Laikā, kad tapa zināms – zemkopības ministrs Didzis Šmits padomnieces amatam izvēlējies tevi, klajā nāca virkne interesantu lietu – izrādās, Latvijas Meža īpašnieku biedrības (LMĪB) un tavai darbībai it uzmanīgi sekojuši gan cilvēki no Latvijas Televīzijas, gan Latvijas Dabas fonda, kas gan nekādi nav padziļinājis vai uzlabojis viņu zināšanas vai sapratni par mežkopības un mežzinātnes jautājumiem. No šo ļaužu reakcijas varēja skaidri saprast, ka 21. gadsimtā kādas nozares vai sfēras zinātāji un pārzinātāji noteiktos amatos nav vēlami... Šāda reakcija, savukārt, lika pārdomāt, kā 33 gados ir mainījusies un vai vispār ir mainījusies situācija, kad zināšanas un profesionalitāte ir mazsvarīgākas par noteiktiem uzskatiem vai nostāju.
Katram ir savs skatījuma leņķis un virzība, turklāt, komplektā ar vērtībām. Tie, kas mani pazīst un atbalstīja atrašanos tagadējā amatā, ir droši, ka manas vērtības ir pārtikuši Latvijas cilvēki neatkarīgā un zaļā Latvijā. Jāskatās uz argumentāciju un konkrētiem pārmetumiem par manu darbu Latvijas Meža īpašnieku biedrībā. Viena lieta, kas izskanēja (necitēšu precīzi),– es gadiem ilgi kritizējot dabai draudzīgu mežsaimniecību...
... un mēdzot izteikties gana tieši, nelaipojot un “necieņpilnojoties”...
Tīmeklī publiski ir pieejami gan raidījumi, gan raksti, kurus noskatoties vai kurus izlasot, ir iespējams noskaidrot, par ko esmu iestājusies, kad un ko esmu atbalstījusi. Vairāk nekā 10 gadus esmu pārstāvējusi meža īpašnieku intereses un, kas svarīgi, tās vienmēr bijušas aizstāvēšanās pozīcijas. Mežsaimnieki neuzbrūk un nekritizē, piemēram, pilsētvides politiku vai to, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās dabas aizsardzības mērķi ir prioritāte. Meža nozares organizācijas tur rūpi par mežsaimniecību un tās lomu valsts ekonomikā. Tai ir jābūt ilgtspējīgai un jāveicina attīstība un labklājība. Ja kāds šo apšauba un vēlas vājināt, uzsvēršu,– par savām vērtībām ir stingri jāpastāv, nelaipojot.
Pirmais un svarīgākais manā darbā allaž ir bijusi pārliecība – ar zemes īpašniekiem ir jārunā, kas joprojām nenotiek. Ja saimnieciskajos mežos ir retas vai apdraudētas dabas vērtības, kuru aizsardzība patiešām ir sabiedrības interesēs, pirmkārt, nepieciešams vienoties par noteikumiem – ko un kā mēs sargājam. Vēlos uzsvērt vārdu “vienoties”. Mana nostāja gadu gaitā nav mainījusies – iespējai sargāt dabu pie skaidriem un pieņemamiem nosacījumiem ir jāatrodas īpašnieka rokās. Ja īpašniekam nepieciešamas papildus zināšanas vai konsultācijas kādas sugas vai biotopa precīzākai apsaimniekošanai – lūdzu, dodiet tās!
Zināšanām par dabas aizsardzību ir jābūt pieejamām zemes īpašniekam, lai būtu skaidrs, kā viņš ilgtermiņā savā īpašumā var saimniekot, lai šo dabas vērtību saglabātu. Tas izskan visos manos rakstos un ir ļoti skaidri saprotams no manis teiktā. Dabas aizsardzība – ekspertīze, finansējums un uzdevums – darīt – šobrīd ir ekskluzīva prece, ko savās rokās tur vides NVO un par to arī lielā mērā ir cīkstiņš.
Allaž esmu bijusi par sadarbību un ne tikai vārdos. LMĪB esam aicinājuši meža īpašniekus iesaistīties pūču aizsardzībā un esam paveikuši labus darbus. Tai pašā laikā, piemēram, Latvijas Dabas fonds ļoti stingri iestājas par to, ka mežsaimnieciskās darbības aizliegums šobrīd ir vienīgais pieejamais un viņiem pieņemamais veids, kas izmantojams putnu aizsardzībai mikroliegumā. Tas nestrādā, jo tas nav valstiski, tas ir superdārgi, tam nav zinātniska pamatojuma, tas nav arī ilgtspējīgi.
Gan VARAM pārstāvji, iepriekšējo ministru Artūru Tomu Plešu ieskaitot, gan ornitologi, gan tie, kas no skaidri sarunātās intervijas vēlāk izvairījušies, runājot ar zemeunvalsts.lv, allaž uzsvēruši, ka viss iespējams tikai sadarbībā un sadarbība ir vienīgais veids, kā virzīties tālāk.
“Klausies manos vārdos, neskaties manos darbos!” Darbi bieži vien nesaskan ar vārdiem, piemēram, mazā ērgļa sugas aizsardzības plāna sagatavošanas gaitā VARAM pārstāve sabiedriskās apspriedes laikā norādīja, ka – jābūt atsevišķam regulējumam, lai aizsargātu dispersi ligzdojošu sugu (mazo ērgli, kas maina ligzdas). Zinošākais mazo ērgļu pētnieks Latvijā ornitologs Uģis Bergmanis šādu priekšlikumu sagatavoja, sadarbības platforma bija gatava, savukārt, Dabas aizsardzības pārvalde šo priekšlikumu no sugas aizsardzības plāna vienpersoniski svītroja, VARAM tam neiebilda.
Meža īpašnieki rakstīja vēstules gan toreizējam ministram J. Pūcem, gan tiesībsargam, gan premjeram, gan prezidentam, bet... VARAM skaidroja, ka šo jautājumu risina ar kompensāciju darba grupu... kopš 2019. gada un bez rezultāta. Šis ir tikai viens piemērs – piedāvājumi sadarbībai ir bijuši, tie nav akceptēti, toties pārmetumus izteikt ir gatavi daudzi.
Kompensāciju jautājums lēnām pārtop mūžīgā. Vēl 2014., 2015. gadā par kompensācijām runāja tikai meža īpašnieki un nozares pārstāvji, nākamais piedāvājums bija kompensācijas “paņemt” no pašas nozares (“mēs izdomājam un saceram jums ierobežojumus un jūs par to paši sev samaksājat”), nu tā dēvētās vides aktīvistu organizācijas pēkšņi runā par “vienmēr atbalstīto kompensāciju nepieciešamību”. Vai, atceroties savu darbu LMĪB, tu vari nosaukt vienu skaidru piemēru, kur kāda ar ierobežojumiem saistīta vides projekta ietvaros īpašnieks ir saņēmis adekvātu kompensāciju?
Laikā, kad tika izmaksātas vienreizējas kompensācijas; līdz krīzei 2009. gadā. Šodien Latvijā šādas pieredzes nav. Ir sākts pilotprojekts “Dzīvais mežs”, kur īpašniekiem ir iespēja iesaistīties biotopu apsaimniekošanā un saņemt maksājumu. Bet tas ir izmēģinājums kā rezultātus mēs tik drīz nejutīsim, jo projekts ilgs līdz 2028. gadam.
Runājot par kompensācijām, jāuzsver – meža īpašniekiem jādod iespēja salāgot saimnieciskās un specifiskas dabas aizsardzības intereses, lai nerastos nepieciešamība no mūsu trūcīgā budžeta prasīt milzu summas pārmērīgi dārgai dabas aizsardzībai. Šodien neviens nerēķina, cik naudas par haotisku dabas aizsardzību vienkārši izšķiežam – no nodokļu maksātāju naudas maksājam gan tam, kas dabas vērtību atrod, gan tam, kas par šo vērtību sagatavo atzinumu (pat €1000); lieguma izveidošanas brīdī īpašnieks zaudē iespējas attiecīgajā platībā saimniekot. Toties šādas tiesības un iespējas iegūst tie, kam ir privilēģija nodarboties ar dabas aizsardzību – šai brīdī sāk darboties citas programmas, piemēram, nepieciešamība monitorēt aizsargājamās teritorijas, nepieciešamība veikt dabas apsaimniekošanas pasākumus aizsargājamās teritorijās utt. Šo pasākumu finansējums līdz zemes īpašniekam nenonāk, to pārvalda dabas aizsardzības organizācijas, kas faktiski ir uzņēmumi, kas piedāvā dabas aizsardzības un apsaimniekošanas pakalpojumus. Tas ir bizness. Un šīs organizācijas man pārmet šādas haotiskas sistēmas kritiku. Šobrīd zināmā mērā rit cīņa par to – vai zeme ārpus ĪADT (īpaši aizsargājamās dabas teritorijas), uz kuras aug mežs, būs mežsaimniecībai, ar ko nodarbojas Latvijas cilvēki un uzņēmumi, vai šīs teritorijas ar normatīviem aktiem mežsaimniecībai tiks atņemtas un kļūs par dabas apsaimniekošanas biznesa objektiem.
Kā tu redzi tālāko kompensāciju jautājumu virzību? Piesardzīgu dara ne fakts, ka politiskā griba to risināt nu varētu būt, bet būtiskāko šķērsli radītu akūtais naudas trūkums. Mēs varam ironizēt par sociālo tīklu saturu, bet tajos pietiekami bieži izsakās Saeimas un pašvaldību deputāti, dažādu sfēru aktīvisti un tie, kas par katru cenu vēlas ietekmēt politiku un politiskus lēmumus. Nesen tapušais valsts budžets jau tiek “pārtapināts” – prasību joprojām ir daudz, naudas joprojām trūkst. Tai pašā laikā tiek prasīti dažādi ierobežojumi, kas nešaubīgi samazina valsts ieņēmumus.
Ja grib daudz ierobežojumu un gana naudas, būs jāizvēlas – viens vai otrs.
Vajag abus!
Būtu nepieciešams pārdomāt liegumu un aizliegumu mērķus, pamatojumu, noteikšanas kārtību un apsaimniekošanas režīmu, vienlaicīgi rēķinot, kā tas ietekmē mūsu sabiedrības labklājību. Pēdējo gadu izteiktā vēlme un tendence ir izslēgt no saimnieciskās aprites arvien lielākas zemes (meža) platības. Lēmējiem un valsts budžeta veidotājiem vajadzētu saprast, ka šīs teritorijas no ekonomiski ģenerējošām teritorijām, tostarp, no naudas ģenerēšanas tai pašā liesajā valsts budžetā, ir izslēgtas un pārtapušas par budžeta izdevumu pozīciju.
Otra svarīga lieta – lielai daļai dabas vērtību pilnīgs saimnieciskās darbības aizliegums nav nepieciešams. Ir ļoti būtiski to apzināties, jo precīza dabas aizsardzība nav tik dārga un tik lielu naudu kompensācijām budžetā paredzēt nevajadzēs. Mērķētāka dabas aizsardzība būs gan sekmīgāka, gan finansiāli saprotama.
Piemēram, ja kādā īpašumā ir dabas vērtība, kam nodrošināmi konkrēti apstākļi – teiksim – netraucēt putnu ligzdošanas laikā vai uzturēt konkrētu gaismas režīmu pamežā, tas prasītu ļoti konkrētu rīcību vai precīzus nevis absolūtus ierobežojumus. Ja dabas aizsardzība kļūst dinamiska, mērķus sasniedz visas iesaistītās puses un – kas svarīgi – necieš arī valsts budžets. Šis ir īstais ceļš, kas ejams!
Daudzas prasības netop Latvijas kabinetos, bet ārpus valsts. Jau mazā ērgļa projekta apspriešanas laikā tika runāts, ka kompensācijām būtu piesaistāma Eiropas Savienības nauda... Atbildīgie ierēdņi vispirms atgaiņājās, līdz tapa pieļāvīgāki un toreizējais ministrs* sarunā pauda šādas iespējas esamību. Vai par to Briselē, vai citur kāds ir interesējies un runājis? Velkot paralēles ar ne vienu vien notikumu – saprotams, ka ērtāk ir šo jautājumu necilāt, lai tādas iespējas ir.
Redzam, ka ir t.s. vides projekti... Ja gribam, ir iespējas kaut ko darīt un ir iespējams strādāt kopīgi ar īpašnieku.
Šis ir iespēju laiks. Pēc vēlēšanām viena politiskā spēka pārziņā ir nonākušas divas ministrijas (VARAM un Zemkopības), kuras līdz šim faktiski “nesarunājās” (nesadarbojās). Ļoti gribētu cerēt, ka nākotnē būs savādāk – mūsu mērķis ir sabiedrība, kas dzīvo tīrā vidē un labklājībā un saprot dabas aizsardzību. Intereses abās sfērās ir līdzīgas, nepieciešams jautājumus risināt kopīgi.
Noteikti ir cilvēki, kam šāda ministriju pārvaldījuma versija neiet pie sirds. Piemēram, jau pieminētajos sociālajos tīklos par Apvienotā saraksta vai NA ministriem daudz raksta oponenti, kas viņus uzrauga kā Rīgas kinostudijā tapušajā filmā “Nepabeigtās vakariņas”.
Svarīgi, ka abu ministriju vadītāji ir cilvēki, kas savā dzīvē ir sasnieguši un pieredzējuši pietiekami daudz. Piemēram, Māris Sprindžuks ir pieredzējis pašvaldības vadītājs, viņam ir skaidrs, kas kādā līmenī strādā – kur situāciju labāk risinās pašvaldība, kur nepieciešams nacionāla līmeņa skatījums utt.
Nesenā tikšanās reizē abi ministri un viņu komandas pārrunāja, kā iespējams sasniegt (ievērot) Briseles uzstādītos (noteiktos) mērķus, nezaudējot vietējās iespējas – to var panākt, gan deleģējot noteiktas funkcijas un prasot atbildību, gan dodot iespējas.
Jaunās Eiropas prasības ir iespējams veiksmīgāk integrēt. Nevar sacīt – “mums liek darīt, mēs darām!” Tie laiki, ceru, ir beigušies! Ir jānovērtē, kā konkrētas lietas ietekmēs valsti, novadus, pašvaldības utt.
Lai neskanētu tikai – “Jā, kungi!” vai “Nē, kungi!” Lai mēs redzētu reālu darbu noteiktajos apstākļos. Te nešaubīgi plašs darba lauks ir tev, kā nozares pārzinātājai. Visam Briselē sacerētajam vai izdomātajam piekrist nevar.
Pēdējie notikumi, kad redzam Latvijas pozīciju Dabas atjaunošanas regulas sakarā un attieksmē pret RED III priekšlikumu, liecina par mūsu valstiskās nostājas stiprumu, no kuras nedrīkst atkāpties. Paldies VARAM un Ekonomikas ministrijas atbildīgajiem cilvēkiem par šo svarīgo darbu!
Runājot par Eiropas Zaļo kursu, Latvijā reti kurš Eiropā tapušās regulas analizējis plašāk. Piemēram, nesenā sarunā** ar “Silavas” zinātniekiem Andi Lazdiņu un Āri Jansonu tika uzsvērts, ka būs jāizvēlas – vai klimata, vai bioloģiskās daudzveidības jautājumi. Abi kopā nesader un/vai viens otru izslēdz. Vai Latvija jau nav paspējusi pasteigties? Vai Briselē ir gana daudz spēcīgu ļaužu, kas cīnītos par mūsu interesēm?
Tavam jautājumam ir vienkāršs pat ļoti prasts skaidrojums – dažādi ES direktorāti strādā pie dažādiem jautājumiem un direktorātu darbiniekiem nav pienākuma saskaņot savus plānus un politiku ar citiem direktorātiem.
To esmu personiski pieredzējusi un prasījusi EK pārstāvjiem. Jautājot, kā iespējams vienlaikus izpildīt Dabas atjaunošanas regulu un Klimatneitralitātes mērķus, kas ir pretrunā, atbildē skanēja – mūsu pienākumos neietilpst tos savstarpēji saskaņot.
Latvijā pie nesaskaņotības un koordinācijas trūkuma jābūt pieradušiem. Tas nav nekas jauns, ja ministrija A neorientējas, ko dara ministrija B, abām strādājot sekmīgi ar nesekmīgu rezultātu, jo mērķi ir savstarpēji izslēdzoši.
Jā, bet kā es minēju iepriekš, attiecībā uz Latvijas gatavotajām pozīcijām jāuzteic labs darbs un jāizsaka cerība par nacionālo interešu ievērošanu arī turpmāk. Valdības rīcības plānā no ZM puses ir ielikti pasākumi, kas vērsti uz interešu salāgošanu, piemēram, dabai tuvas mežsaimniecības vadlīniju izstrāde, kas ar zinātnisku pamatojumu noteiktu parametrus, kas jāizpilda, lai nodrošinātu bioloģiskajai daudzveidībai nepieciešamos priekšnoteikumus. Ja šo paveiksim kopā, tas būs liels solis sadarbībā.
Par Latviju ir skaidrs, bet ko par šo domā Briselē?
Situāciju tur mēs ietekmēt varam maz. Skaidrs, tur aktīvi darbojas dažādas lobiju organizācijas, kas pārstāv dažādu nozaru intereses.
Ir vairāki “bet”! Vissvarīgākais – meža nozare mūsu izpratnē (Skandināvija, Baltija, Polija) ir kas tāds, ko nesaprot Eiropas vidusdaļas vai dienvidu valstis, kur tā nav svarīga un drīzāk problemātiska nevis ražojoša nozare. Ir daudz jārunā ar šo valstu pārstāvjiem, deputātiem utt.
Mēs ne visai labi orientējamies citrusaugļu audzēšanā un pārstrādē, mums nav dienvidvalstu vīndaru tradīciju... Un?
Tas tiesa, bet mēs nebūt neesam tie, kas virza kādus jocīgus (pat nepieņemamus) nosacījumus citām ES valstīm. Tā kā meža nozares jautājumos ES esam pārāk dažādi un pārlieku atšķirīgi, mežsaimniecība ir dalībvalstu kompetence. Nešaubīgi – par meža apsaimniekošanu jālemj nacionālā līmenī, nevis uzklausot Briseles norādījumus par noteiktu indikatoru uzlabošanu tavas valsts mežos. Acīmredzot, mums ir vājas ekonomiskās intereses, ko aizstāvēt.
Briselē strādā Valdis Dombrovskis, sociālajos tīklos it bieži vērojam sajūsmu par Eiropas struktūrās strādājošo Latvijas ierēdņu nonākšanu augstos amatos, mums ir deputāti Eiropas Parlamentā – tas viss ir nopietns potenciāls Latvijas interešu aizstāvēšanai. Vai līdz viņiem aizklauvēties ir grūti?
Katrs EP deputāts ir iekļāvies kādā politiskā spēkā vai grupējumā, kam, savukārt, arī ir noteikta politiskā virzība, kas atbilst tā vēlētājiem. Noteikti jāskatās, cik liela ir kāda politiskā spēka pārstāvniecība un kurās valstīs šie deputāti ir ievēlēti. Kāpēc mums ir nepieņemami RED III nosacījumi, kurus balsojot apstiprināja tieši Eiropas Parlaments? Tāpēc, ka mūsu dzīve un problēmas nav viņējās. Ir pietiekami daudz valstu, kam apkures nodrošināšana vai siltums ziemā nav svarīgākais jautājums. Nebūsim naivi, ar skaidru skatienu jāvērtē konkurējošie biznesi – ja kādai valstij ekonomisko izrāvienu nodrošina vēja parku būvniecība, tā valsts un tās pārstāvji neatbalstīs biomasas izmantošanu enerģētikā. Tik vienkārši!
EK pārmet pārlieku lielas varas koncentrēšanu pietiekami šaurā lokā. Skaidrs, ikdienā vienoties vairāk nekā 20 valstīm nav vienkārši – izdevīgāk būtu izvēlēties lielu rāmi (Zaļais kurss un daži pamatprincipi), ļaujot dalībvalstīm veidot katrai savu politiku.
Zaļā kursa lielie mērķi ir ļoti pareizi – ceļš prom no fosilo resursu izmantošanas, atkritumu apjoma samazināšana utt. Ja mēs palūkojamies, kas ir reālas Latvijas vides problēmas... mums netrūkst ne dabas, ne tās daudzveidības, šai ziņā mēs esam viena no bagātākajām Eiropas Savienības valstīm. Toties mums ir problēmas ar atkritumu pārstrādi un savākšanu. Pieļauju, ne viens vien būs ceļojis pa Eiropu un manījis, ka ir valstis, kur atkritumi jāšķiro nevis trīs, četros, bet septiņos dažādos konteineros. Mums ir daudz darāmā šajā jomā.
Nevar attiekties no fosilajām izejvielām tāpat vien, tās ne ar ko neaizvietojot. Koks ir dabai draudzīgākais veids, kā labākai un augstvērtīgākai izmantošanai nepieciešamas tehnoloģijas, kurās jāinvestē (jāpērk vai jārada pašiem).
Man absurdi liekas attiecināt uz Latviju Urzulas fon der Leienas savulaik sacīto: “Atgriezīsim dabu mūsu dzīvēs!” Man kā latvietei, kam laukos ir saimniecība ar zemi un mežu, dabas nepietrūkst! Katram latvietim ir dots ļoti daudz dabas un tā mums ir ļoti tuvu – atliek izbraukt no pilsētas. Tās Eiropas valstis, kas paspējušas dabu no savas dzīves un tuvākās apkārtnes izdzīt, varētu sākt ar sevi.
Atkritumu šķirošanas pirmsākumi Latvijā meklējami pirms gadiem 20, faktiski divas desmitgades Latvijā joprojām kaut ko mēģina sakārtot. Nedrīkst aizmirst, ka Zaļais kurss paredz arī atkritumu pārstrādi, otrreizēju izmantošanu, vēja un saules enerģijas izmantošanu. Kolīdz ir plāns, piemēram, būvēt riepu pārstrādes rūpnīcu – iebildumi, veidot vēja parku – iebildumi utt.
Domāju, ir stāsti, ko sabiedrība tās patlabanējā izpratnes līmenī saprot labāk, un stāsti, ko nesaprot vai saprot ļoti slikti. Šolaiku sabiedrība savā izpratnes līmenī uztver vēstījumu – kokus zāģēt vai cirst ir slikti – emocionāli tas strādā un ar to var dažādos veidos pelnīt punktus un popularitāti.
Vai tu vēlies sacīt, ka Latvijā – valstī ar senām mežsaimniecības un lauksaimniecības tradīcijām – šāda doma ir iesakņojusies?
Liela daļa sabiedrības ir ļoti pilsētnieciska. Savukārt, ir daļa, kas dzīvo laukos un faktiski uztur lauku dzīvotspēju, un kas reāli strādā no rīta līdz vakaram cauru gadu, no šiem cilvēkiem nedzirdēsim iebildumus par saimniekošanu. Pilsētniekiem vajadzība pēc dabas ir “šad un tad”, tā tiek uztverta kā pašsaprotams serviss vai pakalpojums – es izbraucu ārpus pilsētas, man vajag konkrētu vidi savai labsajūtai
Neviens neinteresējas – “Klau – kā mums tāds zaļums ir visapkārt, kā tas tā nākas, ka mēs varam izbraukt no pilsētas un esam mežā, pļavā, laukā?...” Nīderlandē ir nacionālie parki, uz kuriem vietējie brauc atpūsties, viens atpūtnieks ir 5 m pirms tevis, otrs – 8 aiz.
Man Latvijas ainavā daudzveidības netrūkst. Piemēram, dodoties uz Sēlijas pusi, aiz Valles ir skaista un klusa ainava. Tāpat kā visā Latvijā. Cilvēku tur maz, par ko man ļoti žēl, jo gribas, lai Latvijā būtu dzīvotspējīgi ciemi, skolas, bērnudārzi, pieejama medicīna. Lai tas īstenotos, reģionos jābūt vairāk darbavietām, ražotnēm. Ir jādod iespēja cilvēkiem attīstīt šo vidi.
Tukšumā ienāks lapsa, lācis, vilks... Kas dzirdams par biotopu kartēšanas sociāli ekonomisko novērtējumu?
Domāju, tas ir tuvākā laika jautājums. Novērtējums ir tapis pagājušajā gadā, tālākais process ir apstājies... Informatīvajam ziņojumam par biotopu kartēšanu drīzumā “jāvirzās” uz ministru kabinetu. Ir svarīgi, ka sociāli ekonomiskā ietekme tiek vērtēta, jo lēmumu pieņemšanas brīdī būs jāizdara izvēle, kas jebkurā gadījumā kaut ko maksās. Nedrīkst aizmirst, ka, ierobežojot kādu platību, tās ekonomiskā vērtība jāreizina ar 6 līdz 10, lai ierēķinātu pārstrādes pievienoto vērtību.
Vai pastāvēja iespēja, ka vēlmei aizsargāt jebko, nekādas blakusietekmes nav?
Līdz šim Latvijā šīs sabiedrības intereses ir palikušas uz zemes īpašnieka pleciem, kas nav ilgtspējīgi.
Vai vari ko bilst par Meža konsultatīvo padomi (MKP) pie Zemkopības ministrijas, kā darbs būtu atjaunojams?
Domāju, tuvākajā laikā MKP sastāvs tiks atjaunots un tā sāks darbu. MKP (atbilstoši MK noteikumiem) netiks vēlēta, tajā darbosies interešu grupas – privāto mežu apsaimniekotāji, valsts un pašvaldību mežu apsaimniekotāji, kokrūpniecības nozares pārstāvji, pakalpojumu sniedzēji un vides bloks.
Ko, tavuprāt, darīt ar Zaļā kursa dokumentu skaidrošanu un tā praktisko pusi, lai nerastos pārpratumi. Latvijā nereti redzam jūsmu vai noliegumu, vai pārpratumus, piemēram, malkas apkures sakarā utt. Ja reiz ir apņemšanās dzīvot labāk, lietas vajag skaidrot īsi un saprotami.
Runājot par pēdējā laikā tapušajiem un skaļāk apspriestajiem dokumentiem – daudzi no tiem vēl nav pabeigti, turpmākajā izstrādes procesā tos papildinās. Piemēram, līdz tam un tam gadam (gadskaitļa vietā daudzpunkte) jāievieš tas un tas...
Jautājums par biomasas izmantošanu apkurē, kas satrauca Latvijas sabiedrību, bija pamatoti aktualizēts. Kā jau runājām iepriekš, EP deputātu balsojums radīja nopietnus riskus Latvijas ceļam uz energoneatkarību – mēs ziemā nesildīsimies ne ar saules, ne vēja enerģiju. Mūsu rīcībā ir gāze, vai vietējais resurss – biomasa. Tālākā nākotnē tehnoloģijas varētu attīstīties un vairāk parādītos siltumsūkņi.
Šobrīd ir pareizi pievērst uzmanību problēmai – mēs kā valsts esam visnotaļ mazi un gana paklausīgi, un mūs nereti izliekas nedzirdam vai apzināti nedzird. Mēs paši labāk redzam un saprotam riskus, Par to ir jārunā un tas jādara skaļi!
Tas bija pirms gadiem sešiem, kad kādā nozares sanāksmē kolēģi uzsvēra, ka pie sabiedrības ir jāvēršas – gan tieši, gan ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, bet sabiedrisko mediju to starpā nav.
Būs ļoti grūti nepamanīt, ka sabiedriskajiem medijiem meža un lauksaimniecības nozares nav tuvas. Latvijas sabiedrība gan ekonomiski, gan izpratnes ziņā daudz vairāk iegūtu, ja sabiedriskie mediji plašāk atvērtu durvis ekonomistiem, ražotājiem, skaidrotu elementāras lietas.
Piemēram, raidījums “Zināmais nezināmajā”, kur regulāri viesi ir vides NVO pārstāvji. Uz manu jautājumu – kāpēc runāt par meža jautājumiem netiek aicināti meža zinātnieki, man atbildēja, ka no “Silavas” tiek aicināts cījamais pētnieks Jānis Ozoliņš. Tātad šajā raidījumā “Silavas” pētniekiem atvēlēts runāt “mazajiem par zvēriņiem” tēmās, bet par mežsaimniecību sabiedrību izglītos vides NVO. Ja sabiedriskajā medijā par meža jautājumiem runātu tie mežzinātnes institūta speciālisti, kas pētī klimata pārmaiņu ietekmi, mežsaimniecības spēju pielāgoties, skaidrotu, kāda mūsu mežsaimniecība bijusi vēsturiski un ko varam darīt nākotnē, izpratnes līmenis sabiedrībā un, pirmkārt, pašā sabiedriskajā medijā būtu daudz labāks.
Tai vajadzētu būt sabiedrisko mediju vadības ieinteresētībai – lai viņu darbiniekiem un sabiedrībai būtu vairāk zinātniski pamatotu datu par apkārt notiekošo. Domāju, ka sabiedrisko mediju pārvērst par vienas sabiedrības grupas nostājas un uzskatu platformu par Latvijas svarīgu tautsaimniecības nozari ir kaitnieciski.
Ir daudz labu lietu, kas veiksmīgi strādā mūsu kaimiņvalstīs. Atliek vien gribēt labo praksi pārņemt. Līdz ar to – ja lēmumi tiks pieņemti caur sabiedrības labklājības un ilgtspējas prizmu, mums ir daudz labu iespēju, kas jārealizē.
Mēs varam pasmīkņāt, bet ir skaidrs, kas turpmāk rakstīs sūdzības dažādām institūcijām. Kāpēc, tavuprāt, daudzas prasības tiek izteiktas procentos? Kas var garantēt procentu piepildījumu, ja runājam par dabu?
Manuprāt, kāda plāna, domas vai regulas sagatavošanā piedalās daudzi un saprotamāk, ja rezultāts tiek izteikts procentos. Aizsardzības ziņā mēs runājam par hektāriem – 10% sauszemes teritorijas stingri jāaizsargā. Ir pieņēmums, ka šajās teritorijās dabas procesi ritēs savu gaitu un šādā veidā dabai būs iespēja atjaunoties.
Protams, te ir jautājums – kā šie 10% dabā izskatās Latvijā un kā – Beļģijā. Šajos 10% nebūt nevaldīs klusums – tie tiks atvēlēti dabas atjaunošanas biznesam, un atkal – tie nebūs dabiski procesi, bet tāda veida saimieciskā darbība, ar kuras palīdzību kāds ir izdomājis kaut ko atjaunot.
Runājot par šiem 10%, man, piemēram, pagrūti iedomāties, kas notiks ar mūsu upēm... Upju kvalitāti dažādi ierobežojumi jau ir sabojājuši. Tagad mēs tērēsim publisko naudu, atjaunosim dabu, tīrot upes, nevis domāsim, kā tās nepiesārņot.
Nav skaidrs, vai šajos 10% teritoriju viss zels un plauks tā, kā kādā kabinetā izdomāts – kukaiņi mums ir, ugunsgrēki izceļas, bioloģiskie procesi notiek, invazīvie augi arī izplatās. Tas ir eksperiments ar neprognozējamām sekām.
Jābūt konkrētiem nacionālā līmeņa plāniem un mēs nonākam pie situācijas... Vadlīnijās, aprakstot biotopu “lakstaugiem bagāti egļu meži”, kā vēlamais apsaimniekošanas veids, norādīts – “neiejaukties”. Atstājot vecus egļu mežus bez iespējas tiem atjaunoties, sasniegtais rezultāts būs visai skumjš; ko mēs iegūsim?
Starp kritušām eglēm augošus lakstaugus...
Neaizmirsti lazdas un citus krūmus, kas, saprotams, ir dabiski, bet, vai ieguvums būs domātais?...
Stājoties amatā parasti mēdz būt plāni, ko cilvēks noteikti vēlas izdarīt. Vai tev tāds ir?
Šis darbs dod iespējas būt klāt un politiskā līmenī runāt ar citu ministriju vadību par kopīgiem uzdevumiem, kas būtu saprātīgi risināmi, lai tie veicinātu cilvēku labklājību un risinātu sāpīgākās mūsu sabiedrības problēmas.
* https://www.zemeunvalsts.lv/kompensaciju-jautajums-ir-skaidrs-un-saprotams-un-esmu-apnemies-to-risinat-intervija-ar-arturu-tomu-plesu-vides-aizsardzibas-un-regionalas-attistibas-ministru
** https://www.zemeunvalsts.lv/pasaule-nav-vietas-kaut-kur-citur-saruna-ar-dr-silv-ari-jansonu-un-dr-silv-andi-lazdinu-latvijas-mezzinatnes-instituta-silava-vadosajiem-petniekiem