Nopietna problēma ir nacionālā kapitāla vāja un bezatbildīga pārvaldība. Saruna ar Andri Biti, zivju pārstrādes uzņēmuma “Karavela” līdzīpašnieku, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentu

Zemeunvalsts.lv | 16.09.2022

Nereti gadās tā – uzņēmējs vēl sīkumos nav spējis formulēt domas un plānus uzņēmējdarbības attīstībā kādā pagastā vai novadā, bet pret viņa ideju un vēlmi dot gan darbu, gan finanses, gan pašapziņas sajūtu vietējiem iedzīvotājiem kāds cits jau organizējis protesta mītiņu. Lasot valstij sarežģītu situāciju aprakstus, top skaidrs  naudu vajag – ja ne visiem, tad daudziem. Par tās nepieciešamību runā daudz, bet... Vai teju 33 neatkarības gadi nez kā ir spēcinājuši pretējo – vēlmi aizmirst, kur un kā pelnīt?

Ar Andri Biti sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Martā tevi ievēlēja par Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidentu. Nopietna uzņēmuma vadītājam tas ir nozīmīgs sabiedriskais pienākums valstij sarežģītā ekonomiskā situācijā.

Jau līdz piekrišanai darboties Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK), esmu pietiekami aktīvi piedalījies uzņēmēju sabiedriskajā dzīvē gan Latvijas Zivrūpnieku savienībā, gan Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijā, gan LTRK. Redzējām, ka sadarbību starp valsts pārvaldi un uzņēmējiem (valsts pārvaldi un biznesu) atsevišķos gadījumos var veidot pietiekami labu. Šeit runāju par situācijām, kad abas puses – publiskais sektors un uzņēmēji – strādā kā vienota komanda ar kopēju mērķi. Manis pieminētajos veiksmīgas sadarbības gadījumos allaž esam nonākuši līdz “nosacītiem griestiem”, kuros atdūrāmies – vai tā būtu ministrija, vai cita iestāde – ja vēl runa ir par dažādu politisko spēku pārziņā esošām ministrijām vai iestādēm – blaukts! – pat sekmīga sadarbība apstājas.

Manā nozarē – zivsaimniecībā, arī manā uzņēmumā šobrīd viss ir kārtībā – ir attīstība, ir darbs, ir redzami turpmākie ceļi, bet kopumā mani satrauc valsts situācija, saprotot, ka mēs, ražojošajā produktīvajā biznesā Latvijā strādājošie, diemžēl, esam pietiekami mazskaitlīgi un vāji; ļoti skaidri un saprotami ir nepieciešams valsts kopējā uzņēmumu skaita un kopējās ekonomiskās jaudas pieaugums. Tas ir objektīvi nepieciešams, turklāt tam jābūt daudz, daudz reižu lielākam, lai uzturētu mūsu valsti. Patlaban ar esošo līdzekļu ģenerēšanu to paveikt ir grūti. Esmu pārliecināts un ticu, ka sistēmu var mainīt un audzēt lielāku.

Kā mērauklu šādam vērtējumam izvēlējos vienkāršu faktu – ik pa laikam nopietni izdevumi, kas orientējas uzņēmējdarbībā, apkopo un publisko dažādus uzņēmumu topus. Ja mans uzņēmums nacionālā kapitāla uzņēmumu topā Latvijā ir 30.-32. vietā, tas nozīmē, ka nozarei un ekonomikai sokas slikti, nevis es esmu izcils uzņēmējs. Objektīvi vērtējot, manam uzņēmumam vajadzētu atrasties ap 300. vietu.

Neesmu vīlies, sistēma ir maināma, gan spēcinot pašu uzņēmēju ambīcijas paveikt vairāk un labāk, gan mainot un stiprinot sadarbību ar valsti. Iedzīvināt, trenēt un motivēt – tās ir svarīgas lietas. Nevēlos uzsvērt tikai vienpusējas problēmas, atbildību pilnībā noveļot publiskajam sektoram. Mēs, uzņēmēji, esam dažādi.

Nereti, klausoties salīdzinājumus, runājot par kaimiņiem igauņiem atskan gluži vai sēra raudāšana: “Viņi tik tālu mums priekšā...” Kur ir problēma? Kāpēc atpaliekam?

Ja es zinātu atbildi, domāju, soli pa solim problēmas varētu novērst vai tās jau būtu novērstas. Atbildēt nevaru. Pieļauju, jānoliek malā ģenētiski vēsturiskās problēmas, sākot ar to, ka lietuviešiem bijuši kņazi un karaļi, kuru mums nav, kā arī nešaubīgi svarīgo nacionālo sastāvu.

Kā nopietnu problēmu Latvijā redzu vāju un bezatbildīgu nacionālā kapitāla pārvaldību, faktiski savulaik tas tika “noplenderēts” un “plenderētāji” joprojām rosās pietiekami tuvu mūsu politikai. Tie ļaudis, kam bija spējas un iespēja uzkrāt nacionālo kapitālu, vai nu to nekur neieguldīja, piemēram, eksportējošā un kapitālu tālāk ģenerējošā industrijā, vai izvēlējās politbiznesa ceļu saistībā ar monopoliem, valsts iepirkumiem utt. Proti, noteikts bizness bija atkarīgs no vides sakārtošanas šī biznesa nākotnei – t.s. politbizness.

Bizness, kas balstīts politiskos lēmumos – ja šo lēmumu nebūtu, biznesa nebūtu.

Precīzi! Politbiznesu es neuzskatu par praktisku uzņēmējdarbību, tas vairāk ir parazītisks bizness, turklāt, lielākoties saistīts tikai ar valsts iekšējo patēriņu. Ja vēl kāda politbiznesa nozare būtu saistīta ar politiskiem lēmumiem, lai, piemēram, pārņemtu vai iekarotu tirgu kādā kaimiņvalstī, tas ir cits – eksporta – stāsts. Latvijā tika domāts, kā no pilsoņiem dabūt kaut vienu eiro vairāk, piemēram, par atkritumu apsaimniekošanu.

Tātad viss sākās ar privatizāciju.

Privatizācija kā process būtu vērtējams dažādi. Piemēram, fakts, ka Andris Šķēle privatizēja Avelat grupu, nav uzskatāms par sliktu variantu, jo kādam tas bija jādara. Savukārt, es, skatoties uzņēmēju tā laika (90. gadi un vēlāk) kļūdas, redzēto kā pieredzi izmantoju savā darbā. Privatizācijas pirmais posms bija veiksmīgs, jo, kā minēju, “kādam viss bija jāsavāc”. Kāpēc? Citādi daudzām nozarēm pienāktu VEF liktenis – beigas, punkts un viss. Nākamais – otrais – solis nesekoja... Plāni bija labi, bet tie nerealizējās. Neesmu pārlieku detalizēti pētījis toreizējo situāciju, bet, piemēram, kaimiņos – Lietuvā nacionālais kapitāls nostiprinājās, to ne(iz)pārdeva, bet investēja ražojošā un produktīvā sfērā.

Igaunijai, savukārt, palīdzēja somu pieredze.

Protams, Latvijā uz vietas ilgu laiku tika ģenerēta pietiekami liela nauda, kas, diemžēl, vairāk kaitēja, ne deva labumu. Mums bija pietiekami liels banku sektors, ieskaitot dažādas izcelsmes naudas plūsmu apkalpošanu. Krietnu laiku ļoti daudz gudru un aktīvu cilvēku darbojās tieši banku sektorā, kas tolaik pelnīja “vieglu” naudu, to tālāk neinvestējot. Domāju, ar zināšanām un “cilvēku galvām” (spriestprasmi) šai sfērā viss bija kārtībā, bet – ja dažādu fondu apguves shēmu vietā šie paši “funktierētāji” un “shēmotāji” savas domas un idejas ieguldītu ražošanā un produktivitātē, sasniegumi mums būtu daudz, daudz labāki. Protams, tas nav nedz vienkārši, nedz tas ir vieglākais ceļš.

Piemēram, ar dažu labu politiķi esmu runājis par izvēli – ko darīt – pārdot 100 000 pases vai ieguldīt ražojošā uzņēmumā. Latvijai nešaubīgi vajadzīgāks un noderīgāks ir otrais ceļš – ražošana, bet tas arī ir daudz grūtāks. Pases tirgot ir vieglāk. Tā, lūk!

Uzņēmēji bieži nav apmierināti ar dažādu ļoti svarīgu jautājumu novilcināšanu valsts institūcijās.

Jārunā par valsts vai pašvaldības un uzņēmēju sadarbības līmeni. Labi piemēri ir Liepāja un Valmiera, skatoties valstī kopumā – šādas sazobes nav, ierēdņi bīstās lemt, jo kļūdu gadījumā viņiem draud politiskas problēmas. Pats zinu, ka ministra Jāņa Dūklava laikā zivsaimniecības nozarei izveidojās laba sadarbība ar attiecīgajiem Zemkopības ministrijas departamentiem, kas tagad turpinās Kaspara Gerharda vadībā – nekas nav sabojāts. Piebildīšu, arī valsts pārvaldē šādi rodas stabilitātes sajūta, jo iespējamu kļūdu gadījumā nozare tevi neļaus sist, sadarbības “garša” ir jūtama, un tā ir svarīga. Šādu situāciju nepieciešams veidot vai radīt plašākā mērogā – pirmkārt – noteikti starp ministrijām, ar ko būtu jāsāk, bet šeit ir acīmredzamas politiskas problēmas.

Ilgais ceļš kāpās – katra ministrija ir kā atsevišķa republika. Arī par to runā gadiem...

Tā ir, bet tāpēc tam nepieciešama prasmīga vadība. Ja manā uzņēmumā katra nodaļa vai cehs dzīvotu savu dzīvi, uzņēmuma nebūtu. Valdība jau tā nav labā situācijā, un premjers K. Kariņš šo valdību nevada. Viņš var ilgi un dikti sūdzēties, cik sarežģīti ir vadīt no vairākām partijām sastāvošu valdību un vairāku partiju ministrus, viņš sūkstās vairāk nekā mēs, bet pats valdību nevada. Politiskā miera sasniegšanai tiek upurēts pietiekami daudz, labus rezultātus ieskaitot. Politiskais komforts, ja nav darba un nav rezultātu, nez vai kādam ir nepieciešams.

Šim Saeimas sastāvam un šai valdībai ļoti liela problēma ir sadarbība kā process, jo, ja vēl kaut kāda savstarpējā saskarsme notiek starp viena politiskā spēka pārstāvētām ministrijām, tikko ministrijas pārvalda dažādi politiskie spēki un nepieciešama īsa un aša koordinācija no premjerministra, viss apstājas.

Par šo daudz runā, nekas nenotiek.

Domāju, tas ir kopējā darbības stila uzstādījums no valdības vadītāja.

Vēl šis tas var būt politiskā tirgus objekts. Ja atceries, šā gada sākumā premjers izmeta frāzi: “Valsts uztur uzņēmējus”, vēlāk ekonomikas ministram visā nopietnībā pārmeta sekmīgu sadarbību ar nozari. Kas tās par aplamībām?

Tā ir domāšana.

Vai varētu būt, ka premjers patiesi tā domā, vai neveikli izteicies?

Zinu, ka K. Kariņš pats ir bijis uzņēmējs. Ja viņš tā domā (ka valsts uztur uzņēmējus), tas ir ļoti bēdīgi. Pieļauju, ka viņš ne pārāk saprātīgi un nedomājot izteicās, bet – fakts paliek fakts – aplamība, ka valsts uztur uzņēmējus ir pietiekami dominējoša valsts un pašvaldību ierēdniecības vidū. Esmu ļoti daudzas reizes strīdējies un sarunājies ar šādiem ļaudīm, secinot, ka, diemžēl, viņi tā domā. Ja saku un skaidroju – “kā klāsies uzņēmējam, tā klāsies ierēdnim” – nospiedošais vairākums ierēdņu uzskata, ka nodokļus viņi maksā paši un algu saņem no mistiska valsts budžeta, kas tiek veidots un pildīts nez no kurienes. Kā budžetā ienāk nauda, viņiem nav skaidrs un viņus tas neinteresē.

Tas pamatu pamatos ir slikti! (Lai neteiktu vēl skarbāk.)

Ja šādi domā deputāts, kas piedalās likumu sagatavošanā un tapšanā, tas ir ļoti slikti. Te jāsāk ar izglītību, turklāt, runājot ne tikai par skolām un augstskolām, bet sākot tieši ar valsts pārvaldi un ierēdniecību. Ja valsts pārvaldē strādājošais nezinās, kur un kā rodas nauda, uz valsts attīstību nevajag cerēt.

Kas pie šī jautājuma risināšanas ķersies, ja zinām, ka ierēdņu ir daudz un tas ir liels skaits vēlētāju balsu?

Ideālā gadījumā pie šī jautājuma risināšanas vajadzētu ķerties! Ja vēlēšanās piedalāmies, izmantojot klasisko aritmētiku, nez vai kāds to sāks. Ja vēlētāji ir ierēdniecība, kas nav maza, ja vēlētāji ir pensionāri, kuru arī mums daudz... Būsim un paliksim tur, kur esam!

Paralēli Latvijas iekšējām problēmām, Eiropai pāri brauc ceļa rullis, uz kura kāds pārsvītrojis uzrakstu “zaļais kurss”, labojot – “zaļais ārprāts”.

Nav labi tā sacīt, bet karš noteikti ienesīs savas korekcijas.

Politisko lēmumu pieņēmēji ļoti uzmanīgi vēro Rīgas centra publiku un tās domas, kas rodas, vērojot asfaltu un lasot pareizas domāšanas padomus tīmeklī.

Ir dzirdēts, ka politikā daudz nosaka Vecrīga un četri kvartāli ap to, proti, cilvēki, kas dzīvo un strādā, un apgrozās šai teritorijā.

Jāatgādina vecais un varbūt aizmirstais stāsts – labi laiki rada vājus cilvēkus, vāji cilvēki rada “bēdīgus” (sliktus) laikus utt. Šobrīd vairāk un vairāk balsu un teikšanas ir t.s. “progresīvajiem komunistiem”, kas rezultātā var novest pie lielas krīzes. Negribētos to piedzīvot, bet... Ja par meža vai lauksaimniecības zemes nākotni un izmantošanu lemj cilvēki, kas uz laukiem vai mežu reizi gadā aizbrauc ekskursijā, tas neko labu nesola.

Nākas atkārtoties, bet Latvijā ir bēdīgi klasisks stāsts par lāci, kas ir un nav mīļš ķepainis (lasi grāmatu – ir, sastopi mežā – nav).

Mums nav citu resursu – ir mežs un ir zeme, naftas joprojām nav. No pieejamā ir jāņem, neviens īpašnieks Latvijā nedomā kategorijās – vienreiz iesēju, vienreiz nopļāvu – punkts, mežu izstrādāju – tam beigas. Tā uzņēmējs nedomā! Uzņēmējs domā par nākotni, un neviens cits, bet īpašnieks un saimnieks, saimnieciskāk un ilgtspējīgāk pret īpašumu neattieksies.

Vai nepilnu četru mēnešu laikā kopš MK lēmuma pie mežiem nav gadījies redzēt zāģētgribētāju veidotās milzu rindas?

Viens fakts ir pilsētnieku vai pseidopilsētnieku domas, kas nereti tiek virzītās šādā veidā. Cita liela problēma ir apstāklī – pilsētnieks, kam ir pietiekami nodrošināta dzīve, iegādājas īpašumu ārpilsētā vai laukos un, maz saprazdams, uzskata, ka ap viņa īpašumu nekam nav jānotiek, jo viņš te svētdienās bauda dzīvi.

Par meža jautājumiem mani skoloja tēvs, sakot, ka koki izaug ātrāk, kā beidzas cilvēka mūžs, citi koki izaug viena cilvēka mūža laikā.

Tātad, ja cilvēks bērnībā redzējis vienu meža ainavu, viņa dzīves laikā tā noteikti mainīsies. Tas attiecas uz ikvienu cilvēku. “Es te visu mūžu braucu un pēkšņi meža vairs nav...” Tas nav šoks, bet akūts zināšanu trūkums.

Mežs Latvijā ir gana agresīva vide, kas strauji atjaunojas.

Lai ko mēs uzklausītu un dzirdētu, piemēram, “viss tiek noplicināts un piebeigts”, tik lielu meža platību un mazintensīvas lauksaimniecības citur pasaulē un jo vairāk – Eiropā – faktiski nav. Lauksaimniecība pie mums var būt vēl intensīvāka. Kur nav meža, ir zeme, ir lauki, ik Latvijas kvadrātmetrā kaut kam jāaug vai kādam jāganās. Ja Īrijā no lauksaimniecības var iegūt 10x vairāk, mums ir skaidra atbilde un mērķis, kurp tiekties.

Ja īriem nebūtu viņu idiotiskā lēmuma par kūdru...

Gan vegānisms, gan modernais komunisms “būs zirgā” līdz pirmajam badam, kad nudien ēdīs visu. No pārāk labas dzīves veidojas dīvainas idejas, kad nepieciešams visu sadalīt un atņemt.

1991. gadā Baltijas valstis ilgi gaidīja neatkarības atzīšanu no Eiropas valstīm. Tolaik bieži skanēja doma, ka “treknā un paēdusī Eiropa” nebūt nevēlas ko saprast.

Protams, arī Latvijas sabiedrībā ir ļaudis, kam domu un darbības “treknums” akūti jūtams un labi redzams. Tā ir liela problēma. Manā uzņēmumā spēja izdzīvot un ieiet plašākā tirgū notika, pateicoties tam, ka Rietumeiropa ir pašapmierināti aptaukojusies un mazkustīga. Mēs bijām gatavi strādāt, strādāt vairāk, ilgākas stundas, mazāk pelnīt, būt vairāk izsalkuši un tā iegājām Eiropas tirgū. Ja esam izdomājuši, ka nu mums nepieciešams tāds labklājības līmenis kā Zviedrijā, kas pēdējos 200 gadus nav karojusi, piedzīvojusi komunismu... turklāt, zviedri nav piedzīvojuši ne īpašumu nacionalizēšanu, ne viņus kāds aplaupījis citā veidā. Ja mēs Latvijā iedomājamies, ka mums šodien ir tiesības dzīvot šādā (zviedru) līmenī, mēs itin ātri būsim grāvī. Divām vai pat trim paaudzēm vismaz sešas dienas nedēļā ir cītīgi jāstrādā, tikai tad var šādu līmeni sasniegt vai tam tuvoties. Tam nepieciešams laiks un darbs, darbs un vēlreiz darbs.

Daudzi, atkārtojot to pietiekami bieži, Latvijas problēmas joprojām noraksta uz padomju mantojumu.

Šādos apgalvojumos mēdz būt zināma daļa patiesības. Krievijas tirgus, lai bija tuvu un lai šķita ļoti izdevīgs un liels, kopējā bilancē galu galā nesa mīnusus, ne plusus. Plusus var nest tirgus ar ilgtermiņa domāšanu – proti – kur viss atkarīgs no tavām spējām, panākumiem, darba apjoma, ne no ārējiem faktoriem. Krievijā tirgus allaž bijis atkarīgs no kaut kā – atļaus-neatļaus, atvērs-aiztaisīs, kontrolēs-nekontrolēs utt. Ar dažādu biznesa struktūru, piemēram, banku starpniecību šī kaimiņvalsts attieksme un stils “ienāca” arī pie mums. Piemēram, ir iespējas salīdzināt – kā tiek pārvaldīta Jūrmala un kā – Valmiera. Atšķirība ir ļoti jūtama.

Visur attaisnoties ar veciem laikiem nevar, bet gan padomju, gan Krievijas ietekme dažādās sfērās, diemžēl, ir ļoti jūtama.

Tas, kas notiek šobrīd Krievijā, loģiski domājošam cilvēkam liek būvēt augstu mūri vai žogu uz robežas, jo neko tādu pie mums piedzīvot negribas. Cenšos savus kādreizējos kontaktus Krievijā nesaglabāt, man bija pieci savulaik pietiekami nopietni sadarbības partneri, gana situēti, it kā rietumnieciski noskaņoti, viņu bērni mācījās Lielbritānijā utt. Attieksme pret karu un agresiju šiem pieciem ir dažāda – ir saprotošie, kas neko neteiks, jo baidās; ir tie, kas saprot, ka labi nav, bet viņiem “Krievija cīnās par savu neatkarību”, ir valsts politikas atbalstītāji.

Aktieris Ivars Kalniņš situāciju raksturoja, sakot, ka ar kolēģiem Krievijā nesazinās, jo nevēlas vilties cilvēkos, ko labi pazīst un ar ko savulaik ir sadarbojies.

Tieši tā! Bet pieļauju, daudzi Krievijā ļoti baidās. Ja tu par savu nostāju vien vari dabūt 12 gadus cietumā...

Vai mums Latvijā šai ziņā situācija ir stabila?

Mans uzņēmums atrodas Vecmīlgrāvī, kas ir gana savdabīgs Rīgas rajons, spriežot pēc nacionālā sastāva. Valstiski šobrīd ir ļoti vēlu mēģināt ko kosmētiski labot kādās savstarpējās attiecībās – ja tās nav izveidojušās, iespēja ir palaista vējā. Ir jābūt savai pozīcija un attieksmei – pieņem – pieņem, nevēlies – nevēlies. Nekad neesmu bijis to pusē, kas kaut ko vēlas nojaukt, bet šobrīd valda cita realitāte, kurā piemineklis Uzvaras parkā bija simbols.

Manā uzņēmumā darba vidē ir normāla atmosfēra, aptuvenais nacionālais sastāvs ir 50% krievu, 30% ukraiņu, pārējie latvieši. Neteikšu, ka labi orientējos darbinieku personiskajās domās, no uzņēmuma vadības puses nostāju paudām pietiekami skaidri, ko domā paši cilvēki, precīzi nepateikšu. Piebildīšu, ļoti skaidras un nepārprotamas attieksmes nav arī no dažu latviešu puses, piemēram, cilvēks var būt noklāts auseklīšu tetovējumiem, tak gudri spriest, ka situācija Ukrainā nav pietiekami skaidra...

Valstiski svarīgākais jautājums – kā darbojas un cik spēcīgi ir mūsu specdienesti, lai izķertu un neitralizētu visus iespējamos provokatorus. Tas ir aktuāli. Pie mums par šādām lietām dzird mazāk, argumentējot, ka labs specdienestu darbs ir nemanāms. Lai tā būtu! Igaunijā šādi ļaudis specdienestu rokās nonāk gana ātri. Vēl ļoti svarīga ir sabiedrības attieksme. Piemēram, vai Latvijā bija daudz cilvēku, kas nezināja, kas ir Juris Savickis un ko nozīmēja “projekts” hokeja komanda Rīgas “Dinamo”? Kur bija vai ir problēma? Precīzi tāda pati, kā ar korumpētiem politiķiem, proti, purpināt un šķendēties, cik kaut kas ir slikti, bet banketos un sanākšanās iet klāt tiem pašiem aizmuguriski kritizētajiem cilvēkiem, spiest roku un smaidot apjautāties par veselību. Publiska novēršanās nenotiek. Protams, mums katram ir cilvēki, ar kuriem zināmu iemeslu dēļ nesarunājamies, piemēram, es cenšos sevi audzināt – man nav jāsveicinās ar kādu, ko necienu.

Kādi, tavuprāt, būtu tuvākā laikā veicamie darbi valstiskā mērogā?

Ziema. Gāzes pieejamība – ne tik daudz runājot par cenu, bet par pieejamību. Protams, daudziem finansiāli būs lielas problēmas, viņiem ir jāpalīdz un šis jautājums būs svarīgs. Patlabanējā pieeja – palīdzēt visiem, nav pareiza. Principā situācija nav problemātiska, bet tā ir problemātiska Latvijā. Kā noprotams, Labklājības ministrijā nevar izrēķināt ienākumus uz vienu mājsaimniecības locekli.

Nevar praktiski vai...

...tas ir domāšanas jautājums. VID šādi dati ir, bet, vai tu uzturi tikai sevi, vai tev ir vecāki, vai radi, datu bāzē nav redzams. Šāda situācija valdību “spiež” naudu dot visiem. Nepieciešamais priekšdarbs nav paveikts. Manuprāt, šeit nav nekādu noslēpumu, atliek aizgūt labu piemēru no citām valstīm un realizēt Latvijā.

Izglītības sistēmas pārkārtošana būtu “ņemama” (nošpikojama) no Somijas vai Igaunijas.

Vērienīgas lietas, piemēram, pārmaiņas izglītībā vai tiesībsargājošajās struktūrās, vai jebkur citur, nav iespējamas bez nopietnām un pietiekami sāpīgām reformām. Kurš šobrīd vēlas realizēt šādas reformas un kurš būs gatavs tādām piekrist? Ja izglītības reforma mums dos rezultātu, kurā darbu zaudēs, piemēram, 1/3 skolotāju, kas šādai reformai piekritīs? Ja tas nozīmēs 1/3 mazāk skolu, kas noteikti būs kvalitatīvākas, kas to lems? Pašvaldības ierasti izvēlas ērtības ne kvalitāti – skola ir tuvu mājām, tajā ir darbs utt. Kamēr ministrijā nesapratīs, ka kvalitāti dos tieši tās reformas, kas nebūs “labas” visiem, tikmēr neko nozīmīgu un kvalitatīvu gaidīt nevajag. Protams, var bļaut “pēc vairāk naudas”, kas neko nemainīs, jo uz skolnieku mēs tērējam vairāk nekā kaimiņos, bet skolotāju algas Latvijā ir zemākas.

Trakākais ir tas, ka arvien vairāk un vairāk jādomā, kā situāciju griezt uz labu. Ja salīdzinām sevi ar kaimiņiem – virziens arī mums ir pareizs, bet, ja kaimiņi brauc pa ceļu, mēs kustamies pa grāvi. Valsti var sakārtot, mums gan trūkst cilvēku, tos noteikti vajag vairāk. Skatoties datus, ap 400 000 produktīvo (darbspējīgo) cilvēku ir aizbraukuši un nu strādā citās valstīs. Šai sakarā vēlos uzsvērt svarīgu faktu – šobrīd runāt, ka Eiropa mūs finansē ar fondu naudu, ir liela aplamība. Palūkojot bilanci, jā, ik gadus mēs saņemam zināmu finansējumu no šiem fondiem, bet – cik lielu finansējumu tagadējo mītņu zemēm dod mūsu 400 000 aizbraukušo iedzīvotāju? Vai to var salīdzināt? Vai tas ir darīts? Mēs finansējam pārējo Eiropu ar savu darbaspēku, turklāt, ja salīdzinām darba spējas un darba kultūru, mūsu cilvēki ir vērtējami ļoti augstu.

Kā šo situāciju mainīt? Tas, pēdējā laikā daudz lietotajiem vārdiem vārdiem runājot, “prasa iziešanu no komforta zonas”.

Ir vēl viena problēma – kā sabiedrība attiecas pret uzņēmējiem un ko par tiem domā. Nesen uzstājos ar lekciju Rīgas Ekonomikas augstskolā, kad noslēgumā klausītājiem jautāju, kuri sevi nākotnē redz kā uzņēmējus, pieteicās 5-10% klātesošo. Tas nav labs rādītājs, tas ir ļoti, ļoti maz. Jā, vēsturiski esam bijuši ļoti labi izpildītāji, tā ir mūsu atšķirība no lietuviešiem! Ar šo būtu jāsāk skolot jauno paaudzi – no uzņēmējdarbības pamatiem, piemēram, kļūdīties ir pieņemami, bankrotēt ir pieņemami, tas neko nemaina, utt.

Kādā ātrumā viss mūsu runātais un pieminētais būtu attīstāms?

Ja šobrīd esam atpalikuši no igauņiem par ~25%, mums Latvijā jāstrādā daudz spēcīgāk, jo – panākt stāvošu ir viens, bet jāpanāk kāds, kas uz vietas nestāv. Svarīga ir ļoti ambiciozu mērķu uzstādīšana – bet, nezaudējot to, ko jau sekmīgi pārdodam. Eksportā un ražošanā ir jāatbalsta viss, ko varam šeit uz vietas radīt, ražot, izgatavot un eksportēt, izņemot narkotikas un radioaktīvos atkritumus. Mēs nevaram un nedrīkstam sākt šķirot, sakot, “tas ir mazproduktīvs” vai “tas ir citādāks”. Ja dzirdam kādu runājam, ka tas vai cits kas mums nav vajadzīgs, saucam: “Apklustiet!”

Komentāri

I.Salmanis
Tādi uzņēmēji ir Latvijas vērtība. Bites kungam būtu jābūt valdībā.

Pievienot komentāru