zemeunvalsts.lv ievadvārdi. Šī gada janvārī rakstījām par situāciju novados un nelielajās Latvijas pilsētās, pirmo izvēloties Sabili*. Šai laikā notikušas gan pārmaiņas Talsu novada vadībā, gan pašvaldībās atgriezušies jau maķenīt piemirsti vārdi “taupība” un “taupīgums”, kā arī vēl nenoslēgušās administratīvi-teritoriālās reformas sakarā parādījušās dažādas aktivitātes, “lielo novadu” iedzīvotājiem iniciējot pārmaiņas (sadalīšanos, pievienošanos, atgriešanos...). Turpinājumā par Sabili un tās iedzīvotāju rosību, rīcību un iniciatīvu. 

Pērnās vasaras izskaņā sabilnieki uzzināja par biedrību “Sabiles attīstībai”. Tajā pulcējušies vietējie uzņēmēji, kas Sabilē redz lielu iespēju un attīstības potenciālu. Drīz, 2. jūnijā biedrībai apritēs gads, kas ir gana īss laiks, lai spētu paveikt kaut ko ļoti, ļoti vērienīgu, tai pašā laikā biedrība jau paveikusi gana daudz.

Uzņēmēju tikšanās ar pašvaldības darbiniekiem savulaik bijis iegansts, lai izveidotu domubiedru grupu, kas skaļāk un neatlaidīgāk pārstāvētu Sabiles intereses. Biedrība darbu sāka ar 11 biedriem (šobrīd biedru skaits ir 12).

“Pagājušajā gadā piedzīvojām izmaiņas valdē, jo sākotnējai valdes priekšsēdētājai bija jāpievēršas citiem pienākumiem, tāpēc priekšsēdētāja amatā nu ir Ansis Bērziņš,” stāsta biedrības valdes loceklis Andis Alksniņš. Biedrības valdes priekšsēdētājs Ansis Bērziņš viņu papildina, uzsverot, ka svarīgākais nav jauni biedri, bet gan fakts, ka neviens no sākotnējiem biedriem biedrību nav pametis un tās darbā aktīvi iesaistās joprojām.

Par gada laikā paveikto runājot, pārsvarā tās ir lietas, ko iedzīvotāji “ar aci” varētu nepamanīt. “Gads nav sevišķi ilgs laiks. Cilvēks lielākoties uzskata: ja kaut kas ir izdarīts, tam obligāti jābūt kaut kam skatāmam vai taustāmam – piemēram – kaut kur novietotam soliņam vai pulkstenim. Tā tas nenotiek. Jāsaprot, ka tie ir dažādi (nereti – ilgi) procesi, lai nonāktu pie kaut kā skatāma. Labs pienesums ir idejas. Ir runāts ar biedrības pārstāvjiem, ir bijušas idejas, un, es ļoti ceru, ka turpinājums būs tik sekmīgs, ka iedzīvotāji varēs arī kaut ko apskatīt. Mēs varam ieiet veikalā un ātri nopirkt maizes kukulīti, bet, ja ir runa par kaut kādām darbībām, tie ir darb- (un laik-) -ietilpīgi procesi, lai nonāktu pie rezultāta. Domāju un zinu, ka būs taustāmas lietas, ko sabiedrība novērtēs,” situāciju vērtē Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldes vadītājs Zigmunds Brunavs.

Ideju un domu ir daudz, tās realizēt ne vienmēr izdodas tik ātri, cik gribētos. Biedrības valdes pārstāvji stāsta, ka iedzīvotājiem brīžiem ir nepareizs ieskats par to, ko dara biedrība – tā necels mājas, nelabos ceļus, saviem spēkiem netaisīs jauno tiltu. Biedrības funkcija ir skaļāk nodot iedzīvotāju domas un idejas tiem cilvēkiem, kas pieņem lēmumus, pastāvēt par šīm domām un idejām, kā arī turēt roku uz pulsa, lai priekšlikumi netiktu piemirsti un nolikti malā.

“Daudz esam runājuši par attīstības projektiem, kur pats esmu kaut ko uzzīmējis iepriekš, piemēram, radošais pagalms pie kultūras nama, ko vēlos virzīt tālāk. Bija konkurss skatu terasei pie Abavas, kur ar sabilnieku un draugu palīdzību tikām līdz trešajai vietai 112 darbu konkurencē. Diemžēl latgalieši bija aktīvāki par kurzemniekiem. Taču idejas un projektu netrūkst,” skaidro Andis Alksniņš, uzsverot, ka neiegūtais finansējums nav kalpojis par iemeslu atmest visam ar roku un apstāties.

“Lai skatu laukuma ideju varētu realizēt, ir jāatbrīvo... pats skats. Tapa skata punkta shēma, atzīmējot, kuri koki būtu jānozāģē, lai atklātos vēsturiskais skatu uz Sabili. Sākumā sarunas ritēja ar pilsētas pārvaldi, tad Zaļumsaimniecības komisija brauca pie mums un vērtēja, tālāk projekts tika virzīts uz Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP), lai viņi dod savu slēdzienu. Tā kā DAP, ne mēs, ir pasūtītāji, vēl neesmu saņēmis informāciju, kā process ir noslēdzies. Tas ir “svaigākais” birokrātiskais (saskaņošanas) process, kurā biedrība iesaistījās. Rezultātā Dabas aizsardzības pārvalde aprīļa sākumā attīrīja daļu no Abavas krasta, izcērtot krūmus, biedrība šī gada Lielajā talkā darbus lēma turpināt, sakopjot vienu no tālākajiem posmiem,” skaidro A. Alksniņš.

Šobrīd tiek spriests par ēkām Sabiles centrā. “Mums ir neliela iestrāde, ko paveicām, proti, izveidojām sarakstu ar ēkām, kas, mūsuprāt, nedaiļo pilsētu, bet iespaidu par to pasliktina. Tās ir ēkas, ko pamanījām paši, tas nav ne reģistrs, ne kas līdzīgs, bet pietiekami detalizēts un garš saraksts, kuru lūdzām uzmanīgi izpētīt arī novada domei. Tas ir kā špikeris nopietnam darbam, kas būtu jāpadara. Mūsuprāt, jāsāk ar ēku apsekošanu, tad jārunā ar katras ēkas īpašnieku par iespējām ko uzlabot, piemēram, sakārtot (sapost) ēkas fasādi. Ir ēkas, kuras varbūt pat jānojauc. Te jāatgādina, ka nav mūsu darīšana, kas notiek katrā mājā iekšā, bet šādas ēkas traucē pilsētai būt sakoptai un glītai,” par priekšā stāvošiem nopietniem un tālejošiem plāniem informē biedrības valdes locekle Baiba Circene.

Ēku saraksts tapa “bez emocijām” – ja māja ir vizuāli nepievilcīga, tā nokļuva sarakstā. Ko mēs redzējām, kas izskatījās vizuāli nepievilcīgi, to piefiksējām, jo tas ir tas, ko redz Sabiles viesi, un viņiem ir pilnīgi vienalga, vai ēka ir sena, tai ir krāšņa vēsture, vai tajā dzīvo forša tante. Sarakstā ir arī biedrības biedri – neviens netika apzināti šķirots vai nepamanīts. ““Nošņurkušo” māju sarakstā iekļauta arī kultūras nama vecā daļa, jo tā fasāde ir stipri nodrupusi. Ēka ir skaista, bet no malas izskatās ļoti skumji. Mūsu mērķis nav panākt, lai kāds tiktu sodīts, mēs vēlamies, lai pilsēta taptu un izskatītos skaistāka. Viens, ko varam darīt paši, ir sakārtot savus īpašumus. Ja kāds par to nav padomājis, šis ir veids, kā ar mūsu vai pašvaldības pamudinājumu panākt izmaiņas, cerot, ka tam nav nepieciešamas jelkādas sankcijas. Tā ir cerība, ka ēkas īpašnieks par to ir vienkārši aizmirsis vai nav pietiekami domājis,” teic B. Circene.

Šobrīd minētais ēku saraksts ir nodots pašvaldībai, “Sabiles attīstībai” biedri uzskata, ka šajā situācijā būtu jauki pilsētā izvietot informatīvu skaidrojumu, ko saimniekiem ar šādām ēkām iesākt. “Tā faktiski ir būvniecība, kur nevar iet un nojaukt vai uzbūvēt kaut ko, vai nokrāsot. Eksistē normatīvais regulējums. Sagatavot skaidrojošu materiālu, kādi ir pareizie soļi konkrētām darbībām, kā to darīt, neprasa lielus līdzekļus,” uzsver Baiba Circene.

Aizmirsts nav arī bijušais Sabiles ugunsdzēsēju depo, par ko diskusija izvēršas visai gara. “Tas bija viens no biedrības pirmajiem darbiem. Mēs patiesi cerējām panākt, lai pašvaldība no šī īpašuma neatteiktos. Pirms tam, saprotams, bija saruna par ugunsdzēsēju depo saglabāšanu, kas, diemžēl, bija bezcerīgi un nebija mūsu spēkos to nosargāt. Tālākais mērķis bija panākt, lai šī ēka paliek novada īpašumā, jo Talsu novada pašvaldībai bija iespēja to iegūt savā īpašumā bez maksas. Pašvaldība atteicās, viņiem to nevajadzēja. Mēģinājām pierādīt, ka šis ir pilsētas centra objekts, no kura nebūtu prātīgi atteikties, jo nekad nevari zināt, kas ar to notiks. Ir ļoti liela varbūtība, ka depo aizies nebūtībā, kā vecais bērnudārzs. Šobrīd, manuprāt, diemžēl pilnībā pierādījies tas, ko mēģinājām toreizējai Talsu novada domes priekšsēdētājai Evai Kārkliņai paskaidrot – ja ēku pārdos, tā vienā brīdī var nonākt tāda īpašnieka rokās, kuram nekas neinteresē. Patlaban rezultāts ir tieši tāds,” situāciju kritiski vērtē Ansis Bērziņš.

“Redzu gan izdošanos, gan neizdošanos. Izdošanās ir faktā, ka depo būtībā saliedēja biedrību tās pirmajam mērķim. Otrs – mēs parādījām, ka Sabilē dzīvo cilvēki, kuriem nav vienalga. Vienaldzība pret pilsētā notiekošo zināmā mērā bija iemesls, kāpēc biedrība izveidojās, jo – ja vietvarai nerūp, pilsētā gan ir cilvēki ar idejām un vēlmi kaut ko darīt. Braucām uz Talsiem, idejas prezentējām vienā no komitejas sēdēm, stāstījām, kas šajā ēkā varētu būt. Lēmums gan jau bija pieņemts, un mūsu uzklausīšana bija tikai formāls pieklājības žests no pašvaldības – lai mēs atbraucam, izrunājamies, paužam savu sāpi, kaut... viņi jau zināja, ka lēmumu nemainīs. Taču... nu Talsu pašvaldībā redz un zina, ka Sabilē ir biedrība, kura šādas lietas nepieļaus – kļuvām redzamāki un dzirdamāki. Jā, tas notika situācijā, kas Sabilei pagaidām nebeidzās pozitīvi, bet... Es saku “pagaidām”, jo nevar zināt, cik ilgi depo ēkai būs tagadējais īpašnieks. Varbūt parādās cits, kam tas viss rūpēs krietni vairāk. Cerība vēl ir,” notikumus ap Sabiles depo ēku raksturo A. Alksniņš.

Šobrīd bijušā Sabiles depo ēka atkal izlikta pārdošanā. Sazinoties ar patlabanējo īpašnieku, noprotams, ka ēka nezināmu iemeslu dēļ nav attaisnojusi viņa iepriekš lolotās cerības. “Dzīvē domas mainās – kaut ko nopērkam, kaut ko pārdodam. Man nav bijusi doma sadarboties ar vietējo biedrību, lai attīstītu kādu viņu ieceri,” telefonsarunā stāsta ēkas īpašnieks.

Šobrīd aktuālākā ideja saistās ar Sabiles Vīna kalnu, jo jau jūlija pēdējās nedēļas nogalē Sabilē svinēs 25. Sabiles Vīna svētkus, kuri bez Vīna kalna nepastāvētu. “Mēs lepojamies, ka Vīna kalns šobrīd ir Sabiles simbols, man personiski tas ir ļoti tuvs. Tajā pašā laikā kalns ir ļoti liels, neizmantots potenciāls. Savukārt, no cilvēka viedokļa skatoties, ne katrs atrod motivāciju aiziet un tajā uzkāpt: “Sak, ko tad es tur tādu redzēšu?” Pietrūkst magnētiņa. Visi esam sapņojuši, ka augšā varētu būt paviljons ar kafejnīcu, kas nekad nav noticis. Varbūt Vīna kalnu vajag kādam iznomāt? Šo domu, savukārt, cits vērtēs kā provokāciju, es tajā saredzu tematu apspriedei,” skaidro Ansis Bērziņš.

Andis Alksniņš publiskojis savu ideju, kā varētu izskatīties Sabiles Vīna kalna centrālie vārti. Tā tika parādīta arī Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldei. “Vīna kalns nav projekts, bet pārvaldes ikdienas darbs. Ideja – skats no malas, kā tur vajadzētu būt, ir laba, bet nevaru ne teikt, ne solīt, ka mēs to 100% varēsim realizēt. Jāskatās situācija pašvaldībā. Ja iieguldāms r cilvēku darbs, to varam paveikt, ja nepieciešama kāda materiāla vērtība, tas jau būs grūtāk. Rezultāts iespējams tikai diskusijā. Cenšamies pieiet pasākumam radoši un vismaz daļu iecerētā realizēt,” idejas no savas puses vērtē Zigmunds Brunavs.

Biedrība “Sabiles attīstībai” ir kā brīvā laika darbs tās biedriem, jo ikdienā katram ir savas gaitas un pienākumi. Atskatoties uz pirmo gadu, biedri redz, ka arī brīvā laika darbā katrs sevi ir ieguldījis pietiekami daudz, lai Sabile kļūtu par sakoptāku un pamanāmāku vietu ne tikai pilsētas viesiem, bet arī iedzīvotājiem ikdienā. “Viens no svarīgiem jautājumiem, ko šī gada laikā esmu novērojis,– mēs esam ļoti dažādi cilvēki, mēs neesam viena ūdens lāse, katram ir savs redzējums un savas intereses. Ir uzņēmēji, kas domā ne tikai par Sabili. Ir viedokļu sadursmes, tāpēc brīžiem pietiek ar “biedrības čatu”, kur var viļņveidā iziet caur “prāta vētru”. Mēs neesam kā viena ģimene, sadevušies rokās,” biedrības pirmo gadu raksturo Andis Alksniņš.

“To varētu saukt par mācīšanās gadu, kad katrs esam ko jaunu apguvuši un ielūkojušies sfērās, ar kurām iepriekš neesam bijuši saistīti. Šobrīd katrs jau mazliet vairāk saprotam, kā lietas pasaulē notiek, jo ikdienā katrs darām ko citu – ar pilsētas pārvaldi nekādi nesaistītas lietas,” iepriekš sacīto papildina Baiba Circene.

“Jebkurai apdzīvotai vietai iedzīvotāju aktivitāte ir ļoti nozīmīga un nepieciešama. Kur ir viedokļi, tur ir kodols un skaidrība, kas ir vajadzīgs, ko vietējā pārvalde var izdarīt. Pēc šādiem principiem patiesībā arī strādājam. Dažādās tikšanās reizēs ir uzklausīti dažādi ieteikumi, kas būtu nepieciešams pilsētai, pagastam, vadoties no tā, jāskatās, ko mēs varam realizēt. Viennozīmīgi, iedzīvotāju aktivitāte un iesaistīšanās ir ļoti svarīga. Pēc nesenās pandēmijas cilvēki ir vairāk sevī ierāvušies, savrupi, nav tik aktīvi, ko mēs redzam arī kultūras pasākumos. Ja ir iedzīvotāju aktivitāte, vieta (pilsēta, ciemats, pagasts) dzīvo. Ja iedzīvotāji aktīvi iesaistās dažādos procesos, tas nozīmē, ka viņiem interesē, kas šeit notiek un notiks,” sadarbību ar iedzīvotājiem raksturo Z. Brunavs.

Biedrība “Sabiles attīstībai” uzskata, ka saziņa starp vietējo pārvaldi un sabiedrību nav pietiekama, tāpēc biedri turēs rūpi, lai iedzīvotāju balss tiktu sadzirdēta un uzklausīta. “Esam secinājuši, ka ļoti daudz kas notiktu citādi, ja cilvēki prastu un gribētu izteikties, runāt, komentēt, piedalītos pasākumos, kam nav tieša, tūlītēja rezultāta, bet tāds ir gaidāms ilgtermiņā. Ikvienai lietai, par ko runājam, ļoti iespējams, kāds nepiekristu un tas ir tikai normāli un dabiski. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai viedokļi tiktu apkopoti, un mēs par tiem varētu runāt. Cilvēks, diemžēl, bieži vien pats neies un nestāstīs, viņam ir jāpajautā. Labi zinu, ko teiks jebkurš pašvaldības darbinieks vai deputāts,– ka neviens nenāk uz sapulcēm, un arī tā ir taisnība, tas ir ļoti “stabils” ieradums. Lai iedzīvotāji nāktu, jāsaka un jāskubina vairākas reizes. Tāpat, iespējams, ir iesakņojusies neticība, ka kaut kas mainīsies. Tāpēc mēs biedrībā negaidām, ka un vai kāds ko prasīs, mēs ejam un darām ar cerību, ka kāds “pavilksies līdzi”, ar cerību, ka politiskajā vai administratīvajā vadībā kāds sadzirdēs un kaut kas mainīsies,” iepriekšrunāto rezumē Ansis Bērziņš.

* https://www.zemeunvalsts.lv/articles/view/b6f8dc086b2d60c5856e4ff517060392