Latvietim “savs kaktiņš” allaž bijis svarīgs!

Zemeunvalsts.lv | 19.11.2020

Intervija ar Imantu Parādnieku, Sadarbības platformas “Demogrāfisko lietu centrs” vadītāju un Ministru prezidenta padomnieku demogrāfijas jautājumos

Šā gada pavasarī, sākoties Covid19 ierobežojumiem, ekonomiku un pārvietošanos ieskaitot, izskanēja bažīgi teicieni, ka negatīva situācijas attīstība varētu novest pie jauna emigrācijas viļņa. Vai šādām bažām ir bijis pamats?

Manuprāt, ir risinājušies gluži pretēji notikumi: latvieši atgriežas Latvijā ne tikai Covid19 iespaidā, kas gan, jāteic, ne vienam vien ir bijis papildstimuls atgriezties. Bet šim procesam ir vairāki faktori, kur savu artavu noteikti dod arī manis izstrādātā un veiksmīgi darbojošamies programma PAPS (Palīdzam atgriezties paša sētā) - https://www.paps.lv/. Patlaban situācija vieš cerības, mūsējie atgriežas, jo… citur jau nav nekādu zelta kalnu, mūsu mājas, Latvija, ir vieta, ko varam padarīt par labāko pasaulē, un tikai pašu spēkos ir to paveikt.

Tie, kas meklē labumu citur, to dara dažādu iemeslu vadīti. Taču ir pat labi, ja cilvēks iepazīst citas zemes, kultūras, darbu citur, iegūst jaunas prasmes, iemaņas, nopelna, taču Klondaikas jau nav nekur! Viss panākams, strādājot. Noteikti ir cilvēki, kam sapratne, kas ir kas, rodas, “apdedzinoties”. Tā kā jautājumā ietvertās bažas apstiprināt nevaru, svarīgākais ir – kas un kādi cilvēki atgriežas, kādu pieredzi guvuši, ko Latvijā vēlas paveikt un arī kādu atbalstu saņem no savas valsts, lai šis process būtu iespējami labvēlīgāks.

Vai ir veiktas aptaujas vai pētījumi, ko atgriezušies cilvēki dara, kā viņiem veicas?

Iepriekšminētajā mājas lapā – PAPS.lv ir daudzi iedvesmojoši stāsti. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda ne negatīvu bilanci (aizceļojušie un atgriezušies) – migrācijas negatīvais saldo būtiski sarūk, un šajā gadā tas varētu sasniegt līmeni tuvu “0”. Skatoties dzimstības rādītājus, skaitļi dabiskajā pieaugumā tieši latviešu vidū kopš 2015. gada bija ar pozitīvu zīmi, tik pēdējie divi gadi “aiziet“ zem “0”, taču daļēji tas varētu būt uz tā rēķina, ka aizvien biežāk vecāki nenorāda tautību, kas man gan šķiet visai savdabīgi... Tas apliecina: latviešiem ir cits pasaules redzējums un cita vērtību sistēma, mēs jūtamies piederīgāki. Pat sarežģītos apstākļos izpaužas vēlme nodrošināt savu un dzimtas turpinājumu bērnos. Pēc dažādām aptaujām redzams, ka cilvēki ģimenē vēlas vairāk nekā divus bērnus (vidējie statistiskie skaitļi ir ap 2,4-2,5). Daudzas norises liecina par labām tendencēm. Valsts un pašvaldību institūciju uzdevums un pienākums ir palīdzēt piepildīt mūsu pašu cilvēku vēlmes un atbalstīt ģimenes ar bērniem. Un šajā ziņā mums vēl ir stipri daudz darāmā…

Runājot par demogrāfijas jautājumiem, nereti parādās šķērslis, ko dažbrīd sarunās uzsver kā ļoti svarīgu: nauda. Proti, pabalsti, atbalsts, finansiāli jautājumi. Ciktāl ir pareizi ģimeniskus jautājumus pārlieku un pārspīlēti saistīt ar naudu?

Tas nav ne pareizi, ne loģiski! Bērnus laiž pasaulē ne jau naudas dēļ (protams, ir atsevišķi izņēmumi). Nenoliedzami: visa veida atbalsts, tostarp finansiālais, spēj pienācīgā apjomā nodrošināt cilvēka dzīves līmeni. Nevienam lielāku algu nemaksā tikai tālab, ka ģimenē ir bērni. Atalgojumu nosaka, vadoties no profesionālajiem kritērijiem un padarītā!

Ko ģimenei var palīdzēt publiskais sektors (valsts, pašvaldības)? Piemēram, noteikt nodokļu atvieglojumus vai sadalīt, un pārdalīt nodokļu ieņēmumus. Ko esam panākuši? Viens labs darbs noteikti būtu atvieglojumu palielinājums par apgādībā esošiem bērniem. Diemžēl, politiķu vidū (īpaši pašreizējā valdībā) mērķi atbalstīt ģimenes ar bērniem tiek vienkāršoti līdz politiskam absurdam: “Sak, Nacionālā apvienība un Imants Parādnieks personiski lobē tikai finansiālā atbalsta palielinājumu”. Skaidrs, ka patiesība ir cita, bet… kam ir izdevīgi tā izteikties, tie arī attiecīgi izpaužas.

2020. gads ir pirmais gads, kad, neskatoties uz dažādiem notikumiem, ģimenes valsts pabalstu reforma (kas nav veikta kopš 2008. gada – iepriekšējās ekonomiskās krīzes) ir “iekustināta”.

Jā, ir izdevies jau iepriekš šo to sasniegt ģimenes pabalsta apmēra palielināšanai, kad panācām piemaksas atkarībā no bērnu skaita ģimenē, bet jāsaprot, tas bija un ir pagaidu variants, jo, mūsuprāt, jāmaina visa sistēma! Top skumji, klausoties tajos cilvēkos, kas, piesaucot bērna pabalstu, min vien 11 eiro, paužot: “Tas ir viss! Tik ļoti maz…”

Tas ne tuvu nav viss! Bez tā, ka pabalsta apmērs pieaug par katru bērnu, vēl ir būtisks valsts atbalsts 50 eiro apmērā par katru apgādājamo – kas paliek cilvēka makā nodokļu atvieglojuma veidā. Valsts atbalsts ir skatāms kopā: gan pabalsti, gan nodokļu atvieglojumi. Ekonomiski aktīvā ģimenē parasti kāds no vecākiem strādā un šo atbalstu “izjūt” ļoti tieši. Pie tam, vēl pastāv atvieglojums par nestrādājošu laulāto, ja tas rūpējas par bērnu līdz 3 gadu vecumam. Tie būtu vēl 50 eiro. Protams, pabalstu apjoms nav apmierinošs, īpaši, ja ģimene ir lielāka. Kas noteikti būtu maināms – jāmaksā būtu nevis pēc bērna kārtas skaitļa (1., 3. vai 4.), bet pēc bērnu skaita ģimenē, par kuriem attiecīgā brīdī ģimene rūpējas. Šādam principam jābūt pabalstu reformas pamatā. Šogad šo jautājumu izcēlām priekšplānā, iepriekšējos gadus daudz kas cits ticis pilnveidots, ne visur procesi ir labi un sakārtoti, bet, uzsveru, politikas prioritātēs ir pienācis loģiskais šī jautājuma laiks.

Esam iniciējuši un līdzdarbojušies arī mājokļu pieejamības problemātikas risināšanā, sākot ar valsts garantiju programmu ko realizē ALTUM kopš 2014. gada un īpaši pievēršoties tam, lai daudzbērnu ģimenēm būtu lielākas iespējas tikt pie mājokļa. No šā gada 1. jūlija darbojas valsts programma “Balsts” – subsīdijas daudzbērnu ģimenēm mājokļa iegādei vai būvniecībai 8-12 000 eiro apmērā.

Jebkuru, tostarp ģimeņu, atbalsta politiku veido daudzas lietas; no tām neviena nav skatāma atrauti no pārējām. Pie tam, nav attiecīga instrumenta, kas “vienatnē” (vienā konkrētā programmā) varētu atrisināt ģimeņu atbalsta politikas jautājumus. Tas nav iespējams! Jo ir daudz un dažādi iemesli, kas ļauj ģimenēm izšķirties par labu pirmajam vai jau nākamajam mazulim.

Piemēram, ļoti svarīgs faktors ir bērnudārza pieejamība, kas daudzviet joprojām ir problēma. Jo – vai nu ir iespēja savienot darbu un ģimenes dzīvi, vai arī tev rodas šķēršļi. Bērniņam piedzimstot, parasti māmiņa dodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Laikam ritot un viņai vēloties atgriezties darbā, valsts līmenī jārada situācija, lai šāda iespēja jaunajai māmiņai arī būtu. Jā, iespēja strādāt, nevis satraukums: kur un kā “likt bērnu”, kam dot pieskatīt mazo, vai par to nāksies maksāt utt!

Pierīgā tas ir ļoti sarežģīti, jo trūkst gan pašvaldību, gan privāto bērnudārzu, gan arī auklīšu. Šis apstāklis nekādi neveicina jauno ģimeni domāt par nākamo bērnu.

Demogrāfijas politika ir sarežģītāka par “ir nauda vai nav”; finansiālais atbalsts ir tikai viens no daudzajiem atbalsta veidiem. Ne mazāk vai pat daudz svarīgāka ir dažādu pakalpojumu pieejamība, vai cita veida konkrēti mērķēti atbalsti. Kad 2012. gadā uz budžeta pieņemšanu izvirzījām t.s. “demogrāfijas ultimātu”, par vienu no svarīgām lietām noteicām bērnudārza pieejamību un panācām likumā ierakstītu obligātu pašvaldības līdzfinansējumu uz privāto bērnudārzu pēc noteiktas metodikas. Jau 2017. gadā DLC izstrādāju pirmsskolas vecuma bērnu izglītības un pieskatīšanas pieejamības nodrošināšanas sistēmu, kuru ir cerības ieviest no nākamā gada, taču politiskās peripetijas vēl turpināsies… “Ultimāta” stūrakmens bija izmaiņas vecāku pabalsta apmaksā. Tolaik māmiņai bērna kopšanai apmaksāja tikai vienu gadu, kas nebija loģiski, jo pašvaldības pienākums nodrošināt bērnudārzu ir no bērna 1,5 gada vecuma. Izmaiņas tika ieviestas.

Pērn, intervējot toreizējo Smiltenes mēru Gintu Kukaini, uzklausīju viņa iniciatīvu mudināt cilvēkus dzīvot laukos. “Nāc dzīvot mūsu novadā!” nu var lasīt un dzirdēt daudzviet… Ko darīt novados, lai ļaužu būtu vairāk?

Latvijas situācija ģeogrāfiski ir veiksmīga – līdz galvaspilsētai pat no attālākām vietām ir 150 vai 200, vai nedaudz vairāk kilometru. Citās valstīs cilvēki šādu ceļa posmu mēro ik dienu, braucot uz darbu. Mums viss ir it vienkārši sasniedzams. Latvijā ir visas iespējas organizēt ģimenes un darba dzīvi plašā ģeogrāfiskā amplitūdā.

Jā, latvietim “savs kaktiņš” allaž bijis svarīgs! Vēl labāk, ja šis kaktiņš ir kopā ar zemes pleķīti. Kas būtu darāms? Kopā ar kolēģiem Ekonomikas ministrijā strādāju pie valsts līmeņa mājokļu politikas stratēģijas. Viens no tās virzieniem ir radīt platformu (pamatu), finanšu instrumentus ieskaitot, lai pašvaldībām uz pašvaldības zemes būtu iespējas veidot t.s. “puduru ciematiņus” ar moduļveida mājām. Lai būtu iespēja uz ļoti izdevīgiem noteikumiem aizņemties finanses. Perspektīvā šādi ciemati taptu ārpus lielajiem centriem (ap 20-30 km attālumā), veidojot kvalitatīvu dzīvesvietu jaunām ģimenēm. Stratēģijas uzdevums: radīt situāciju, lai cilvēkam nebūtu jādodas uz banku, jāsaskaņo projekti un varbūt jāsaņem atteikums, bet, lai ietaupītu viņa laiku un naudu projekta izstrādē. Šāda programma varētu nodrošināt mājokļa nomu ar izpirkuma tiesībām un būtu labvēlīga gan pašvaldībai, gan jaunajai ģimenei.

Protams, pieļauju, attālums no dzīvesvietas līdz darba vietai būs salīdzinoši lielāks, bet to, savukārt, kompensēs dzīve savā mājā, ne pilsētā vai pilsētas dzīvoklī. Starp citu, atrašanos vai dzīvesvietu ārpus pilsētas daudzi ir novērtējuši pavasarī Covid19 krīzes laikā. Nekustamā īpašuma tirgus zinātāji norāda uz pieprasījuma maiņu – nelielas mājiņas ar zemes gabalu tapušas pieprasītākas. Šis būtu viens no virzieniem, kurā noteikti vajadzētu darboties! Vai tas būtu Smiltenes, vai Valmieras, vai Burtnieku, vai Iecavas novadā – jāveido noteikta valsts mēroga politika. Realizējot šo stratēģiju, pašvaldībām varētu panākt lielākas iespējas. Tās, kuras vēlēsies, varēs kļūt iedzīvotājiem “bagātākas”, jaunās ģimenes, savukārt, iegūs augsta līmeņa dzīvojamo telpu. Tas ir svarīgi, veidojot mājokļu politikas stratēģiju, kas kā uzdevums ietverts arī valdības deklarācijā.

Šai sakarā vēl vēlos pieminēt kopā ar Sabiedrības integrācijas fondu izstrādāto jauno programmu “Ģimenei draudzīga darbavieta”. Viena no draudzīgākajām vietām, kur Latvijā strādāt, noteikti ir akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (LVM). Tas jaušams gan iekšēji pašā uzņēmumā, gan ārēji sabiedrībā. Piemēram, dažāda veida atbalsts darbinieku ģimenēm, daudziem Latvijā iecienītais Tērvetes dabas parks. Pats uzrunāju LVM vadību uzņēmumam kļūt par jaunās programmas patroniem. Tieši šo latvisko – harmoniju ar dabu – komponenti vēlos kā atbilstošāko iestrādāt “ģimenei draudzīgas darbavietas” programmas izpausmēs.

Pēdējos mēnešos sociālajos tīklos uzplaiksnījis valodas jautājums. Jautājums, kas, daudzuprāt, no dienaskārtības nozuda vai tam vajadzēja nozust 90. gados.

Svarīgi: kādā formātā šāds jautājums radies un kāpēc tagad? Par pašsaprotamām lietām runāt… Ko tur daudz!? Nacionālā apvienība ir par latvisku vidi un punkts! Visi soļi, kas vērsti šī mērķa sasniegšanai ir pareizi. Visi citi – greizi! Ļoti vienkārša pieeja! Nevis krievu valodā rakstošu vai raidošu mediju stiprināšana, bet latviešu valodas mācīšana no bērnudārza un pirmās klases. Nav pieņemami, ja LTV rāda sižetu no skolas, kurā jauns cilvēks runā krieviski. Skolēns! Ja tu skaidri redzi, ka jauns cilvēks, Latvijas pilsonis, nerunā latviski, ir iespēja viņu neintervēt. Tā, lūk!

Ir jāatbalsta kultūras savdabība un saglabāšana, par ko nav šaubu, bet tam nav nekāda sakara ar t.s. “krievvalodīgajiem”. Ir ukrainis, ir krievs, ir baltkrievs, ir citas tautības pārstāvis, bet padomju cilvēku laiks ir beidzies! Diemžēl, problēma joprojām pastāv, 90. gados tika garām palaista iespēja to atrisināt. Ja ir dažādi politiskie spēki ar dažādu redzējumu, diemžēl, jautājumi netiek risināti vai tie nepamatoti tiek vilkti garumā. Savulaik pat Zatlera reformu partija, mums par lielu pārsteigumu, nāca ar uzstādījumu par bērnudārziem tikai valsts valodā: taču, izveidojot valdošo koalīciju un mums rosinot šādu virzienu uzņemt, uzstādījums no koalīcijas partneru puses neatgriezeniski pazuda...

Nacionālas valsts stiprināšanā daudz varam darīt paši. Paskatāmies uz saviem draugiem, kolēģiem, brāļiem, māsām, tuviniekiem. Ja kāds ikdienā ar Latvijas iedzīvotāju runā krieviski vai “pāriet” uz krievu valodu – pajautāsim – kā vārdā? Protams, allaž var pieminēt politiķu neizdarības, bet šai procesā aktīvi piedalīties jāsāk ikvienam! Katra latvieša pienākums un aicinājums ir palīdzēt apgūt latviešu valodu tiem, kas latviski neprot vai runā vāji. Uz situāciju jāskatās šādi! Ja benzīntankā ienāk klients un runā krieviski, es patiesi augsti novērtēju tos darbiniekus, kas sarunu turpina latviski! Tieši tā! Vairākkārtīgi esmu piedzīvojis, ka cilvēki “pēkšņi” it labi saprot un arī sāk runāt latviski. Tas ir vienīgais ceļš, kā mainīt attieksmi. Jāaizmirst, ka “man vai viņam tā vieglāk”! Tā ir katra sabiedrības pārstāvja atbildība.

Mēs un Eiropa. Vai viss Eiropas Savienībā norit saskaņoti? Vai Eiropas spēks joprojām ir dažādībā?

Darbojamies kā vienota valstu savienība. Ir jautājumi, kur esam stiprāki, ir iespēja mūsu uzņēmumiem “iet plašumā“, nodrošināt zināmu drošību un arī brīvību ar kopīgu militāru spēku. Latvijai vienai būtu grūti.

Nacionālā sajūta ir pats galvenais jautājums, kas saistāms ar vērtībām. Ja visa pasaule jūk prātā par iedomātu pseidobrīvību, migrantu nekontrolētu plūsmu, nedabisku savstarpējo attiecību reģistrēšanu un personības dalīšanos, tā ir attiecīgās nācijas atbildība, kas šādi lēmusi! Mums ir atbildība par latviešiem! ES allaž ir bildusi, ka daudzi jautājumi ir nacionālās nozīmes izšķiršanās jautājumi, kuros ES neiejauksies. Par migrantu kvotām, piemēram, esam noturējuši fronti, jo koalīcijā ir divi spēki, kas šo jautājumu redz savādāk. Optimālā aizsardzības līnija ir noturēta. Ir jautājumi, kur kompromisu nevar būt, tas ir tautas izdzīvošanas jautājums. Jāsaskata ES pozitīvās lietas, kas nešaubīgi jāstiprina. Jānovērš nevēlamas blakusparādības! Visi procesi, norises un jautājumi jāvērtē atsevišķi, bet jāskatās kopsakarībās. Ar visām problēmām jātiek galā viedi un procesi jāvada pašiem, lai mēs būtu līdzvērtīgi! Eiropā nešaubīgi ir gan lielāki, gan ietekmīgāki, gan senāki spēlētāji, bet… latvieši 20. gs. sākumā “pa puspasauli“ cīnījās un noturēja četras frontes. Ja mēs zinām senču spējas un spēku, mums pienācīgi jāvar un jāspēj arī tagad, augot ik brīdi!

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru