Latvijā meža vietā nekad nebūs tuksnesis. Intervija ar ornitologu Jāni Ķuzi

Zemeunvalsts.lv | 10.06.2021

Svarīgs jautājums, uz ko atbild ļoti dažādi: “Ko jums izsaka vārds “zaļš”?

Atbildi gribētu saistīt ar citu vārdu – ilgtspēja. “Dzīvot zaļi” – nozīmē dzīvot tā, it kā dabu mēs būtu aizņēmušies no bērniem, nevis mums tā uzdāvināta.

Vai, pārlieku bieži lietojot, nezūd vārda jēga? 

Noteikti ir reizes, kad vārdu “zaļš” lieto nevietā. Ir termins “zaļmazgāšana” (green washing), kas gana bieži diskreditē zaļuma jēdzienu. Nākotnē, manuprāt, “zaļš” būs viens no politiķu ikdienā bieži lietotajiem vārdiem, jo tas ir vienīgais iespējamais virziens – domāt zaļi, domāt par dabas aizsardzību.

Pirms neilga laika kādā sarunā izskanēja: “Tikko vārdu “zaļš” sāk lietot politikā un politiķi, tā jēga būtībā ir beigusies.”

Latvijā pēdējo 30 gadu laikā ir tapuši daudzi lēmumi, kas tikuši pamatoti ar dažādiem “zaļiem” argumentiem. Vislabākais piemērs ir mazās hidroelektrostacijas (HES), kas sākotnēji izpaudās kā ļoti zaļa iniciatīva, ar mērķi atdzīvināt senos dzirnavu ezerus, dot darbu cilvēkiem laukos utt. Ar ko tas beidzās un cik daudz tajā ir zaļā? Tai pašā laikā, ja šo jautājumu būtu virzījuši atbildīgi politiķi, kas izprastu gan iespējamo labumu, gan riskus, situācija būtu attīstījusies citādi. Noteikti, mums taptu uzbūvēta ne viena vien mazā HES, bet – citos mērogos, ar citu saprašanu. Skaidrs, ka daudzās vietās, uz daudzām upēm nebūvētu neko. Šis ir spilgts piemērs, kā slikta politika var sabojāt sākotnēji labu, “zaļu” ideju.

Vai pret HES celtniecību tolaik bija vērojami aktīvi, skaļi, plaši protesti? Viss, šķiet, ritēja gana mierīgi...

Problēma netapa vienā dienā. Nepamodāmies un, rau, nozīmīgās zivju migrācijas upēs parādījušies dambji! Process ritēja palēnām. Kad ideju sāka cilāt un attīstīt, ar dabas aizsardzību saistītie cilvēki neapzinājās, kā tas varētu turpināties un kā tas noslēgsies. Kad izpratne radās, protestiem bija par vēlu. Dažos gadījumos ne ar ko nebeidzās arī tiesvedības, un tapa HES, kas “legāli izturējušas” visu vērtēšanas procesu, saņēmušas atzinumus un, par spīti protestiem, uzbūvētas.

Kas būtu darāms, lai, piemēram, lielākā daļa mazo HES pazustu?

Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa mazo HES no Latvijas upēm pazudīs. Jautājums ir cits: kā pie šāda rezultāta nonāksim un kas par to samaksās. Protams, svarīgi arī, kad tas notiks. Skaists scenārijs būtu, ja mazās HES nopirktu no īpašniekiem un pēc tam demontētu. Cilvēki, kas tās būvējuši vai iegādājušies jau uzbūvētas, daudzos gadījumos to darījuši pilnīgi legāli, izmantojot tā laika likumiskās iespējas. Pārmest īpašniekiem nevaru, pārmetums ir politiķiem, kas radīja sistēmu, kurā šādi notikumi bija iespējami.

Cik šāda atpirkšana būtu godīga pret lielāko sabiedrības daļu, arī mums, kas neesam atbalstījuši šādu politisko virzību? Mēs jau esam maksājuši ar OIK un maksāsim vēl, jo kāds reiz ir apzināti vai neprofesionāli kļūdījies. Vai tas ir godīgi?

Jautājums ir vietā. Bet, jāsaprot, ka par sliktu politiku ir jāmaksā, un šis ir viens no tādiem gadījumiem. Ir jāmaksā arī par citiem sliktas politikas rezultātiem, piemēram, esam strādājuši pie upju līkumu un palieņu atjaunošanas. Tie bija vēsturiski lēmumi, kurus savulaik vadījuši saimniecisku apsvērumu vadīti ieguvumi, aizmirstot dabas aizsardzību. Šobrīd tiek aizbērti grāvji un mēģināts upes iedabūt to kādreizējos līkumos, piemēram, Ķemeru Nacionālajā parkā. Savulaik nauda ir ieguldīta, tagad jāmaksā atkal par pretēja virziena darbībām. Ar HES varētu būt līdzīgi.

Vai upju iztaisnošana būtu attiecināma uz padomju laiku kļūdu labojumu?

Jā, protams! Lai gan līdzīga rakstura darbības tiek veiktas arī šobrīd, tikai tagad to sauc par “rekonstrukciju”. Ja upe kopš iztaisnošanas jau ir sākusi “dabiskoties”, pārrakšana to tagad atkal atmetīs sākuma punktā.

Pieņemsim, ir meža īpašnieks ar 4,5 ha meža, kurā cilvēki it labi sadzīvo ar mazo ērgli, ar ko lepojas, ārpus savējo loka par to nestāstot. Kas īpašniekam jādara, lai meža vietā būtu tuksnesis?

Būs īpaši jāpiestrādā, lai meža vietā būtu tuksnesis. Latvijā meža vietā tuksneša nekad nebūs, jo mēs dzīvojam mežu zonā. Ja lemsit mežu nocirst, mazajam ērglim tur vietas nebūs, bet augs jauns mežs. Jaunaudze mazajam ērglim kādu laiku nebūs piemērota, bet tas tomēr būs mežs, ne tuksnesis.

Vai Latvijā, reāli domājot (nepārspīlējot, nestāstot pasakas un emocionāli nespēlējoties), ir iespējams nocirst visu?

Protams, ka nav! Jāskatās meža statistika, kāds ir meža īpatsvars, kādas ir aizsargājamo mežu platības... Mēs labi zinām, ka nav nocirsts viss. Tie, kas sarunās izmanto argumentus “nocirsts ir viss”, to nedara zinātniski korekti. Tā nav taisnība. Jautājums ir cits: vai daļa no tā, ko mežizstrādē nocērt, drīkst tikt nocirsta. Tas ir cits un ļoti būtisks jautājums.

Vai laikā, kad studējāt LU Bioloģijas fakultātē, jums deva ieskatu mežzinātnē un meža ekonomikā?

Mēs vairāk mācījāmies par meža ekoloģiju un, lielākoties, meža (vides) aizsardzības skatījumā, bet, protams, tā nebija klasiskā mežzinātne, jo tas nav tas, ko māca bioloģijas fakultātē.

Ir nācies satapties ar profesionāliem biologiem, kas maz zina par mežu. Vai tas nebūtu labojams?

Drīzāk es priecātos, ja klasiskajā mežzinātnē un meža izglītībā vairāk parādītos bioloģiskās daudzveidības un aizsardzības aspekts. Diemžēl, zinu, ka kolēģi, kas savulaik studējuši Meža fakultātē, lai varētu strādāt dabas aizsardzības jomā, zināšanas papildina Bioloģijas fakultātē. Manuprāt, meža izglītībā būtu nepieciešama dziļāka dabas aizsardzības integrēšana.

Līdzās Uģim Bergmanim jūs mēdz dēvēt par Latvijas ērgļu speciālistu...

Tas būs pārāk skaļi teikts. Es pamatā pētu vienu ērgļu sugu – jūras ērgli, ko daru no 90. gadu beigām. Kādus 15 gadus koordinēju jūras ērgļu monitoringu Latvijā, vēl 10 gadus pietiekami aktīvi strādāju ar klinšu ērgli, kopā ar Uģi Bergmani monitorējot populāciju Latvijā. Pēdējos četrus gadus, strādājot pie projekta par ligzdošanas vietu apzināšanu un aizsardzības nodrošināšanu, strādāju arī ar mazo ērgli.

80. gados jūras ērglis un klinšu ērglis, skaitot pārus, Latvijā bija rakstāmi vienciparu skaitļos... Nu ir 21. gadsimts un, piemēram, zivju dīķu īpašnieki jūras ērgli iepazinuši gana labi. Kas ir pozitīvais klinšu un jūras ērgļu skaita pieaugumā?

Klinšu ērglis pie mums ierodas no Igaunijas, kaimiņos populācija pieaugusi līdz 60-70 pāriem, zinām, ka jaunas teritorijas Latvijā aizņem Igaunijas izcelsmes jaunie putni. Latvijā klinšu ērgļu skaits pieaug, ligzdo ap 10 pāru, bet tuvāko 10-20 gadu laikā gaidām ap divtik lielu populāciju.

Par jūras ērgli runājot, no 70.-80. gadiem populācija ir atguvusies turpat no nulles (tā bija 60. gados). “Uzrāviens” populācijas skaitā vērojams pēdējos 10 gados, lēšam, ka Latvijā varētu būt ap 150 jūras ērgļu pāru. Iemesls? Dzelžaini Eiropas mēroga aizsardzības pasākumi. Vēl svarīgs ir fakts, ka jūras ērglis var viegli pielāgoties ainavas izmaiņām, atšķirībā, piemēram, no melnā stārķa, kas ligzdas biotopa izvēles ziņā ir ļoti konservatīvs (melnajam stārķim nepieciešams vecs mežs). Jūras ērglim ap 1/4 ligzdu atrodas ekoloģiskajos kokos, kas ir salīdzinoši jauns skats Latvijas ainavā. Starp citu, jūras ērglis ir labs izņēmums, jo putni ekoloģiskos kokus var aizņemt jau mežizstrādes gadā. Igaunijā noskaidrots, ka, ligzdojot ekoloģiskajos kokos, ligzdošanas sekmes tomēr ir zemākas, salīdzinot ar mežu. To var skaidrot ar lielāku traucējumu ietekmi, piemēram, mežā, ligzdai atrodoties koka galotnē, vari kokam paiet garām un ērglis ligzdu nepamet, savukārt, izcirtumā atliek cilvēkam nonākt tā malā, lai ērglis ligzdu atstātu. Ja ligzdā ir olas vai mazuļi, un ērglis atgriežas pēc 5-6 stundām, var gadīties dažādi.

Lielie plēsēji un caunas...

Caunas lielo plēsēju ligzdās parādās kā barības atliekas, īpaši jaunie dzīvnieki. Jūras ērgļa ligzdās cauna parādās reti, pie tam, ja atrodam kādu barībai izmantota dzīvnieka atlieku, mēs nezinām, vai tas ticis nomedīts, vai to nomedījis kāds cits, un ērglis savācis pārpalikumu.

Savulaik uzskatīja, ka cauna ir nozīmīgākais ligzdu postītājs melnajam stārķim, jaunākie dati liecina, ka caunas ietekme uz melno stārķi ir pārvērtēta. Tomēr caunai kā plēsējam ir sava ietekme, piemēram, uz dažādiem dobumperētājiem, pūcēm.

Vai varam secināt, ka kādreiz (padomju laikos) ērgļus Sarkanajā grāmatā iekļāva, bet aizsardzības pasākumu faktiski nebija, ja minat sugu uzplaukumu tikai pēdējos gadu desmitos?

Tā gluži nevar teikt. Atsevišķu izklaidus ligzdojošo putnu sugu ligzdošanas atradņu aizsardzība, ko īsāk saucam un pazīstam kā mikroliegumus, Latvijā tiek izmantota apmēram 40 gadus. Sistēma ir evolucionējusi, bet pirmsākumi meklējami padomju laikos Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas speciālistu vidū. Tas uzskatāms par Latvijas dabas aizsardzības panākumu: sistēmas nosargāšana un attīstīšana. Protams, var daudz runāt par to, kā mikroliegumus apsaimnieko, piemēro, kā kompensē zaudējumus, bet princips nācis no padomju gadiem un pirmās jūras ērgļu ligzdas sargāja ar mikroliegumu palīdzību.

Runājot par mazā ērgļa aizsardzības plānu, pastāvēja izvēle, ko piemērot. 

Par rezultātu jāprasa Dabas aizsardzības pārvaldei, jo tā lēma par plāna gala redakcijas virzīšanu uz VARAM. Alternatīvais variants bija, bet to piedāvāja kā pagaidu variantu, ko vēlos īpaši uzsvērt. Proti, sugas aizsardzības plānā ir aprakstīts un pamatots, kāpēc mikroliegumi nepieciešami un kā tie veidojami, bet, ņemot vērā, ka šī brīža kompensāciju sistēma ir tāda, kāda ir (nepietiekama, neadekvāta), tika piedāvāts pagaidu risinājums. Ņemot vērā to, ka pagaidu sistēma prasītu nopietnu darbu pie normatīvu maiņas, tās ieviešana netika uzskatīta par lietderīgu. Lēmumu pieņēma, uzskatot, ka kompensāciju jautājums tiks drīzumā sakārtots, uz ko mēs dabas aizsardzības nozarē ļoti ceram. Ikdienā redzam, kādas problēmas rada kompensāciju sistēmas nesakārtotība. Tātad atkārtošu vēlreiz, alternatīvais variants bija pagaidu risinājums.

Skaidrs. “Pagaidu variants” gan skan ne gluži pareizi, jo, pat esot milzu optimistam, redzams, ka tuvākajā nākotnē kompensāciju jautājums neatrisināsies. Kāpēc kompensācija netiek iekļauta (iestrādāta) mazā ērgļa mikroliegumu projekta izdevumos, kas būtu tikai saprotami un godīgi?

Kompensāciju jautājums nav risināms ar projektu palīdzību, tam ir nepieciešams stabils un prognozējams valsts finansējums. Mazā ērgļa sugas aizsardzības plānā ir paredzēta kompensāciju sistēmas sakārtošana, bet... problēma attiecas ne tikai uz mazo ērgli, tā attiecas uz visām mikroliegumu sugām un īpaši aizsargājamiem biotopiem privātajos mežos gadījumos, kad ierobežojumi prasa risinājumu kompensāciju veidā.

Gribu uzsvērt: nav svarīgi, kā mēs saucam aizsargājamās teritorijas. Zinu, ka daudziem meža nozarē mikroliegums ir līdzvērtīgs lamuvārdam, tikpat sekundārs ir birokrātiskais process, kā līdz mikroliegumam nonākam, bet rezultātam jābūt mūsu vērtīgāko mežu aizsardzībai. Tie ir meži, kuros atrodas dabas vērtības, kas nav savienojamas ar mežsaimniecisko darbību. Ja runājam par birokrātiju, nenoliedzami, priekšroka dodama sistēmai, kas ir meža īpašniekam draudzīgāka. Arī mazo ērgļu projektā esam meklējuši kompromisus, cik iespējams samazinot ierobežojumu skarto platību, arī buferzonu. Mēs labi saprotam, ko esošā kompensāciju sistēma un tās trūkumi nozīmē īpašniekam: tie neveicina veselīgu gaisotni. Ceru, ka VARAM šo jautājumu uztver pietiekami nopietni un pārskatāmā nākotnē piedāvās pieņemamu risinājumu, jo patlaban neapmierinātība no īpašnieku puses aug, kas nevienam par labu nenāk.

Runājām par mazajiem HES un kļūdām. Cik godīgi, redzot vienu kļūdu, ir sākt citu – noteikt mikroliegumus, nesakārtojot kompensācijas. Vai gudrs un tālredzīgs ir apzināti veidotais uzskats, ka visi (tātad – ikviens!), kas zina dabas vērtību esamību meža īpašumos, tos metīsies izstrādāt. Tā nav un nebūs! Varbūt godīgāka būtu situācija: ir nauda, ir liegumi, naudas nav, liegumu nav.

Tas ir līdzīgs stāsts, kā ar biotopu kartēšanu. Bija noteikts: to pabeidz, rezultātus vērtē un “skaistā nākotnē” dodam slēdzienu, ko no tā visa vajadzētu sargāt. Kamēr vērtēšana notiek un mēs nonāksim līdz ieteikumiem, biotopi pazūd ik dienu. Līdzīgi ir ar aizsargājamo putnu ligzdvietām: kamēr mēs gaidītu kompensāciju sakārtošanu un mikroliegumus veidotu vien tad, kad godīgi norēķinātos ar meža īpašnieku, daudz atradņu tiktu zaudētas, par to ilūziju nav. Nešaubīgi, lielu diskomfortu sagādā situācija, kur dabas aizsardzība nopietni konfliktē ar meža īpašnieku saimnieciskajām interesēm. Tāpēc bildīšu, ka vienmēr, cik iespējams, esam meža īpašniekam pretimnākoši. Tai pašā laikā mēs nevaram pieņemt, ka tiek nogāzti ligzdu koki. Projekta ietvaros esam aplēsuši, ka ik gadus ap 10% ligzdu dažādu darbību rezultātā pazūd vai ir mežsaimnieciskās darbības ietekmētas. Tas nozīmē, ka dabas aizsardzības normas nefunkcionē vai ir “cauras”. Jautājums būtu: kāpēc tas tā notiek.

Par zaudētajām ērgļu ligzdām varētu runāt ilgi: kur, kad, kā var doties un aplūkot īpašnieku zudībā laistās ligzdas. Mums piesauc datu aizsardzību vai “nevaram izpaust”, bet publiski izskan frāzes: “Meža īpašnieki (vārdā nesaukti) posta ligzdas.” Kā par to var pārliecināties? Nevar!

Runājot par biotopu kartēšanu, redzama runga ar diviem galiem: ir process, kas īpašnieku tur spriedzē – būs vai nebūs, varēšu vai nevarēšu. Noteiktības nav, kā pats minējāt. Runājot par īpašnieku un dabas aizsardzības nozares konfliktu: varbūt ir nepieciešams labs padomdevējs, kas reizē ar aizsardzības projektu izstrādi vērtē, kur dabūt naudu kompensācijai?

Iebilstu: problēmu rada esošā meža apsaimniekošanas prakse, jo, ja to organizētu un veiktu tā, lai dabas vērtībām riskus neradītu, mēs mikroliegumus neveidotu. Tieši tik vienkārši! Esmu sastapis meža īpašniekus, par kuriem esmu drošs: ja ikviens strādātu kā viņi, mikroliegumu Latvijā nebūtu.

Ja esošā meža apsaimniekošanas prakse rada priekšnosacījumus tam, lai dabas vērtības tiktu apdraudētas, tiek meklēti risinājumi, šobrīd vienīgais mehānisms ir mikroliegumi. Tas nav ideāls mehānisms, nebūt, nē. Tam ir daudz kā pilnveidojama, piemēram, labāka saziņa ar meža īpašnieku, tiekoties, skaidrojot, kopīgi apsekojot attiecīgo mežu utt. Tai pašā laikā tā ir vienīgā sistēma, kas pastāv. Kur ņemt līdzekļus kompensācijām, tas ir politiķiem risināms jautājums.

Tam nevar piekrist: ja vēlos būt godīgs un man nākas kādam ko atņemt, man ir jāizdomā, ko likt vietā ne risinājumu uzkraut citam. Jāšaubās, ka politiķi to risinās!

Dabas aizsardzība ir valstisks politisks pienākums. Tas, ka Latvijā daļu šo valsts funkciju ir uzņēmušās nevalstiskās organizācijas, nenozīmē, ka NVO būtu jārisina arī kompensāciju problēma, jo arī mikroliegumu ierosināšana, ko dara virkne NVO, pēc būtības ir valsts pienākums. Tai jābūt valsts iestādei, vai Valsts meža dienestam, vai DAP, kas vērtē dabas vērtības pirms ciršanas apliecinājuma izsniegšanas un vajadzības gadījumā nodrošina to aizsardzību. Šobrīd, NVO dara valsts darbu, kam tā nevajadzētu būt.

Tiesa, kas tiesa! Vai, jūsuprāt, mežizstrādes atļaujas tiek dotas, neko nekontrolējot?

Zinām, kā tas notiek. Protams, tiek pārbaudītas datu bāzes, normāli mikroliegumā ciršanas atļauju neviens nedos, lai gan ir situācijas, kad arī mikroliegumi tiek nocirsti. Šai sakarā gaidām atbildes no Zemkopības ministrijas, kā tas varējis notikt.

Problēma ir situācijā, ka Latvijā nepastāv godīgs mehānisms, kas vērtētu dabas vērtības mežaudzē pirms ciršanas apliecinājuma izsniegšanas, līdzīgi kā tiek vērtētas ekonomiskās vērtības. Lai varētu izstrādāt vai nocirst platību, nepieciešama meža taksācija (ko var uzskatīt par meža ekonomiskā resursa novērtējumu), ar šo dokumentu jādodas uz VMD pēc apliecinājuma, būs gadījumi, kad mežzinis aizies un apskatīsies situāciju dabā, tomēr nogabalā nedosies sertificēts eksperts, kas varētu novērtēt audzes dabas vērtības. Un, var gadīties, ka tā rezultātā tiek nocirsta audze, kurā atrodas lielisks Eiropas nozīmes aizsargājams biotops. Vai nogabalā atrodas liela ligzda, kuras koku nenocērt, līdzās saglabā vēl tikai dažus kokus, kā tas bieži gadās, un panākam, ka, piemēram, melnā stārķa ligzda tiks pamesta. Patlaban Eiropas direktīvu prasības ir pārņemtas formāli, tikpat formāli integrētas normatīvos. Ir likums, kurā noteikts liegums postīt aizsargājamo sugu atradnes, bet šis likums tālākos normatīvos nav iestrādāts un nav zināms, kā procesi notiek uz vietas, mežā. Te atgriežamies pie 10% zudušo mazo ērgļu ligzdu. Ir gadījumi, kad mežs ir pārredzams, bet viegli redzamas ligzdas koks saglabāšanai nav atstāts, ir gadījumi, kur ligzda ir tik labi paslēpta, ka to nemanītu arī labs speciālists.

Sistēmas, kas būtu mērķtiecīgi būvēta, lai atrastu (filtrētu) dabas vērtības, Latvijā nav. Ir gadījuma rakstura dati, kas dažādu pētījumu rezultātā nonākuši datu bāzē Ozols, bet sistemātiskas pieejas trūkst.

Kam tas būtu jādara?

Labs jautājums. Vispirms vajadzētu būt godīgai diskusijai, jo par taksāciju maksā īpašnieks. Ko saprotam ar taksāciju? Ja tajā vērtē tikai ekonomisko vērtību, tas ir normāli. Ja mēs taksācijā iekļautu arī dabas vērtības un to vērtējumu: ko teiktu īpašnieks, ja viņam vēl nāktos maksāt par vairāku sertificētu ekspertu darbu mežaudzē. Tas risināms atbildīgajām iestādēm. Rūpīgāka meža vērtēšana pirms mežizstrādes jāpadara par normu, par to ir runāts gadiem. Nedz VARAM, nedz Z emkopības ministrijā dzirdīgas ausis nav atrastas.

Vai mežsaimniecības ziņā pieredzējušās Eiropas valstīs šāda sistēma ir un darbojas?

Nezinu nevienu labu piemēru. Jāpiebilst: nevajag uzskatīt, ka Eiropas valstīs ar vecu un labu mežsaimniecības praksi ar dabas aizsardzību viss ir kārtībā. Tā noteikti nav. Parasti kā piemēru meža apsaimniekošanas noteikumu liberalizācijas sakarā piesauc Skandināvijas valstis, bet... arī tur ir nopietnas problēmas ar dabas aizsardzību. Domāju, jāskatās uz savu pieredzi un jāvērtē situācija no savām pozīcijām.

Vai pasaulē ir kāda valsts, kurā nav lielu problēmu ar dabas aizsardzību?

Atkal labs jautājums! Ir valstis, kas risina šo problēmu (runājot par mežiem), attiecīgajā situācijā sasniedzot labus rezultātus. Centrālamerikas valstis lietus mežu izzušanu risina ar teritoriju apmežošanu, veidojot vietējās sabiedrības ieinteresētību un iniciatīvas, kas darbojas. Runājot par mūsu, boreālo reģionu, nezinu nevienu valsti, ko varētu saukt kā labu piemēru dabas aizsardzībai mežā.

Vai esat ilgtspējas nozīmē domājis par līdzsvaru – vide, sociālā sfēra, ekonomika? Ko tas prasa no cilvēka?

Jā, protams, esmu domājis. Būtiskākais ir runāt godīgi. Arī Latvijā runājam, ka mežsaimniecība balstās uz trim stabilajām kājām, tai pašā laikā saprotam, ka dabas aizsardzības kāja ir aizzāģēta un nedarbojas tik labi, kā vajadzētu. Kas šobrīd notiek ar dabas vērtību sargāšanu? Kas notiek ar Eiropas nozīmes aizsargājamiem biotopiem? Vai pēdējos mēdz nocirst, vai nē? Kas notiek ar mazo ērgli? Tā ir vienīgā putnu suga, par kuru Latvija ir atbildīga starptautiski, un vienīgā putnu suga, kurai pie mums ligzdo nozīmīga pasaules populācijas daļa. Mums ir pieejama lieliska paraugkopa, ko esam ieguvuši mazo ērgļu projekta ietvaros, atraduši >500 ligzdas, kopīgais (arī citu sugu) atrasto ligzdu skaits ir lielāks (tas mērāms tūkstošos). Paraugkopa parāda dabas aizsardzības sistēmas vājās vietas: cik viegli var dabūt ciršanas apliecinājumu un nocirst audzi, kurā putns ligzdo. Kas notiek brīdī, kad ierosina mikrolieguma veidošanu, kāda ir atbildīgo iestāžu reakcija? Es tikai priecātos, ja mūsu iegūtā informācija lāpītu esošos robus dabas aizsardzībā.

Birdlife vietnē, skatoties un lasot par mazo ērgli un ērgļiem vispār, atzīme “least concern”. Runa nav par to, ka nevajag aizsargāt, runa ir par Latvijā noteiktajiem aizsardzības pārspīlējumiem, kā daudzi to uztver.

Uz to var skatīties dažādi. Viens – kā mēs sargājam katru konkrētu atradni. Te lieku reizi atgādinu: pēdējos četros gados mikroliegumi mazajam ērglim tiek veidoti pēc minimālās pieejas principa, proti, to vidējā platība ir 7 ha (atļauts ir 30 ha). Sugas aizsardzības plānā ir iekļauts ieteikums platības amplitūdu samazināt, maksimālajai platībai nepārsniedzot 16 ha, tātad cenšamies sargāt saudzīgāk. Par populāciju - jāņem vērā, ka Eiropā ir valstis, kurās mazais ērglis ir sliktā stāvoklī, piemēram, Vācija, ir valstis, kur populācija samazinās, Latvijā ilgstoša problēma bija zemas ligzdošanas sekmes, kas arī ir risks populācijai. Mēs nevaram atļauties “izlikties aizsargājam”, mums tas ir jādara pēc būtības.

Latvija nosacīti ir mazo ērgļu aizsardzības pirmrindniece. ... Mežsaimniecības prakse būtu jāmaina, bet... Kur darbojas laba mežsaimniecības prakse, ko pamācīties?

Kā jau minēju, boreālajā reģionā labus piemērus nezinu. Ko mainīt? Plānojot mežsaimniecisko darbību, ir jāvērtē arī dabas vērtības – ļoti vienkārši. Mikroliegumu jēga nav radīt problēmas meža īpašniekam, bet saglabāt vērtības, kurām nepieciešams vecs mežs. Ir biotopi, kas veidojas un atrodas vietās, kur saimnieciskā darbība gadiem nav notikusi. Sliktākais, ko var izdarīt,– turp doties ar zāģi. Šādas platības jāatstāj neskartas, īpašniekam par to godīgi samaksājot. Vai to sauc par mikroliegumu, vai savādāk, vienalga. Šādam būtu jābūt normālam procesam. Kas jāmaina sistēmā, lai caurumus aizlāpītu – tas jājautā ierēdņiem.

Vai brīdī, kad no mikrolieguma putns (vai sargājamais) ir pazudis, ierobežojumam jāsaglabājas uz mūžiem?

Tēma plašākai sarunai. Mikroliegumu sistēma prasa pastāvīgu darbu. Patlaban tas rit vienā virzienā: tos veidojam, retos gadījumos atceļam, monitorings tajos notiek, vai nu kādu projektu ietvaros, vai atsevišķām sugām. Piemēram, mazā ērgļa projektā veidotos mikroliegumus pārbaudām ik gadu. Ir situācijas, kad secinām: putns ir pārvietojies, un situācija būtu koriģējama. Mikroliegumi mazajam ērglim “darbojas”, nereti secinām, ka ērglis jaunu ligzdu būvē tai pašā mikroliegumā, gadās, pārcelšanās notiek buferzonā, retumis – ārpus lieguma. Līdzīgi būtu jāstrādā ar visu mikroliegumu sistēmu neatkarīgi no sugas. Uzreiz varu bilst, Latvijā nebūs šim darbam vajadzīgās kapacitātes. Trūkst cilvēku. Varbūt nevajag monitorēt ik gadu, bet reizi četros, piecos gados, noskaidrojot, kas notiek ar mērķa sugu un kas notiek ar citām sugām. Mums ir laba pieredze ar “veciem mikroliegumiem”, kur ieejam pēc 20 gadiem – joprojām tur ir mazais ērglis, atrodam arī melno stārķi, mežs kļuvis vecāks un vērtīgāks. Vecā meža saliņas nereti kļūst par patvērumu sugām ar īpašām prasībām. Aizsargājamo teritoriju nozīmi nedrīkst vērtēt par zemu, bet tām noteikti jāseko līdz, robežas var modificēt, var paplašināt vai samazināt. Piemēram, runājot par jūras ērgli: ja man vajadzētu mikroliegumus pārplānot, es daļu no sākotnēji veidotajiem liegumiem modificētu, daļu platību (galvenokārt, jaunaudzes) “ņemtu ārā”.

Vai par mikroliegumu monitoringu domājat līdzīgi kā par Silavas realizēto meža monitoringu?

Jāskatās pētnieku kapacitāte: ik gadu pārbaudām noteiktu skaitu mikroliegumu. Svarīgi ir būt mikrolieguma teritorijā (to apsekot) pareizajā sezonā un novērtēt situāciju pēc būtības. 
Izmantotas Jāņa Ķuzes un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

  Dalīties Facebook

Komentāri

Aivars.
Nebūs ne tuksmesis ,ne cilvēku- tikai perfomance ar ērgļiem.
Māris
Varbūt vajadzētu padomāt kā radīt situāciju, kur meža īpašnieks lūdz, lai viņa īpašumā fiksē kompensējamu biotopu, bet dabas draugi saka, ka šī veida biotopu jau pietiek.
Māris
"Un, var gadīties, ka tā rezultātā tiek nocirsta audze, kurā atrodas lielisks Eiropas nozīmes aizsargājams biotops." (citāts no teksta). Varbūt labāk teikt tā - un var gadīties, ka tiek nocirsts nogabals, kurā meža īpašnieks ir strādājis piedomājot par dabas vērtībām savā īpašumā. Jāsaprot, ka par šādu naivumu pienākas sods - saimniekošanas aizliegums.

Pievienot komentāru