Kā vēsta “Latviešu konversācijas vārdnīca”, par mežabrāļiem iesaukti 1905. gada revolucionāri, kas, tuvojoties soda ekspedīcijām, bijuši spiesti bēgt un slēpties mežos. Sākumā ļaužu skaits mežos bijis ievērojams, bet 1906. gada pavasarī-vasarā daļa jau dzīvoja (arī nelegāli) pilsētās, daļa bija spiesti emigrēt.

Daži simti mežabrāļu Latvijas mežos vēl palika – Dundagas pusē, Vidzemes Malienā. Dzīves apstākļus mežabrāļi sev nodrošināja no "labprātīgām drēbju un pārtikas nodevām". Kad (ja) ar to nebija gana – mežabrāļi veica sirojumus, lielākoties revolūcijas idejām naidīgu vai nelabvēlīgu saimnieku sētās. Šo darbību attaisnošanai mežabrāļi izdeva īpašu paziņojumu, kurā uzsvēra, ka "tikai spiegu un nodevēju dēļ ir spiesti slēpties".
Protams, mežabrāļi nereti uzbruka arī tiem, ko uzskatīja par revolūcijas tiešajiem ienaidniekiem – muižniekiem, soda ekspedīciju pārstāvjiem – nodedzinādami vai citādi iznīcinādami ēkas (muižas), vai nogalinādami pašus naidniekus.

Teritorijās, kur mežabrāļi mita lielākos pulciņos, tika mēģināts viņu darbības veikt organizēti. Arī šai sakarā tika izdots speciāls uzsaukums. Katra nosacītā apgabala mežabrāļiem bija savi vadoņi.

Soda ekspedīcijas, sadarbojoties ar policiju, lielu dalu mežabrāļu arestēja vai iznīcināja. Šīm akcijām turpinoties, var uzskatīt, ka 1907. gadā mežabrāļu kustība tapusi iznīcināta.

Svarīgi apjaust, ka lielākie mežabrāļu grupējumi darbojās teritorijās, kurās tolaik (20. gadsimta sākumā) un arī tagad bija lieli, vienlaidu meža masīvi – Dundagas puse, Ventspils-Talsu-Aizputes-Kuldīgas reģions, Žagare-Lietuvas pierobeža, Alūksnes-Balvu puse.

Noteikti vērā ņemams ir fakts, ka 1905. gadā Latvijas teritorija nav tik mežiem klāta kā patlaban – 21. gadsimta sākumā. Latvijas teritoriju aplūkotajos "mežabrāļu laikos" klāj apmēram 28% mežu (salīdzinot – 2014. gadā – 52%) un saprotami, ka iespēja paslēpties ir vienlīdz svarīga pārtikas un informācijas pieejamībai.

(Turpinājums sekos)