Sarunā iepīt vides jautājumus, noteikti lietot vārdu "ilgtspēja", garāmejot pieminēt Eiropas "Zaļo kursu" ir dažādu pēdējā laika sarunu īpatna nejēdzība, jo gana ātri top skaidrs, ka sarunbiedrs zina, cik pareizi un piemēroti ir šos vārdus vai frāzes lietot, toties, lūgts paskaidrot konkrētāk, sāk pīties frāzēs un labprātāk maina sarunas tēmu. Tālab jo svarīgāk ir runāt ar zinātājiem un profesionāļiem, kas ar Latvijas tautsaimniecības virzienā kustošos problēmu blāķi saskaras ikdienā un labi redz, un zina, kas ir īsts un kas – "pareizs", kas ir zaļš un kas tā izskatās uz plakāta, vai tukši skan radio. Vai daudziem Latvijā ir nojauta, ko tieši mums – ik mājā, ģimenē, uzņēmumā, dzimtā, kolektīvā (utt.) – dos Eiropas skaļās idejas? No kā vajadzēs vai piespiedīs atteikties, ko vēlēsimies un atļausimies?

Runājot par aktuālo Zaļo kursu un procesiem, kas ar to saistās, arī pats gana bieži esi uzsvēris nepieciešamību aprēķināt un sadarboties. Piemēram, sadarboties četrām ministrijām: Finanšu, Ekonomikas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Zemkopības. Par ministriju sadarbības nepieciešamību runā sen, lai, šķiet, vajadzīgā līmenī tas joprojām nenotiek. Kāpēc?

Negribētu strikti apgalvot, ka ministrijas līdzīgi kā četras feodālas pavalstis, reti sarunājas vai to dara tikai ar vēstnieku starpniecību. Sāksim ar jautājumu: kas vada ministriju. Jā, gribas atbildēt: ministrs! Nē, ministrijas darbu vada valsts sekretārs! Dokumentus un risinājumus konkrētām situācijām vai jautājumiem izstrādā ministrijas darbinieki. Jautājumā par sadarbību nav runa par karalistēm vai divu dažādu politisko spēku pretstāvēšanu, bet – par cilvēciskām attiecībām un atbildības sfērām. Vēlos uzsvērt, ka pie Zaļā kursa daudzo un dažādo aspektu, nianšu un sīkumu kopā salikšanas nepieciešams ļoti nopietns darbs. Tas nav vienkārši un to nepaveiks ministrijas praktikants: tas ir darbs katras ministrijas augstākā līmeņa speciālistiem, kuru deficīts (turklāt, jo krietns un ilgstošs deficīts) ir jūtams ik ministrijā. Jāpiebilst, ka tie augstākās raudzes speciālisti, kas ministrijās strādā pašlaik, ir ļoti nodarbināti savas konkrētās atbildības sfēras jautājumu risināšanā, tālab šiem cilvēkiem nereti nedz fiziski, nedz praktiski nav laika vai cita veida iespēju sastrādāties ar citu ministriju kolēģiem, tikpat augstas raudzes speciālistiem. Manis teikto var uzskatīt gan par skaidrojumu, gan atrunu, bet... ir vienkārši pateikt vai izdomāt – četru ministriju vietā tagad būs viena – tas, visticamāk, neko neatrisinātu.

Atgriežoties pie izvēles, kas Zaļā kursa procesā būs jārisina: atteikties (no kaut kā) vai atļauties (kaut ko) – tas nebūs tikai valsts, bet arī privātā sektora lēmums.

Kļūdaini ir domāt, ka Zaļais kurss ir kas jauns. Tā nav! Zaļajā kursā iekļautās stratēģijas, domāšanas veids un procesi ir sākušies ļoti sen, piemēram, siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju stāsts ir vairāku gadu desmitu vecs. Arī bioloģiskās daudzveidības aizsardzības pasākumi, piemēram, Natura2000 teritorijas, ir krietni “veci”. Zaļajā kursā, saprotams, iekļauta virkne jaunu lietu.

Kopainu, kas ir gana plaša un sarežģīta, redz maz cilvēku, traucē jau minētais fakts: katram ir sava atbildības sfēra un savas intereses. Piemēram, valsts un privātais sektors. Daudziem ir gaidas un cerības, ka “tieši mani situācija skars mazāk”, “man tas izmaksās lētāk” vai “man to kompensēs”, vai “citi man kompensēs zaudējumus, jo, man šķiet, tas ir viņu pienākums” utt. Domāju, pazīstama situācija.

Bijušie augsta ranga valsts vides institūciju pārstāvji atļaujas izteikties, ka “tikai tāpēc, ka tev ir mežs, tev ir pienākums no tā atteikties par labu dabai un sabiedrībai”, kā tu vēl uzdrīksties runāt par kompensāciju”... Proti, skaidri redzamas bijušās valsts amatpersonas ilgas: “ja tev pieder īpašums, tev ir pienākums no daudz kā atteikties”.

Pretēja situācija redzama privātajā sektorā, kura pārstāvis domā – “ja tu man pieprasi strādāt ar modernāku iekārtu, lūdzu, kompensē vai nopērc to manā vietā”. Šādas abpusējas cerības vai vēlmes ir naivas, neproduktīvas un nekad nepiepildīsies. Cerību vietā nepieciešams kopīgi un efektīvi rīkoties Latvijas tautsaimniecības labā.

Atbilde uz jautāto par sadarbību: tā nepieciešama gan valsts sektora iekšienē, gan starp valsts un privāto sektoru, gan privātā sektora iekšienē. Piemēram, valstiski nevar apturēt vai būtiski samazināt papīrmalkas eksportu, bet jārada pārstrādes iespējas šepat uz vietas un par to jādomā privātajam sektoram.

Zaļais kurss vērsts uz patēriņa samazināšanu. To plāno darīt ar katra iedzīvotāja “maku” – būs dārgāk, patērēs mazāk. Vai ir aplēsts, cik kas izmaksās?

Oficiālajos dokumentos var atrast t.s. investīciju vai aprēķina daļu, kur secināts, ka Zaļā kursa ieviešana Eiropā maksās 1 triljonu eiro. Turklāt, ir lasāms “iemidzinošs” sadalījums: 1/2 nauda nāks no ES budžeta, 1/4 no nacionālo valdību budžetiem, 1/4 – no privātām investīcijām. Pirmkārt, kļūdaini lēsts par 1 triljonu eiro, jo Eiropai tā ir maza summa. Otrkārt, saskaitīts, kas un kā jāiegādājas, bet nav rēķināts, par cik un kā samazināsies ieņēmumi, piemēram, ja pilnībā pārtrauks kādu uzņēmējdarbības veidu. Šāda aprēķina nav! Te jau jāsāk uzmanīties. Spēlējoties ar situāciju, piemēram, var priecāties, ka ES kompensēja zvejas kuģu sagriešanu kuģu īpašniekiem vai cukurfabriku slēgšanu rūpnīcas īpašniekiem. Tai pašā laikā darbu zaudēja zvejniecībā, lauksaimniecībā un rūpniecībā nodarbinātie, kuriem nekompensēja neko.

Cits piemērs: Zaļā kursa pamatpostulāts – mēs, rietumu cilvēki – tērējam un patērējam pārāk daudz. Jāpatērē mazāk! Nevajag ēst tik daudz gaļas, nevajag braukt ar fosilo degvielu darbināmām automašīnām, nevajag darīt vēl virkni klimatam, videi un dabai kaitīgu lietu. Kā to paveikt? Kā autobraucēju izdabūt no 15 gadīgas ar dīzeli darbināmas automašīnas? Kā ģimenei cūkas cepeti nomainīt pret salātiem? Ar dārdzību...

Šādos nolūkos kādu dienu litrs degvielas maksās 5 eiro... Kā tā? (Piemērs par smēķēšanu: 90. gados cigaretes maksāja santīmus, tagad paciņas cena ir vairāki eiro, lai cigarešu ražošanas process pa šo laiku nav sadārdzinājies.) Kas šādā brīdī notiks?... Bet līdzīgi kā ar Covid vakcīnām, arī par klimata jautājumiem sabiedrība nebūt nav vienprātībā. Ja valdības ar iespējamajām sekām nerēķinās, spilgts piemērs ir Francija un dzeltenās vestes. Šo kustību “radīja” ļoti laba iniciatīva (skatoties no vides viedokļa) – lai samazinātu privāto auto dīzeļdegvielas patēriņu, degvielai paaugstināja akcīzes nodokli. Kas notika Francijā, kā cilvēki to uztvēra? Bija liela neapmierinātība, kas izpaudās dzelteno vestu aktivitātēs.

Ar ko līdzīgu jārēķinās turpmāk; cilvēki izmaiņas tāpat vien nepieņems, jo, lūk, kādaprāt, tās ir pareizas un saprātīgas. Būs cīņa gan par darbavietām, gan ierasto patēriņa apjomu. Lai labprātīgi no tā atteiktos, ar vienu izglītotu paaudzi nepietiks, kāpēc situāciju mēģinās risināt šādi: ar pilsoņu rīcībā esošo naudu nopirkt varēs daudz, daudz mazāk.

Kā pareizi būtu to skaidrot? Jo vārdu “zaļš” gana daudzi uztver sajūsmināti, par praktisko pusi nedomājot

Noteikti neesmu labākais sabiedrības uzvedības modeļa zinātājs. Kopš pandēmijas un vakcīnu ēras mans optimisms par šīs jomas speciālistiem arī ir krietni sarucis. Piemēram, akadēmiskās vides speciālisti par minētajiem jautājumiem runā gana neprasmīgi, kas licis ļoti nopietni vilties. Nezinu pareizo skaidrojumu, bet tas noteikti būs jādara, būs jāskaidro!

Vai tavs kritiskais vērtējums un vilšanās ir par nespēju situāciju raksturot īsi un skaidri?

Gan par to (skaidrošanu), gan pieeju, gan attieksmi. Ko mēs redzam? Lēmējiem un situācijas risinātājiem ir ierobežots pacietības un empātijas līmenis, kas varbūt ir saprotami, ja atceramies, kā mēs rīkojamies, ja mūsu bērni ilgstoši niķojas. Šādā brīdī sāk darboties skolmeistara princips: “Darīsiet, kā teikšu!” Kas tālāk? Dienvidu valstīs šādā gadījumā cilvēki iziet ielās, Latvijā – likuma “stulbumu” kompensē ar tā neievērošanu. Prognozēju, ka šādas situācijas sagaidīsim arī turpmāk, jo sabiedrības reakcijas vai rīcības modelēšana pirms ļoti svarīgiem lēmumiem notiek ļoti reti vai nenotiek vispār. Tā vietā darbojas kļūdu un mēģinājumu metode. Tas maksās dārgi, un tas mani uztrauc visvairāk. Mēs neapzināmies notiekošā sekas.

Kādas tās varētu būt? Kad sēdēsim pieticīgā, glīti iekārtotā nabagmājā un lepni sitīsim dūres galdā: “Mēs jau zinājām, ka tā būs! Mēs taču teicām!” ... Tas būs gandarījums trim sekundēm un mūs no šīs nabagmājas nepaglābs. Ko ar to domāju? Zaļais kurss apvieno divas ideoloģijas: tie ļaudis un tā sabiedrība, kas ir ļoti turīgi, var atļauties dabai un videi daudz, daudz draudzīgākas tehnoloģijas, un viņi situāciju varēs risināt un pielāgoties vai sadzīvot. Piemēram, Norvēģijā jau maina dīzeļauto pret elektroauto. Latvija nav Norvēģija. Pirms pilsētnieks pārceļas uz dzīvi laukos, viņam jāapzinās, ka no daudziem komfortu veidojošiem elementiem būs jāatsakās, vai arī – viņš ir gana turīgs, lai to joprojām varētu atļauties. Lauku viensētā nodrošināt pilsētai līdzīgu komforta līmeni neapšaubāmi ir dārgāk!

Latvijas ekonomiskais stāvoklis, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, rāda: “Mums būs jāatsakās!” Tātad – vai esam tam gatavi un no kā atteiksimies?

Zaļā kursa ideoloģijas otra daļa ir līdzīga bērnu spēlei: “Sastingsti!” Proti – paliec pozā, kādā esi; kas to nevar izdarīt, spēlē zaudē. Diemžēl, Zaļā kursa “spēlē” mēs esam nelabvēlīgā situācijā. Piemēram, taksonomijā, runājot par mežiem, norādīts, ka nevarēs būvēt ne jaunus meža ceļus, ne ierīkot jaunas meliorācijas sistēmas. Kāds šai ziņā ir stāvoklis Latvijā? 50 padomju gadu dēļ meža infrastruktūras ziņā no citām mežu valstīm esam krietni atpalikuši. Tas ir fakts! Ja Somijā meža īpašniekam pateiksi: “Ceļus mežā vairs nebūvēsi”, domāju, atbilde būs – “Man vairāk arī nevajag!” Somijā ir uzbūvēts daudz! Latvijas mežu saimniecībā ceļu trūkst, mēs nevaram atbildēt kā somi.

Šis ir tikai viens, neliels piemērs, līdzīga situācija ir daudzās nozarēs: mums liek (liks) “sastingt” tai līmenī, kādā esam. Bet... mēs nevaram pateikt: “Mums pietiek!” Sastingstot, mēs būsim zaudētāji. Kā tas izpaudīsies? No Eiropas Savienības skatupunkta (ja ES uztveram, kā vienu veselumu), droši vien ir pareizi nomaļajās pierobežas vietās (piemēram, Latvijā), kur, salīdzinot ar Nīderlandes tulpju laukiem un Dānijas vēja parkiem, ir daudz nozīmīgākas vides un bioloģiskās daudzveidības vērtības, pateikt: “Izveidojam vienu lielu ES līmeņa Slīteres rezervātu.” Tas no Briseles vai ES kabinetu skatupunkta ir loģiski. Tikai!!!!!!!!!!!!!!!! Kā mēs Latvijā jutīsimies, ja mums pateiks: “Jūs nevarat pelnīt un strādāt, mums ir citi mērķi.” Es kā nacionāli domājošs Latvijas pilsonis tam pretošos – es vēlos redzēt Latvijā labklājību, tā mums ir nepieciešama, lai mēs būtu lepni par savu valsti, lai cīnītos par to, lai varētu to nodot tālāk saviem bērniem. Tas man ir svarīgi!