur, tavuprāt, šādai attieksmei ir cēlonis?

Nez vai uz šo spēšu atbildēt. Zinu, ka uzņēmēji līdz zināmai robežai, protams, ir ļoti ieinteresēti, lai viņiem tuvumā strādātu arī citi uzņēmēji. Mūsdienīgi domājoši ļaudis uzņēmējdarbībā veido dažādas sadarbības formas, piemēram, viņi dara vienu, kaimiņš – otru, vēl kāds – trešo, loģistikas ķēde saīsinās utt. Ir cita uzņēmēju kategorija – piemēram – ja kāda partija pirms pašvaldību vēlēšanām nāk un jautā, par noteikti paveicamo, uzņēmējs attrauc – galvenais – nelaid novadā nevienu citu uzņēmēju. Kāpēc? Uzņēmēji cīnās par darbaspēku. Ja novads nav liels – ar darbaspēku ir pašvaki. 

No kurienes nāk doma par uzņēmējdarbības nevēlamību? Piemēram, meža nozare ir atbildīga par 40 000 tieši un 40 000 netieši nodarbinātajiem. Kopā ap 80 000 nodarbināto Latvijai ir krietns skaits. Bet – brīdī, kad akūti nepieciešams atbalstīt konkrētu nozares aktivitāti (paraksti, atbalsts utt.), ieinteresētība nav tik liela. Cilvēkam, kas strādā ražotnē vai mežizstrādē, ne vienmēr ir liela izpratne vai patriotiskas jūtas pret nozari. Viņam ir pienākums pret savu ģimeni, pret bērniem, pienākums darīt darbu un nopelnīt, bet viņš ne vienmēr ņems rokā karogu un teiks: “Mežizstrādei būt! Kokapstrādei būt!”

Nozares uzņēmumi ir ļoti dažādi. Būtu lieliski, pat ideāli, ja cilvēks ieietu kādā kokapstrādes ražotnē, sasistu rokas, un teiktu: “Ak, kā es vēlos, lai mans bērns tieši šeit strādātu!” Līdz šādai situācijai darāmā vēl daudz, toties tad arī būtu lielāka patriotisma sajūta. 

Pēdējā pusgada sarunās bieži izskan doma, ka pie mums politiskā vara maz domā ilgtermiņā. 

Nevaram sacīt, ka nedomā. Biežāk mainās politiskā vara, ierēdniecība salīdzinoši mazāk. Vadības līmenī arī pārmaiņu nav daudz. Piemēram, cik lielas pārmaiņas esam piedzīvojuši Zemkopības ministrijas ierēdniecībā? Šai ziņā zināms secīgums un pēctecība saglabājas, un es teiktu, ka domāts tiek ilgtermiņā. Protams, visas jaunās iniciatīvas ir atkarīgas no politiskās vadības un šeit gan ir četru gadu cikls (no vēlēšanām līdz vēlēšanām), ko mēs nekādi nevaram mainīt. Cik izdodas paveikt četros gados un cik ierēdniecība ir gatava jau iesākto ienest vai ieviest jaunajā politiskajā situācijā, nav paredzami. Turklāt – vai un cik jaunā ministra birojs ir gatavs uzklausīt un cik tas gatavs runāt par to, ko iecerējuši “vecie, sliktie vēži”? Ilgtermiņa šeit īsti nav.

Ja runājam par budžeta iestādēm – ko tās var plānot ilgtermiņā un attīstībā? Neko dižu! Cik ik gadu naudas piešķir, tik būs. Jebkādi plāni atduras pret naudu. To redzu ikdienā. Piemēram, izglītības iestādēm. Piemēram, fondu naudām, kam ir projekta raksturs – tas sākas un beidzas, ko tālāk? Projektam beidzoties, jāsāk domāt, kā uzturēt un kā nodarbināt visu projekta ietvaros radīto. Tā ir sistēmiska problēma – projekts beidzas, beidzas nauda, sistēma apstājas. 

Tu nesen biji Lietuvā. Vai kaimiņvalstīs situācija patiesi ir labāka, vai tas tā no malas šķiet?

Kaimiņvalstīs situācija neko labāka nav, ir tieši tādas pašas problēmas. Igauņiem līdzās ir Somija, lietuviešiem – Polija, kas varbūt ko maina. Cilvēkresursu pieejamība tāpat kā pie mums – cilvēku nav! 

Skatoties uz situāciju, Igauņi ir līderos koka māju būvniecībā, lietuvieši strādā ar IKEA ražotnēm. Mēs esam labi pirmapstrādē, tāpēc ik pa laikam aizdomājos vai mūsu labais darbs interešu pārstāvniecībā un aizstāvībā ir atspēlējies ne gluži, kā domāts. Labs bizness sanāk tāpat, tas ir krietni ienesīgāks un veiksmīgāks, kā pārējie. Protams, situāciju var mainīt biotopu kartēšanas (dabas skaitīšanas) rezultāti, kas ir liels risks nozarei.

Proti?

Pats šai procesā iesaistījies neesmu, skatos un klausos, ko runā un spriež kolēģi. Cik zinu, līdz šim nav mazināts risks par iespējamu 30-40% mežizstrādes apjomu samazināšanu biotopu dēļ. Tas ir reāls risks. Nezinu, kādu sociāli-ekonomisko ietekmi tik ilgi nepieciešams rēķināt un lēst – ja resursi samazinās par 30-40%, tikpat samazināsies eksporta vērtība un uzņēmumu skaits. Ja eksportā nozare dod ap 3 mljrd, viens miljards “pazudīs”. Tā ir vienkārša matemātika. 

Kā tu raugies uz arī Latvijas aktīvistu vidū atbalstīto EK iniciatīvu aizsargāt nevis sargājamo, bet procentus (10-30% teritorijas)? Protams, var domāt dažādi, bet savulaik Meža fakultātē mācīja, ka jāaizsargā tas, kas jāaizsargā.

Tā domāju arī es. Kā šāda ideja rezultēsies? Mēs daudz spriežam, piemēram, ko sargās Nīderlande? Ko Beļģija? Ja šis process notiks mehāniski, būtu nopietns pamats ļoti, ļoti apvainoties. Tā kā no Latvijas un citām mežainākajām valstīm daudzi importē koksnes materiālus savas ražošanas vajadzībām, pieļauju, ja, piemēram, itāļi apjautīs, ka koksnes plātņu materiālus un masīvkoksni mēbelēm pēkšņi saņemt nevar, jo nav no kurienes un Eiropas dienvidos plašu mežu nav, varbūt savlaicīgi attapsies. Bet procentu sistēma ir muļķīga. 

Pēdējā laikā, redzot, ka C19 prasa līdzekļus un ietekmē valsts ekonomiku, dažs labs nozares kolēģis izteikumos tapis asāks un skarbāks. Līdz šim, nereti, vārdu kaujās ar aktīvistiem tika aicināts būt ļoti solīdiem un saprotošiem. Kas, tavuprāt, ir šis ceļa rullis, ko dēvē par zaļu?

Man izskatās – tam apakšā ir bizness, turklāt, ne vides organizāciju veidots, lai runātu par kaut ko videi draudzīgu un patiesi zaļu, bet visvairāk uz to ir vērsts finanšu tirgus. Ne velti Latvijas Banka pārlieku daudz un bieži vēlas izteikties, piemēram, ka aizsargājamo teritoriju jautājums nozarei ir neatrisināts risks, kas samazina nozares vērtību, ja noliksim to malā (atstāsim aizsardzībai 20-30% platību), risks būs mazāks. Tad varēsim tirgoties ar emisiju kvotām. Nozare kā tāda bankai neinteresē, toties interesē finanšu tirgi. Nauda ne doma par labāku nākotni ir idejas pamatā. 

Modernajās šodien aktuālajās lietās – klimats un bioloģiskā daudzveidība – arī ir daudz pretrunu. Kas būtu nepieciešams? Jāatceras trīs krēslu princips. Metāla un plastmasas krēsls ir slikti videi un dabai, bet sēdēt tiem var. Ļoti laba izvēle ir koka krēsls – labi klimatam, par bioloģisko daudzveidību var diskutēt. Bet – vislabākā izvēle ir pastāvēt kājās. Problēma nav nepieciešamībā ko aizsargāt, bet patēriņā. Patēriņa pārmērības problēmas atrisināt nevar, tālab ļoti daudz kas tiek pārlieku vienkāršots un aizliegts. Ne pie mums, ne pārējā pasaulē vēl neviens neprot vai nav atradis veidu, kā lielākajai sabiedrības daļai mainīt tērēšanas paradumus. 

Vai C19 neko nemainīja?

Protams, mainīja. Tā bija pandēmija, bet nav ne jausmas, cik pandēmiju ir jāpiedzīvo, lai plašākai sabiedrībai mainītos paradumi. Attālinātais darbs un procesu efektivitāte, diemžēl, lielā mērā notika arī uz cilvēku veselības (domāju mentālo veselību) rēķina. Pārmaiņas šai ziņā bija straujas, nebija viegli. Piemēram, es it ātri pieradu būt mājās un strādāt attālināti, netērējot laiku un resursus ceļam līdz Rīgai. Tagad jau doma par divu stundu pavadīšanu ceļā uz darbu ir doma par nelietderīgi pavadītu laiku. Redzu, ka darba devēji īsākām vai garākām sapulcēm izmanto attālināto sazināšanās iespēju. Pat, ja aizmirstam augstās degvielas cenas, braukt no Ventspils vai Cēsīm uz Rīgu, lai piedalītos divu stundu ilgā sapulcē, pasakot dažus teikumus, nav gluži saprātīgi. Piekrītot, ka noteiktus paradumus C19 ir mainījis, pārmaiņām bija jābūt daudz plašākām un nopietnākām. 
*Grozījumi Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumos Nr. 935 “Noteikumi par koku ciršanu mežā”
**Informatīvais ziņojums “Par esošo situāciju lauksaimniecībā un iespējamajiem risinājumiem ar Krievijas militāro iebrukumu Ukrainā saistītās krīzes risināšanai”