Saruna ar Dr.biol. Uldi Valaini, Daugavpils universitātes DZTI Biosistemātikas departamenta vadītāju

Universitātē un zinātnē Tu esi strādājis turpat 20 gadus. Kā šai laikā mainījušies studentu uzskati, tendences un prakse?

Tendences, kā vienmēr, ir dažādas. Skolēnam, pēc vidusskolas ierodoties mācīties augstskolā, trūkst patstāvīgā darba pieredzes. Skolā viņš ir pieradis veikt noteikta veida uzdevumus. Augstskolā noteiktu daļu kredītpunktu, kas studentam jāiegūst, “dod” patstāvīgais darbs. Tas nav brīvais laiks, kā to nereti uztver, bet darbs ar sevi – zināšanu papildināšana un iemaņu apgūšana. Šāda sistēma pastāv visā Eiropā. Pie mums jaunieši patstāvīgo darbu bieži uztver kā brīvo laiku, lai gan faktiski tā ir sevis pilnveidošana. Pasniedzējs norāda virzienu, kurā darboties, bet pārējais ir studenta paša ziņā. Skolā neapšaubāmi ir savādāk – katrā mācību priekšmetā ir standarts, kas jāizpilda. Prasībām atbilstoši tiek mēģināts visu savietot “plauktiņos”. Augstskolā nav nepieciešamības pēc noteiktiem “rāmjiem vai plauktiņiem”, cilvēkam jākļūst patstāvīgam! Diemžēl, tā nenotiek! Pirmajā kursā jaunajam cilvēkam ir gana grūti pierast pie citas norišu sistēmas un prasībām! Notiek jauno studentu “atsijāšanās”, sevišķi eksaktajos priekšmetos, jo, neapšaubāmi, slodze ir lielāka.

Kas, izglītības jomā darbojoties, Tev šķiet šodienas un rītdienas profesija? Kas ir tas, ko vajadzētu zināt šodien, jo būs nepieciešams rīt?

Protams, informācijas tehnoloģijas! Ja paskatos kaut vai uz savu pieredzi – pirms 20 gadiem, atnākot mācīties universitātē, man bija liels, smags tālrunis ar antenu… Kādi ir tālruņi tagad un viss pārējais?… 20 gadi nav ilgs laiks, bet globālajā attīstībā redzamas milzu atšķirības. Ja iepriekš dzirdējām vecmāmiņas un vectētiņus sakām: “Mūsu laikos tā nebija!”, šobrīd tik ilgs laiks – desmitgades vai paaudzes – nav nepieciešams. Ja nesekosi līdzi notiekošajam, strauji atpaliksi!

Kā ar vides speciālistiem un tehnologiem bioekonomikā, atjaunojamo resursu izmantošanu, klimata pārmaiņām?

Ņemot vērā pašreizējās tendences ilgtspējīgu resursu izmantošanā, un problēmas, ko saistām ar zemeslodes sasilšanu un pārapdzīvotību, vides speciālisti būs nepieciešami, un vides jautājumus vajadzēs integrēt ne tikai augstskolu un profesionālās izglītības programmās, bet arī skolās. Attieksme pret dabu, īpaši pret atkritumu otrreizēju pārstrādi, taps ik gadu jo nopietnāka. Nav noslēpums, ka lielu daļu iegūto resursu mēs tērējam neracionāli!

Ziemeļu puslodes iedzīvotāji tomēr ir videi un resursiem draudzīgāki, vismaz mums pašiem tā šķiet. Vai varam līdzsvarot to, kas notiek Dienvidu puslodē vai tālākās pasaules malās, kur pret vidi izturas vieglprātīgāk vai paviršāk?

Tā ir zināma cīņa ar vējdzirnavām, bet mēs dzīvojam uz vienas planētas. Piemēram, mazāk attīstītās valstīs piesārņojums ir lielāks, bet atkritumu daudzums okeānos noteikti ir uz industriāli attīstīto valstu sirdsapziņas.

Tendences par videi draudzīgāku dzīvošanu…

Tas ir izaicinājums! Ja skatāmies, piemēram, elektromobiļus un jaunākās paaudzes automašīnas, tās nenoliedzami domātas daudz ilgākam ekspluatācijas laikam. Taču – nedrīkst aizmirst cilvēka tieksmi pēc jaunākā un modernākā. Protams, tāda nepiemīt ikvienam, bet lielai ļaužu daļai gan! Gribas jaunākā modeļa tālruni, gribas jaunu auto – viss jaunākais un modernākais prasa ražošanu. Atkārtošu: ir zināms, ka lielu daļu mums pieejamo resursu var izmantot ilgāk! To var attiecināt ne tikai uz, piemēram, mobilo tālruni vai datoru, bet arī uz apģērbu. Te minēšu tendenci, kas ir mums labi zināma un vērojama daudzviet, t.s. “second hand” jeb lietoto apģērbu veikalos iepērkas pietiekami situēti ļaudis, tā parādot savu nostāju – taupīt resursus un – še nav runa par naudu! “Dzīšanās” pēc modes lietām būtībā ir gana smieklīga… Būsim dzirdējuši vai lasījuši par kleitām vai cepurēm, kas reiz uzvilktas, vairs nav izmantojamas, jo kāds tās jau citā saviesīgā pasākumā redzējis!

Ja uzskatām, ka mūsu bērniem ik klasē nepieciešams jauns un jaunākā modeļa tālrunis, tā nav tālredzīga rīcība un domāšana! Mūsu bērnu paaudze ir un būs tā, kam nāksies dzīvot un saskarties, un risināt problēmas, kuras iepriekš būsim radījuši mēs.

Kas Tevi kā zinātnieku satrauc Latvijā?

Runājot par vides lietām, domāju, ka viens no nesakārtotajiem jautājumiem Latvijā ir depozītu sistēmas ieviešana. Jebkādā formā tā darbojas! Tā strādā! Šis ir politiskās gribas jautājums, un Latvijā jāatrod vien pareizais risinājums. Cilvēkam ir jāpiedāvā mehānisms, lai veicinātu sapratni: “Nopērkot pudeli alus, to izdzerot un nododot atpakaļ, viņš saņems naudiņu.”

Labs paraugs vērojams Lietuvā, kur veicam pētījumus par bioloģisko daudzveidību. Pārvietojoties kaimiņvalsts mežos, skatoties un vērojot, redzam, ka situācija pirms un pēc depozīta sistēmas ieviešanas atšķiras. Vairs neredzam pudeles mētājamies, kur pagadās. Jā, var runāt, ka šo darbu veic zemākais sociālais slānis, bezpajumtnieki un dzērāji, bet – problēma tiek risināta un jauns pudeļu apjoms mežos neparādās! Esošais savukārt sarūk. Tas bija un ir depozītsistēmas mērķis!

Daudz piesauktā bioloģiskā daudzveidība… "Modes vārdi" un sarunas. Kas tas ir, vai no tā jābīstas?

Skaidrojot vienkāršoti – bioloģiskā daudzveidība ir dažādu organismu un ekosistēmu kopums. Parasti bioloģisko daudzveidību mēdz iedalīt trīs dažādos līmeņos –ekosistēmu, sugu un ģenētiskā daudzveidība. Jāapzinās, ka, runājot par bioloģisko daudzveidību konkrētā teritorijā, nevarēsim un nebūs iespējams novērtēt visu! Piemēram, ja īpaši aizsargājamā dabas teritorijā aplūkojam 50 m2, nez vai saskaitīsim visu sugu daudzveidību, kas šai nelielajā zemes pleķītī atrodama! Gan mikroorganismi, gan kukaiņi, gan cita dzīvā radība – kopā tas būs milzu apjoms! Kā to saskaitīt? Lai spriestu par bioloģisko daudzveidību un par tās “labsajūtu” vai apdraudētību, biologi parasti vērtē t.s. indikatorsugu sastopamību konkrētā teritorijā un tai piemēroto dzīvotņu kvalitāti. Mēraukla ir šāda: ja indikatorsugas, kurām ir noteiktas ekoloģiskās prasības pret apkārtējo vidi, kādā teritorijā jūtas labi, arī ekosistēma, kurā tās dzīvo, no bioloģiskās daudzveidības viedokļa ir vērtējama kā augstvērtīga. Tā ir vienkāršota pieeja vērtēšanai un dažādu aizsardzības pasākumu īstenošanai. No dabas aizsardzības viedokļa raugoties – ja būs piemērota vide, kur indikatorsugām dzīvot, tur nedzīvos tikai indikatorsugas vien, bet arī liels daudzums citu organismu, kam ir līdzīgas ekoloģiskās prasības. Daudzi organismi gan spēj pielāgoties, bet – kur ir pielāgošanās robeža? Precīzu robežu nenovilkt! Ja skatāmies saimniecisko darbību un dabas aizsardzību – tās gandrīz vienmēr “strīdēsies”. Protams, ir konkrētas sugas, kam cilvēka darbība ir vēlama un nepieciešama!

Jebkuram organismam ir nepieciešami apstākļi, kuros tas var normāli dzīvot, attīstīties un vairoties. Ja runājam par mežu, “konflikts” slēpjas apstāklī: ar atmirušo koksni saistītajiem organismiem “interesē” tas pats mežs, kas mums – no mežsaimniecības viedokļa. Organismiem, kas apdzīvo atmirušo koksni, “interesē” meži, kuros būs daudz veco, kritušo vai kaltušo koku un tamlīdzīgi. No mežsaimnieciskā viedokļa es tās sauktu par pārbriedušām audzēm. Negribētu teikt, ka Latvijā pārbriedušo audžu būtu pārpārēm. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka visus mežus būtu jāatstāj neskartus, bet ir jābūt līdzsvaram starp saimnieciskā labuma gūšanu un dabas aizsardzību. Arī pārbriedušām audzēm ir jābūt, turklāt pietiekamā skaitā, lai tajās sastopamās dabas vērtības varētu izdzīvot.

Saprotams, ka manis minētie argumenti par mežā sastopamajām vērtībām būs maznozīmīgi meža īpašniekam, kas ir ieplānojis savu mežu pārdot vai nocirst, un es šo īpašnieka nostāju saprotu. Dabas aizsardzības prasības nevar tikt “uzliktas” uz privāto īpašnieku pleciem bez atbilstošas kompensācijas! Tas nav pareizi! Sistēmai jābūt sakārtotai! Attiecībā uz šo jautājumu neredzu uzskatu atšķirības starp meža īpašniekiem un dabas aizsardzības speciālistiem, bet lēmums jāpieņem augstākā līmenī! Ja kompensāciju mehānisms būtu atbilstošs, situācija noteikti būtu savādāka un daudzi strīdi izpaliktu.

Skatoties līdzsvaru plašāk, kā mēs to saprotam… Latvijā viena no lielākajām problēmām ir monocentriska attīstība. Tās rezultātā notiek ekonomikas un investīciju koncentrēšanās tuvāk Rīgai vai atsevišķos attīstības centros. Rezultātā liela daļa reģionu iedzīvotāju ir spiesti pārcelties uz dzīvi Rīgā, tuvāk galvaspilsētai vai meklēt darbu ārpus valsts robežām. Tā diemžēl bijusi valsts politika, kas pie mums šo procesu ir veicinājusi. Daudzos reģionos pašlaik vērojama tendence palielināties vienlaidus zemju platībām, kas tiek izmantotas industriālās lauksaimniecības vajadzībām, kā rezultātā visai drūmi eksistences apstākļi tiek radīti ne tikai bioloģiskajai daudzveidībai, bet arī vietējiem iedzīvotājiem. Vēlos uzsvērt, ka nepastāv aksioma – “reģionos patālu no Rīgas vai Daugavpils, vai Liepājas, vai citas pilsētas iespējams attīstīt tikai lauksaimniecību vai mežsaimniecību”. Arī šeit “prasās” līdzsvars! Arī gana daudziem rīdziniekiem vai pilsētniekiem tepat Latgalē ir vasaras māja vai dzimtas māja, kur pa laikam viņš vai ģimene uzturas, dzīvo un jūtas itin labi. Vai šie cilvēki būtu mierā, ja apkārt viss taptu apsēts ar rapsi?

Vai rapsis ir monokultūra?

Ja skatāmies no resursu racionālas izmantošanas viedokļa, es neatbalstu lauksaimniecības zemju platību izmantošanu tādu kultūru audzēšanai, kas tiek izmantotas tā saucamās “zaļās enerģijas” iegūšanai. Liela daļa rapša “aiziet” biodīzeļa ražošanai, savukārt citas kultūras, piemēram, kukurūza – biomasas enerģijas ieguvei. Es to saucu par ļoti nelietderīgu resursu (platību) izmantošanu. Mēs to skaisti saucam par zaļo enerģiju, un viens otrs par to saņem OIK maksājumu, bet faktiski tā ir zemes noplicināšana! Jautājums – kāda kultūra varēja vai varētu augt rapša vietā? Ko mēs šais platībās audzētu vai kā citādi tās izmantotu? Ja skatāmies no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, vienlaidus platībās labs nebūtu nedz viens, nedz otrs variants – ne lauksaimniecība, ne mežsaimniecība. Īpaši, ja atceramies, ka dabiskie zālāji Latvijā aizņem tikai aptuveni 0,7 % no valsts teritorijas, bet, piemēram, tā paša rapša sējumu platības ir vismaz divas reizes lielākas.

Zemgalē daudzviet rapša vietā auga cukurbietes…

Vai tas ir labāk? Ja lauks ir aparts, tas ir jāizmanto! Ja runājam par dabiskajiem zālājiem, jāsaglabā vismaz tie, kas mums vēl ir palikuši! Jārēķinās, ka cukurbiešu vai rapša vietā tikai pēc gadiem 50 var parādīties “daudzmaz dabisks” zālājs, pie tam, ja tas visu šo laiku tiks atbilstošā veidā apsaimniekots. Protams, mēs šodienu nevaram salīdzināt ar Ulmaņlaikiem, kad laukos bija cita veida saimniekošana. Jāsaprot, ka tādas lauksaimniecības (kā Ulmaņlaikos) vairs nebūs! Lopus ganīja, sienu ieguva utt. Jārēķinās, ka bites un citi apputeksnētāji, teritorijās, kur daudz monokultūru, ilgtermiņā izdzīvot nevarēs. Eiropā tā ir problēma! Bitenieki par dabisko zālāju trūkumu kliedz pilnā balsī. Protams, varam runāt par stropiem uz kāda jumta Rīgā, bet – nevar aizmirst Rīgas stropos iegūtā medus apjomu… Maz! Un ne jau tikai par medus trūkumu mums būtu jāsatraucas…

Ķīnā ir jūtams satraukums, jo lauksaimniecības ķīmijas intensīvās lietošanas dēļ daudzās platībās ir izzuduši dabiskie apputeksnētāji. Tā šai Āzijas lielvalstī ir milzu problēma! Tas pats vērojams Eiropas Savienībā, vietās, kur ķīmiju laukos izmanto gana intensīvi. Eiropā daudzas valstis savulaik gājušas ne to pareizo ceļu, sākotnēji ekosistēmas noplicinot, savukārt tagad, tērējot milzu resursus to atjaunošanai. No tā varēja izvairīties! Kādu ceļu ies Latvija, ir mūsu pašu ziņā!