Saruna ar Ievu Kraukli, Ogres un Ikšķiles novadu pašvaldību aģentūras "Tūrisma, sporta un atpūtas kompleksa "Zilie kalni" attīstības aģentūra"* direktori
Aģentūras “Zilie kalni” vēsture sākās 2010. gadā vai pat agrāk. (Aģentūra, vadoties no spēkā esošā nolikuma, darbojas no 2010. gada.) Pati sāku strādāt 2014. gadā un, jāpiebilst, pašreizējās Aģentūras veidols tapa īsi pirms manas “atnākšanas”. Īsāk sakot, Aģentūru izveidoja Ogres un Ikšķiles novadu pašvaldības, lai apsaimniekotu Zilos kalnus. Pirms tam Aģentūrai bija pienākums rūpēties arī par dažādām tūrisma informācijas aktivitātēm.
Apsaimniekot Zilos kalnus – pieskatīt, nozāģēt, sakopt…
Trīs galvenie pienākumi, par ko esam atbildīgi: sakopt (vākt atkritumus, pļaut zāli utt.), organizēt pasākumus un izglītot sabiedrību dažādos vides jautājumos (ja nepieciešams un ir interese, organizējam arī ekskursijas). Koku kopšana un zāģēšana ir meža īpašnieka ziņā – meži pieder “Rīgas mežiem”. Kopējā apsaimniekojamā platība ir 438 ha, no kuriem 24 ha pieder Ogres novadam, pārējā teritorija atrodas Ikšķiles novadā.
Laikā, kad piedalījos darba pārrunās (2014. gadā), biju pārliecināta, ka šis darbs ir domāts tieši man. Esmu sākumskolas skolotāja, esmu ieguvusi vides izglītību, pietiekamu laiku strādāju “Rīgas mežos”, mazliet arī viesnīcā. Pieminot viesnīcu, minēto darba pārrunu laikā Aģentūrai bija plāns attīstīt atpūtas kompleksu un viesnīcu, kur arī man būtu izmantojama pieredze. “Rīgas mežos”, savukārt, strādāju kā ainavu arhitekte un atbildēju par labiekārtojuma izveidi, piedalījos pasākumu organizēšanā
Šobrīd Aģentūrā esam pieci štata darbinieki: projektu vadītājs, lietvede, grāmatvedis un “cilvēks mežā”, kas darbojas uz vietas. Sezonas laikā mums ir nolīgti četri cilvēki, kas mežā savāc atkritumus
Laba un ļoti aktuāla tēma: mežs un atkritumi. Jāteic "diemžēl aktuāla"…
Jā, gan! Piemēram, šogad nedēļā ap Jāņiem mēs izvedām gandrīz 10 tonnas atkritumu. Pie tam, ne no visiem 438 ha. Mūsu pārziņā ir nozīmīga atpūtas vieta – Dubkalnu ūdenskrātuve, kuras apkārtnē lielāko daļu atkritumu arī savācām.
Dubkalni ir bijušais karjers, kam 2003. gadā beidza atsūknēt ūdeni rakšanas darbu veikšanai. Mežā pie karjera savulaik atrada daudz īpaši aizsargājamo augu un rakšanas darbus pārtrauca. Šeit būtu ļoti svarīgi pieminēt, ka no mūsu apsaimniekotajiem 430 ha, 321 ha ir 2004. gadā izveidotais dabas parks. Galvenā parka vērtība ir osu pauguri, uz kuriem aug priežu meži. Latvijā savā laikā šo pauguru bijis gana daudz, un gana daudz ticis izmantots izrakteņu ieguvei.
Kad vadu ekskursijas, jauniešiem rādu, kā izskatās daļēji noraktā paugura profils – viss paugurs sastāv no grants. Pirms daudziem gadiem, ledājam kūstot, tas izveidojies pašreizējā izskatā: kilometriem gari, šauri un stāvi grants pauguri. Ja tā var teikt – Dubkalnu karjerā redzam gan vēsturi, gan ģeoloģiju, gan vidi, gan varam izglītot bērnus un pie reizes arī atpūsties.
Neapšaubāmi, dabas parka izmantošanas iespējas būtu daudz mazākas, ja ūdenskrātuves nebūtu. Tā ir ļoti “pievelkošs magnēts”. Esam to samērā vienkārši iekārtojuši (platība 9 ha), ir piecas atpūtas vietas. Pēdējo gadu laikā gan regulāri pamanām problēmu – dažu kilometru attālumā no Dubkalniem ir cits karjers, kurā joprojām notiek aktīva resursu (grants, smilts ) ieguve un no tā atsūknē ūdeni, kas kaut kādā veidā (saistīti) rada vai stimulē ūdens līmeņa pazemināšanos Dubkalnu ūdenskrātuvē. Pazemē viss ir saistīts.
Šai sakarā dažus infrastruktūras objektus esam pārvietojuši ūdenim tuvāk, piemēram, laipu, lai nejauši nenotiktu kāda nelaime. Ja ūdens līmenis krities, laipa vairs neatradīsies virs tāda dziļumā, kā iepriekš.
Jāsaka, līdz šim no dažādām ķibelēm esam izsprukuši. Ir citi gadījumi, gadās, redzu – pie ūdenskrātuves atrodas ugunsdzēsēju mašīna un ūdenslīdēji, kas, uzrunāti, skaidro, ka noritot mācības.
Ūdenslīdēji mūsu ūdenskrātuvi ir iecienījuši. Laikā, kad atpūtas vieta Dubkalnos vēl nebija iekārtota un apmeklētāju skaits neliels, ūdenslīdēji tur pietiekami daudz trenējās: ūdens karjerā ir ļoti dzidrs. Reiz metām kautrību malā un lūdzām viņus talkā: ūdenstilpē bija nogrimušas riepas. Ne tīši samestas, bet no tiem laikiem, kad ziemā uz karjera ledus bija iecienīta braukšanas trase, ko braucēji bija iezīmējuši ar dažādām riepām. Protams, pavasarim tuvojoties un ledum kūstot, riepas novākt nevienam neienāca prātā, un tās nogrima. Ūdenī bija sakrituši arī koki. Piesaistot nirējus, organizējām talku, cik iespējams, ūdenskrātuvi iztīrot.
Mežu savās platībās kopj “Rīgas meži”, parks ir atstāts “savā nodabā”. Ir takas, ir koki, vēja izgāztos kokus no takām novācam, tie paliek tur guļam, jo dabas parkā dabas daudzveidības nodrošināšanai nepieciešama atmirusī koksne.
Runājot par saimniekošanu un kārtību: pie mums darbojas abu pašvaldību policijas, problēmu to starpā nav. Kur ir novadu robeža, mēs zinām, reidi notiek. Ogres novada daļā, kur vairāk meža taciņu, policisti brauc ar velosipēdiem. Kārtības ziņā saskaramies ar labi pazīstamām problēmām, piemēram, skaļākas kompānijas, automašīnu neatļauta novietošana utt. Šad tad šis tas no infrastruktūras tiek salauzts. Teikšu, ar atjaunošanu esam ļoti neatlaidīgi un galu galā lauzējam “apnīk”. Pieļauju, jo vairāk un cītīgāk vāksim atkritumus, jo tos nevietā izmetīs mazāk! Tā sacīt – piemērs un neatlaidība! Mums ir piecas ugunskuru vietas, trijās atrodas grili (stacionāri). Gadās, apmeklētāji ugunskuru kur ne gluži paredzētajā vietā. Vasarā nelegālās ugunskuru vietas novācam reizi divās nedēļās. Tas atkal ir neatlaidīgs darbs, jo: “redzot, ugunskurs te nesen bijis”, parasti rodas doma “arī es tā varu”!
Vai Dubkalnus un dabas parku apmeklē abu novadu ļaudis, vai brauc arī no tālākām vietām?
Daudz ir vietējo apmeklētāju, bet daudz cilvēku pie mums brauc arī no Rīgas, Salaspils un citām vietām. Covid19 laikā to īpaši jutām, dabas parkā un dabas takās vēlējās pastaigāties daudzi. Tā kā dažādos informācijas avotos esam norādīti kā atpūtas komplekss, nereti rodas pārpratumi, jo mums (parasti man) zvana un prasa darba laiku. Meža un parka teritorijai, protams, tāda nav – mežs pieejams visu laiku!
Parkā ir uzcelts skatu tornis, kurā cilvēki labprāt uztraušas. Starp citu, tornis ir “mānīgā” vietā – samērā tuvu ūdenskrātuvei (nepilns kilometrs); pirms uzkāpšanas ne vienam vien šķiet: būs jauks skats uz ūdens virsmu, uzkāpj – nekādu ūdeni neredz. Zilo kalnu reljefa īpatnības.
No kā cēlušies vietu nosaukumi? Dubkalni, Ogres Zilie kalni, ja ņem vērā, ka lielākā parka daļa atrodas ārpus Ogres?
Dubkalni – par nosaukumu nav īstas skaidrības. Viena, mazticama versija – padomju laikos bijuši ozoliem apauguši pauguri, kam gan es gribētu iebilst, jo nav skaidrs, kur tie varētu būt auguši un bijuši. Otra, ticamāka versija – no senākiem laikiem, vārds “dube” nozīmē ko līdzīgu samestai čupai, ņemot vērā, ka šai apkārtnē ir daudz uzkalnu – uzkalns pie uzkalna – nosaukums varētu būt vēl senāks. Kāpēc Ogres Zilie kalni? Laikā, kad sāka veidot dabas parku, Ogre nešaubīgi bija it liela apdzīvotā vieta, vēl ir tā sauktie Ogres Mazie Kangari. Izteiktāks reljefs ir redzams tuvāk Ogrei, pirmskara laikos, kad Ogre bija kūrorts, kalnainā vieta arī vairāk saistījās ar Ogres pilsētu.
Par sadarbību starp novadiem. Administratīvi teritoriālās reformas gaitā jūtams, ka Ogre un Ikšķile lūkojas katra uz savu pusi. Kā redzams Aģentūrā, sadarbība ir produktīva…
Ogres un Ikšķiles novadi “Zilo kalnu projektā” (Aģentūrā) sadarbojas labi. Laikos, pirms aģentūras dibināšanas, par Zilo kalnu teritoriju neviens nevēlējās atbildēt. Ogrei piederēja neliela platība pie pašas pilsētas, Ikšķiles lauku teritorijai tā bija nomale. Šobrīd reforma situāciju gan nedaudz saasinājusi, bet Zilo kalnu apsaimniekošanā un attīstībā lēmumi par sadarbību allaž bijuši racionāli. Saimnieciskajos jautājumos vienošanās nav grūta. Aģentūras uzraudzības padomē darbojas pa trim cilvēkiem no Ikšķiles un Ogres novada. Tā kā vairākus gadus padomē darbojas arī abu Novadu domju priekšsēdētāji, jebkuri lēmumi mums garantē skaidru rezultātu un tālāku virzību.
Ko vēlētos vai vajadzētu paveikt tuvākajā laikā?
Mūsu plānos ir vēl vairāku aktīvās atpūtas laukumu (patlaban ir volejbola un futbola spēļu vietas) iekārtošana, kas būtu jāturpina.
Zilos kalnus šķērso ceļi ar samērā intensīvu satiksmi, bet… tie ir grants ceļi, kas sausā laikā ļoti put. Braukt ar velosipēdu pa šiem ceļiem ir ērti un labi, bet ne vienmēr patīkami. Būtu nepieciešams tos noasfaltēt, bet… Protams, šis plāns ir samērā finansiāli ietilpīgs. Diemžēl, Eiropas finansējumu mēs kā pašvaldības aģentūra piesaistīt nevaram, kas ir zināms paradokss, jo, ja mēs būtu nevalstiska biedrība – tad gan! Aģentūras statuss ir iemesls, kālab Eiropas nauda mums iet secen.
Viens no pēdējiem veicamajiem un jau iesāktajiem darbiem – slēpošanas trases apgaismojums. Kad to realizēsim pilnībā, no Ogres līdz Ikšķilei apgaismotā trasē varēs slēpot visus 12 km. Trase darbojas no 2015. gada, tajā ir ieguldīts liels darbs, bet… Ja ir normāla ziema un sniegs: cik ilgu laiku darbdienā cilvēks varētu veltīt slēpošanai? Brīvdienās vai vakaros – tad gan, bet tieši darbdienās? Realizējot šo projektu, gana daudz cilvēku trasi jau izmanto arī vakaros, jo līdz 22:00 ir ieslēgts apgaismojums.
Vietējā fauna: vai par to arī stāstāt un rādāt?
Kādu laiku Zilajos kalnos mitinājās daudz bebru. Dabas aizsardzības pārvalde atļāva tos izķert, jo viņu graušanas “apjomi” bija pamatīgi. Domājot un atceroties šo, sapratu, ka mums neviens nekad neļautu ūdenskrātuves krastus iztīrīt no kokiem tāpat vien – apkārtnes sakopšanai, bet… Krastos augošos kokus nograuza bebri (mums palīdzot)! Starp citu, bebri paveica arī citu it labu darbu, jo priežu mežā “izgrauza” lapu kokus, kam tur atrasties nevajadzēja, bet, lielie grauzēji, šķiet, bija pagalam izsalkuši, jo tika apskādētas pat priedes.
Ne tik sen vietējais filozofs satrauca cilvēkus ar domu, ka netālu no mums viesojies lācis. Man gan šķiet, ka filozofs praksē (ne domās) sajaucis lāča un zirgu mēslus, jo netālu no mums ir zirgu pastaigu taka… Lāci nesastapām, cilvēki gan par ziņu satraucās.
Ūdenskrātuvē mīt gulbji un pīles. Sastopam lielās gauras, kas ligzdo mums un īpašniekiem zināmā dobumā netālajā Ikšķilē, bet baroties lido uz Dubkalniem. Aicinām cilvēkus doties dabā un baudīt skaistās ainavas arī pie mums!
*turpmāk tekstā “Aģentūra”