Tā kā šī vasara nāca un gāja un turpina nākt un iet, šo interviju bijām plānojuši publiskot augusta beigās, līdz šais plānos ļoti negaidīti iejaucās valdības vadītājs. Gadās arī tā. 

Šķiet, pēdējos desmit gados neatradīsim tādas vasaras, ar kuru visi būtu mierā. Sausums un tam sekojošs liels slapjums raksturo šo vasaru. Kā uz šo skatās Satiksmes ministrijas pārraudzības jomās?

Manā politiķa karjerā vasara ir bijis tas laiks, kad var paveikt lietas, kas dažādu iemeslu un apstākļu dēļ nav paveiktas vai nav bijis laika tām pieķerties. Satiksmes ministrija ir viena no ministrijām, kuras darbā nereti gadās dažādi negaidīti pagriezieni vai ārkārtas situācijas, kas paņem pietiekami daudz laika. Vasarā laiku vari plānot pats, gatavoties sarunām par budžetu, apvienot ministrijas un paša prioritātes, tā kā es priecājos par vasaru visās tās izpausmēs un rosos ministrijā.

Satiksmes ministrija un ministra darba kabinets atrodas liela būvlaukuma (varbūt šobrīd viena no lielākajiem Latvijā) stūrī – visapkārt pamazām top Rail Baltica, kam pieslēgušies “Rīgas Satiksmes” tramvaja sliežu ceļu pārbūves darbi un Ģenerāļa Radziņa krastmalas rekonstrukcija. Ko domā atbildīgais ministrs, ikdienā redzot, ka un kā rit tieši viņa nozares darbs?

Kad sāku darbu Satiksmes ministrijā, skatījos uz notiekošo un domāju – darbs nereti neapstājas arī naktīs, cik ilgi vīri šādu tempu turēs. Bet – tā tam jābūt, tā jānotiek un ministrijas galvenais pienākums bija un ir nostrādāt arī pēdējo finanšu uzsaukumu no Eiropas fondu puses – lai naudas pietiktu (netrūktu) un darbi neapstātos. Patlaban notiekošais Rīgas dzelzceļa stacijas mezglā un ap lidostu “Rīga” ir viens no sarežģītākajiem posmiem visā Rail Baltica trasē. Kā jautājumā minēji, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka darbi turpinās, cilvēki to redz un ikdienā redz arī šo darbu virzību. Ja agrāk runas par šo dzelzceļa līniju vairāk risinājās, vērtējot modeļus virtuālajā vidē un domājot, ka “kaut kad tas būs”, šobrīd jau redzam reālus darbus un reālas aprises. Progress ir milzīgs!

Ik pa brīdim atskan kritiskas runas, ka visas valsts institūcijas, sākot ar Prezidenta kanceleju, ministrijām, Saeimu, ir koncentrētas Rīgā. Satiksmes ministrija atrodas vietā, kur patlaban būvdarbu un attiecīgo satiksmes ierobežojumu dēļ neviens ar auto braukt nevēlētos. Vai nav bijusi doma – nu ir īstais brīdis ministriju pārcelt ārpus galvaspilsētas?

Man šāda doma patīk. Piemēram, Jelgavā ir pils, ko noslogot nav viegli, pietiekami lielas un vēsturiskas, arī patukšas ēkas ir atrodamas visā Latvijā. Domāju, iesākumā derētu šādi eksperimentēt ar ministriju pakļautības iestādēm, lai redzētu, kā tas notiek, kā cilvēki to uztver un kā reaģē.

Rīga ir valsts galvaspilsēta, un tās papildvērtība ir atrašanās valsts centrā – agrāk bieži dzirdējām skaidrojumu, ka iestāde atrodas Rīgā, jo no visiem valsts reģioniem ceļš līdz tai ir vienlīdz tāls vai tuvs. Jāņem vērā, ka Rīgā un Pierīgā mīt vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju, ir pieejams darbaspēks, likumsakarīgi, ka valsts institūciju ēkas lielākoties ir izvietotas Rīgā. Kas man šķiet praktiskāk – piemēram – mūsu kaimiņiem igauņiem vairākas ministrijas atrodas vienā ēkā un, domāju, tam ir liels potenciāls kaut vai savstarpējās sadarbības ziņā. Ja vairākas ministrijas atrastos vienā ēkā, manuprāt, itin drīz zustu ierēdņu vēlme sarakstīties, ne sarunāties, ierēdņi labāk cits citu pazītu un attiecīgi – labāk sadarbotos.

Man, iekļaujoties politikā no privātā biznesa, sākot darbu Saeimā, turpinot Ekonomikas ministrijā un šobrīd – Satiksmes ministrijā, šķita dīvaini, ka var paiet diena vai divas, kuru laikā tu savus kolēģus neredzi. Laiku pa laikam elektroniskajā pasta kastītē iekrīt kāda vēstule vai mobilajā tālrunī atnāk ziņa, un viss. Man pietrūkst ikdienas saziņas un tiešo kontaktu. Mūsdienīga biroju ēka, kurā apvienotas dažādas valsts iestādes, piemēram, dažādas ministrijas un to pakļautības iestādes, būtu daudz efektīvāka.

Iepriekšējās intervijās zemeunvalsts.lv uzsvēri, ka tev ir ļoti svarīgi, ko par tavu darbu saka un kā to vērtē Tukuma novada ļaudis, kas tevi ļoti labi pazīst. Satiksmes ministrijas pārraugāmais lauks jo taustāmi skar katru – ceļi, satiksme, transports. Ko Tukuma pusē saka un iesaka satiksmes ministram?

Man ir svarīgi, ka cilvēki, kas vēlēšanās atdevuši savu balsi par manu partiju un pievilkuši man plusiņu, nav vīlušies, un es viņu cerības attaisnoju. Kopš esmu satiksmes ministrs, lietas un jautājumi, kurus apspriežam ar cilvēkiem, ir vienkārši un labi saprotami, tostarp, ļoti, ļoti svarīgi. Viena no pamatnepieciešamībām – (varēt) bez problēmām aizbraukt līdz darbam, līdz skolai, līdz veikalam, apciemot tuviniekus utt. Vajadzību ir ļoti daudz un par ceļiem, to kvalitāti un tās uzlabojumiem nākotnē man jautā ļoti bieži.

Mūsdienās ar saziņu problēmu nav – ir sociālie tīkli, ir iespēja satikties, ja aizbraucu uz Tukuma novadu uzspēlēt basketbolu, nereti mani kāds parauj aiz rokas un stāsta, ka tur un tur derētu uzlabot ceļu.

Pavasaros situācija uz Latvijas grants ceļiem ir traka. Esmu braucis reģionālajās vizītēs, “Latvijas valsts ceļu” pārziņā ir vairāk nekā 10 000 km grantēto ceļu, kas pavasaros bieži vien ir kritiskā stāvoklī. Tas man lika novērtēt situāciju, pārdomāt un deva dopingu gaidāmajām budžeta sarunām, domājot tieši par vietējās nozīmes ceļu uzlabošanu. Piemēram, svarīgi, lai no ik pagasta būtu sasniedzami novadu centri, jo man personiski šķiet utopiski runāt par izglītības vai veselības reformām, ja cilvēks nevar normāli aizbraukt līdz novada centram, kur ir pieejami minētie pakalpojumi. Turklāt, šis centrs nebūt neatrodas pārlieku tālu, bet ceļš līdz tam var nebūt izbraucams. Jā, papildus līdzekļus budžetā vietējo ceļu programmai panācām, visus ceļus ar šo naudu, saprotams, nesalabosim, bet ir posmi, pie kuriem esam ķērušies jau šovasar, ir tādi, kurus remontēt plānots nākamgad. Cilvēki šo darbu novērtē, jo tas ir redzams uzreiz.

Kā jau minēju, 2023. gada pavasaris lauku (grants) ceļu sakarā man deva spēcīgu impulsu. Dobeles novadā pie Aizstrautnieku ceļa bez liekas reklāmas vai īpaša aicinājuma tikos ar aptuveni 50 vietējiem iedzīvotājiem, kas neprasīja neko nereālu, vien iespēju no dzīvesvietas aizbraukt līdz Dobelei. Tobrīd nopietni pārdomāju, kur vēl Eiropā iedzīvotāju pamatvajadzība būtu kvalitatīvs ceļš.

Laika gaitā ir mainījusies arī cilvēku attieksme pret ceļu remontiem. Bija laiks, kad jebkuru remontu jebkurā posmā pavadīja neganta čīkstēšana sociālajos tīklos. Nu, kad rezultāts ir redzams un vairs nevar sacīt, ka Lietuvā ceļi ir labāki, mainījusies arī attieksme. Galu galā bez remontdarbiem labu ceļu nedabūt.

Šovasar aktīvi darbi norit vairāk nekā 80 ceļa posmos visā Latvijā. Varbūt neapmierinātība no kādas puses izskan, bet aicinu paciesties, jo rezultāts ikvienam uzlabos ikdienu. Piemēram, Gulbenes novadā, kur biju jūlijā, jau ir uzlaboti dažādi ceļu posmi un tikpat ļoti gaida darbu turpinājumu, remontējot vietējos ceļus uz Beļavu, Lizumu, Tirzu un Druvienu. Novada vadība uzsvēra – ja šos ceļus saremontēs, no ikviena pagasta līdz novada centram varēs atbraukt pa melnā seguma ceļu.

Mans personiskais sapnis un mērķis, kas saistās ar pirmo administratīvi-teritoriālās reformas solījumu stāstu, ko cilvēkiem solīja un ko viņi ļoti labi atceras – lai no katra pagasta uz novada centru varētu aizbraukt pa kvalitatīvu ceļu. Šo solījumu man ik pa laikam atgādina, sakot, ka šādi solījumi bijuši jau pirms 15-20 gadiem. Liekot kopā to rocību, kas mums ir, paslavējot arī manus priekštečus ministra amatā, jāsaka – lielie valsts nozīmes ceļi ir ievērojami uzlaboti. Runājot par ceļu kvalitāti, parādās runas par ātrumu – cilvēks no Rīgas līdz Liepājai nu vēlas aizbraukt ātrāk, jāmeklē iespējas un risinājumi, kā šo ceļus un satiksmi padarīt drošāku un ātrāku. Risinājumi finanšu ziņā ir gana ietilpīgi.

Patlaban esam sagatavojuši piedāvājumu Bauskas apvedceļa izbūvei, izmantojot publisko un privāto partnerību, šoruden, ceru tiks pabeigts (kā plānots) Ķekavas apvedceļš. Bauska būs nākamā, jo pilsētas iedzīvotāji un vecpilsēta jūt un burtiski cieš no milzīgajām transporta plūsmām, kas ik dienu brauc caur pilsētu. Tas ir ļoti noslogots ceļš. Piebildīšu, ka baušķeniekiem apvedceļš ir solīts ne reizi vien, bet bez plāna, bez attiecīga finansējuma... Pusgada laikā esam sagatavojuši nepieciešamo dokumentāciju, ko patlaban saskaņojam ar citām ministrijām. Ceru, vasaras noslēgumā viss nonāks tiktāl, lai šis projekts nonāktu apstiprināšanai MK sēdē. Piebildīšu, ka par šo projektu interesējas arī kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas kolēģi, jautājot, ko darīsim ar ViaBaltica. Kaimiņi aktīvi investē savos ceļa posmos, mums priekšā jau minētā Bauska, tilts pār Salacu Salacgrīvā, kritiskie posmi ir jāsaved kārtībā.

Vēl dienas kārtībā ir noslogotākais ceļš valstī – Rīgas apvedceļš, tas jāpārbūvē par četru joslu ceļu. Piebildīšu, ka agrāk par ļoti labiem ceļiem uzteica mūsu kaimiņus, tagad situācija ir mainījusies, jo, piemēram, mani draugi un paziņas, kam ir uzņēmējdarbība visās trīs Baltijas valstīs, paslavē arī Latvijas ceļus, uzteic Latvijas ceļu uzturēšanu ziemā, Lietuvas kolēgi brauc pieredzes apmaiņā skatīties un vērtēt publiskās un privātās partnerības rezultātus Ķekavas apvedceļa izbūvē, iepazīstas ar dubultās virsmas apstrādes tehnoloģiju utt.

Tā kā esmu nācis no lauku pagasta, ar ko patiesi lepojos, domāšu par lielajiem ceļiem, bet neaizmirsīšu mazos. Manā kabinetā pie sienas ir karte, kurā lūkojos pietiekami bieži un kritiskos ceļa posmus zinu no galvas.

Labus vārdus par Latvijas ceļiem jau otro, trešo gadu saka nozares kolēģi, kas darbojas gan Lietuvā, gan Igaunijā. “Viss ir slikti” laiks ceļu sakarā ir noslēdzies.

Saprotams, sekoju līdzi aktuālajai situācijai. Valsts un reģionālo ceļu sektorā situācija uzlabojas, kas ir acīmredzami, vietējo ceļu stāvoklis gan pasliktinās.

Šovasar par remontdarbu sākšanu priecājās jelgavnieki, mani ieskaitot, jo apvedceļš, sākot no tilta pār Vircavu līdz Mežciema aplim un tālāk līdz Lietuvas šosejai, prasīt prasījās remonta. Šai posmā, starp citu, arī ir daudz tranzīta auto.

Mežciema apļa remonta iepirkums drīz taps izsludināts. Runa ir par pilsētu tranzīta ielām un ceļiem, par kuriem kopā ar attiecīgo pašvaldību ir atbildīga arī valsts. Kā pareizi sacīji, pa apvedceļu nebrauc jelgavnieki vien. Budžeta sarunās tranzītceļu programmu izdevās finansiāli palielināt, jo pieprasījums no dažādām pilsētām bija pietiekami liels un visam līdzekļu nepietika. Šādos posmos ieguldījums dalās uz pusēm – 50% investē pašvaldība, 50% – valsts.

Vai vērienīgos ceļu remontdarbus kā nebūt ietekmē nesenais Konkurences padomes vēstījums par ceļu būves uzņēmumu karteli?

Kopš Konkurences padomes paziņojuma redzu, ka “Latvijas valsts ceļu” vadība ir izdarījusi secinājumus, ir uzlabota iepirkumu sistēma, ja ir kādas pazīmes, ka varētu būt problēmas, tās tiek risinātas, arī ceļu būves nozarē bez lielajiem spēlētājiem ir parādījušies vairāki vidēja lieluma uzņēmumi. Skatoties pēdējos 3-4 gadus, ja iepriekš konkursos piedalījās vidēji divi uzņēmumi, tagad tie ir 4-5. Manis pieminētajā vizītē Gulbenē novada pārstāvji minēja pat par 7-8 pretendentiem. Tātad situācija konkurences ziņā uzlabojas. Protams, iespaidu atstāj neselais cenu lēciens, bet, neskatoties uz to, pēdējos iepirkumos uzņēmēju piedāvātā cena ir bijusi zemāka par plānoto.

Jautājumā minēto notikumu sakarā vēlos uzsvērt – mums ir, kam būvēt, nozare ir attīstījusies, lai problēmu nebūtu. Galvenais ministrijas un mans pienākums – nodrošināt stabilu finanšu plūsmu, lai nebūtu šūpošanās – augšā – lejā (ir nauda, nav naudas, ir nauda, nav naudas utt.). Pabeigsim Ķekavas apvedceļu, jau zinām, ka nākamie lielie projekti būs Bauskas un Rīgas apvedceļi.

Runājot par konkurences jautājumiem, esmu tos pārrunājis ar “Latvijas valsts ceļu” vadību un skaidri norādījis, ka nebūšu tolerants, ja kas līdzīgs atkārtosies, vai saņemšu signālus, ka šāda prakse turpinās. No sabiedrības skatpunkta raugoties, katrs šāds kartelis atņem mums iespēju par konkrētu naudu paveikt vairāk. Darba mums ir pietiekami daudz, tam sarunā jau pieskārāmies.

Vai karteļa atklāšana var kādus darbus nobremzēt? Viens ir juridiskā puse, otrs – ar lēmumiem ceļu nenobruģēsi.

Pēc Konkurences padomes lemtā darbi neapstāsies. Jā, esmu dzirdējis sakām – kas tad tālāk būvēs... Būs, kas būvē, satraukumam nav pamata! Jāuzslavē Konkurences padomes darbs, dažādas vienošanās tiek atklātas, kas, diemžēl, parāda to domāšanas veidu, kas saimnieciskajā sfērā reiz bijis ierasts un normāls. Gribu ticēt, ka mēs kā valsts un sabiedrība augam un konkurence jo gadu top jo godīgāka un atklātāka.

airBaltic. Viens – daudzi priecājas par iespēju no Rīgas aizlidot uz daudzām vietām un, savlaicīgi gatavojoties, par to dārgi nemaksāt. Otrs – ir radies iespaids, ka airBaltic vadība ik pa brīžam tik paver kabatu un Ministru kabinets ir vienmēr gatavs tajā ko iebērt. Trešais – izskan nopietna kritika par aviokompānijas vadības tēriņiem. Atbildību prasa arī no ministra. Kādas ir ministra faktiskās iespējas norādīt, ieteikt vai apturēt konkrētus kapitālsabiedrības vadības lēmumus? Daudzi uzskata: ministrs var piezvanīt Martinam Gausam un pateikt, ka no rītdienas viņa alga tiks samazināta. Vai tā ir?

Par šo esmu daudz domājis, jo ministrijas pārziņā ir ne viena vien kapitālsabiedrība. Ja šajās kapitālsabiedrībās atklāj kādas problēmas vai neizdarības, atbildību prasa no ministra, tai pašā laikā ļoti daudz runājam un uzsveram labu pārvaldību, kas, savukārt, nozīmē politisku neiejaukšanos.

airBaltic svarīgākais mērķis ir tuvākajā laikā atdot valstij tos ieguldījumus, kas tika veikti C19 laikā. Tāda vienošanās bija, no tās atkāpties nav iespējams. Vadoties no šīs vienošanās izpildes, es vērtēšu airBaltic vadības darbu. Neslēpšu, mums bija zināms pielāgošanās (pierīvēšanās) periods, kad M. Gausam un airBaltic Padomei skaidroju, ka mani neinteresē viņu sadarbības stils ar iepriekšējiem ministriem, man ir svarīgi, lai uzņēmums atdod valsts ieguldītos līdzekļus, lai uzņēmums iekaro uzticību sabiedrības acīs.

Jā, man ne sevišķi patīk situācija ar auto iegādi vai prēmijām, kas savulaik tikušas uzskatītas par normālu parādību... Zinu, cik daudzi uzņēmumi C19 laikā bankrotēja. Es nevaru laiku pagriezt atpakaļ, bet par nākotni domāt varu gan. Iekams uzņēmums (airBaltic) nav atdevis parādu valstij, nekādu papildus piemaksu vai prēmiju uzņēmuma vadībai nevar būt. Es nevaru noteikt, kāda kam uzņēmumā būs alga, varu paust savu nostāju, ka valstī nav privāto uzņēmumu, kuros būtu šādas algas. Tas ir acīmredzami. Man solīja, ka jaunā airBaltic Padome vērtēs algas citās aviosabiedrībās, salīdzinās un izdarīs secinājumus. Tā kā airBaltic darbam es sekoju ikdienā, tas ir svarīgi, galvenos procesus es pārzinu. Jā, aviokompānijai ir gana labs starptautiskais tēls, bet tā ir mūsu nacionālā aviokompānija un ir svarīgi, lai ar to lepotos un to novērtētu arī Latvijas iedzīvotāji.

Pirms diviem gadiem bija Eiropas dzelzceļa gads. Kā Tu vērtē savulaik it aktīvo dzelzceļa līniju slēgšanu uz laiku, kā rezultātā uz visiem laikiem pazuda arī sliedes? Vismaz par diviem virzieniem esmu dzirdējis visai niknu vietējo iedzīvotāju nostāju vēl joprojām – Balvi un Aloja.

Jā, savulaik ir bijuši lēmumi – “līniju uz kādu laiku slēdzam (iesaldējam)”. Diemžēl, tie ir noveduši pie sliežu demontāžas un līnijas atjaunošanai iespēju vairs nav, tā būtu būvējama no jauna.

Dzelzceļu tīkls Latvijā ir gana blīvs un pietiekami labs. Protams, nevaram salīdzināt ar mazbānīšu ziedu laikiem, bet arī tagad Latvijas teritorija ir pietiekami labi nosegta. Neslēpšu – mums rit ļoti aktīvas sarunas ar Finanšu ministriju par “Latvijas Dzelzceļa” tālāko nākotni. Visas ES valstis savus dzelzceļus un to infrastruktūras uzturēšanu subsidē, līdzīgi, kā tas notiek ar ceļiem. Ir arī attiecīgs tiesiskais regulējums, ka dzelzceļam nav atļauts visas izmaksas segt no kravu vai pasažieru pārvadājumiem. Patlaban mums šai ziņā nav skaidrības, lēmums Finanšu ministrijā top smagi un lēni.

Ko varu sacīt par dzelzceļiem? Būdams satiksmes ministra amatā es nepieļaušu nevienas dzelzceļa līnijas slēgšanu, to esmu solījis pats sev, to esmu solījis kolēģiem. Jā, jūtams, ka vairs nav lielo kravu plūsmu no austrumiem, bet... Nesen, Gulbenē, runājot par atjaunoto pasažieru vilciena līniju (Rīga-Gulbene), spriedām, ka pieturvieta varētu būt nepieciešama arī Jaungulbenē; salīdzinot 2021. un 2022. gadu, šai līnijā ir attiecīgi 16 tk un 32 tk pārvadātu pasažieru. Daugavpils virziena vilcieni ir pilni. Liepājā, pirms atjaunojām regulāro satiksmi, vilcieni kursēja tikai nedēļas nogalēs. Interese par pārvietošanos pa dzelzceļu ir liela, cilvēki to novērtē, lai arī mūsu dīzeļvilcieni un lokomotīves ir pietiekami seni. Šobrīd jau pienāk ziņas, ka Liepājas līnijas vilcieni ir ļoti noslogoti. Būs jāmeklē iespējas papildus reisiem!

Vilciens līdz Liepājai vai Valmierai, vai Daugavpilij aizbrauc pietiekami ātri un, kas svarīgi, to nekādi neskar auto sastrēgumi.

Liepājas virzienā posms pēc Saldus ir “palēns”, to modernizē, domāju, tur varēs “nomest” vēl kādas 10 minūtes. Sliedes ir mūsu bagātība, infrastruktūra jāuztur dzīva.

Domāju, liepājnieki šo iespēju augstu vērtē, jo, īpaši brīvdienās, Rīgas virzienā tikt nav vienkārši. Ja savulaik sociālajos tīklos saldenieki pikti rakstīja, ka autobuss svētdienas pusdienlaikā iebrauc Saldū ar uzrakstu “Vietu nav”, pats esmu pieredzējis, ka svētdienu rīta stundās autobusi ar šādu uzrakstu jau izbrauc no Liepājas autoostas. Turklāt, domājot par Liepāju kā Eiropas Kultūras galvaspilsētu 2027. gadā, laba satiksme ar Rīgu lieti noderēs.

Kā jau minēju, “Latvijas Dzelzceļš” savulaik pārvadāja pietiekami lielas kravu plūsmas, uzņēmumam klājās labi. Bet – koncentrējoties uz kravu plūsmām, novārtā palika pasažieru vilcienu infrastruktūra – stacijas, normāli vilcienu sastāvi, kuros bez problēmām vari iekāpt ar bērnu ratiņiem vai ratiņkrēslā, normālas staciju tualetes un uzgaidāmās telpas.

Nesen kopā ar “Latvijas Dzelzceļa” pārstāvjiem tikāmies ar vietējiem uzņēmējiem, lai sekmētu vietējo kravu pārvadājumus. Secinājām, ka trūkst pievedceļu, runājām, ka būtu nepieciešams veidot tarifu politiku arī pāris vagoniem, ne tikai pilnam vilcienu sastāvam, piemēram, pāris vagonu ļoti noderētu kokrūpniecības nozarei.

Tātad, “Latvijas Dzelzceļam” līdz zināmam laikam klājās labi un neviens nedomāja, ka kādu dienu tā visa varētu nebūt, lai nešaubīgi – noteiktas pazīmes par to brīdināt brīdināja. Nu mēs cenšamies saglābt daudz ko, jo – īsi sakot – mantojumā esam saņēmuši dzelzceļu, kam nav naudas un ir veca, nolietota infrastruktūra. To esmu saņēmis un cenšos to risināt. Beidzot izsludināsim iepirkumu bateriju vilcieniem, lai ar mūsdienīgu vilcienu varētu braukt Liepājas, Gulbenes, Rēzeknes, Daugavpils un Valmieras virzienā. Iespējams, tuvā nākotnē arī Ventspils virzienā. Valstij nez vai pietiks līdzekļu, lai elektrificētu līnijas līdz Daugavpilij vai Rēzeknei, no šī projekta atteicās jau iepriekšējais ministrs. Bateriju vilcieni ir atbilstošākais risinājums.

Jautājums par vilcienu satiksmi ar kaimiņvalstīm – 90. gados tā izzuda. Īsu laiku kursēja vilciens Daugavpils-Viļņa, sākās C19. Reizi četrās dienās kursēja Kijeva-Minska-Viļņa-Rīga-Tallina, sākās C19 un karš... Dzirdam runājam par vilcienu satiksmi ar Tartu, ar Mažeiķiem, varbūt Kauņu vai Viļņu, bet tikai dzirdam.

Vilcienu līnija Rīga-Tartu ir reāls stāsts. Mēs no savas puses esam izdarījuši visu, lai šis plāns realizētos, ir bijušas sarunas ar Tartu pilsētas vadību, kam ambīcijas ir pietiekami lielas. Kā saprotu, Tartu vadība patlaban nevar izšķirties starp aviosatiksmi vai vilcienu Tartu-Rīga. Bumba ir kaimiņu lēmuma pusē.

Runājot par satiksmi ar Viļņu – sarunas notiek. Viedokļi gan dalās – kaimiņi vēlas, lai vilciens kursētu caur Šauļiem, mēs, savukārt, vēlamies to caur Daugavpili, jo šajā virzienā pasažieru plūsma ir pietiekami intensīva un būtu ar mazākiem zaudējumiem.

Vai divas līnijas – viena caur Daugavpili, otra – caur Šauļiem – būtu par daudz?

Tā kā sarunas notiek, gribētu sacīt, ka šobrīd ir tāda kā stīvēšanās – caur kurieni vilcienam kursēt. Lietuvas pusei Daugavpils virziens nav interesants, mums – gluži pretēji, turklāt, jārēķina laiks – ir normāli no rīta aizbraukt, pavadīt dienu Viļņā un vakarā atgriezties. Lietuviešu piedāvājums bija braukt vakarā, kas, savukārt, nozīmētu viesnīcu un papildus izmaksas braucējam, faktiski – šai ziņā jāsaskaņo intereses.

Kopš Lietuvas puse atjaunoja 8 km savulaik nojauktā dzelzceļa Glūdas – Mažeiķu līnijā, Bēnes un Auces iedzīvotāji priecājas par kravas vilcienu sastāviem. Pasažieru vilciens savulaik kursēja līdz Mažeiķiem, tad līdz Reņģei.

Preču vilcieni tur noteikti kursē, LDz Cargo darbojas visā Baltijas reģionā, viņiem ir uzdevums meklēt kravas utt. Par pasažieru plūsmām, kā jau runājām, ar Lietuvas kolēģiem esam runājuši tikai par galvaspilsētu savienošanu.

Tavs divkārtējais kolēģis nesen tika ievēlēts par Valsts Prezidentu. Kā tu vērtē jautājumus, par kuriem strīdas – nešaubīgi Edgaram Rinkēvičam palīdzēs viņa pieredze ārlietu sektorā, bet daudzi ļoti piesardzīgi vērtē viņa ilggadējo pieredzi valsts pārvaldes sistēmā. Kurā brīdī, kāpjot pa karjeras kāpnēm, pieredze sāk traucēt? Tu ļoti pamatoti lepojies ar savu pieredzi privātajā biznesā, kas tev dod gan izpratni, gan zināmas priekšrocības.

Ar Rinkēviča kungu man bijusi iespēja strādāt gan šajā, gan iepriekšējā valdībā. Viņš, manuprāt, ir ļoti labs diplomāts un ārlietu eksperts, ar lielisku pieredzi diplomātijā un sarunu vešanā. Kas tik nav bijis! Kas nav piedzīvots!

Viņš ir lielisks jautājumu risinātājs un dažs labs kompromiss, kas strīdīgos jautājumos ieteikts valdībai, šķitis gluži kā burvju mākslinieka izvilkts no cepures. Man nav šaubu par Edgara Rinkēviča spējām pārstāvēt Latviju starptautiski. Jautājums – kā viņam klāsies iekšpolitiski. Mums ilgi nav bijis prezidenta, kas spētu uzrunāt, aizraut, iedrošināt cilvēkus, iedvesmot, piemēram, pagasta vai pilsētas kultūras namā sanākušos. Ļoti ceru, ka viņam būs laiks pabūt arī mazpilsētās, lauku reģionos un pagastos. Ja viņam tas izdosies, viņš būs mīlēts un cienīts valsts prezidents.

Ministrs nav soģis, taču... Mēs lasām par tiesvedībām, disciplinārlietām, izmeklēšanu utt., bet, vai tev ir tapis skaidrs, kāpēc pie mums tik neizprotami grūti un ilgi gāja ar elektrovilcienu iepirkumu? Kur ir bijusi problēma?

Latvijas valsts pārvaldē ir ļoti lielas problēmas lielu projektu vadībā. To mēs esam manījuši Rail Baltica attīstības gaitā, kur 4-5 gadus kavējas projektēšana un zemes atsavināšana. Tas – piemēram. Kādā brīdī sāk buksēt finanšu plūsmas, kas projektu padara saraustītu. Ja vēl palūkojamies uz problēmām ar robežas izbūvi, atkal jāsecina – ja ir liels, nopietns projekts, sākas aizķeršanās. Var jau cilvēkus mierināt, ka Lietuvā un Igaunijā klājas līdzīgi, bet – kas tas par mierinājumu. Man grūti spriest par vēsturiskiem notikumiem, kuros neesmu piedalījies, bet, kad stājos amatā, man burtiski tūdaļ jautāja, kad sāks kursēt jaunie elektrovilcieni, kas jau ir Latvijā, kad tos sertificēs. ... Solīja augustā, augusts ir klāt, vilcieni vēl pasažierus pārvadāt nevar, tas mani satrauc. No otras puses, drošībai ir jābūt, Škoda nopietni nodarbojas ar sertificēšanu, birokrātija prasa savu, ir škēršļi, kas nav saistīti ar Latviju. Vēl, domājot par tavu jautājumu,– noteikti kādā brīdī kādam kļūst bail no atbildības, kādam varbūt ir savtīgas intereses, bet – atkārtošos – Latvijā ir grūti realizēt lielus projektus. Šī problēma jāvērtē ļoti kritiski un situācija būtu maināma.

Vai tas ir kompetentu profesionāļu trūkums, vai tās ir pārspīlētas prasības, vai viss kopā?

Domāju, gan, gan. Gan birokrātija, gan profesionālu cilvēku jautājums. Piemēram, lielie IT projekti. Cilvēks, kam ir pieredze ar šiem jautājumiem, strādājot ministrijā, noteikti sagādātu raizes, darbojoties privātuzņēmumā, jo netiktu galā. Lielos iepirkumos ir gan lielas naudas summas, gan lieli kārdinājumi un riski. Valstij attīstoties, šādiem jautājumiem faktiski nevajadzētu būt.

Kāda ir tava sadarbība ar premjerministru? Kā bija atgriezties viņa vadītā komandā?

Es esmu šīs valdības ministrs un koncentrējos darbam Satiksmes ministrijā, lai ministrijā iedvestu dzīvību un būtu ticība man, kā ministram. Joprojām vai ik departamentā var just, ka vēsturiski šī ir bijusi varenākā ministrija, kuras pārziņā bijis spēcīgais tranzīts un viss bijis ļoti labi. Šobrīd tā jau ir vēsture, turpat vai katrā jomā ir nopietnas, risināmas problēmas, daļa nepieciešamo pāmaiņu varbūt jau ir nokavētas vai iekavētas. Nu, tā ir mana atbildība, cenšos izdarīt maksimumu. Dzīvoju un degu par šo māju, ceru, ka premjers to novērtē. Tas ir interesantais politikā – vienu dienu tevi slavē – esi labs ministrs, jau nākamajā dienā ar savādu pamatojuma tevi atbrīvo. Politikā tu nezini, vai šī diena amatā tev nebūs pēdējā. Tā kā zināma pieredze šāda veida lēmumos man ir, ne pārāk pārdzīvoju, ka kāda diena šai darbā man var būt pēdējā. Pagaidām komunikācija ar premjeru ir laba, par bijušo es rūgtumu nejūtu.
Izmantotas Jāņa Vitenberga un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas