Saruna ar Agri Jirgenu un Raimondu Valci, Vecrīgas restorāna bāra “Garāža” īpašniekiem
Mēdz sacīt: labi ārsti – nekaitē, profesionālas valsts iestādes – netraucē. Kāda patlaban ir situācija, vai uzņēmējs Latvijā var strādāt netraucēti?
Agris: Nevarētu teikt, ka kāds mūs ļoti traucētu! Nodokļus un rēķinus maksājam kārtīgi, uzmācīgas pārbaudes nemanām. 10 gadu laikā mums bijusi viena akcīzes preču pārbaude un tagad, vīrusa laikā, kad beidzās pirmais dīkstāves mēnesis, ieradās pārbaudītāji, kas skatījās, vai mums nav nelegāli nodarbinātu cilvēku. Tas bija saistīts ar pieteikšanos dīkstāves pabalstam.
Kā uzņēmumam veicās ar dīkstāves pabalstu – pieteikšanos tam un saņemšanu? Par to ārkārtas situācijas laikā daudz runāts un dzirdēts!
Agris: Sākumā likumā netika iekļauta norma par uzņēmumu valdes locekļu iespējām pieteikties šim pabalstam. Darbiniekiem pabalstu dabūjām, viss bija kārtībā, mums (valdei) atrada iemeslus, kādēļ nedot. Mēs uzņēmējdarbību neuzskatām par viendienīti. To ikdienā gan neuzsveram, bet darām visu, lai rūpētos par cilvēkiem, kas mums apkārt un ar ko strādājam. Jūtamies kā ģimene, uzņēmums ir kā ģimenes loceklis. Domājam par praktisko ilgtspēju, lai darbu turpinātu.
Par aprīli pabalstu saņēmām, Valsts Ieņēmumu dienestam vajadzēja papildu pierādījumus par martu, ko nupat iesniedzām. Gaidām, kas tālāk! Jāpierāda, ka (valde) neesam strādājuši vai guvuši ienākumus citur. Skatoties notikumus kopumā, nevaru teikt, ka kaut kas notiek nepareizi vai nesaprotami. Cik saprotams, valdībai bija grūti atrast pareizo risinājumu, lai pabalstu saņemtu tie, kam nepieciešams; lai informācija būtu skaidra un precīza, bet uzņēmējiem nevajadzētu gatavot liekus dokumentus. Droši vien, situāciju varēja risināt arī savādāk. Piemēram, Vācijā uzņēmējiem iedeva naudu un tālākais bija pašu izvēlē: maksāt īri, iegādāties jaunu aparatūru vai… Pie mums izskatījās, ka daža prasība ir pārspīlēta, jo, ja cilvēks formāli “skaitās” uzņēmumā, kas faktiski nedarbojas un jau “aizmirsts”, pabalstu var nepiešķirt. Par valdes locekļiem runājot, sākumā bija rūgtums, jo: “tavs uzņēmums ir dīkstāvē, bet par tevi, uzņēmēju, domā, ka nauda tev nāk ne darbā, bet pagrābjama “tumbočkā””. Varbūt kādam tā ir, bet mums jānopelna! Varam būt priecīgi, ka viss lēnām sāk “kustēties”.
Raimonds: Mēnesi bija dīkstāve, pasēdējām mājās! Teikšu, bija viegli, jo nebijām nevienam parādā! Citiem klājas grūtāk. Ar pabalstu saņemšanu nebija vienkārši, dokumentus sūtījām reizes sešas. Izrādās, VID ir šāda sistēma: ja atteikts vienreiz, dokumenti jāsūta otrreiz un trešoreiz! To nezinājām! Domājām, ko lūgties, ja nav, nav! Martā un aprīlī noteikumi un likumi mainījās ne reizi vien, katrreiz dokumentus vajadzēja iesniegt no jauna! No otras puses – “neprasīsim, domās, ka lepni!” Dīkstāves mēneša laikā sakārtojām zāli, nomainījām krēslus. Žēl, ka noteikti sēdvietu skaita ierobežojumi un kustēšanās ierobežojumi, bet… viss cits notiek!
Vai, skatoties nozari kopumā, skats ir optimistisks?
Agris: Katram ir savs deķis, ko lāpīt! Skatoties uz šo gadu – tas būs norakstāms. Šogad, diemžēl, nozare stagnēs. Tūristi atgriezīsies, bet to būs ļoti maz! Pienesums nozarei ir vajadzīgs, bet tik daudz cilvēku nebūs! Vienu gan paredzu: tie, kam bija ieradums braukt atpūtā ārzemēs, tagad atstās naudiņu šeit. Ir arī nozares, kurās kritums ir neliels vai tā nav vispār!
Cik dzirdu un lasu, lauku tūrismā nedēļas nogalēs viss notiek (“rullē”)! Tas, protams, nenozīmē, ka kolēģiem iet viegli, jo pelnīt vajag katru dienu, ne tikai sestdienās, svētdienās vai piektdienu vakaros!
Pieļauju, ka ģimenes uzņēmumiem ir vieglāk, jo: pašiem pieder, paši strādā! Visi ir “darbā iekšā”! Mums darbinieki ir pirmajā vietā, ja kas, sev algu varam neizmaksāt, bet darbiniekiem nauda būs! Viņi pie manis strādā, skatās, ko es daru, un vērtē!
Raimonds: Krodziņos situācija ir kā kurā vietā. Laukos, kā vēstī labi paziņas, cilvēki ir “bailīgāki”, kādi mēs Rīgā neesam. Toties martā, aprīlī, maijā laukos bija daudz rīdzinieku. Draugam Ragaciemā ir krodziņš, no cilvēkiem nevarējis atkauties! Vietējie, savukārt, to vēroja un…: “sak, ko tie rīdzinieki te brauc, mēs arī ko saķersim!” Ragaciemieši pat pārmeta krodziņu īpašniekiem, ka “Jūsu dēļ te ir tik daudz cilvēku un mašīnu!” Krogū gan mans paziņa iekšā nelaida, ēst gatavoja un deva līdzi. Mašīnu un cilvēku plūsma bija krietna, daudzi devās pastaigās gar jūru un svaigā gaisā ēst sagribas ātri. Citi paziņas Ogrē izteicās līdzīgi: tikt galā ar cilvēku plūsmu nebijis viegli! Darba netrūkstot! Tas ir stāsts par pirmo mēnesi!
Mums situācija ir kā ziemā! Pat sacītu – sliktā ziemā! Ziemās parasti darba lietas “iet uz leju”, cilvēku un naudas aprite mazāka; patlaban aiz loga ir pavasaris un dažbrīd vasara, bet norises un sajūtas kā ziemā! Labi, ka lauka terases cena ir pazemināta!
Gads viennozīmīgi būs norakstāms! Bažas nav par vasaru, bažījamies par ziemu: ja nebūs pretimnākšanas īres jautājumā, ja nav izmaiņu nodokļu politikā, būs lielas ziepes... Vasarā izdzīvosim, bet… parasti tad (vasarās) uzkrājam rezerves, “uzpumpējam” muskuļus ziemai! Ja nav uzkrāts, būs grūti! Kaut kur nauda būs jāgūst! Mēs allaž cenšamies saglabāt darbiniekus. Patlaban, kā jau teicu, biznesā jūtamas ziemas vēsmas, dabūjām atlaidi īrei, un visi darbinieki arī nav atpakaļ no dīkstāves, kas kopumā ir zināms atspaids! Labi, ka neesam nevienam parādā! Jūtamies labi! Piegādātājiem neesam parādā ne kapeikas, valstij ir situācijas radītais dalītais maksājums, ar ko tiekam galā!
Agris: Kopumā noskaņojums ir dažāds! Ļoti dažāds! Ir cilvēki, kas ārkārtas situāciju neizjūt, tā viņus neietekmē. “Paēdušais brālis neēdušo nesaprot!” Tieši tā! Piemēram, ar paziņu sarunājamies par situāciju, sarunbiedrs klausās, paraugās apkārt: “Klau! Bet tev tak pilns bārs! Ko tu satraucies?”
Pag! Paldies, bet tu neesi šeit visu dienu un situācijā neesi iedziļinājies! Arī ne finanšu plūsmā. Ja kādā brīdī ir vairāk cilvēku, tā nav visu dienu! Ja es ikdienā graužu baranciņas un pēkšņi nopērku picu – vai tas nozīmē, ka “esmu zirgā”? Tā lietas nenotiek!
Mums ir laba atrašanās vieta. Varbūt mēs esam labi cilvēki. Varbūt vieta un darbs pievelk. Bet visiem tā nav! Ja runājam par nozari kopumā, nepieciešams risināt plašākus (globālākus) jautājumus. Nevar būt visiem vienādi nosacījumi! Ja esam neliels ģimenes uzņēmums, mums nodokļu likme varētu būt cita. Piemēram, nesenās sarunas par 5% PVN. Mazam uzņēmumam tas neko būtisku nedos, lielajiem labums (atbalsts) būs jūtams! Manuprāt, nepieciešams dalīt uzņēmumus: pēc apgrozījuma vai sēdvietu skaita, vai… Mēs tāpat konkurējam! Pavārs arī vēlas nopelnīt tikpat, cik lielākā bārā, viesnīcā vai restorānā, kur cita cilvēku plūsma, cits apgrozījums. Mēs vēlamies nelielu, ģimenisku vietu!
Piemēram, Latvijā, lai algā samaksātu 1000 eiro, ap 800 jāsamaksā nodokļos. Lielbritānijā šis skaitlis ir 200! Nauda paliek tepat, ir tikai vēlme no cilvēka nodokļos paņemt vairāk! Nav līdzsvara!
Raimonds: Mēs neesam līdzīgi lielajiem. Protams, katrs samazinājums ir foršs un kaut ko no tā iegūsim arī mēs, bet… esam nelieli! Es, varbūt, šai ziņā pat piekrītu Valdībai, kas PVN samazinājumu nedeva, jo… tas uzreiz jādod arī lielajiem tīkliem, piemēram, “McDonalds”, “Hesburger” utt. Piedodiet, “Hesburger” ir izputinājis diezgan daudz lauku krodziņu, jo ir pamatīgi izpleties reģionos! Tālbraucēji vecpilsētā neiebrauc un krodziņā nepaēd, viņi piebrauc pie “Hesburger”! Lielie tīkli būs pirmie kliedzēji, ka PVN samazinājumu vajag!
Domāju, ka nepieciešams mehānisms vai “nosaukums”, kā mazos Latvijas krodziņus atdalīt no lielajiem tīkliem un tad var domāt par nodokļiem!
Agra pieminētā galdiņu (sēdvietu vai kvadrātmetru) sistēma darbojas ārzemēs, tās ieviešanai daudz nevajag: atnāk ierēdnis ar lineālu vai kalkulatoru, izmērī vai saskaita, ievada sistēmā un viss! Noteikta maksa mēnesī, ko ņemam vērā, un galva nesāp! Kad dati ievadīti sistēmā, to var kontrolēt viens cilvēks – visu paveiks dators! Uzņēmums un VID zina, cik konkrētam uzņēmumam mēnesī jāmaksā. Starp citu, ārzemēs kases aparātus bieži vien uzņēmēji tur savām vajadzībām, lai redzētu naudas plūsmu. Ieņēmumu dienestiem tas nav vajadzīgs! Maziem krodziņiem arī to nevajag, jo īpašnieki zina, kāda summa maksājama nodoklī!
Vai aprīļa vidū cilvēku kustība Rīgā lēnām atsākās?
Raimonds: Mēs atrodamies Vecrīgā, esam iekarojuši vietējo iedzīvotāju mīlestību. Vietējie nāk un mēs neizjūtam tādu diskomfortu, kā viens otrs kaimiņš, kas pilnībā bija koncentrējies uz tūristiem. Viņiem klājas gana smagi. Paldies vietējiem, kas nāca un turpina nākt pie mums, un atbalsta!
Vai tas bijis apzināti – strādāt (koncentrēties) vietējiem?
Raimonds: Jā, tāds bija mūsu mērķis! Savulaik atteicām visiem gidiem; ja kāda grupa ienāca, mēs to apkalpojām, bet rezervācijas gidu grupām nepieņēmām! Tam bija zināma loģika, jo mums vietu nav daudz – vietējais vienreiz ienāks – nav, kur apsēsties, otrreiz – nav… Vai trešoreiz nāks? … Mūsu apmeklētāji zina, ka ir tik un tik vietu, zina, ka tūristi nāk, bet vieta atradīsies. Šādi strādājam 10 gadus. Jāsaka, patlabanējā situācijā tas palīdz un glābj, jo pie mums turpina nākt vietējā publika!
Paklusi, bet it intensīvi runā par pēckrīzes prombraukšanu kā 2008. gadā un vēlāk. Vai tam ir pamats?
Agris: Jā un nē! Manas dzimtas cilvēki arī mīt ārzemēs: Anglijā labā amatā. Vēlmes ir dažādas. Pats esmu “vairāk pie zemes”, jaunāki ļaudis vēlas gan ceļot, gan skoloties, gan pasauli redzēt, gan… Viņiem vēl nav “raušanās sajūtas” atpakaļ uz Latviju. Nesen ierakstā skatījos TV Preses klubu: vecākās paaudzes politiķi spriež, ka daudzi prom nebrauks, pie mums būs labi utt. Ir teiciens: “Kur mūsu nav, tur labi!” Ja ir iespējas un vēlme doties padzīvot un pastrādāt citur, lai...
Nav pie mums tās kārtības un pārliecības, ka noteikti jāpaliek! Ja salīdzina algas un izmaksas, ir dažādi, kas citur lētāks, mums dārgāks un otrādi. Lai jaunieši pamēģina pastrādāt ārzemēs! Lai redz, kas tur notiek! Atgriezīsies? Lieliski! Būs labums gan pašam, gan mums visiem – valstij! Latvijā dzīve nereti ir kā “mūžīga cepšanās”: tas nav tā, tas jāmaina, tā trūkst. Piemēram, daudz kam trūkst naudas un – pēkšņi – atrodas 4 miljardi… “Naudas ir un būs tik daudz, kā nekad!” Un mediķi? Tiem arī būs? Pirms neilga laika nevarēja atrast dažus miljonus, tagad runā par miljardiem. Nezinu, kas pēkšņi noticis: pandēmija sākas, uzrodas nauda… Varbūt nepieciešams vairāk palīdzēt cilvēkiem un nemeklēt “iemeslus nedarīt”?
Nesen kāds ekonomikas apskatnieks mūsu nozari nosauca par valstij mazsvarīgu, pamatojot ar nelielo IKP procentu. Tā, tā… Ja mēs “neesam svarīgi”, kāpēc likumdošanas grožus nepalaist vaļīgāk? Mēs labprāt nebūtu “svarīgi” un strādātu mierīgāk! Nozari regulējošo dokumentu (likumu) izstrādātājiem būtu jāpaskatās Itālijas vai Vācijas pieredze… Tur muļķi nedzīvo! Tur uzskaites ir vienkāršākas! Latvijā joprojām ir “korķīšu sistēma”, jo nepieciešams glabāt korķīšus. Pārbaudei! Uz korķa nepieciešams akcīzes preces marķējums. Kontrole raugās, vai kaut kas kaut kur nav pārliets. Hm… Ir daudz veidu, kā to darīt! Sistēma būtu jāmaina, jo novecojusi!
Izmantotas "Garāžas" un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas