“Latvijas Finieri” vairāk saista ar ražotnēm un rūpniecību. Mazāk zināms, ka uzņēmumam ir arī pietiekami lieli meža īpašumi. Cik sen sākās uzņēmuma mežsaimnieciskā darbība?

Sen gan! Pirmos īpašumus iegādājāmies 1997. un 1998. gadā, tolaik stādītie koki jau krietni pastiepušies. 90. gadu beigās sākām pētīt bērzu resursus un to pieejamību Latvijā, iedziļinājāmies audžu vecuma struktūrā. Tobrīd jo skaidri sapratām, ka, raugoties nākotnē, situācija varētu izvērsties gana bēdīga. Ko darīt? 

Viena atbilde – varētu ķerties pie apmežošanas. Tad iegādājāmies pirmās zemes platības – neizmantotas lauksaimniecības zemes piecās dažādās Latvijas vietās. Gadiem ritot, platību skaits auga, un no 2007. gada pastāv atsevišķs uzņēmums “Latvijas Finieris Mežs”. Pienāca brīdis, kad sākām iegādāties arī “klasiskas” mežu platības, kādas tirgū nonāk. Patlaban mums ir ap 11 tk ha – nav daudz, nav maz, darba pietiek. 

Lai būtu skaidrs – meža īpašumi nav domāti tikai “Latvijas Finiera” nodrošināšanai ar izejmateriālu.

Gan, gan... Saprotams, ka visu koksnes apjomu rūpnīcām nodrošināt nevaram, tas nav iespējams. Tajā pašā laikā ir dažādi veidi, kā iegādāties finierklučus – var pirkt pie rūpnīcas vārtiem, var uzturēt savu mežistrādi un iegādāties cirsmas, iespējami arī maiņas darījumi – piemēram – mēs dodam baļķus, pretī saņemot finierklučus, vēl zināms resurss ir savi meži. 

Svarīgi – mēs stādām mežu, ar domu, ka reiz tas būs (tur izaugs) mums nepieciešamais resurss. 

Sarunas sākumā pieminētās bērzu audžu vecuma struktūras problēmas 90. gados. Kādas tās bija, ko secināja?

Tobrīd (90. gadu beigās) situācija bija šāda – turpmākajos 30-40 gados bērza koksnes resursu prognozes līkne bija augšupejoša, kam sekoja “milzīga bedre”. 

Ja atceramies padomju laiku izskaņu, tolaik bērzs mežā tika uzskatīts par ko līdzīgu nezālei, to cītīgi “izravēja” un šie pietiekami ilgu laiku veiktie tīrīšanas darbi atspoguļojās vecuma struktūrā – aptuvenos skaitļos lēšot – maksimums vienā desmitgadē bija 180 tk ha un minimums – 20 tk ha. Tātad 9 reizes mazāk. Ja ceļ rūpnīcu, plāno lielus ieguldījumus, noteikti skatās un domā krietni uz priekšu. 

Vai dabā arī vizuāli varēja manīt, ka bērzu būs mazāk?

Tie bija Valsts mežu dienesta dati, patlaban jau krietnu laiku tiek veikts Nacionālais meža monitorings, kas situāciju dara vēl skaidrāku. Dinamika bija un ir skaidra.

Kā rit īpašuma apsaimniekošana, kas atrodas dažādās Latvijas vietās?

Šai ziņā mums ir viena liela priekšrocība, proti, daudzās Latvijas vietās ir akciju sabiedrības “Latvijas Finieris” struktūrvienības, kas nodarbojas gan ar mežizstrādi, gan meža apsaimniekošanu. Vietās, kur savējo nav, slēdzam sadarbības līgumus ar vietējiem uzņēmējiem. Ja tā varu sacīt, apsaimniekošana rit gana raibi, bet sekmīgi. 

Runājot par zemes tirgu Latvijā, nereti var dzirdēt, ka vismaz lauksaimnieki stāv rindā uz iespēju nomāt vai iegādāties kādu platību. 

Šeit ir skaidri redzamas reģionālas atšķirības. Piemēram, Latgalē platību, kuras var iegādāties, ir pietiekami daudz; šai reģionā tirgū nonāk iepriekš slikti apsaimniekotas platības vai nelieli zemes īpašumi. Piebildīšu, Latgalē vēsturiski īpašumu platības ir mazākas, ja salīdzinām ar Kurzemi vai Vidzemi. Kopumā Latvijā joprojām ir daudz neizmantotu lauksaimniecības zemju, ap 200 tk ha, tas ir liels skaitlis! Ļoti liels!

Kad “Latvijas Finieris Mežs” sāka darbu, tie (neizmantotās lauksaimniecības zemes) bija ap 500 tk ha. Ja skatāmies situāciju Latvijā šobrīd – “papīros” ir neizmantojamas lauksaimniecības zemes, kas dabā var būt gan lauksaimniecības platība, gan jau lieliem kokiem apaugusi teritorija. Lauksaimnieki vāc krūmus, plēš celmus, iekopjot tīrumus, mežsaimnieki nāk, novāc apaugumu un stāda “normālu” mežu, vai, ja tas nav nepieciešams,– izkopj, teritoriju oficiāli transformējot par meža zemi. 

Kā jau sacīju – situācija reģionos ir atšķirīga, jo vietumis, kā minēji jautājumā, lauksaimniecība ir ļoti augstā līmenī un brīvu platību nav, zemes cenas ir augstas, pēc tās stāv rindā. Gadās arī situācijas, kad pašvaldība, domājot par lauksaimniecības attīstību, saka: “Šo teritoriju neļausim apmežot, tā tiek taupīta lauksaimniecībai.” Tas būtu uzteicami, ja vien atrastos kāds, kas minētajās (taupītajās) platībās vēlētos strādāt. Nav neviena! Zeme ir, tajā kaut kas aug... līdz izaugs tiktāl, kamēr nāks taksators un sacīs: “Tas jau ir mežs!” Katrai pašvaldībai – protams – šai ziņā ir sava politika. 

Vai pašvaldībās nesaprot, ja zemi nekops, tā it ātri aizaugs?

Man nav tiešu un regulāru kontaktu ar pašvaldību pārstāvjiem, bet ir piemērs no dzīves – zemes īpašnieks “meta” lauksaimniecību malā un īpašumu pārdeva. Tas atradās meža vidū – neliels meža nogabals un lauksaimniecības zeme. To iegādājāmies. Prasījām pašvaldībai atļauju lauksaimniecības zemi apmežot. 

“Nē, nē, nē! Mums ļoti svarīga ir lauksaimniecība.” 

“Tuvumā nav zemnieku.” 

“Mēs jums viņus iedosim...”

Neko neiedeva. Pagāja pieci gadi, rakstījām jaunu pieprasījumu. Nē! Un viss...

Jo ilgāk zeme stāv nekopta, jo drīzāk tur redzēsim alkšņus vai bērzus, vai krūmus.

Situācija mēdz būt dažāda. Piemēram, ja platībā saauguši mazvērtīgi koki vai krūmi, pie labām enerģētiskās koksnes cenām aizaugums vērtējams ar pluszīmi. Lielākā muļķība šādā situācijā, manuprāt, ir iepriekš aprakstītais fakts – zeme ir, bet nekas nenotiek, ne tur kas aug, ne tā ražo... 

Labais piemērs – pirms 23 gadiem Ukru pagastā iestādījām bērzu plantāciju. Šai laikposmā divreiz esam veikuši krājas kopšanas cirti, ik reizē no hektāra iegūstot 45 m³ papīrmalkas. Ja sākotnēji domājām, ka krājas kopšanā atpelnīsim tikai ieguldīto vien, nu redzam, ka esam jau it labi nopelnījuši. Ja šādi vērtētu visas (kaut lielāko daļu) neizmantotās zemes platības – tā valstij būtu krietna nauda. Daudzos gadījumos tā faktiski ir pazaudēta, burtiski – palaista vējā. 

Kāpēc lauksaimnieks neiet un neņem, ja tāda iespēja ir?

Atkārtošos – situācijas un apstākļi ir dažādi. Katrai vietai ir savas īpatnības, skaidrs, ka neizmantotajām platībām tuvumā kādi zemnieki mīt, bet... Ja viņiem piedāvā zemi, kas atrodas patālu un attiecīgā platība neatbilst viņa plāniem, viņš šo zemi nevēlēsies un nepieprasīs. Izvēli nosaka daudzi faktori – atrašanās vieta, kur un kā dzīvo cilvēki, kādi ir ceļi, katrs stāsts ir atšķirīgs.

Bērzs augot visur, vai tas tiesa?

Reģionāli skatoties, bērzu sastapsim daudzviet. Ja skatāmies augsni, tā gan nebūs tiesa. Tas ir aplams mīts – ja lauksaimniecībā zeme īsti izmantojama nav, jo nekas lāga neaug, te noteikti būs labs mežs. Nu... šādā vietā mežs arī būs “pašvaks”. Atbilstošu augsni vajag gan burkāniem, gan kviešiem, gan bērziem, ābelēm un priedēm.

Atceros, kad sākām nodarboties ar mežsaimniecību, pieredzes nebija daudz, stādījām visur, kur varējām. Rezultātā piekalnītē bērzi aug – nenopriecāties, turpat palejā tie nīkuļo. Nu katru nogabalu vērtējam pietiekami rūpīgi, domājot, kas tieši tur augtu vislabāk. Vēl svarīgi ir saprast un atrast iemeslu, kāpēc “tieši tur” bērzs neaug – varbūt jāsakārto meliorācijas sistēma, jāizrok kāds grāvis vai, galu galā, jāizvēlas cita suga. 

Kā visi mežsaimnieki, mēs audzējam dažādas sugas – arī melnalksni un mālainākā augsnē – egli, jā, uzsvars ir bērzam. Ja skatāmies secīgi – lielākās platībās mums aug bērzs, tad egle, tad priede, apse un melnalksnis.

11 tk ha meža un mūsu četrkājainie kaimiņi, kas ne vienmēr ir draugi vai mums draudzīgi. Kā un vai augstais meža dzīvnieku blīvums ietekmē mežsaimniecību?

Kā kurā vietā. Piemēram, Ukros jaunu mežu izaudzēt ir teju neiespējami; pats uz lauka esmu redzējis briežu baru – vairāk nekā 100 dzīvnieku. Ja tie 365 dienas gadā ienāk tavā nelielajā platībā pamieloties – kas tur paliek? Platības kā nebūt var aizsargāt ar repelentiem, kas gan visu apsaimniekošanu jo neganti sadārzina. Jāpiebilst, ka egle izdzīvos, pastiepsies, bet... pēc zināma laika pastiepušamies eglei kāds noēdīs mizu un tu konstatēsi, ka viss darbs būs vējā. 

Latgales reģionā vairāk problēmu sagādā aļņi... Manuprāt, medību plāni jāveido saprātīgi, lai būtu vieta un dzīvošanas iespēja gan kokam, gan dzīvniekam. 

Kāda ir sadarbība ar vietējiem medniekiem?

Līgumus slēdzam ļoti aktīvi un cenšamies visas platības iznomāt mednieku kolektīviem. 

Par dzīvniekiem runājot, ir zināms to skaits (blīvums), kuru pārsniedzot, tas sāk kaitēt pašai sugai. Brīdinājuma signāli jau ieskanas. 

Ja sugas attīstās brīvi un netraucēti, bez cilvēka ietekmes, to skaitam vērojams zināms cikliskums – tās savairojas, tad “nāk” slimības un plēsēji, sugas īpatņu skaits krītas, līdzīgas svārstības ir plēsējiem utt. Mums ir skarbs un jau ilgstošs piemērs – Āfrikas cūku mēris un mežacūkas. Mūžīgi dzīvnieku skaits nepieaugs, tas ir skaidrs. Nevaru sacīt, ka visur to ir pārāk daudz, bet ir apvidi, kur situācija ir “traka”. 

Pieļauju, ir bagātāki mednieki, kas var atļauties uzturēt lielas platības, daudz barotavu un lielu dzīvnieku skaitu – medniekam ir labi – viņš atbrauc, dzīvnieki ir, to atrašana lielas pūles neprasa un viņš var atļauties izvēlēties. Visus, saprotams, neizmedīs.

