Manuprāt, Latvijas sākotnējā problēma ir nepilnīgā zinātniski pamatotā datu bāze brīdī, kad iestājāmies ES. Uz to laiku Latvijai vajadzēja sagatavot dokumentu, kurā kā NATURA 2000 būtu fiksētas aizsargājamās teritorijas. Dokuments tapa lielā steigā, neiedziļinoties aizsargājamo teritoriju faktiskajā situācijā. Šobrīd Latvijā ir noslēgusies biotopu kartēšana jeb tā sauktā dabas skaitīšana, kas parāda, ka Latvijas mežos ir ap 363 000 hektāru, kas atbilst ES noteiktajiem aizsargājamo teritoriju kritērijiem. Klāt nāk dabiskās pļavas un mitrāji, kuru liela daļa ES ieskatā ir vērtīgi biotopi. Tikai tagad, kad ir iegūta pilnvērtīga informācija, mēs varam sākt runāt par katras teritorijas nozīmību. Šobrīd pietrūkst zinātniski modelētas informācijas, kas ļautu pieņemt politiskus lēmumus par vienas vai citas teritorijas iekļaušanu aizsargājamo platību sarakstā. Tajā pašā laikā ir jāpārskata esošais aizsargājamo teritoriju saraksts, lai tas būtu objektīvi pamatots, jo daba ir mainīga - tas, kas bija aizsargājams divtūkstošo gadu vidū, šobrīd varbūt vairs nav aktualitāte. Piemēram, aizsargājamo putnu sarakstā ir gan baltais, gan melnais stārķis. Mēs labi zinām, ka balto stārķu Latvijā tagad ir ļoti daudz, savukārt melnais stārķis gan vēl arvien ir retums. Bieži vien notiek tā, ka aizsargājamās sugas pārvācas no aizsargājamiem mežiem uz saimnieciskiem mežiem - daudzām no tām kopts mežs patīk labāk. Ar to vēlos pateikt, ka aizsargājamās teritorijas nevar būt kā nemainīgs lielums - ierobežojumi ir sistemātiski jāpārskata un jāpieņem operatīvi lēmumi gan nosakot ierobežojumus, gan tos atceļot, ja tie zaudējuši aktualitāti.