Intervija ar Juri Otaņķi, meža īpašnieku

Dažāda veida un satura kritika mednieku virzienā skan. Vai tas tā ir visur, vai – jo tuvāk Rīgai, jo labāk dzirdams?

Man šķiet, ka šādas lietas notiek un vairāk piedien Rīgai, kur daudzi mīt ļoti tālu no meža, dzīvniekiem un norisēm dabā. Savulaik vai ikviens lepojās, ja pazina kādu mednieku. Vai tagad par to jākaunas? Nez vai! Ļaudis, kas strādā un dzīvo laukos, zina un saprot, kas ir medības. Ar medībām esmu saistīts no “bērna kājas”, pats medīju jau aptuveni 30 gadus. Tas ir viens no maniem nopietnajiem vaļaspriekiem, kur esmu iekšā “līdz ausīm”: gan vadu mednieku kolektīvu, gan pats piedalos, gan darbojos ar medību suņiem. Mūsu kolektīvā laika gaitā “iegājies” organizēt medības ar traucēšanu. Mednieka gaitās Kalvenes un Aizputes mežus kājām esmu izstaigājis krustu šķērsu.

Latgales pusē runā par pārnadžu pārlieku blīvumu, stirnas un brieži jau ķeroties klāt mazajām eglītēm. Kā ir Kurzemē?

Statistiski Kurzemē briežu un stirnu populācijas blīvums ir lielāks nekā Latgalē, varam teikt, situācija neatšķiras. Mežacūkas, kā zinām, ir spēji paretinājis mēris. Briežu un stirnu postījumi, protams, ir gan mežsaimniekiem, gan lauksaimniekiem. Tie, varētu teikt, ir nevienmērīgi: kam vairāk, kam mazāk, bet četrkājainie grauž visu, kas garšīgs un garšo.

Vai ir novērotas kādas pret medībām vērstas aktivitātes?

Kundzītes ar plakātiem: “Nost ar medībām!” manījuši neesam. Jāteic, citas Latvijā (un ne tikai) zināmas problēmas mums diemžēl neiet secen. Strīdi, ambīcijas, teritoriju pārdale arī Kurzemē pa laikam notiek. 2011. gadā Aizputes novada mednieku klubi (11) parakstīja sadarbības memorandu, nosakot darbības un sadarbības principus, dabā nosacīti nospraudām kolektīvu robežas – lai cits citam neskrietu virsū un netraucētu. Mums Aizputē ir labs vietējās nodaļas vadītājs Gints Kaktiņš, kas situācijās iedziļinās, kam medību lietas patīk un radušās problēmas parasti atrisinām.

Lāči un lūši Kurzemē

Lācū pēdas ir manītas, ķepaiņi ir arī Kurzemes apritē. Kā zināms, jaunie lāču tēviņi mēdz pārvietoties tālu, staigājot lielus gabalus. WhatsApp mednieku grupā bija ievietots lāča pēdu foto no Vārtājas krastiem Kalvenes pusē, Nīcas pusē lācis novērots nakts kamerās. Lāči ieklīst, bet par viņu pastāvīgu dzīvošanu mūspusē vēl runāt nevaram.

Lūši ir, vienu lūsi reiz esmu nomedījis pats. Ja ik gadu Latvijā noteikto lūšu limitu nomedī, tas ir skaidrs rādījums, ka šie dzīvnieki Latvijā ir! Tas ir ekskluzīvs medījums, ko bieži nesastop. Man, kā jau sacīju, ir reiz veicies, un vienu otru reizi esmu to manījis lavāmies gaides medību laikā. Martā, ja būs sniegs, pēc pēdām varēsim tos atkal manīt – lielajiem kaķiem sāksies riesta laiks.

Dienvidkurzemes novads. Nesenā un vēl aktuālā administratīvi-teritoriālā reforma

Ja runājam par novadu reformu, izskatās, ka atgriezīsimies pie vecā Liepājas rajona. Vai reforma kā ietekmēs nozares darbu? Nez, vai!

Domāju, kā ik procesā, reformas gaitā noteikti varētu būt bijušas kļūdas vai kas būtu darāms savādāk, bet esmu tās atbalstītāju pusē, jo pašvaldību birokrātiskais aparāts katrā nelielā novadā vai mazā pagastā nebūtu nepieciešams. Tas ir skaidrs! Ja ir daži simti cilvēku, vai viņiem nepieciešams grāmatvedis un izpilddirektors? Tak, nē! Var saprast līdz šim pašpārvaldē strādājošos, kas pieraduši un no komforta zonas tagad nāksies izlīst, bet... ja kaut kur Latvijā dzird problēmas reformas sakarā esam, mūspusē tādas nedzirdu. Ņurdēšana varbūt ir, bet tā nav skaļa.

Mežsaimniecība. Kurzemes meži... šad tad tīmekļa diskusijās pavīd informācija, ka varot ilgi braukt Kurzemē un neredzēt mežu...

Nezinu, kur kurš braucis... Piemēram, Lejaskurzemes līdzenumos ap Nīcu mežu nav un, šķiet, nav bijis. Vēsturiski tur bijuši pārplūstoši klajumi, kur veikta meliorācija, bet mežu tur nav. Neaug. Ja pabraucam Kuldīgas un Ventspils virzienā vai pa ceļu Kuldīga-Renda-Talsi, mēs no meža faktiski neizbraucam. Tīrumu tur praktiski nav.

ES “zaļās” vēsmas Latvijā...

Nu... Par šo tēmu var runāt: no-līdz, uz priekšu-un atpakaļ.

Redzot situāciju un vērtējot informāciju, rodas virkne jautājumu. Piemēram, lai sakoptu to pārziņā esošos mežus lieli uzņēmumi (a/s “Latvijas valsts meži”, “Rīgas meži”) algo cilvēkus, kas mežos vāc atkritumus. Latvijā īsti nedarbojas saprotamas lietas, bet notiek nepamatoti un skaļi uzbrukumi nozarei...

Nav viegli atbildēt. Kurš no mums ir pret dabas aizsardzību? Neviens! Kurš vēlas, lai būtu atkritumiem pilns, piegružots mežs? Neviens! Kurš vēlas ko tīši un aplami postīt? Neviens! Mēs mežā vēlamies attiecīgā laikā ievākt koksnes ražu un saprātīgi pelnīt, vides, sociālajām un ekonomiskajām interesēm esot līdzsvarā. Ir skumji, ka Latvijā radušās pretēju uzskatu grupas, un vēl skumjāk, ka mūs, mežsaimniekus vairākās paaudzēs, nepamatoti nostāda dabas postītāja pozīcijās. Man nav skaidrojuma – kāpēc tā. Mēs procesus izprotam vislabāk, jo mežā esam ikdienā. Viens lieta būtu – daļa pretējās pozīcijās esošo vienkārši ir fanātiķi un tādi paliks. Cita daļa ir zaļbiznesmeņi, kas ar šādu attieksmi pelna uz citu rēķina. Ir trešie, kas no tā visa ir tālu, nezina, nav saistīti, bet klausās tos, kas skaļāk bļauj (“pavelkas” līdzi populismam). Ja sēdi pilsētā, mežu redzi caur logu vai tajā pastaigājies vien vairākas reizes gadā, ar mežu saistītajos procesos iesaistīts vai tiem tuvumā neesi... Ir viegli skriet līdzi skaistu vārdu teicējam... Nozares ļaudis, lielākoties, ir darītāji, kas nereti piever acis vai laiž to visu gar ausīm. Ja balss tev klusāka, tevi tik labi nedzird.

Līdzšinējā pieredze lielos uzņēmumos: “Latvijas Finieris” un “Laskana”. Vai to var salīdzināt?

Abi ir gana pieredzējuši un lieli nozares uzņēmumi, bet “Latvijas Finieris” pamatā ir  lielrūpnieks, tā pamatbizness ir saplākšņa  ražošana, un mežsaimniecības daļa ir proporcionāli neliela, “Laskana” vēsturiski  ir koksnes tirgotājs, kas nopietni pievērsies mežsaimniecībai un mežizstrādei pēdējos 10 gados. “Laskana” komanda ir gados jauna, rosīga un dinamiska, lemšana rit gana ātri, “Latvijas Finierī” situācija bija sakārtota un sistematizēta, bet smagnējāka. “Laskana” pieredze man ir gana īsa – uzņēmumā strādāju trešo mēnesi. 

Runājot par sakoptiem un nekoptiem mežiem, nereti min pierobežu, Latgali, kur cilvēku mazāk, meži pamestāki, nepieskatīti. Kā ir Kurzemē?

Būs līdzīgi. Latgales novados šur tur ir gana tukšs, cilvēku maz. Ja kāds meža īpašnieks dzīvo lauku pagastā un dzīvesvietu mainīt negatavojas, viņš mežu nez vai pārdos. Joprojām daudzi to uzskata par pensijas fondu vai personisko banku. Domāju, šādi stāsti visā Latvijā ir līdzīgi neatkarīgi no novada. Meža pārdošanu kādam par problēmu neuzskatu, jo parasti platības nonāk profesionāļu rokās, fiziski mežs tepat Latvijā paliek, profesionāli apsaimniekots, kopts, audzēts, un raža mūsu tautsaimniecībā vien nonāk! Ja par jaunajiem īpašniekiem top ārzemnieki... Tiem mežs ir ilgtermiņa ieguldījums, un peļņu pārsvarā iegulda attīstībā. Darba vietas, savukārt, tiek mūsu cilvēkiem. Nevaru pievienoties gaudām, ka “visu tirgo ārzemniekiem”. Tie ir Eiropas Savienības uzņēmumi. Starp citu, nav dzirdēts, ka par “visa pārdošanu svešajiem” satraukušies pilsoņi paši būtu lēmuši kādu meža platību iegādāties. Man pieder neliels meža īpašums Kurzemes pusē, piedalos dažādos meža īpašniekiem un medniekiem domātos pasākumos, sekoju aktualitātēm.

Vai pamazām kļūst populāri dzīvot lauku pagastos?

Nevaru teikt, ka  ļoti aizpildītostukšums laukos. Grobiņa, lai būs jaunā novada centrs, tomēr ir Liepājas guļamrajons. Pāvilosta lēnām pārtop rīdzinieku atpūtas vietā, vasarās tur rīdzinieku papilnam, tie iegādājas īpašumus. Ļoti pamanāmu un jūtamu cilvēku plūsmu prom no pilsētām neredzu.

Gads ar Covid19 un līdznestajām problēmām

Mēs nozarē esam ātri adaptējušies, kravu plūsma praktiski nemainās. Iekšzemē darba ziņā ir līdzīgi, eksports norit ar kuģiem pa jūru, kur lielu pārmaiņu vai ierobežojumu nav. Ikdienā tādus nejūt. 

Kas nozarei noteikti būtu darāms, ņemams vērā vai liekams aiz auss? 

Lai ko panāktu un turētos pretī populistiem, un izvairītos no aplamiem lēmumiem, mežsaimniekiem vajag kopību: mums jāturas kopā! Tajā ir spēks! Aktīvi jādarbojas nozares organizācijās, jo katrs, savā viensētā bubinot, daudz nepanāksim. Liekot galvas kopā, rezultāts būs, un saprātīgs risinājums radīsies. Ir bijušas situācijas: “Nu tik būs ziepes...” bet risinājums atrodas! Tie, kas strādā, tie virzās uz priekšu!