Tas atgādina veco laiku stāstu par kompartijas vadības medībām, kam vienmēr vajadzēja beigties sekmīgi. 

Nāku no Lubānas puses, kur tais laikos bija Augusta Vosa iecienītas medību platības. Šai reģionā, daļēji upurējot mežsaimmiecību, “īpašajiem” medniekiem sargāja (“pietaupīja”) aļņus. Mednieki, saprotams, brauca no Rīgas, medības bija sekmīgas, toties mežsaimnieki burtiski spļaudījās, jo priedes tai pusē izaudzēt bija neiespējami. Visu, kas tika iestādīts un paaugās, ātri un gardu muti noēda. 

Tolaik kāda ministrijas darbiniece brauca pa Latviju, pārbaudot, kā mežniecības strādā. Mans tēvs viņai skaidroja, ka priedi nevarot izaudzēt, aļņu esot par daudz. Atbildē skanēja – ja jums ir problēmas, iegādājieties vēl vienu saldētavu, šādi it kā norādot iespējamo risinājumu... Bezjēgā dzīvniekus saaudzēt nevar, mednieks palīdz noturēt līdzsvaru – ir labi gan dabai, gan cilvēkam. 

Pilsētnieki un ar mežu nesaistīti ļaudis nereti domā – ja nemedīs, dzīvnieku būs ļoti daudz un viss būs labi. Nekā nebij'! Galējības nepieņem arī dabā.

Vai nākas saskarties ar Latvijas senseno problēmu – mežos nogādātiem atkritumiem vai būvgružiem?

Domāju, atkritumus mežos vairāk pamanām tuvāk lielajām pilsētām. Tie ir meži, kur daudz celiņu un taku, kur patīkami pastaigāties, pieļaujami, sausie priežu meži, kur cilvēki uzturas vairāk. Tur var gana dziļi ieiet vai iebraukt. 

Mums šādu platību nav daudz, bet atsevišķi gadījumi, kad atrodam ko nelegāli izmestu, ir bijuši. Kopumā mūsu mežos es to neuzskatītu par lielu problēmu. 

C19 esot izdzinis pilsētniekus krietni tālu no ierastās vides.

Mūsu meži pastaigām nav piemēroti, cilvēku ietekmi tajos jūtam mazāk.

Vai uzņēmumam ir plāns – cik platību vai īpašumu gadā jāiegādājas?

Tā kā esam “Latvijas Finiera” meitas uzņēmums, īpašumu (platību) iegāde lielā mērā ir saistīta ar situāciju – cik labi un sekmīgi attiecīgajā gadā sokas akciju sabiedrībai. Ja bizness ir sekmīgs, zemju iegādei var atvēlēt noteiktus līdzekļus. 

Otra lieta – kāda ir tirgus situācija – kas tajā notiek un kāda ir īpašuma cena.

Zemes un meža tirgus nebūs mūžīgs, domājams, drīz nonāksim situācijā, kāda ir daudzās Eiropas valstīs – zemes tirgus ir ļoti neliels. Cenas sasniegs augstu līmeni un darījumu skaits apsīks. 

21. gadsimta otrās un trešās dekādes Latvijas zemes īpašnieku galvassāpes nr. 1 vai nr. 2 – liegumi. 

Protams, arī mums piederošajās platībās ir noteikti liegumi. Situāciju es raksturotu šādi – ja skatāmies lielu teritoriju – piemēram – Eiropas Savienību vai vēl plašāk – skaidrs, ka sabiedrība var izlemt, cik lielas platības nepieciešams aizsargāt. Patlaban ES līmenī ir runa par 30%. 

Labi – ja sabiedrība tā vēlas, lai tā būtu! Ko vajadzētu izdarīt? Rūpēties, lai Latvijā šādu platību nebūtu daudz, daudz vairāk nekā, piemēram, mūsu konkurentiem. Ja spēles noteikumi ir pieņemti, lai tie ir visiem vienādi. 

Otra svarīga lieta – nepieciešams, lai zemes īpašnieks būtu ieinteresēts, lai viņa īpašumā šādas aizsargājamās platības būtu. Grozies, kā gribi, bet vienīgais cilvēks, kas var aizsargāt dabu savā teritorijā, ir tās īpašnieks. Kāpēc lai viņš to darītu? Ir jābūt zināmai interesei. Ja pie cilvēka kāds atnāk un saka: “Tu te tagad nestrādāsi, bet te mitīs ūpis, dzilna un kas nu vēl”, šāda attieksme īpašnieku aizvaino. Viņam, lai sabiedrības vārdā, bet faktiski īpašums vai tā daļa tiek atņemts. Ja kaut ko dara sabiedrības vārdā – ir tikai solidāri un saprotami, ka par “atņemšanu” tikpat solidāri maksā šī pati sabiedrība, ne īpašnieks viens pats. 

Runa nav par pelnīšanu, bet principu – šāda veida slogu nevar un nedrīkst uzlikt tikai īpašniekam vien. 

Doma par aizsargājamiem platību procentiem gan nenāk no sabiedrības, bet Eiropas Komisijas. Kā zinām, arī citviet Eiropā sabiedrība un lēmēji mēdz nedomāt līdzīgi.

Ja mēs labi dzīvojam un izdomājam, ka mums kaut ko nevajag, piemēram, “mums nevajag ienākumus”... Mēs kā sabiedrība varam šādi lemt, nav problēmu. Jautājums ir par sekām. Ja mēs tagad atsakāmies no 30% iespējami saimnieciski izmantojamu platību, saprotot, ka daļa no tām būs pieaugušos mežos, tas nozīmē, ka mēs īsā laika posmā apturam lielu koksnes plūsmu, kas “iet” uz zāģētavām, rūpnīcām utt. Meža nozare Latvijā ir ļoti nozīmīgs ekonomikas sektors, ko mēs šādi samazinām. Ko par to saņemam pretī? Vai par to ir nopietni un tālredzīgi domāts?

Šādu jautājumu nevar atrisināt vienkāršā balsojumā. Cilvēkam, kas ar tautsaimniecību nav saistīts, domāšana ir gana vienkārša – kokus cirst ir slikti, bet ļoti labas un modernas ir koka mēbeles, es tās labprāt lietoju. Jā, šāda domu gaita izklausās gana šizofrēniska. 

Manuprāt, jautājumi ir uzdodami skaidri, pareizi un saprotami, un situācija jāskaidro tikpat skaidri un saprotami – piemēram – “šāda lēmuma rezultātā, mežizstrāde vai koksnes ieguve Latvijā saruks par tik un tik procentiem, tas mums izmaksās tik un tik, tev personiski tas izmaksās tik un tik”. Vai jūs esat ar mieru? Tas ir normāls un skaidrs jautājums, nevis apjautāties sabiedrībai – vai tā atbalsta, vai neatbalsta kailcirtes.

Budžeta pieņemšanas gaitā dzirdējām, ka deputāti vēlas daudz un tai pašā laikā iespējas daudz paveikt vēlas ierobežot. Nepelnīsim, nedarīsim, bet...

Deputāts un politiķis allaž tur un turēs degunu pa vējam, mēģinot saprast, ko konkrētajā brīdī vēlas sabiedrība. Savukārt, sabiedrībai nevar uzdot “pielādētus” jautājumus. 

Piemēram, mēs ļoti draudzīgi varētu nobalsot par to, kādai Latvijā vajadzētu būt ikviena cilvēka algai. Lai iet, nobalsojam par €2000 mēnesī! Un? Kas no tā mainīsies un kur šo naudu ņemsim?

Pasaules mērogā skatoties, mēs esam gana pārtikuši cilvēki, Eiropas Savienības kontekstā – ne visai. Mēs nevaram pieņemt nepārdomātus lēmumus, ātri sagraujot ekonomiku,

Zaļais kurss ir laba ideja, kas nāk ar milzīgu birokrātijas bagāžu. Domājams, Latvijas uzņēmēji un zemes īpašnieki bažījas it pamatoti, labi zinot Latvijas pārvaldes iestāžu “činavniecisko” stilu. Labu ideju var ātri “norakt” dokumentos, prasībās, kontrolē un saukļos.

Manas domas ir līdzīgas. Ja runājam par dabas aizsardzību, domāju, nav tādu cilvēku, kas sacītu, ka viņam dabas aizsardzība nerūp un ir mazsvarīga. Tādu nav vai būs ļoti maz. 

Dabas aizsardzība interesē ne tikai “zaļajiem”, tas būtu skaidrs. Arī kokzāģētavas direktoram, kas mīt tepat starp mums, interesē dabas aizsardzība. Problēma sākas tai brīdī, kurā mēs ļoti atšķirīgi saprotam, kas ir dabas aizsardzība, ko vajag aizsargāt, cik daudz, kā to darīt utt. Doma ir viena, ļoti pozitīva un pareiza, bet krasi atšķiras izpratne par turpmāko. 

Svarīgākais jautājums – kas par to maksās. Dabas aizsardzības sektora lielākā problēma vai kļūda – viņi nerunā par naudu. Nauda šiem cilvēkiem ir tabu – par to lai domā un runā citi. Protams, skan frāzes “jums, uzņēmējiem tikai nauda prātā.” Vai pie mums Latvijā daudzi dzīvo bez naudas? 

Par naudu, par izdevumiem, ieguvumiem utt. ir jāsāk runāt arī dabas aizsardzības kontekstā, jāsaprot – kur tā rodas un kā to tērēsim. 

Par Zaļo kursu runājot – lozungu līmenī ideja ir pareiza – kad sāc skatīties risinājumus, secini – Eiropas Savienība jautājumu mēģina risināt ļoti lineāri un vienādi... Bet! Mēs esam ļoti atšķirīgi – piemēram – 30% Nīderlandes, Zviedrijas vai Igaunijas (teritorijas) nekad nebūs vienādi (identiski) 30%. Es labprāt vēlētos saprast, kur šos 30% aizsargājamo teritoriju izvietos Nīderlandē vai Dānijā. Skandināviem ir ziemeļu teritorijas, kalnainākajām valstīm ir kalnu reģioni, kamēr, piemēram, Latvijā – meži, lauki, zeme ir liels un nozīmīgs ekonomikas sektors. Lielas bažas rada fakts, ka, piemēram, citās valstīs varētu nodomāt tā – “jums, Latvijā, dabas ir vairāk, mums – mazāk – jūs varētu aizsargāt vairāk, mēs jums kādu kapeiciņu par to atmestu...” Reiz Ziemeļamerikā indiāņu apdzīvotās teritorijas nopirka par stikla krellēm. 

Ne tik ļoti sen Latvijas pārstāvji lepojās, ka no mums uz Nīderlandi ved ūdrus, atjaunot turienes populāciju.

Nedomāju, ka kāds citviet tieši mums vēlas “iezāģēt” vai ieriebt, visbiežāk tā ir savu interešu aizstāvība – ja kādas valsts iedzīvotāji redz, ka pie viņiem lielu platību izvietošana ir maz iespējama vai vietējos apgrūtinoša, viņi meklēs risinājumu. 

Domāju, pie mums būs daļa sabiedrības, kas šādam priekšlikumam aplaudēs – “dodiet naudu, mēs sargāsim jūsu vietā un realizēsim savus plānus”, kā rezultātā Latvijas jau tā ne visai spēcīgā ekonomika jo nopietni cietīs, kas nozīmēs attiecīgas sekas. Situācija ir pietiekami riskanta, es nevēlētos, lai mūs pārveidotu Eiropas dabas parkā, turklāt situācijā, kad dažādu Eiropas valstu valdības mēdz mainīties, mainoties arī to politiskajiem uzskatiem utt.

Latvijas politiskā vadība, diemžēl, nav gatava iet un skaļi sacīt: “Nē, tas nav mūsu interesēs!”

Kompetences trūkums un neieinteresētība – tā varētu raksturot šo situāciju. “Gan jau, pēc tam mēs kaut ko...” Kad lēmums pieņemts, to mainīt būs grūti – jādomā un jākalkulē savlaicīgi un tālredzīgi. Piebildīšu, politiķi reti mana nopietnus riskus, ar tiem, diemžēl, jātiek galā citiem.