Par aktuālo, pareizo un labi skanošajiem papīriem

Zemeunvalsts.lv | 15.03.2021

Par svarīgāko 2020./2021. gadā veicamo darbu – vakcinēšanu vai imunitātes gūšanu pret Covid19, dzirdēts, lasīts un spriests ir pietiekami daudz. Bet!

Šķiet, garām paskrējis fakts, ko neredzēt būs pagrūti, izlikties nemanām – jau ierasti. Proti – “ziepes savārījušo” Veselības ministriju no 2019. gada “ministrē” (vada) tās partiju apvienības pārstāvji, kuru vārdos un runās mudžēt mudž “skaidrība”, “caurspīdīgums”, “atklātība”, “atvērtība”, “tiesiskums” utt. Piedevām, apvienības pārstāvji ļoti mīl visdažādākos priekšrakstus, ko ir gatavi sacerēt vai saskaņoti pielāgot ikvienai cilvēka darbībai. Klausoties vai lasot šo ļaužu teikto, rakstīto vai publiskoto (arī sociālajos tīklos), redzam frāzes, skaistus, noapaļotus teicienus, saukļus un aicinājumus, un... ļoti maz konkrētības. Faktiski – situācija Veselības ministrijā nav pārsteigums, jo... pareizi runāt ir viens, saprātīgi rīkoties – kas pavisam cits. Un, ja māki vienu, bet neproti otru...

Problēma – neviens nav uzstājis uz partiju apvienības pārstāvju konkrētu atbildi, kā viņu cilvēku pietiekami ilgi vadītajā ministrijā iespējama neskaidrība, neizsekojamība un necaurspīdība. Un – kur palikušas atklātās atbildes?

Pievēršoties meža nozarei tuvākām tēmām, jāatceras, ka ar nozari tieši saistītu ministriju – VARAM – arī tikpat ilgi vada iepriekšminētās partiju apvienības izvirzīts ministrs (proti, par ministriju atbildīga ir konkrētā partiju apvienība). 

Viens – abus līdzšinējos ministrus noteikti, pirmkārt, interesējusi administratīvi-teritoriālā reforma, kas Latvijai bija nepieciešama, bet, kuras īpatno izpildījumu kritizē gan, bet ministrijas un apvienības pārstāvji šo kritiku neanalizē. Piemēram, kāpēc novadiem netika dots laiks apvienoties un vienoties pašiem? Kāpēc ministrija nekādi nereaģēja uz pat sabiedriskajos medijos pausto norādi par konkrētām interesēm turpmākajā politiskajā pārstāvniecībā jaunveidotajos novados? Vai 21. gs. Latvijā ir nepieciešama reformas nianse, kas mēģina izslēgt kādu politisko spēku no teikšanas bez vēlētāju vārda? Un – vai ir padomāts, ka šāda metode var vērsties pret ikvienu partiju Latvijā? Reforma, kas, jāuzsver vēlreiz, bija nepieciešama, tika realizēta maķenīt greizi – uzskatot, ka: “Ja mēs sakām, ka sarunājamies, arī mūsu klusēšana ir uzskatāma par sarunu.”

Meža nozarei svarīgākais. Eiropas Savienības noteiktais “zaļais kurss” noteikti un nešaubīgi uztverams un realizējams kā iespēja Latvijai kļūt turīgai, atbrīvoties no parādiem un plaukt, un zelt! Citu domu šai ziņā nedrīkst būt! Tai pašā laikā jāatceras, ka “zaļais kurss” tapis situācijā, kad citu ideju Eiropā nav, un vides problēmas, lielākoties un lielākos apmēros, vērojamas ārpus Eiropas. Lai atceramies kuģu kapsētas Āfrikas piekrastē un peldošās atkritumu salas okeānos... Cik aktīvistu no Latvijas laivo šo salu virzienā un vāc maisos okeānā (jūrā) izmesto? Jeb vienkāršāk ir melot, uzsverot, ka tas pats notiek pie mums? 

Latvijas problēma, ko ministrijas (VARAM) darbinieki apzināti izliekas nemanām (iemeslus varam tikai minēt) – projektu naudas apgūšanas nolūkos Eiropas centrālajā vai ziemeļu daļā (kā spriež un skatās, vai vēlas redzēt) cītīgi un mērķtiecīgi maldinoši, un nepatiesi tiek meklētas Kongo, Indonēzija, Brazīlija utt. Proti, Latvijā ļaužu prātos tiek “maisiem ienestas” pie mums neeksistējošas problēmas, soli pa solim, izmantojot nesen citā sakarā piesaukto “sabiedrības gatavināšanas” metodi, daļā sabiedrības, kas dabu, lauku, mežu, vidi skatās Google Maps, twitter vai TikTok, radot iespaidu, ka ziepes ir lielas. 

“Izskatās, ka ir iespēja ... ar politizētiem saukļiem un apzināti sagrozītu informāciju uzrunāt to sabiedrības daļu, kuru lietas būtība neinteresē. (problēmas skaidrojumam daļēji izmantots citāts no Agneses Margēvičas raksta “Politika pret tiesu”)

Ērti dzīvojot teltī tuksneša vidū, graužot dateles, stāstot par apkārtredzamo, aizmirstas piebilst, ka neesam Latvijā... VARAM šai situācijā ieņem ļoti dīvainu pozīciju, faktiski ignorējot Latvijas tautsaimniecību, kas Latvija pelna naudu (to, lielākoties, nedara ļaudis ar nosaukumu “aktīvists”), un atbalstot problēmu un šķēršļu radīšanu gan valstij, gan iedzīvotājiem (pēdējiem pirmām kārtām). Pie tam, izskatās, ka ministrija vairāk rūpējas par dažādu Eiropas izstrādāto noteikumu ļoti rūpīgu un pašizdomāti stingru ieviešanu un izpildi, nevis par Latvijas nākotni – cilvēkiem, kas vēlesies, gribēs un dzīvos, un strādās Latvijas laukos un mežos. Tā ir ļoti konkrēta ministrijas darbinieku atbildība: diemžēl, Latvijas publiskajā telpā darītājam ir jānostājas pret aktīvista apzinātu melošanu un muldēšanu, bet ministrijas ļaudis, aizbildinoties ar frāzēm par melošanas (vārda) brīvību, tam ļauj notikt, tādējādi akceptējot nepatiesas informācijas izplatīšanos un nostiprināšanos ļaužu prātos. Tā ir ministrijas atbildība izlikties, ka tās pārraudzības iestāžu esošo un bijušo darbinieku norādes uz “emocionāliem datiem” vai “datiem, kas “rāda” kādam vēlamo situāciju”, ir normāla ikdienas darba rutīna. Protams, ministrijas ļaudīm nerūp, piemēram, lauksaimniekiem veltītā kritika, jo ministrijas darbinieki algu saņem arī par nepaveikto, nevis gaida augusta vai septembra, vai... ražu. Protams, ministrijas darbiniekiem nerūp arī meža īpašnieka pussabrukušais mežs un tā vērtības samazināšanās, jo šis īpašnieks, maksājot nodokļus, ir samaksājis arī par ministrijas darbinieka ignorējošo attieksmi un bezdarbību. Starp citu, tā ir arī ministrijas atbildība kompensāciju naudu meža īpašniekiem par pamatoti vai “zaļās uzņēmējdarbības uz citu rēķina” nolūkos radīto liegumu nemeklēt Eiropas finansējumā, bet gari un plaši apspriest “savā lokā”.

...kad kociņi pēc dažiem gadiem uzziedēja rožainiem ziediem, pats barons ar baronesēm nāca skatīties. Piegrūž preilenes savus garos snuķus pie ziediem, nošķaudās un tad: Ah, cik skaist', ah, cik jauk'!”(Zenta Ērgle. Esmu dzimis neveiksminieks)

Ik pa brīdim plašsaziņas līdzekļos (arī ne riesta laikā) parādās gaudas: koku nebūs, mežu nebūs, visu cērt, nebūs ko... Gadi rit, mežs aug, mums ir lieli apjomi pieaugušu un pāraugušu audžu. To izliekas nemanām aktīvisti un, diemžēl, arī VARAM. Vai Rīgas “asfalta ļaudis” un tiem līdzīgas emociju pārpilnas būtnes ministrijas izpratnē ir zinošākas par Latvijas meža zinātniekiem, kas situāciju redz citādu? Vai ministrija atšķirībā no Eiropas institūcijām izliekas nemanām vai patiesi nemana Latvijas meža zinātnieku darbu un pētījumus? Kā ir, biedri, kas strādājat ministrijā? 

Patlaban izskatās, ka VARAM vēlas, lai mēs būtu Eiropas nomale, kas aizaug, pārpurvojas, ko paretam, jo bail iebrist un sasmērēties, apmeklē tūristi un kam kāds Briselē vai citur visžēlīgi atmet naudu. Protams, tas viss notiek caurspīdīgi, atbilstoši konvencijām un skaistos vārdos maskēti, vēlams, skandinot dzeju svešā mēlē... 

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru