Mazāk apspriests temats ir nesenā vēsture un satikšanās ar iekāroto mīlu – rietumu kapitālismu. To gaidīja, par to sapņoja, tad tas atnāca, bet izrādījās, ka tik vienkārši un labi nemaz nav. Vidēji, protams, dzīves līmenis pēdējos 30 gados ir ievērojami audzis, bet to bija jāizcīna pašiem. Kapitālisma un brīvā tirgus ideja jau tieši to nozīmē – pašiem jāizcīna. Vilšanās pāraugusi aizvainojumā, bet ieildzis aizvainojums ir grūti pamanāms, toties tas ir ļoti destruktīvs.

Arī zinātnes nozarē var redzēt kaut ko līdzīgu. Rietumus un Eiropu esam gaidījuši kā glābiņu, kā svaiga gaisa malku, bet izrādās, ka arī tur ir darvas karotes. Ne tikai birokrātija, kas it visur aug augumā, bet arī ideoloģiskās pārliecības. Pirms 30 gadiem uz Rietumiem skatījās kā atbrīvotājiem, bet tagad tie ir pasākuši uzvesties dīvaini. Līdz ar to neesmu pārsteigts, ka ir daudz ļaužu, kas tagad vēlas norobežoties, bet nespēj atrast savu vietu. Viens no piemēriem ir nacionālisms. Eiropa to uzskata par novecojušu, bet vairākas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis to alkaini vēlas. Par citām vērtību kaujām labāk nemaz nerunāsim.